Mīlestība nav visatļautībā

“Man ir tāpat kā daudzām latviešu sievietēm – jo štruntīgāk iet, jo labāk izskatos.” Dace stāsta, ka, esot mājās, viņai bieži laužot muguru, īpaši, kad jādara kādi darbi, piemēram, jāmazgā trauki. “Aizbraucu uz mežu, stundu drasēju, lokos pēc ārstniecības augiem, un nekas vairs nesāp. Pārnāku mājās, apsēžos, un atkal sāp mugura!” Labi justies viņai palīdzot gan darbošanās ar savu sirdslietu – augu vākšanu un zālīšu gatavošanu –, gan fantastiskie bērni, gan izcilie kolēģi Kuldīgas amatierteātrī. Arī finansiālā situācija Dacei nav spiedīga, jo viņa saņem gan algu, gan pensiju. “Ja man būtu pensija vien, tad būtu stipri čābiski. Ja būtu tikai alga, vēl trakāk. Bet ar abām ir diezgan patīkami dzīvot.”

Rakstniece mirkli padomā un tad turpina: “Dievs mani mīl, bet tas nenozīmē, ka neesmu kādreiz nolikta pie vietas. Mīlestība nav visatļautība, kā tas šodienas pasaulē bieži tiek saprasts. Esmu Dievam apsolījusi, ka, pirmkārt, bez Viņa neko nedarīšu, otrkārt, centīšos izdarīt visu, kas atkarīgs no manis, lai viss būtu tā, kā vajag.”

Pieredzes stāsti un romāna ceturtais variants

Patlaban rakstniecei esot dikti daudz iesāktu, bet nepabeigtu darbu. Pašai vislabāk patīkot Kapeņu stāstiņi – jo vissmieklīgākie. “Divdesmit piecus gadus kalpoju par mācītāju, visādi labu labie piedzīvojumi bijuši, un tos stāstījuši arī citi mācītāji. Vismaz padsmit stāstiņu jau ir uzrakstīti.” Dace nevarot nerakstīt, ja piedzīvots tik daudz. Reiz bijusi kādās bērēs, kur glabājuši ap 50 gadu vecu vīru. Visi raudājuši, arī sieva. Zārku ielaiduši kapā, un sieva ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi piegājusi pie kapa malas un teikusi: “Maita tu biji, maita tu nosprāgi!” Visiem bēriniekiem mutes palikušas vaļā.

Bet netrūkstot arī ļoti skaistu stāstu. Lūk, viens piemērs. Kāds vīrietis apkopis savu ļoti kaprīzo un nepateicīgo tēvu. Būdams jaunākais dēls, viņš, zobus sakodis, rūpējies par tēvu līdz pēdējam mirklim. Dace šajās bērēs bijusi izvadītāja. Kad vecā vīra zārku laiduši kapā, no tā izlidojis balts taurenis. Dēls pēc tam atzinis – redzot taureni, viņā iestājies miers un piedošana, un viņš aizmirsis visus aizvainojumus, ko tēvs viņam teicis.

Dace uz mirkli apklust, ieslīgst atmiņās un tad turpina stāstīt par rakstīšanu. Īsts pārbaudījums esot kāds romāns, kuru viņa pārrakstot jau ceturto reizi. “Uzrakstīju, izlasīju un sapratu – nē, galvenā varone nav ne tik negatīva, ne tik pesimistiska, tāpēc sāku rakstīt no jauna. Tad mani sāpināja cilvēks, par kuru nemūžam nedomāju, ka viņš uz kaut ko tādu ir spējīgs. Sāpe ir jāpārsāp, jāpārveido, jāizraksta. Tagad top jauns variants. Un arī es kā fēnikss atkal ceļos. Tāpēc arī grāmatai gribu izmainīt beigas – sāpes var sublimēt un pārveidot par veiksmi. Kā saka grāfs Monte Kristo: “Nekad nav par vēlu sākt visu no gala!””

Zvans no Drošības policijas

Nesen Kuldīgas amatierteātris iestudēja izrādi Mešs pirmā vietā pēc Ritas Misūnes lugas Zvēru būšana Daces Priedes interpretācijā. Tas ir politisks farss par mūsdienām, kur lācis taisa biznesu, bet pēc tam biznesu politikā, un tur ir ātrās reaģēšanas vienība – zaķi ar melnām brillēm un pistolēm. Tā nav bērnu izrāde! “Kuldīdznieki ar teātri ir milzum aizrāvušies, viņi šobrīd strādā paši, bez manis. Varu mēģinājumos nebūt, tikai palaboju, ja kas vajadzīgs, un man tiek piedāvātas idejas. Aktierim pats svarīgākais ir saprast, kā reaģē publika. Iespējams, ka arī par šo izrādi man piezvanīs no Drošības policijas. Reiz jau man no turienes zvanīja. Tas bija par izrādi Sniegbaltīte un trīs ruksītes, kuru mēs uz vēlēšanām pirms dažiem gadiem gribējām rādīt.”

Teātris Dacei ir ļoti mīļš, jo viņa ar to ir saistīta gandrīz 40 gadu. “Gada sākumā iznāca grāmata par Jaunatnes teātra pirmo kursu, kuram arī es esmu piederīga. Režisors Šapiro vienmēr mums jautāja: “Ar ko pārsteigsit?” Tagad varu teikt tā – cilvēks, kurš ir dzimis aktieris, dzīvo laukos, kopj lopus, taisa desas… Ir pārsteigums? Cilvēks, kuram jau ir trīs bērni, pieņem audžubērnus. Pārsteigums! Cilvēkam, kuru nepatur teātrī, tātad nav pietiekami talantīgs, nu ir savs teātris ar fantastiskiem aktieriem, viņš drīkst strādāt un iestudēt, ko grib, pats spēlēt tad, kad grib. Ar ko vēl varu pārsteigt? Lūdzu – 25 gadus biju mācītāja! Grāmatā veltījumu ierakstot, Šapiro paskatījās uz mani un pavaicāja: “Jūs laikam esat laimīga?” – “Jā, pateicoties jums! Tam, ka es nepaliku teātrī,” atbildēju.”

Man netrūkst absolūti nekā

Dievs ir Daces lielais atbalsts, un viņa nereti pie Dieva vērsusies pēc palīdzības un meklējusi atbildes uz jautājumiem, kuri dzen izmisumā. “Bībelē ir rakstīts: “Pats rūgtums ir tapis par svētību.” Tagad visi mani rūgtumi, sāpes un izmisumi ir vērsti par svētību. Dzīvē ir bijušas tik daudzas situācijas, kad es varēju palikt pļeckas stāvoklī pie zemes, asiņojoša, ar lauztu apņēmību un gribu. Brīži, kad šķiet – nekad vairs necelšos, kad plūstu asarās no rīta līdz vakaram, grimstu depresijas dziļumos. Vienā no izmisuma mirkļiem domāju, ka man ir vajadzīgs psihoterapeits, jo pati netikšu galā.”

Dace atrada tādu, kurš sociālajos tīklos rakstīja vērtīgus un skaistus domugraudus. Stundu viņa kabinetā esot noraudājusi, bet speciālists, neko nepateicis, pēc vizītes paņēmis apmaksu – 60 eiro. Viņa iznākusi no kabineta un domājusi, ka šitādu naudu nu gan par raudāšanu nav gatava maksāt. “Man taču ir Dievs, un, ja es līdz šim biju tikusi ar sevi galā ar dievpalīgu, tad arī turpmāk iztikšu bez visiem psihoterapeitiem. Biju nikna. Viss! Kā tikt ar sevi galā? Sāku mācīties braukt ar mašīnu! Tieši tāpēc, ka teicu, ka nekad neiemācīšos braukt. Tas nāca kā protests pret sevi kā pļecku, protests pret visiem psihoterapeitiem un citām lietām.”

Un tagad Dace varot teikt, ka ir laimīga, kaut gan ik pa laikam iekšēji vaimanājot par dažādām lietām. Un tad pēkšņi – bāc, kā pa pieri! – Dievam izstāsti, kā tev trūkst. “Tad es pasēžu, padomāju un saku: “Piedod, man netrūkst absolūti nekā. Varu teikt, ka esmu svētīta vairāk nekā citi – ir ko ēst, jumts virs galvas, pietiek finanšu, man ir fantastiski bērni, mazbērni, man ir ārstnieciskās zālītes, Dieva mīlestība, man bija fantastiski vecāki, kurus, aizejot no šīs pasaules, ai, kā gribu satikt. Man Dievs ir iedevis visu un vēl vairāk. Slava un pateicība!”

Dženij, braucam uz Latviju!

Dacei ir izdevies īstenot arī kādu savas bērnības sapni, proti, doties uz Ameriku, lai satiktu indiāņus. Viņu iedvesmojusi indiāņu cīņa par brīvību, un sava nozīme bijusi arī Gojko Mitičam, kurš ārkārtīgi ticami atveidoja indiāņa lomas kādreiz populārajās filmās. “Kad biju Amerikā, paziņas mani aizveda uz indiāņu dziesmu un deju svētkiem. Tur satiku Dženiju Lou-Šuman, un mums uzreiz radās neizskaidrojama saikne, tāpēc uzaicināju, lai viņa brauc uz Latviju.” Pavisam drīz Dženija bija Latvijā, un viņa bija paņēmusi līdzi savus rokdarbus – pērļu rotas, austās jostas un daudz ko citu. Abas sievietes nolēmušas doties tūrē pa Latviju – Dace lasīja fragmentus no romāna Mēnesstars pār ezeru, un Dženija atrādīja savus rokdarbus. Piekrišana šim pasākumam bijusi liela.

Pēc viesošanās Latvijā Dženija atzina – viņa nekad nav varējusi iedomāties, ka te ir tik skaisti un ka Latvijā ir tik daudz mežu. Abu sieviešu draudzība joprojām ir dzīva, viņas turpina sarakstīties. Dženija ir Daci pieminējusi arī savā grāmatā Runā pērlītes (Speaking in Beads).

Nodarbes pensionārei un ne tikai

“Esmu zāļu vecene un uzskatu, ka ir svarīgi atgriezieties pie dabas. Nesaku, ka visiem jāiet vākt zālītes, bet doties uz mežu, pļavu savu reizi vajag visiem. Aizejiet uz pļavu, nebradājiet, bet mierīgi atgulieties un vērojiet, kā debesīs iet mākoņi, kā kukainītis rāpo pa stiebru, kā viss apkārt smaržo. Palaidiet vaļā visu slikto, lai to aizpūš vējš!” Dace uzskata, ka uz zemeslodes vienīgais kaitīgais organisms ir cilvēks. Jo mēs neapzināmies, ka ar savu nevērīgo rīcību darām zemeslodei pāri un domājam tikai par šodienu, nevis par to, kas būs rīt.

Viņa pati dabu iemīļojusi jau bērnībā, kad vēl skolā nav gājusi un vecāki īrējuši istabu Ikšķilē. Pie mājas bijusi burvīga kaķpēdiņu pļava. “Gulēju tur un skatījos, kā mākoņi māžojas. Brīnumaini nereāla laimes izjūta!” Bet tā pa īstam, no sirds, ārstniecības augiem viņa pievērsusies pirms dažiem gadiem, kad sapratusi, ka ilgi vairs par režisori nestrādās. “Nevēlos, lai man vecuma dēļ palūdz aiziet.” Tāpēc viņa meklējusi nodarbi īstai pensionārei. “Vispirms veidoju personalizētas augu grāmatzīmes. Vēlējos radīt visu Latvijā augošo smilgu kolekciju, bet tad man vēl nebija auto – tas man ir tikai divus gadus –, tāpēc šo domu atmetu, jo nevarētu pēc visām smilgām izbraukāt. Jāsaka paldies kādam cilvēkam, kurš man nodarīja sāpes, un es par spīti viņam noliku auto vadīšanas tiesības un nopirku mašīnu – mersedesu. Mani bērni smejas – mūsu bagātā māte brauc ar mersedesu! Nezinu, kā varētu dzīvot bez automašīnas.”

Pie ārstnieciskajiem augiem Dace nonākusi pamazām. Viņai no artrīta sāpējušas rokas, un nekas nav palīdzējis, tāpēc izlēmusi pamēģināt zālītes un pagatavojusi smēri. Un rokas vairs nesāpot! Dace meklējusi arī veidu, kā uzņemt pietiekamu ārstniecisko augu devu, jo izdzert vajadzīgo daudzumu nevarot. “Atradu! Samaļu izkaltētās zālītes un tējkaroti pulvera iemaisu jogurtā.”

Vēl Dace taisa miega spilventiņus čučuzaķus, kas pildīti ar zālītēm, kuru smarža nomierina un veicina miedziņu. “Vecākais dēls Svens prasīja, lai arī viņam tādu uztaisu. Es gan saku, ka tie domāti maziem bērniem.” Dace darina arī pindas. “Tajās ir ļoti daudz zālīšu. Pindai ir diezgan plašs pielietojums – ar to var masēties, laistīties, šrubēties, noberzt veco ādu. To var likt vannā. Ja patīk pindas smarža, to var likt veļā, jo tā ir daudz jaudīgāka par smaržu spilventiņu.”

Dace gan uzreiz piebilst – pirms kāds ar zālītēm sāk darboties, ir krietni jāmācās, jo katrai vainai palīdz cits augs. Ja, piemēram, asinsspiediena pazemināšanai saliks deviņas zālītes, bet viena gadīsies tāda, kas to paaugstina, tad gaidītais efekts var pārvērsties par defektu. “Man ir divi diplomi – esmu pabeigusi Bulduru Dārzkopības vidusskolas mūžizglītības kursus par ārstniecības augiem un garšaugiem, arī zāļu sievas Līgas Reiteres lekciju kursu, un nupat sāku mācīties pie akupunktūras un fitoterapijas ārsta Artūra Tereško.”

Ome, tev nepietiek?

“Mans mazdēls prasa – ome, tev nepietiek? Nē, man nepietiek, es gribu vēl! Gribu mācīties, jo man šķiet, ka par maz zinu. Ja Dievs dos un manas rokas būs kārtībā, šoziem braukšu mācīties vērpt vilnu. Adu no suņu vilnas dzijas, bet saprotu – ja kaut ko gribu darīt, man ir jādara viss process no sākuma līdz beigām. Un, ja nevarēšu vairs aizbraukt zālītēs, tad sēdēšu un vērpšu suņu vilnu un adīšu zeķes,” viņa paironizē pati par sevi. Dace piebilst, ka vēl tak viņa darinot arī auskarus no visādām spalvām – pūkainām un jocīgām.

“Man tagad jau ir pāri septiņdesmit. Cik tad gadu man vēl atlicis? Tomēr es joprojām domāju – ja ir iespējams uzkāpt Everestā, tas nozīmē, ka to var izdarīt. Nesaku, ka visiem jākāpj kalnos, ka visiem jāadoptē bērni, kā to darīju es, un ne visiem vajag baznīcu, zālītes, teātri. Bet to visu var izdarīt, arī tad, kad jau gadu nasta aiz muguras. Katram savs Everests ir sasniedzams!”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Kā mākslīgais intelekts palīdz radīt satriecošus portretus ar "Huawei P40" sērijas viedtālruņiem?