Re:Baltica pēta, kas šobrīd pieder Andra Šķēles un ar viņu kopā strādājošā Aināra Šlesera ģimenēm. Var arī pārfrāzēt: kas viņiem pieder no tā, ar ko agrāk – pēc pašu apgalvojumiem – nebija nekāda sakara.

2011.gada rudenī deputāts, trīskārtējais ekspremjers Andris Šķēle vadīja pēdējās dienas parlamentā.

Ar politiku vairs diez ko nevedās. Pēdējās vēlēšanās viņa un otra par oligarhu dēvētā politiķa Aināra Šlesera kopīgais veidojums, Par labu Latviju, ieguva tikai astoņas vietas parlamentā un palika opozīcijā. Pēc prezidenta Valda Zatlera lēmuma atlaist parlamentu, jo deputāti neļāva likumsargiem pārmeklēt Šlesera māju, arī nākotne nerādījās gaiša. Kandidēt vēlreiz Šķēle neplānoja. “Esmu laimīgs, ka vairs nebūs jāatskaitās žurnālistiem,” Šķēle neslēpa attieksmi tagadējai Re:Baltica redaktorei Sanitai Jembergai.

Pāris nedēļu pirms tam Jemberga bez pieteikšanās bija iekļuvusi svešajiem parasti nepieejamajā cietoksnī, Šķēles birojā Dzirnavu ielā. Viņa vēlējās uzdot jautājumus par Šķēles un viņa finansista Harija Krongorna tikšanos ar bēguļojošo bijušo "airBaltic" vadītāju Bertoldu Fliku Kijevā.

Formāli daļa "airBaltic" akciju piederēja Flikam, bet baumoja, ka viens no patiesajiem īpašniekiem ir Šķēle. Viņš to vienmēr noliedza. Taču oligarhu sarunās, kuras likumsargi ierakstīja Rīdzenes viesnīcas numurā, Šlesers trešajam Latvijas oligarham Aivaram Lembergam piedāvāja shēmu, kā trijotne varētu legalizēties kā īpašnieki. Airbaltic pārņemšanas plāni sarunās figurēja kā “Aināra projekts”, kam finansējumu gādā Andris un beigās daļā tiek aicināts arī Aivars.

Kamēr Jemberga gaidīja Šķēli, birojā ieradās visa lielākā Rīgas ostas biznesa, Rīgas tirdzniecības ostas, padome. Bizness neesot Šķēles īpašumā, sēdes viņa birojā notiekot tāpēc, ka centrs un ērti, un Krongorns ostu konsultē.

Astoņus gadus vēlāk gan Šķēle, gan Šlesers kā savu ģimeņu īpašumus ir legalizējuši daļu uzņēmumu, ar kuriem viņiem toreiz it kā nebija nekāda sakara, raksta Re:Baltica.

Un vēsture atkārtojas. Rīgas “atkritumu kara” izšķirošajā nedēļā 2019.gada septembrī, kad Konkurences padome nolēma, ka monopols galvaspilsētā nav labākais risinājums, Šķēles biroju vairākkārt apmeklēja uzņēmuma vadība, īpašnieks, juristi, to apkalpojošās PR aģentūras darbinieces, novēroja Re:Baltica. Visi nākot pie Krongorna, kas atkritumu biznesa īpašniekam Guntaram Kokorēvičam esot labākais biznesa draugs. Jātiekas tur, jo nav biroja centrā. Šķēlem, kā parasti, nekādas daļas. Agrāk atkritumu bizness piederēja Šķēles ģimenei, bet Kokorēvičs to atpirka.

Neredzamā roka

Šķēle joprojām ir viens no ietekmīgākajiem un arī bagātākajiem cilvēkiem Latvijā, lai arī viņam pieder salīdzinoši maz un oficiāli politiskas varas nav. Vecās korporatīvās saites joprojām ir dzīvas – un svarīgas, jo viens no Šķēles talantiem ir spēja īstajā laikā piezīsties un baroties no biznesiem, kuros iesaistīta valsts vai pašvaldību nauda.

Ja neskaita tulpju audzēšanu 90.gadu sākumā, kas tobrīd lauksaimniecības ministra vietniekam ļāva uzbūvēt privātmāju, pēcāk biznesā viņš maz ko radījis no nulles. Par miljonāru Šķēle kļuva, kad ieguva un vēlāk izpārdeva pārtikas holdinga Ave Lat grupa uzņēmumus. Šī holdinga īpašumā 90.gadu sākumā nonāca lielie valsts pārtikas uzņēmumi. Šķēle Lauksaimniecības ministrijā strādāja komisijā, kas lēma par šo uzņēmumu nodošanu privatizācijai. Ave Lat grupa uzņēmumus vēlāk pārdeva tālāk, pamatā ārzemniekiem.

Šķēles paplašinātā ģimene

Šķēlem pašam ir salīdzinoši niecīga biznesa daļa, viss pārējais uz papīra pieder otrajai sievai un abām meitām no pirmās laulības. Pašam – konsultāciju firma un vērienīgs nekustamā īpašuma projekts ar jauniem dzīvojamiem namiem starp Dzirnavu un Blaumaņa ielām.

2018.gadā Šķēle ar sievu Kristiānu Lībani – Šķēli noslēdza laulības līgumu, kas sievai paredz divus dzīvokļus jaunajā Dzirnavu ielas kvartālā un māju un zemi Jūrmalā. Līgumā nekas nav teikts par ekskluzīvo villu Mākoņi, kas slēpjas starp astoņiem hektāriem meža pie jūras Saulkrastu novadā. Kopš tās celtniecības sākuma pirms 20 gadiem Šķēle vienmēr noliedzis, ka ir tās īpašnieks. Juridiski īpašums piederēja kādai čaulas firmai Džērsijā – līdz 2011.gadā par tā īpašnieci kļuva sieva Lībane – Šķēle.

Pie Šķēles paplašinātās ģimenes jāpieskaita vēl divi cilvēki, kas ir līdzīpašnieki biznesa impērijai. Viens ir Edgars Šķenderis – Šķēles biroja vadītājs premjera karjeras laikā. Otra –
Iveta Smilga – Krongorne: Šķēles finansista Harija Krongorna dzīvesbiedre.

Krongorns pats nav biznesu līdzīpašnieks. Iespējams, tāpēc, ka divās tiesu instancēs atzīts par vainīgu digitālās TV afērā (pēdējās instances sprieduma vēl nav). Tas varētu apdraudēt īpašumus. Digitalizācijas afēra aizsākās Šķēles premjerēšanas laikā, bet viņš tiesā ir tikai liecinieks. Cits tiesājamais, ilgu laiku viņam uzticamais advokāts Jānis Loze, otrās instances tiesā liecināja, ka darbojies Šķēles uzdevumā.

Biznesi ar valsts vai pašvaldību naudu

Šķēles ģimenes uzņēmumu struktūra ir sazarota un tajā ir ap simts dažādu firmu. Holdinga galvenā mātes kompānija ir SIA Sabiedrība privātajiem ieguldījumiem, kuras konsolidētā peļņa pērn bija 16,6 miljoni eiro.

Holdingu veido vairāki atsevišķi mazāki biznesi un divi lieli bloki – nekustamie īpašumi un uzņēmumi Rīgas ostā, kas ģimenei pieder kopā ar Aināru Šleseru. Lielākā daļa ieņēmumu nāk no ostas, bet tiek tērēta nekustamajiem īpašumiem.

Piemērs spējai gadiem pumpēt naudu no valsts ir vēja parks Grobiņā. Pēdējos 20 gados par saražoto elektronerģiju tas no Latvenergo saņēmis 65 miljonus eiro. Vismaz puse no šīs summas maksāta virs tirgus cenas, kā subsīdijas, liecina Ekonomikas ministrijas sniegtā informācija Re:Baltica. Savulaik, būdams premjers un ekonomikas ministra pienākumu izpildītājs, Šķēle pats šim biznesam izsniedza licences darbības uzsākšanai.

Ar 2022.gadu šis vēja parks vairs nevarēs pārdot valstij elektroenerģiju par paaugstinātu tarifu, jo būs beidzies likumā paredzētais termiņš.

10 miljonus eiro valsts un pašvaldības iepirkumos kopš 2014.gada ieguvusi arī ceļubūves firma Roadeks, liecina Re:Baltica apkopotā informācija no Iepirkumu uzraudzības biroja un pasūtītājiem. Arī tā daļēji pieder Šķēles ģimenei un uzņēmējam Guntim Rāvim, kuru KNAB nesen aizturēja aizdomās par kukuļdošanu. Lielākā daļa no šīs summas – gandrīz 7 miljoni – bijuši no Rīgas domes un tās struktūrvienību pasūtījumiem. Tiesa, drīz pēc KNAB apciemojuma, Gunta Rāvja biznesu pārņēma dēls Rihards, kurš tagad ir arī līdzīpašnieks Roadeks.

17 miljonus eiro valsts dotācijās pēdējos deviņos gados saņēmis Liepājas autobusu parks, kas daļēji pieder Šķēles ģimenei, Šleseram un Liepājas pašvaldībai, rāda Autotransporta direkcijas publicētie dati. Tā apgrozījums pērn bija gandrīz 12 miljoni eiro, iepriekšējos gados nesadalītā un uzkrātā peļņa 4,6 miljoni, bet šoferi piketē, pieprasot lielākas algas un cilvēciskākus darba apstākļus.

Šai firmai kādu brīdi piederēja arī "airBaltic" salātzaļās krāsas Baltic Taxi zīmols, ko tā nopirka 2012.gadā. Pirms dažiem gadiem LTV izpētīja, ka zīmols tagad pieder Sergejam Seņkānam, kurš 10.Saeimā bija Šķēles deputāta palīgs. Žurnālisti atklāja, ka Baltic Taxi, lai taupītu uz nodokļiem, piespiež šoferus reģistrēt mikrouzņēmumus un zīmolu nomāt. Re:Baltica novēroja, ka septembra sākumā arī Seņkāns kopā ar bijušo pašvaldību lietu ministru, arī TP biedru Edgaru Zalānu regulāri dodas uz Šķēles biroja ēku Dzirnavu ielā. Vēlāk sazvanīts, Seņkāns atteicās sniegt komentāru pa telefonu un lūdza jautājumus sūtīt rakstiski. Zalāns Re:Baltica atbildēja, ka viņam tajā pašā ēkā atrodas birojs firmai Lauku izaugsmes grupa, kas sniedz biznesa konsultācijas.

Ja neskaita Rīgas ostas uzņēmumus, kas Šķēles ģimenei pieder kopā ar Šleseru, pārējie uzņēmumi ar milzu peļņu neizceļas. Vairumam tā ir pārdesmit tūkstoši eiro, atsevišķiem uzņēmumiem daži simti tūkstošu.

Nekustamo īpašumu bizness

Lielākais naudas ēdājs Šķēles ģimenes biznesa zirneklī ir nekustamie īpašumi.

Kopumā ģimene iesaistīta trīs vērienīgos nekustamā īpašuma projektos, no kuriem divos līdzīpašnieces ir Šķēles meitas un sieva, bet trešais pieder viņam pašam kopā ar Ievu Krūmiņu.

Tas ir Centrus kvartāls, kas atrodas Rīgas centrā starp Tērbatas, Barona, Dzirnavu un Blaumaņa ielām. Šis ir Šķēles bijušā advokāta Jāņa Lozes izlolots sapnis, kuru advokāts zaudēja krīzes laikā, bet Šķēle pārņēma.

Centrus kvartālā šobrīd uzcelti eleganti dzīvokļi, kas maksā no 200 000 eiro līdz pusmiljonam. Nākotnē plānota arī viesnīca un biroju ēka. Šī biznesa uzņēmumu gada pārskati rāda, ka šobrīd plāni piebremzēti. Viena no šī biznesa “meitām”, TA projekts, pagājušajā gadā uzrādīja 7,5 miljonu eiro zaudējumus. Summa tik iespaidīga “uz papīra”, jo pārvērtēti uzņēmuma īpašumi.

Ņemot vērā nekustamā īpašuma tirgus stagnāciju, izmaiņas viesnīcu tirgū un būtisku neskaidrību par bankas finansējumu pieejamību Latvijas banku tirgū, firma veikusi “īpaši piesardzīgu” nekustamā īpašuma vērtības samazinājumu, minēts gada pārskatā. No gada pārskatiem arī redzams, ka pārdošanu gaida dzīvokļi gandrīz 9 miljonu eiro vērtībā, bet 2018.gadā pārdoti dzīvokļi mazliet vairāk nekā 3 miljonu eiro vērtībā.

Īpašuma vērtība būtiski samazināta vēl vienā Šķēles ģimenes nekustamo īpašumu projektā, kas arī pieder kopā Gunti Rāvi. Tā ir bijušā zivju pārstrādes uzņēmuma Jūras līcis zeme 23 hektāru platībā pie Lielupes ietekas jūrā. Arī šī zeme savulaik piederēja valstij un caur dažādām shēmām nonāca jau minētā Šķēles advokāta Lozes īpašumā. Kad Lozem uzrādīja apsūdzību digitālās televīzijas lietā un draudēja mantas konfiskācija, viņš zemi pārdeva Šķēlem un Rāvim.

Pērn zemi sāka pārdot, prasot 3 miljonus eiro par hektāru. Taču izskatās, ka pircēju trūkst. Pērn arī šim īpašumam samazināta vērtība par gandrīz 30 miljoniem (no 49 miljoniem eiro uz 19,7). Turklāt zeme ir ieķīlāta ABLV bankā, kurai zemes īpašnieks – uzņēmums Baltā kāpa – ir parādā 16,8 miljonus.

Savu kārtu apbūvei gaida arī trešais lielais Šķēles ģimenes nekustamā īpašuma projekts – Andrejostas un Andrejsalas apbūve (ap 40 ha). Arī šīs teritorijas iegūšana tika sashēmota jau 2000. gadu sākumā. Kā enkurs bija ieplānots laikmetīgās mākslas muzejs, ap ko izaugs jauns kvartāls, bet grandiozos plānus izjauca globālā finanšu krīze. Zemju izpirkšanai no valsts un pašvaldības Šķēles ģimene kopā ar virkni mazāk zināmu uzņēmēju samaksājuši vismaz 25 miljonus eiro. Šobrīd ģimene piedāvā valstij uzdāvināt zemes gabalu koncertzāles būvei, ja pretī valsts un pašvaldība pārbūvē apkārtējo teritoriju, kas izmaksātu līdz pat 23 miljoniem eiro (par šo vairāk rakstā: Ģimenes bizness).

Osta = nauda

“Es Latvijas medijiem intervijas nesniedzu, bet varam satikties uz 20 minūtēm uz kafiju,” septembra vidū pēc vairāku īsziņu apmaiņas Re:Baltica raksta bijušais satiksmes ministrs, Šķēles biznesa partneris Šlesers. Saruna klātienē ar Šleseru izplūst uz divām stundām, kuru laikā viņš lepni atslīgst krēslā, stāstot par plāniem tranzīta biznesā, bet sakrusto rokas uz krūtīm, tiklīdz atskan jautājums, vai viņam pieder Dienas Bizness un kā viņa īpašumā nonāca ostas zemes. “Jūs varat domāt, ko vēlaties, es to nekomentēšu,” atbild Šlesers.

Nekustamo īpašumu bizness līdz šim Šķēles ģimenei prasījis pamatā tēriņus, toties naudu nes tranzīta un kravu pārkraušanas bizness Rīgas ostā, kur kontrolpakete pieder Šleseriem un Šķēlēm. Šī biznesa jumta kompānija ir SIA Multi Capital Holdings, kuras konsolidētais apgrozījums pērn bija 200 miljoni eiro, bet peļņa – 28,6 miljoni.

Ostas bizness pamatā ir Šlesera pārziņā, viņš ir holdinga padomes priekšsēdētājs. Šķēle – padomes loceklis. Šogad augustā par holdinga padomes priekšsēdētāja vietnieku kļuva bijušais ASV vēstnieks Latvijā Čārlzs Larsons. Jautāts, ar kādu mērķi, Šlesers divdomīgi smaida: viņam esot lieli biznesa plāni attiecībā arī uz Ameriku un Ķīnu. Pēdējā šogad bijis vairākkārt.

Šobrīd ienesīgākais holdinga uzņēmums ir SIA Rīgas tirdzniecība osta (RTO) (60% pieder Šķēles un Šlesera ģimenēm, atlikušie 40% – trim mazāk zināmiem uzņēmējiem). Tai ir 17 meitas uzņēmumi. Pie šiem uzņēmumiem Šķēles un Šlesera ģimenes savulaik tika, izmantojot politisko ietekmi. Bez konkursa no Rīgas brīvostas iznomāja zemi un sāka uzpirkt uzņēmumus, kas tur strādāja. Vēlāk zemi izpirka vai daļēji privatizēja.

Daudz labprātāk Šlesers runā par nākotnes plāniem. Tādi ir divi – pašiem izveidot visu tranzīta loģistikas ķēdi (savi vagoni, dzelzceļa pārvadājumu licence, komanda) – un vest tranzīta kravas no Latvijas caur Lietuvu uz Kaļiņingradu, bet, kad izbūvēs Rail Baltica – arī uz Eiropas vidieni. Līdz šim tas nav izdevies, jo Lietuva neļauj vest kravas caur savu teritoriju, norādot uz valsts drošības riskiem. Lietuvieši uztraucas, ka aiz Šlesera, iespējams, slēpjas bijušais Krievijas Dzelzceļa šefs Vladimirs Jakuņins, kurš 2014.gadā iekļauts ASV sankciju sarakstā par saistību ar Krievijas agresiju Ukrainā. Jakuņinam bija draudzīgas attiecības ar bijušo Latvijas Dzelzceļa vadītāju Uģi Magoni, kuru šobrīd tiesā par kukuļņemšanu. Magoņa sieva Anastasija pastarpināti ir līdzīpašniece Lietuvas un Latvijas kopuzņēmumā LGC Cargo, kas centās dabūt nepieciešamās atļaujas, lai Šlesera un Šķēles ģimenei daļēji piederošais uzņēmums varētu vest kravas caur Lietuvu.

Pie Šlesera šobrīd strādā arī pats Magonis. Viņš ir algots darbinieks uzņēmumā "Euro Rail Trans", kas daļēji pieder Krievijas Dzelzceļam. Māsas uzņēmums – Euro Rail Cargo – nesen saņēmis licenci dzezlceļa kravu pārvadājumiem Latvijā, Re:Baltica uzzināja Satiksmes ministrijā.

Šlesers stāsta, ka Magoni noalgojis, jo esot maz tādu speciālistu ar biznesa sakariem kā bijušajam dzelzceļa šefam. Savu saistību ar Jakuņinu viņš noliedz, jo pēdējam kopš atlaišanas no amata vairs neesot politiskās ietekmes Krievijā. Taču Šlesers uzskata, ka kopīgi uzņēmumi ar Krievijas Dzelzceļu palīdzēs biznesam nākotnē.

Plāni Šleseram lieli. “Mēs [ar Andri Šķēli] strādājam pie daudziem, lieliem projektiem, kas ekonomiski būtiski ietekmē šīs valsts nākotni,” sarunu nobeidz Šlesers.

Ar Šleseru un Šķēli netieši saistītais "LGC Cargo" vēlreiz nesaņem atļauju vest kravas caur Lietuvu