Divas dzimšanas dienas

13. decembrī Ojārs nosvinēja 82. dzimšanas dienu. “Datumu jau viegli var uzminēt, ja tāds neriktīgs cilvēks piedzimis. (Smejas.) Sieva teica, ka tagad arī 13. maijs kā mana otrā dzimšanas diena būs jāsvin. Man bija sirds operācija, nomainīja vārstuli – ielika jaunu bioloģisko aortas vārstuli. Operācijas laikā manu sirdi apstādināja uz 47 minūtēm, lai varētu vārstuli nomainīt, biju pieslēgts ierīcei, kas mākslīgi uztur dzīvību. Savā ziņā to droši vien var dēvēt par piedzimšanu no jauna – kad sirds atkal atsāka pukstēt.”

Viesojos pie Ojāra Valmierā, kur mans sarunas biedrs nodzīvojis lielu daļu mūža, bet dzīves pirmā puse viņam aizritēja tuvāk Rīgai. Viņa mamma Millija ieprecējās Ādažos – jaunā ģimene dzīvoja Vārpās pie vīra Arnolda vecākiem. Ojārs piedzima Rīgas 1. slimnīcā.

Bija kara laiks, un Ojāra tēvu iesauca leģionā. Viņš tika ievainots. “Pēc izārstēšanās tēvs slēpās. Tas bija trakums! Vārpās vispirms ienāca vācieši, tad tēvs slēpās kūtiņā zem grīdas. Viņš kaut kā bija jādabū prom, un ģimene gudroja veidus, kā to izdarīt. Tēva māsas palīdzēja tos zaldātus aizvilināt prom, tēvs klusām pārģērbās par sievieti, un tā viņam izdevās aizmukt uz mežu, kur izveidoja bunkuru dzīvošanai. Kad Latvijā ienāca krievu karaspēks, tēvu paņēma ciet un aizsūtīja uz pirmajām līnijām. Ceļā uz fronti piestāja Tulā, jo armijai pietrūka ogļu, un tēvu norīkoja pie ogļu rakšanas. Viņš nomira 1945. gada 12. martā. Savukārt 21. martā piedzima mana māsa.”

Labāk lai ada, nevis dara blēņas

Kad Ojāram bija jāsāk skolas gaitas, mamma viņu aizveda uz Ādažiem pie vecvecākiem. Tur zēns pabeidza pirmo klasi. Kas zina, vai viņš būtu pievērsies adīšanai, ja negadītos ķibeles ar veselību. “Kā jau puika lēkāju, dauzījos un ne pa jokam saslimu. Mamma mani aizveda uz Iecavas slimnīcu, kur nogulēju pusgadu vai pat ilgāk. Šķiet, biju dabūjis meningītu vai kaut ko tamlīdzīgu, precīzi vairs neatceros. Taču atceros, ka mamma visu nakti gulēja man klāt slimnīcas palātā. Gultu viņai nedeva, sastūma kopā krēslus. Esmu mammai lielu pateicību parādā – ne tikai par to, bet arī par citām lietām. Kad biju jauns, par to tā nedomāju, šāda atskārsme nāk ar laiku.”

Ļaunākais jau bija aiz muguras, tomēr ārsti mammai ieteikuši, lai dēlu uzreiz neved uz skolu, jo viņam jāatpūšas. Un te sākās stāsts par adīšanu. Mamma nospriedusi – lai puika aiz gara laika nesastrādātu kādas palaidnības, iemācīs viņam adīt. “Blēņoties mums abiem ar māsu patika. Kad gar Ādažu veco šoseju stādīja bērzus, mēs kaitinājām stādītājus. Kā tieši, nudien vairs neatceros, bet viņi tādi pikti bija, un mēs mukām prom,” nosmej Ojārs. Viņš arī piebilst, ka pēc sirds operācijas atmiņa vairs nav tāda kā agrāk, par dažiem notikumiem prātā palikuši tikai īsi uzplaiksnījumi. Bet adīšanas gaitas Ojārs sācis ar zeķēm – tas bijis visvienkāršākais darbiņš.

Tovasar Ojāra mamma iepazinās ar savu nākamo vīru Eduardu Bēmu, un 1959. gadā abi apprecējās. “Pārnācām dzīvot uz Valmieru. Pirmo gadu mācījos vidusskolā skolā, bet, sākoties otrajam mācību gadam, teicu, ka vairs negribu. Audžutēvs sacīja, ka mācīties ir svarīgi, un es atbildēju, ka mācīšos pa vakariem. Iestājos vakarskolā, bet pa dienu strādāju – vilku elektrību.” Ojāram padevušies un gājuši pie sirds tādi mācību priekšmeti kā fizika un matemātika, toties sacerējumos gan bijuši vieni divnieki. “Sieva man ir teikusi, lai pats kaut ko uzrakstu, bet ko tad uzrakstīšu, ja man pēc tam to lapu sarkanu sataisīs? Nē, nē! Lai raksta tie, kuriem tas padodas. Tāpat man arī tā stāstīšana neiet.”

Pa dienu elektriķis, vakarā audējs

Pabeidzis vidusskolu, Ojārs iestājās augstskolā un vairākus gadus nostrādāja rūpnīcā VEF – remontēja mērinstrumentus. Pēc tam darba gaitas atveda atpakaļ uz Valmieru, kur viņš strādāja Valmieras piena kombinātā par elektriķi. Sākoties juku laikiem, Ojārs darbu kombinātā atstāja, jo naudas reformas rezultātā alga sanākusi smieklīga – tikai 40 latu mēnesī. Deviņdesmitajos gados nolēma izveidot pats savu pārtikas veikaliņu, kas kļuva par iecienītu iepirkšanās vietu. “Telpas īrējām. Vienā brīdī īpašnieks izlēma, ka pats tur grib ierīkot veikalu, un mums vajadzēja meklēt citas telpas.” Jaunajā vietā tirgošanās vairs tik labi nevedās, tādēļ Ojārs izlēma šim biznesam likt punktu. Pēc tam viņš strādāja gan par šoferi, gan kādu laiciņu arī par sētnieku.

Vēl Ojārs 90. gadu sākumā vadīja Valmieras bērnu invalīdu klubiņu Saulīte. Un visu šo laiku ikdienā klātesoši bija arī rokdarbi. “Savulaik bija tā, ka pa dienu strādāju par elektriķi, vakaros audu lakatus, ko pēc tam mēģināju pārdot gadatirgos. Ja darbs gāja no rokas, vienā vakarā varēju noaust desmit lakatu. Viens lakats maksāja desmit rubļu. Bija gadatirgi, kad nepārdevu nevienu lakatu, bet bija arī tādi, kad izdevās nopelnīt 1000 rubļu un vairāk,” atceras Ojārs un smejot piebilst, ka ar lakatiem nopelnījis auto – žiguli.

Kā top miniatūrie adījumi?

Miniatūru mākslai ir pamatīgas saknes – tai ir vairākus tūkstošus gadu sena vēsture. Tā apliecina, ka arī maza izmēra darbā var būt daudz detaļu un estētiskā baudījuma. Ojāra darinātie miniatūrie cimdiņi un zeķītes iegulst plaukstas viducī – tik sīki tie ir. Zeķītes garums no papēža līdz purngalam ir nedaudz vairāk par trīs centimetriem, cimdiņu – līdz trīs centimetriem.

“Reiz redzēju, ka mamma noadījusi mazus cimdiņus un zeķītes, un sāku prātot, vai es varētu viņu pārspēt un uzadīt vēl mazākus. Standarta izmēra zeķes un cimdus var noadīt daudzi, bet, jo mazāks izmērs, jo sarežģītāk.” Sacīts, darīts – Ojārs nolēma sevi izaicināt. Aptuveni ducis pirmo mēģinājumu bijuši neveiksmīgi, tomēr pamazām viņš izpratis un apguvis visus šī darba smalkumus. Adīšanas procesā viņš izmanto piecas parastās adāmadatas, kas tikai nedaudz saīsinātas, un dzijas vietā ir mulinē diegs. Lielākoties zeķīšu un cimdiņu pamatne ir baltā krāsā, bet valnītī mēdz iezagties pa kādam košākam pavedienam, un kā ķirsītis uz tortes ir krāsainie bumbuļi. Adot Ojārs bieži mēdz skatīties televizoru – tas jau kļuvis par savdabīgu rituālu. Savukārt bumbuļi top, sēžot pie dzīvojamās istabas galda, kas šai nodarbei esot ērtākā vieta.

“Agrāk vienu zeķīti vai cimdiņu varēju noadīt trīs stundās un vajadzēja dienu vai divas, lai izveidotu dekoratīvos bumbuļus. Tagad vienam pārim nepieciešama nedēļa un vairāk. Bet pārstāt adīt vēl negribas, kaut gan sieva Gunta dažreiz saka, lai beidzu niekoties un daru kaut ko prātīgāku. (Smejas.) Patiesībā sieva man ir ļoti laba, viņa mani vienmēr atbalstījusi tajā, ko daru. Tas ir svarīgi.” Ojārs palepojas, ka abi ir precējušies jau 47 gadus. Kopā ar Guntu viņi izaudzinājuši četrus bērnus – gan abu iepriekšējās attiecībās dzimušos dēlus, gan kopīgo meitu un dēlu. Ojārs ir vectēvs septiņiem mazbērniem, un viņam ir arī divi mazmazbērni.

Mans sarunas biedrs sevi dēvē par savas zemes – savas Latvijas – patriotu un to apliecinājis arī ar darbiem. Viņš ir piedalījies 1991. gada janvāra barikādēs un Baltijas ceļā.

Parādīt, ko var vienkāršs cilvēks no laukiem

Šāds hobijs – miniatūru lietiņu adīšana – prasa lielu pacietību, roku precizitāti, veiklību un uzmanību pret detaļām. Ojārs spriež, ka tas labi atbilst viņa raksturam, jo pats sevi uzskata par uzņēmīgu un apņēmīgu cilvēku. “Vienmēr esmu bijis darītājs. Sieva saka – ko tu ieņem galvā, to tu dari un panāc savu. Vēl Gunta, lai mani raksturotu, mēdz izmantot teicienu – iet ar pieri cauri mūrim. (Pasmaida.) Viņai taisnība, man allaž ir gribējies dzīvē kaut ko panākt un sasniegt. Tas ir arī stāsts par Ginesa rekordu. Man to gribas ne tikai tādēļ, lai parādītu, ka arī vienkāršs cilvēks no laukiem var īstenot savu sapni, bet arī, lai nestu Latvijas vārdu pasaulē. Cik daudzi latvieši ir Ginesa rekordisti? Šķiet, ka maz. Protams, neesmu pārliecināts, ka manu pieteikumu patiešām apstiprinās, negribas sacerēties par daudz, bet nolaisties arī nedrīkst. Vajag iet uz priekšu un darīt!”

Ojārs pieteikumu aizsūtīja pagājušā gada novembra beigās. Talkā nāca viņa brālis Arnis Bēms – pieteikums bija jāaizpilda angļu valodā. Parasti pieteikuma izskatīšana aizņem no 12 līdz 20 nedēļām. Ja to apstiprina, tiek atsūtīti precīzi norādījumi, kādā veidā šis rekords fiksējams.

“Lielu gandarījumu man sagādā tas, ka varu ar saviem darinājumiem pārsteigt un iepriecināt cilvēkus. Savulaik miniatūrie cimdiņi un zeķītes bija kā dāvana jaunkundzēm, kuras man iepatikās. Meitenes bija pārsteigtas, ka vīrietis var kaut ko tādu izveidot. Diezgan daudz miniatūro adījumu esmu sadāvinājis ģimenes locekļiem, draugiem un paziņām.” Mazās zeķītes un cimdiņi aizceļojuši arī uz Norvēģiju, bet viens pāris – viņpus okeānam. “Kad pērn biju slimnīcā, mazās zeķītes un cimdiņus uzdāvināju gan ārstiem, kuri mani operēja, gan māsiņām.”

Pagājušā gada nogalē un šā gada sākumā Ojāra adījumus varēja aplūkot Valmieras Integrētajā bibliotēkā – tā viņam bija pirmā miniatūro adījumu izstāde.

Sapnis par Niagāras ūdenskritumu

Ojāram patīk ne tikai adīšana – viņš atklāj, ka ir aizrāvies arī ar Lieldienu olu grebšanu. Vēl ikdienu aizpilda ēst gatavošana, kas, kā pats saka, “neiet jau tik ātri, bet kaut kas ir jāuztaisa”, kopīgi mirkļi ar sieviņu un obligātā pastaiga svaigā gaisā. “Agrāk ļoti daudz braukājām ekskursijās pa Latviju – gan divatā ar sievu, gan visa ģimene kopā. Tad bija tā – piektdienas vakarā salasījām savā busiņā bērnus, mazbērnus, suni un braukājām riņķī pa Latviju, svētdienas vakarā pārbraucām mājās. Jā, ceļot man patīk, labprāt arī uz Mēnesi aizlidotu. Bet vislielākais nepiepildītais sapnis man ir tikt līdz Amerikas un Kanādas robežai un savām acīm redzēt Niagāras ūdenskritumu.”

Liela nozīme Ojāra dzīvē ir iedvesmai – ja tās nebūtu, vai viņš maz vēl adītu? “Droši vien neadītu, labāk pagulšņātu kā viens otrs. Ja ir iedvesma, tad centies kaut ko padarīt. Tas nāk par labu.” Viņam atmiņā stingri iespiedies ģimenes ārsta teiktais par to, ka kustībā ir dzīvība. ““Kusties, un tu būsi dzīvs! Ja apstāsies kustēties, tu esi miris.” Šo frāzi es labi iegaumēju, pēc tam vairākkārt kaut ko līdzīgu dzirdēju arī slimnīcā. Ziniet, kas bija jocīgi? Kad iznācu no slimnīcas, man nekas nesāpēja. Tagad gan te vairāk jūtu. (Pieliek roku pie krūtīm.) Bet tas nav iemesls slinkot. Varbūt jauns var nekustēties un slinkot, bet, jo vecāks esi, jo vairāk jākustas. Ja nekustēsies, ar tevi būs cauri. Es tā negribu!” apņēmīgi saka Ojārs un uzmet skatienu soļu skaitītājam. Līdz pusdienlaikam, dzīvojoties pa māju, sanākuši 699 soļi. Tātad jākrāj vēl! Optimāli esot iziet riņķīti pa āru – apmēram 1500 soļu.

Sarunas noslēgumā Ojārs Sausiņš ikvienam šo rindu lasītājam novēl visu to labāko. “Lai arī viņi cenšas darboties, tiekties pēc sava mērķa un sasniegt to, ko vēlas!”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

FKTK pagaidu vadītāja: kopš cīņas ar "netīro" naudu no Latvijas bankām aizplūduši 10 miljardi