Kā jūs kā finanšu nozares pārstāvis skatieties uz līdzšinējo Latvijas Bankas prezidenta izvēles procesu, kuru visai grūti ir vērtēt kā jēdzīgu? Politiķi līdz pēdējam velk ar kandidātu nosaukšanu, tad dienu pirms balsojuma Saeimā ar premjeres "tvitera" ierakstu tiek paziņots par koalīcijas izvirzīto kandidātu atsaukšanu, rezultātā ir jāieceļ prezidenta vietas izpildītājs…

Viena no Latvijas Bankas funkcijām ir arī komercbanku uzraudzība, tādēļ nevaram komentēt tās vadītāja izvēli. Kas attiecas uz pašu procesu, tad pēc daudzreiz izskanējušajām runām par labu pārvaldību, caurredzamu politiku un paredzamību, tas, protams, var raisīt jautājumus, ko šobrīd publiskajā telpā arī dzirdam. Vienlaikus, ja runājam par operatīvo sadarbību un ikdienu, tad nekas neapstājas un darbs turpinās gan Latvijas Bankā, gan pie mums.

Līdzšinējā piegājienā visdrīzāk tādēļ, ka kandidātu izvirzīšana tika novilkta līdz pēdējam, arī iztrūka apjomīgas diskusijas par to, ko viens vai otrs kandidāts nākamo piecu gadu termiņā grib darīt un sasniegt. Jaunus kandidātus Latvijas Bankas prezidenta amatam varēs virzīt līdz janvāra beigām. Ko jūs gribētu redzēt un dzirdēt pirms lēmuma pieņemšanas Saeimā?

Mums kā bankām ar regulatoru ir intensīvs dialogs visu laiku. Latvijas Banka zina mūsu plānus, mēs, cik tas nepieciešams, esam informēti par viņu plāniem. Taču pārvēlēšanas ciklā būtu ļoti labi, ja būtu savlaicīga kvalitatīva publiskā diskusija, jo tad kandidāti, sarunas ar bankām kā nozīmīgiem spēlētājiem ekonomikas virzīšanā, var uzlikt arī uz publiskās skatuves un, ejot uz priekšu, uz to var atsaukties. Tas būtu svarīgi sabiedrības informēšanai un vispārējās izpratnes par nozari veicināšanai. Taču, tā kā pašu lēmumu un dienaskārtību par izvēles procesu nosaka politiķi, plašāk tēmu komentēt nebūtu korekti.

No 2025. gada uz bankām attiecas vairākas izmaiņas - tiek ieviesta solidaritātes iemaksa, tiek samazināta iemaksa otrā līmeņa pensiju fondos. Kā jūs kopumā šīs izmaiņas vērtējat?

Protams, mēs uz to skatāmies negatīvi, un par to savu viedokli ir paudusi gan nozare kopumā, gan atsevišķas bankas. Ja zem visa šī pagaidām pavelkam svītru, tad skaidrs, ka budžetam ir nepieciešama papildu nauda, un ir saskatīts veids, kā šo naudu iekasēt. Ja saucam lietas savos vārdos, tad tas arī ir pamata mērķis - iekasēt papildu līdzekļus budžetā.

Mēs saprotam un atbalstām vajadzības stiprināt drošību svarīgumu, bet tas viss noteikti nav solidāri, jo attiecināts uz vienu nozari, un ir ietīts apšaubāma veida kreditēšanas veicināšanas un pagātnes rīcību, konkrēti - aktīvākas finansēšanas iepriekšējos gados - sodīšanas formā. Jo paradokss ir tāds, ka tās bankas, un starp tām ir arī "Swedbank", kas līdz šim kreditēšanu audzēja un līdz ar to kam ir lielāki portfeļi, tagad provizoriski maksās arī lielāku nodokli. Jā, teorētiski bankām ir iespēja arī šo nodokli nemaksāt vai samazināt solidaritātes maksājumus ar atlaides mehānismu, palielinot kreditēšanu. Taču, piemēram, "Swedbank" kā vienai no lielākajām bankām, tas ir faktiski nesasniedzams, jo mēs runājam par kreditēšanas pieauguma tempiem, kādi nav redzēti kopš globālās finanšu krīzes 2008. un 2009. gadā. Ja kādam mazākam tirgus spēlētājam, kas tagad tikai veido savu kreditēšanas portfeli, tas ir iespējams, tad lielajām bankām, kuru kredītportfeļi ir mērāmi miljardos eiro un būtiskus apjomus veido ikgadējā amortizācija, ir cita situācija, ņemot vērā gan pieprasījumu pēc kredītiem, gan katras bankas risku apetīti. Turklāt, ja caur likumu ir iecerēts veicināt riska apetīti, tad no finanšu sistēmas stabilitātes viedokļa tas, maigi izsakoties, ir ļoti apšaubāms risinājums.

Ņemot vērā, ka bieži tiek piesaukts Lietuvas analogs, būtiska atšķirība ir tajā, ka Lietuvā no nodevas aprēķina ir izņemta ārā jaunā kreditēšana.

Latvijā tā tas nav. Līdz ar to, neizņemot ārā no nodevas aprēķina jaunos kredītus, mēs padarām jauno kreditēšanu, it īpaši uzņēmumu segmentā, par faktiski subsidējamu. Atšķirībā no mājsaimniecību hipotekārajiem kredītiem uzņēmumu kredītu dzīves cikls ir daudz īsāks - trīs līdz pieci gadi. Ja nodevas darbības laiks ir trīs gadi, tad, izsniedzot jaunus kredītus uzņēmumiem, 60% no par tiem saņemtajiem procentu maksājumiem tiks samaksāti nodoklī. Savukārt izmaksas paliek - katram kredītam pretī bankai ir jāizveido uzkrājumi un jātur kapitāls, kas kaut ko maksā. Kapitāls ir ierobežots resurss un nodoklis padara konkurenci par šo resursu sarežģītāku, jo citās jurisdikcijās atdeve no kapitāla būs lielāka vai arī atdeve no ieguldījumiem citos instrumentos - piemēram, noguldījumos Eiropas Centrālajā bankā (ECB) - būs lielāka, kas, savukārt, neveicina ieguldījumus investīcijās un Latvijas ekonomikas attīstību. Tādēļ izteikt optimistiskas prognozes šobrīd grūti.

Ņemot vērā šo visu, kādas ir prognozes par "Swedbank" kreditēšanu 2025. gadā?

Pieņemu, ka katra banka šobrīd domā, kā pielāgoties un kreditēt jaunajos apstākļos, kuri jau tā ir pietiekami izaicinoši, ja skatāmies uz kopējo makroekonomikas fonu. Šī nodeva ir vēl viens mainīgais lielums, kas tagad jāņem vērā. Skaidrs, ka kreditēšana kā tāda neapstāsies, taču, kā tas rezultēsies kredītu pieejamībā, nosacījumos vai to cenā, pašlaik vēl ir grūti pateikt.

Tas nozīmē, ka pretēji cerībām par ECB likmju mazināšanu, kredīti lētāki nekļūs?

Te pat nav jāizgudro velosipēds. Ikvienam uzņēmumam tirgus ekonomikā ir ieņēmumi un ir dažādi fiksētie un mainīgie izdevumi, tostarp nodokļi, un tas viss tiek ņemts vērā, veidojot pakalpojumu un produktu cenu. Tieši tāpat strādā banka. Ikvienas izmaiņas nodokļu režīmā tiek piemērotas saimnieciskajā darbībā, un, ja nodokļi pieaug, tad tas ietekmē arī cenu.

Taču, kā jau es minēju, situācija ir sarežģītāka, jo mums ir arī atbildība pret saviem klientiem un mums ir jāparūpējas, kā viņiem klājas, jo bankas Latvijā joprojām ir pamata finansējuma avots ekonomikā. Grūti iedomāties, kā, uzliekot šim papildu šķēršļus, tiks veicināta attīstība. Bet mēs šeit esam ilgtermiņā un gribam strādāt saprotamos, prognozējamos un ar nozari izdiskutētos apstākļos.

Esošajos kredītos ar mainīgo likmi, EURIBOR samazināšanās, protams, atspoguļosies kā maksājuma samazinājums. Tāpat, ja mēs runājam par hipotekārajiem kredītiem privātpersonām, tad to termiņi parasti ir uz 20-30 gadiem, un, ja mēs pieņemam, ka solidaritātes iemaksa ir ieviesta uz trīs gadiem, tad uz šāda fona papildu izdevumi it kā nebūtu ar tik lielu ietekmi. Taču no otras puses tiek radīts atkārtots (pēc hipotekārās nodevas pērn) precedents, ka notiek iejaukšanās darbības vides nosacījumos, kas turklāt skar jau noslēgtos līgumus un uzņemtās saistības, un šāds risks no investoru perspektīvas būtu cenojams jau ilgtermiņā, kas var atspoguļoties arī likmē.

Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps ir paudis bažas, ka iemaksas piemērošanas termiņu varētu pagarināt, jo galvenais iemesls tās ieviešanai ir pieaugušie izdevumi aizsardzībai, un nav domājams, ka pēc trīs gadiem tie kļūs mazāki. Ir arī pretēji viedokļi par to, ka negatīvā ietekme uz kreditēšanu parādīsies pietiekami ātri, un līdz ar to arī iemaksas piemērošanu varētu neturpināt vai pat samazināt pirms trīs gadu termiņa. Ko domājat jūs?

Tā, protams, būtu spekulācija, bet mēs jau esam pauduši, ka šis nodoklis ir slikts ne tikai pēc savas konstrukcijas, bet arī precedenta dēļ. Ja saglabāsies pamata doma, ka ir kāda atsevišķa nozare, no kuras var paņemt vairāk ar argumentu, ka tur tiek pelnīts vairāk, nekā kādam šķiet, ka pienāktos, tad ir risks, ka investori uz Latviju skatīsies kā uz neparedzamu tirgu.

Tas ir slikti ne tikai banku sektoram, bet visai Latvijas investīciju videi.

Mēs piekrītam, ka aizsardzībai ir vajadzīgi papildu līdzekļi. Taču, ja tā ir solidaritāte, tad solidaritātei vajadzētu atspoguļoties arī nodokļa tvērumā visām nozarēm, nevis tikai vienai.

Pēc tam, kad tika ieviestas kompensācijas hipotekāro kredītu ņēmējiem, "SEB Banka" vērsās Satversmes tiesā, un šīs lietas izskatīšana vēl ir gaidāma. Ja ir šie iebildumi, vai jūs vai Finanšu nozares asociācija apsver iespēju vēsties Satversmes tiesā par Solidaritātes iemaksu likumu?

Šobrīd likums ir pieņemts, un mēs vairāk iedziļinājāmies, ko tas mums nozīmē no finansiālā aspekta un biznesa lēmumu viedokļa. Savukārt juridiska analīze vēl nav veikta, un jebkādi juridiski soļi var sekot tikai pēc šīs analīzes.

Bet šāda analīze būs?

Jā.

Tāpat par vienu procentpunktu ir samazinātas sociālās iemaksas pensiju otrā līmeņa plānos, novirzot tās uz pensiju pirmo līmeni. Par šī lēmuma ietekmi uz pensiju sistēmas ilgtspēju jau ir runāts diezgan daudz, bet kā tas ietekmēs "Swedbank" pārvaldītos pensiju plānus?

Jebkurš, kurš orientējas finanšu analīzē, var paņemt banku finanšu pārskatus un paskatīties, cik lielu daļu komisijas maksas par pensiju fondu pārvaldību veido kopējā banku peļņā - tie gadā ir mazāk nekā 1% no banku ienākumiem. Līdz ar to argumenti, ka bankas primāri satraucas par savu pelnītspēju, neiztur kritiku. Bet diemžēl labi strādā publiskajā telpā uz auditoriju, kura neaizdomājas par to, kā viens vai otrs risinājums ietekmē nākotnes pensionāru labklājību.

Savukārt, ja skatāmies no nākotnes pensionāru viedokļa, ir redzams, ka finanšu pratība ir uzlabojusies un daudzi uz šo lēmumu skatījās no savām "finanšu kurpēm" - uz otrā pensiju līmeņa iemaksu un uzkrājumu kā reālu naudu savā kontā, nevis kopējā, nosacīti virtuālajā, "kabatā". Tomēr gribētos, lai sabiedrības zināšanas būtu vēl labākas, tad arī iebildumu vilnis būtu spēcīgāks un liktu politiķiem būt atbildīgākiem. Bet lēmums ir pieņemts, un vairākus gadus šādā režīmā arī dzīvosim.

Vienlaikus, redzot globālās tendences, ir jāapzinās, ka cilvēku mūža ilgums pieaug, kas vedina uz diskusiju par to, ka ienākumus vecumdienās vajadzēs nodrošināt ilgāk un līdz ar to katram arī laikus jākrāj ir vairāk. Un te es domāju trešo pensiju līmeni, kur ir gan pašu strādājošo brīvprātīgās iemaksas, kam šogad būs vēl lielākas nodokļu atlaides, gan darba devēja veiktās pensijas saviem darbiniekiem.

Bet kopumā mēs redzam, ka šim visam apakšā nav tālredzīgu lēmumu. Stāsts ir līdzīgs kā par solidaritātes nodokli - jautājums ir, kādā veidā un uz kā rēķina mēs varēsim atgriezties vismaz pie iepriekšējā sociālo iemaksu sadalījuma pensiju sistēmā.

Bet varbūt vajag nevis atgriezties pie iepriekšējā, bet gan pie sākotnēji pensiju sistēmas reformas laikā plānotā, kad bija iecerēts, ka sociālās iemaksas starp pirmo un otro pensiju līmeni sadalās uz pusēm - katrā 10%, un kas visu laiku ir atlikts?

Te ir jautājums par to, ko vajadzētu un ko valsts var atļauties.

Kā jūs vispār vērtējat to diskusiju, kas notika starp valsts pārvaldi un pensiju plānu pārvaldniekiem par šī lēmuma ietekmi uz pensiju sistēmas ilgtspēju? Ja godīgi, tad, vērojot to no malas, varēja pārfrāzēt sakāmvārdu, ka viens par meitu, otrs par kleitu jeb viens par to, ka ilgtermiņā nākotnes pensionāriem būs mazākas pensijas, otrs par to, ka šogad strādājošajiem paliks vairāk naudas "uz rokas", un īsti šī diskusija vienā punktā pat nesatikās.

Ja mēs izejam no pieņēmuma, ka politiķu mērķis attaisno līdzekļus, tad viss ir skaidrs. Šis ir veids, kā varēja paplašināt fiskālo telpu un ietekmēt budžeta deficīta līmeni, un no šī mērķa arī tika atvasināti līdzekļi un argumenti. Tādēļ arī nebija diskusijas par to, kas ir labāk ilgtermiņā pensiju sistēmai un iedzīvotājiem - vai tie ir ieguldījumi otrajā jeb fondētajā pensiju līmenī vai arī ilgtermiņā lielāki ieguvumi ir no pirmā pensiju līmeņa. Līdz ar to nevienā brīdī diskusijās arī netika atrasts saskares punkts ar finanšu nozari un arī iedzīvotājiem.

Mēs visi zinām situāciju ar demogrāfiju. Tādēļ ir jautājums, vai arī līdzšinējie 6% no sociālajām iemaksām, kas nonāca otrajā pensiju līmenī, būtu pietiekami ilgtermiņā, ja skatāmies uz dzīvildzi. Vēl otra diskusija ir par atdevi finanšu tirgos, un vai tā ilgstoši var būt tāda, kāda bija pēdējos gados. Tas viss noved tikai pie viena secinājuma - ka jākrāj ir vairāk, pensijai ir jāmēģina atlicināt vairāk. Turklāt - jo agrāk sāk krāt, jo vairāk var sakrāt. Un jautājums ir, vai šis vairāk nonāk pensiju fondētajā līmenī, kas ir piesaistīts katram konkrētajam cilvēkam, vai pirmajā pensiju līmenī, kur ir diezgan augsts demogrāfijas un valsts politikas veidotāju iejaukšanās risks.

Vai visu šo diskusiju rezultātā aug iedzīvotāju iemaksas pensiju trešajā līmenī?

Iemaksas trešajā pensiju līmenī kopumā pieaug. Kā tieši šī diskusija ir ietekmējusi iemaksas, mēs labāk redzēsim šī gada gaitā. Mēs kā banka, kurai rūp savu klientu labklājība, par pensiju trešo līmeni runājam visu laiku, un tajā ir iespējamas arī kolektīvās iemaksas, ko var veikt darba devēji. Labā ziņa, ka aizvien biežāk arī darba devēji iesaistās, jo, lai cīnītos par augsti kvalificētiem darbiniekiem, jāpaplašina ir darbiniekam piedāvātais "labumu grozs". Darba devēja līdzmaksājums trešajā pensiju līmenī jau veidojas par daļu no "labumu groza" un, ja mēs skatāmies uz citu valstu pieredzi, var kļūt par normu. Tomēr notikušais diemžēl iedragāja ko citu - pārliecību, ka pensiju ilgtermiņa iemaksas ir kaut kas, ko valsts neaiztiks, ja ātri vajadzēs naudu budžeta tēriņiem.

2024. gadā bankas joprojām maksāja kompensācijas hipotekāro kredītu ņēmējiem. Cik daudz "Swedbank" ir samaksājusi?

Šobrīd par trīs ceturkšņiem ir pārskaitīti 29 miljoni eiro. Es domāju, ka jau iepriekšējais gads pierādīja, ka šis nebija mērķēts risinājums. Tā bija "helikoptera nauda", un nebija piemēroti nekādi kritēriji ne attiecībā uz cilvēku turīgumu, ne nodokļu nomaksu. Attiecīgi, kuri ir turīgākie un kuriem bija lielākas saistības, tie arī vairāk saņēma.

Piemēram, vairāk nekā pusei "Swedbank" klientu kompensācijas summa, ko viņi saņem par visu gadu, bija 600 eiro.

Tā kā norma par kompensācijām vairs neturpina darboties, tad no šī gada kredītņēmēji daudz aktīvāk varētu sākt izmantot iespēju ar kredītu pāriet uz citu banku. Kādas ir jūsu prognozes, cik daudzi šo iespēju izmantos?

Arī iepriekš nebija problēmu nomainīt banku, bet tas bija arī vairāksoļu process un tas kaut ko maksāja. Tagad šis process ir kļuvis vienkāršāks, ar regulāciju noteikti izmaksu "griesti", un līdz ar to banku maiņas tirgus kļūs "likvīdāks". Taču kā tas attīstīsies no pieprasījuma un piedāvājuma viedokļa, šobrīd prognozēt ir grūti. Varbūt viss burbuļos kā karsts "zupas katls" un būs lielas kustības, bet varbūt to izmantos tikai daļa no banku klientiem. Tomēr starta punkts visām bankām ir vienāds - vienalga, vai tie esam mēs ar 40% tirgus daļu hipotekārajā kreditēšanā, vai kāds jaunpienācējs ar 0% tirgus daļu. Pagaidām ir ļoti grūti paredzēt, kāda būs dinamika, jo to var ietekmēt ļoti daudzi faktori - noskaņojums tirgū, procentu likmes, un no šiem faktoriem izrietošais pieprasījums pēc jauniem darījumiem, vēlme visas savas finansiālās lietas kārtot vienuviet utt. Taču tā viennozīmīgi ir laba ziņa banku klientiem, un viņiem tā ir iespēja vai nu pārliecināties, ka viņiem ir labākais tirgū pieejamais risinājums, vai pie tāda nonākt. Bankām objektīvi ir bijis gads, kurā gatavoties, jo kompensāciju dēļ šī norma pērn vēl īsti nestrādāja, bet nosacījumi bija skaidri.

Kā notiks cīņa par klientu?

Kā ikvienā biznesā, ir jaunu klientu piesaiste un ir esošo klientu noturēšana. Mēs redzam, ka banku klienti jau nodarbojas ar iespēju apzināšanu un cīņa par jauniem darījumiem notiek jau labu laiku. Ja cilvēks ir izlēmis ņemt kredītu, viņš nenāk tikai pie vienas bankas, bet iet pie trim četrām bankām. Ja šis jauno kredītu tirgus ir pietiekami jaudīgs, tad jau esošo kredītu pārejas, visticamāk, notiks mazāk. Savukārt, ja jaunais tirgus būs kūtrs, tad būs daudz lielākas iespējas iesaistīties cīņā par citu banku klientu pārvilināšanu. Bet faktiski cīņa par klientiem jau ir sākusies. Vai tam tiks piešķilta papildu dzirkstele, redzēsim šogad.

Kā jūs pašlaik vērtējat konkurenci banku sektorā, jo iepriekšējais gads ir bijis interesants - tirgū ienāca "Indexo Banka", "SEB Banka" nesen paziņoja, ka apvienos Baltijas bankas?

Teikt, ka konkurence nevarētu pieaugt, nebūtu pareizi. Mums ir atvērta ekonomika un brīva kapitāla kustība, vienlaikus ienākšana banku nozarē ir saistība ar ļoti lielām izmaksām un noteikumiem, jo ne katrs var saņemt licenci - ir vajadzīgs kapitāls, ir pieaugošas likumdošanas un regulācijas prasības. Es domāju, ka Latvijas ekonomikas izmēram ar šobrīd esošajām 14 komercbankām, no kurām četras pēc sava darbības modeļa ir universālās bankas, vairāk nekā desmit bankas finansē juridiskās personas, un ir vairākas specializētās nišas bankas, konkurence ir ļoti normāla. Protams, teorētiski konkurence vienmēr var būt lielāka, bet nekādā gadījumā nevar teikt, ka šobrīd tās nav. Ikviena kredītspējīga privātpersona vai juridiskā persona, pirms ņemt kredītu, aptaujā vairākas bankas. Mēs katru dienu konkurējam par klientiem.

Tā retorika par to, ka nav konkurences, ko ik pa laikam atkal dzirdam, manuprāt, jau sen ir pazaudējusi "vilkmi" un būtu kritiski jāvērtē, kas un kāpēc šādu viedokli izsaka.

Jūs sajutāt "Indexo Bankas" ienākšanu tirgū?

"Indexo Bankas" gadījumā tieši ļoti labi var redzēt, cik ilgs laiks pagāja no mērķa izveidot banku līdz licences saņemšanai. Ja kādam šķiet, ka nozarē viss ir tik vienkārši un baņķieri vienkārši sēž, pelna, neko īpašu nedarot, tad šī ir ļoti laba indikācija, ko pats process, lai tikai sāktu darboties, patiesībā prasa.

"Indexo Bankas" vērtība ir tajā, ka vairāk nekā desmit gadus Latvijā neviena banka nebija saņēmusi jaunu licenci, notika tieši pretējais - bankas atstāja šo tirgu, tika likvidētas, notika konsolidācijas, taču tagad beidzot ir jauns spēlētājs. Tas ir ļoti labi, un es domāju, ka ikviens, arī mēs, ar interesi skatījāmies, kādi būs viņu piedāvājumi, mārketings utt. Protams, ka pārskatāmā nākotnē "Indexo Banka" vēl nepretendē uz nozīmīgu tirgus daļu, tādēļ ciparos mēs viņu ietekmi tirgū vēl pamanīt nevaram, bet to, ka ir jauna dinamika tirgū, mēs, protams, jutām, un tas ir ļoti labi.

Vai konkurences situācijā kaut ko mainīs "SEB Bankas" lēmums apvienot Baltijas bankas vienā ar centrālo banku Igaunijā un filiālēm Latvijā un Lietuvā?

Cik varu spriest no viņu publiskā paziņojuma, tas ir saistīts ar izmaiņām juridiskajā un pārvaldības struktūrā. To mēs redzam arī "Luminor" un "Citadeles" piemērā, un tā ir viena no pārrobežu finanšu institūciju darbības formām Eiropas Savienībā.

"Swedbank" pašlaik tad paliks vienīgā, kurai katrā valstī ir sava banka.

Mums nav nekādu plānu attiecībā uz struktūras juridiskajām izmaiņām. Turklāt mūsu Baltijas holdinga kompānija ir reģistrēta Latvijā.

Daudz tiek runāts, ka Lietuvai ir izdevies piesaistīt Vācijas "Commerzbank" pārstāvniecību un Polijas banku "Pekao". Latvijas tirgus varētu būt interesants kādam jaunam starptautiskam spēlētājam? Latvijas tirgū tam būtu vieta?

Te ir jāturpina iepriekš teiktais par konkurenci, jo Latvijas tirgū darbojas ne tikai komercbankas, bet arī institucionālās bankas - Eiropas Investīciju banka, Ziemeļu investīciju banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un arī "Attīstības finanšu institūcija "Altum"". Ja mēs to visu saliekam uz Latvijas ekonomiskās kartes, tad piesātinājums ir gana liels. It īpaši, ja mēs runājam par lielo uzņēmumu segmentu, tad ir redzams, ka, piemēram, Latvijas lielražotāji raugās un jau arī izmanto institucionālo banku piedāvājumu. Konkurence ir pietiekama.

Kas attiecas uz "Commerzbank", tad viņi Lietuvā veido pārstāvniecību, kas strādās uz visām Baltijas valstīm. Un Lietuvā, visticamāk, tāpēc, ka tur ir vairāk uz eksportu orientētu lielu uzņēmumu, kuri ir kļuvuši pievilcīgi finansētājiem no citiem tirgiem. Attiecīgi pārstāvniecība ļauj būt tuvāk klientiem un labāk iepazīt tirgu, kas būs arī Latvija un Igaunija. Tas vēlreiz apliecina, ka Latvijā īstie izaicinājumi nav piedāvājuma, bet pieprasījuma pusē. Ir svarīgi, lai Latvijā būtu jaudīgi un ilgtspējīgi projekti un uzņēmumi, kurus finansēt.

ECB ir sākusi bāzes likmju samazināšanu. Kādas ir jūsu prognozes, līdz kādam līmenim šogad likmes varētu mazināties?

Es vairāk skatītos uz to, ko rāda finanšu tirgu prognozētā tendence, un te redzams, ka gada laikā tās ir koriģējušās uz eventuāli zemāku procenta likmju līmeni. Vienlaikus ir jāsaprot, ka procentu likmes vienmēr būs kustībā, jo ekonomika ir cikliska, un monetārā un fiskālā politika vienmēr būs mijiedarbībā. Tādēļ ir ļoti grūti pateikt, kāds tagad būtu jaunais procenta likmju tā saucamais neitrālais līmenis. Salīdzinoši nesen bija posms, ka procenta likmes ilgstoši bija zemas vai pat negatīvas, pēc tam tās strauji uzkāpa, un tagad visi gaida, līdz kādam līmenim tās samazināsies. Taču ir jāatceras, ka likmes tāpat būs mainīgas, nebūs tā, ka tās samazināsies un tur arī paliks. Tās izrietēs no attiecīgā brīža makroekonomiskās situācijas.

Kas pašlaik notiek ar pieprasījumu pēc kredītiem? Nākas dzirdēt arī par to, ka kāds uzņēmums pašlaik vēl kredītu neņems, jo gaida vēl lielāku procenta likmju samazinājumu. Kredītņēmēji nogaida?

Sistēmiski nē. Nav redzams, ka tagad, kad likmes sāk kristies, parādītos, piemēram, jauns kredītņēmēju segments. Drīzāk runa ir par kreditēšanas intensitāti. 2024. gada sākumā, kad likmes bija augstas, redzējām, ka privātpersonu segmentā kreditēšana notika lēnāk. Uzņēmumiem, it īpaši investīciju gadījumā, procentlikmes ir svarīgas, tomēr starpība par vienu vai diviem procentpunktiem nav izšķiroša, jo projekta rentabilitāte tiek rēķināta ilgtermiņā. Drīzāk jautājums ir par to, kāda ir investīciju intensitāte konkrētā brīdī. Vienlaikus, protams, likmju kritums ir atspaids ikvienam kredītņēmējam.

Sekundārais procentlikmju efekts līdz mums nonāk caur eksporta tirgiem. Tas, ka citur eirozonā augsto likmju dēļ ir mazāk investēts, vairākās nozarēs ir stagnācija, ir mazāk jaunu projektu, nozīmē, ka ir mazāks pieprasījums pēc mūsu eksporta precēm un ir spiediens uz cenām.

Kāda šogad varētu būt kreditēšanas aktivitāte? Ir redzams, ka uzņēmumi ir iecerējuši jaunus projektus? Kurās nozarēs?

Ir redzams, ka liela aktivitāte ir enerģētikas sektorā, jo tiek veidoti vēja un saules parki, īstenoti energoefektivitātes projekti. Jau tradicionāli jāpiemin arī apstrādes rūpniecība, lauksaimniecība, komercīpašumu segments.

Vēl viena tendence ir saistīta ar ilgtspēju un to, kā atbilstoši tai pārveidot esošos biznesa modeļus.

Kas notiek ar padomju laika daudzdzīvokļu māju siltināšanu? Jūs redzat, ka kaut kas šajā stāstā uzlabojas, pie bankas nāk šādi projekti vai nekādu īpašu izmaiņu nav?

Mēs jau praksē redzam, cik tas veiksmīgi vai neveiksmīgi notiek. No Finanšu nozares asociācijas puses esam pauduši priekšlikumus, kas šo procesu varētu veicināt. Mēs no savas puses esam gatavi un gribētu piedalīties vairāk. Ir pozitīvas lietas, kas jau ir ieviestas, piemēram, samazināts dzīvokļu īpašnieku īpatsvars, kuram ir jāatbalsta siltināšanas projekta sākšana. Bet, ja mēs skatāmies uz tempu, tad ir skaidrs, ka te nepieciešams pilnīgi cits risinājums. Mainot tikai dažus elementus - projektu vadībā, prasībās par balsošanu, projektu standartizācijā -, var panākt lielāku interesi, bet, lai šis process uzņemtu daudz lielāku tempu, ir vajadzīga konsolidācija un augstu pacelts arī politiskās dienaskārtības karogs. Jo ir jāveic nopietnas izmaiņas likumdošanā un nodokļu politikā, kas ne visas būs populāras. Jautājums tiešām ir par tempu, bet, ja runājam par konkurenci, tad tiem, kas šos projektus īsteno, ir no kā izvēlēties - bankām ir speciāli kreditēšanas produkti, un šajā finansēšanas jomā piedalās arī "Altum".

Ja pievēršamies otrai banku darbības pusei - noguldījumiem -, tad augsto procenta likmju laikā bija pievilcīga atdeve arī naudas noguldījumiem depozītos. Tas ir mainījis banku klientu izvēles, kur turēt savu naudu, vai joprojām liels naudas apjoms stāv norēķinu kontos?

Sākuma posmā pat cilvēkiem bija jāatgādina, ka nauda bankā var kaut ko arī pelnīt, jo pirms tam bija vairāki gadi ar nulles vai pat negatīvām likmēm. Par dažādiem noguldījumiem mūsu klienti pagājušā gada 9 mēnešos bija nopelnījuši 64 miljonus eiro. Mēs "Swedbank" arī lepojamies ar krājrīku, jo tas ir pirmais solis uzkrāšanas un investīciju paradumu veidošanā un kurā klientu noguldīto līdzekļu apjoms pagājušā gada griezumā pieauga pat par 60%. Mēs par šo pieprasījuma noguldījumu 2024. gadā maksājām 2,5%.

Un cik ilgi tas saglabāsies?

To es nevaru pateikt, jo gan depozītiem, gan krājrīkam cenrādis ir "atvērts" un korelē ar tirgus un ECB likmēm. Ņemot vērā, ka likmes iet uz leju, arī cilvēki atbilstoši savai riska apetītei meklē ienesīgumu, un ir arī citi ieguldījumu veidi, kur ir iespējama augstāka atdeve. Mēs ļoti daudz strādājam ar konsultācijām un izglītošanu, kā stiprināt un attīstīt ieguldījumu kultūru Latvijā. Tāpēc mums "Swedbank" ir pieaudzis arī piedāvājuma klāsts un ik pa laikam rodas jauni, interesanti risinājumi.

Cilvēki ir arī gatavi iesaistīties, iegādāties, piemēram, ieguldījumu fondu apliecības?

Labā ziņa ir, ka interese tiešām aug. Digitālie risinājumi arī sniedz daudz ērtākas iespējas, kā noteikt cilvēka riska apetīti un viņu konsultēt. Man personīgi ir liels lepnums, ka ļoti liela daļa investēt gribētāju par labu ieguldījumu veidu uzskata "Swedbank Robur" fondus. Tāpat ir gandarījums par jauniešiem, kas sāk investēt - šobrīd ap 7000 jauniešu ir izmantojuši bankas dāvināto starta kapitālu un vairāk nekā 10% no tiem iegulda papildus.

Ja par riskiem, tad kas pašlaik notiek ar krāpšanas mēģinājumiem?

Krāpšana diemžēl ir ikdiena, un ir nopietni jāstrādā, lai šos mēģinājumus novērstu. Jebkurš krāpšanas mēģinājums sastāv no vairākiem posmiem, un mūsu uzdevums ir strādāt, lai, ja krāpnieki ir tikuši cauri vienam posmam, viņi netiktu cauri nākamajam un klientu nauda tiktu pasargāta.

Statistika arī liecina, ka tiek apkrāpti dažādu vecumu un turīguma klienti, viens vienā veidā, otrs citā veidā. Mēs darīsim savu darbu, bet aicinām arī ikvienu būt piesardzīgiem, apdomīgiem un kritiskiem, pārrunāt piesardzības normas ar saviem mājiniekiem, jo krāpnieki nereti pie klientu datiem piekļūst sarunājoties, iebaidot, iežēlinot un visādi citādi radot uzticību, kā rezultātā klienti paši labprātīgi izņem un nodot savu naudu vai maksājumu kartes it kā policijas vai citu "labvēļu" tēlos ietērptiem krāpniekiem. Tāpat ir jāņem vērā, ka tas ir mūsu laikam raksturīgs risks, ņemot vērā, ka, no vienas puses, attīstās tehnoloģijas, kuras diemžēl var izmantot arī krāpnieki, un, no otras puses, to, kādu ērtību mēs sagaidām no finanšu pakalpojumiem. Tādēļ tā ir nepārtraukta cīņa. Tomēr, lai novērstu krāpniecību, stāsts nav tikai par bankām, tur ir jābūt sistēmiskai pieejai vairākām nozarēm. Turklāt ir jārēķinās, ka, attīstoties mākslīgajam intelektam, krāpnieku lietotās metodes kļūs vēl rafinētākas. Tāpat nevajag domāt, ka krāpniecība būs kā ceļojošais cirks, kurš iebrauc un tad kaut kad pazudīs. Tas ir sava veida biznesa modelis, kas arī attīstās.

Latvijas Banka izstrādājusi un apstiprinājusi "Finanšu pakalpojumu sniegšanas klātienē noteikumus", lai nodrošinātu banku plašāku klātbūtni Latvijas reģionos. Ko tas nozīmēs jums? Piemēram, vai nāksies atjaunot kādu slēgto filiāli?

Mums vēl nav zināms šo noteikumu praktiskais formāts, bet vislabāk būtu, ja mēs šīs prasības varētu integrēt mūsu esošajā infrastruktūrā, jo mums ir gan filiāļu tīkls, gan mobilās klientu apkalpošanas komandas. Gan mūsu pieredze, gan analīze arī rāda, ka klātbūtnes palielināšana reģionos vairāk ir zināma veida sociālās funkcijas nodrošināšanas, nevis investīciju un kreditēšanas veicināšanas tēma. Katrai bankai ir dati par klientu bāzi, to paradumiem, cik bieži viņi nāk uz filiālēm, par kādiem jautājumiem. Kopš "Swedbank" gandrīz visu var izdarīt attālināti, un mums arī privātpersonu hipotekāras kreditēšanas process ir pilnībā digitalizēts, ir pamatots jautājums, cik daudz un bieži tiešām ir nepieciešama klātienes apkalpošana. Un, ja atzīstam, ka tā tomēr vairāk ir sociālā funkcija, tad gribētos, lai noteikumi tiek ieviesti sabalansēti, nevis vienpusēji uz finanšu nozares rēķina. Mēs šobrīd esam diskusijā ar Latvijas Banku un ceram uz konstruktīvu risinājumu. Ja to varētu atrast, balstoties uz esošo banku infrastruktūru, tad tas būtu optimāli. Taču tas, protams, ir jautājums katrai iesaistītajai bankai atsevišķi, es tagad runāju no "Swedbank" pozīcijām.

Kā jūs to domājat - balstoties uz esošo infrastruktūru? Nu, ja jūs pilsētā N filiāli esat slēguši, tad kā pieejamības jautājumu var risināt ar esošo infrastruktūru?

Šajā gadījumā visdrīzāk netālajā pilsētā M filiāle ir, un mums ir iespēja uz pilsētu N aizbraukt un atbilstoši pieprasījumam noteiktos laikos apkalpot klientus, piemēram, pašvaldības telpās, nevis atkal veidot savas filiāles telpas, kuras lielāko daļu laika stāvētu tukšas. Mums priekšā vesels gads, lai izstrādātu līdzsvarotu, ekonomiski efektīvu un sociāli atbildīgu apkalpošanas modeli.

Tāpat kādēļ Latvijā nav tādas pašas sistēmas kā virknē Eiropas valstu, kur ir kopīgs bankomātu tīkls, bet katrai bankai ir savi bankomāti, kuri, piemēram, tirdzniecības centros stāv rindā? Ja tā nebūtu, tad varbūt bankomātus varētu izvietot arī daudz vairāk vietās un tie cilvēkiem būtu pieejamāki.

Daudzās valstīs tiešām šāds modelis ir. Konceptuāli šāds jautājums arī ir skatīts, bet ir bijuši vairāki iemesli, kādēļ Latvijā līdz šādam risinājumam neesam nonākuši, un bankas ir izvēlējušās iet ceļu katra ar savu bankomātu tīklu, arī papildu nodrošinot risinājumu, kad bankas bez papildu komisijas maksas bankomātos apkalpo kādas citas bankas klientus. Piemēram, mēs kopā ar SEB uzturam bankomātu tīklu, kura ietvaros abu banku klienti var izņemt skaidru naudu noteikta limita ietvaros bez maksas.

Vēsturiski tas tā ir attīstījies, jo katrai bankai ir bijusi sava stratēģija, kādu vietu viņu piedāvājumā ieņems bankomātu pieejamība. Protams, klāt nāk vēl arī tehniskie un drošības aspekti. Savukārt pašlaik mēs esam jau situācijā, ka, augot attālinātajiem norēķiniem, skaidras naudas apgrozījums kopumā krītas.

Turklāt attiecībā uz bankomātiem no šī gada ir spēkā saistoša regulācija, kādam ir jābūt to minimālajam skaitam un pārklājumam, lai nodrošinātu to pieejamību iedzīvotājiem. Arī līdz šim jautājums par bankomātu skaita uzturēšanu tika regulēts starp banku nozari ar Latvijas Banku saskaņotā memorandā.

Līdz šim bankas par savu peļņu ir sodītas. Kādas ir peļņas prognozes par 2024. gadu?

"Swedbank" akcijas tiek kotētas biržā, tādēļ konkrētas prognozes nesaukšu. Taču, ja skatāmies uz kopējiem Latvijas banku darbības rādītājiem, kur noguldījumu ir vairāk nekā kredītu, tad redzam, ka bankām bija ieņēmumu kāpums pēc 2022. gada, kad strauji pieauga procentu likmes. Vienlaikus labā ziņa ir tā, ka šis straujais procentlikmju kāpums neradīja maksātspējas problēmas, jo iepriekšējā periodā kopš globālās finanšu krīzes 2008.-2009. gadā kreditēšana notika ļoti atbildīgi. Procentu likmēm ejot uz leju, mazināsies arī banku ieņēmumi. Tāpat ir augusi inflācija, arī izmaksas regulatoru un likumdošanas aktu prasību nodrošināšanai un līdz ar arī to izmaksu bāze. Saliekot šos faktorus kopā, banku pelnītspēja, protams, samazināsies, salīdzinot ar to, kāda tā bija 2022. un 2023. gadā. Kā to var kompensēt? Piemēram, audzējot kreditēšanas apjomu, bet te mēs atkal atgriežamies pie diskusijas par solidaritātes iemaksām. Citas iespējas ir audzēt pakalpojumus, kas dod komisiju ieņēmumus, kādi, piemēram, ir apdrošināšana, investīciju produkti, un šajās jomās Latvijas tirgū joprojām ir daudz iespēju.

Eksperte: piedāvājums samazināt darbaspēka nodokļus var sagraut sociālās apdrošināšanas sistēmu