Praktiski visas partijas savās priekšvēlēšanu programmās sola sekmēt uzņēmējdarbību un ekonomisko izaugsmi attiecīgo pašvaldību teritorijās. Ja skatāmies no malas, tad cik liela ietekme vēlētajām pašvaldībām ir uz ekonomiskajiem procesiem? Vai tās tiešām var sekmēt vai varbūt arī bremzēt to, kā attīstās ekonomika noteiktos reģionos?

Pašvaldības var darīt ļoti daudz. Tās var ļoti tieši strādāt ar investoru piesaisti, un tam ir redzami arī rezultāti. No pašvaldību vispārīgās attieksmes uzņēmējiem var rasties sajūta, vai tur ir vai nav kaut ko vērts darīt. Varbūt tas ir iracionāli, bet arī tam ir nozīme. Pašvaldību ziņā ir lēmumi, kas ir saistīti ar teritoriju plānojumu un būvatļaujām.

Pašvaldības var arī palīdzēt investoriem kārtot jautājumus ar centrālo valdību.

Pašvaldības var arī ļoti dažādi izlietot savus budžeta resursus. Piemēram, ir politiķi, kuriem šķiet, ka viņu misija ir radīt pēc iespējas vairāk darbavietu sabiedriskajā sektorā. Diemžēl šādai politikai patiesības mirklis bija, kad Covid-19 laikā uzpūstā sabiedriskā sektora atalgojumu līkne krustojās ar daudz lēnāk augošo nodokļu ieņēmumu līkni, un tad bija jādzird ziņas, ka atlaiž muzeju darbiniekus, jāpāriet uz četru dienu darbu nedēļā utt. Tad arī bija ziņa, ka vienai šādai pašvaldībai trīs ceturtdaļas budžeta aiziet algu maksājumos, kas no attīstības viedokļa ir ceļš uz nekurieni. Kaut kur to var saprast, jo ir vietas, kur ar darbavietām tiešām ir trūcīgi, un tad šādā veidā var gūt tūlītējas politiskās dividendes, kamēr tam, ka pašvaldība veido industriālos parkus, cīnās ar ietekmes uz vidi novērtējumiem, pievedceļu un elektrības pieslēgumu ierīkošanu, atdevi varēs redzēt tikai ilgtermiņā.

Latvijā ir ļoti populāri sevi salīdzināt ar Igauniju un Lietuvu, jo tas apmierina dziļu neapzinātu latviešu vajadzību pašiem sev nepatikt. Bet daudz lietderīgāki ir salīdzinājumi starp dažādām vietām Latvijas robežās, un tur tiešām var uzzināt, kāda pašvaldību politika strādā, kāda nestrādā.

Kurā vietā tad ir labie piemēri, un kur pašvaldības biznesam varbūt ir pat traucējušas?

Jāsāk ir ar pašvaldībām, kas atrodas ārpus Rīgas aglomerācijas, kur ekonomiskā aktivitāte tomēr koncentrējas. Nav jau tā, ka Rīgas pašvaldība ilgstoši būtu bijis labs piemērs saimnieciskai rīcībai, varbūt pat otrādi, bet arī tas nav spējis nokaut Rīgas dabisko ekonomisko vilkmi, vismaz Latvijas kontekstā nē.

Ja sākam ar Vidzemi, tad droši vien visilgstošākais sekmīgas reģionālās attīstības stāsts Latvijā ir Valmiera. Tāpat ļoti labs, bet ne tik zināms piemērs, ir Smiltene, kas gan pati ir sekmīgs reģionālais centrs, gan ir daļa no, sauksim to par, Lielvalmieras ekonomiskā apgabala, kam var pieskaitīt arī Cēsis, par ko gan cēsinieki dažkārt apvainojas. Valmiera ir sekmīgs attīstības stāsts, jo, pirmkārt, tur netika salauzts vecais un labāk nekā daudzviet Latvijā tika saglabāta padomju laika ražošanas infrastruktūra, ražošanas prasmes utt. Citviet Latvijā tomēr ļoti daudz kas aizgāja postā. Savukārt Smiltene pēc 2022.gada datiem, kas ir pēdējie pieejamie, ir novads ar augstāko iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju ārpus ekonomiskās Lielrīgas, kam ir pieskaitāms gan Rīgas statistiskais reģions, gan vēl dažas blakus teritorijas. Turklāt "Luminor" reģionu eksporta pētījumā Smiltene parādās ar ļoti labvēlīgu attīstības dinamiku 2024.gadā, neraugoties uz to, ka novada ekonomika lielā mērā ir atkarīga no mežsaimniecības un kokapstrādes, kas ir nozare, kurai pēdējie gadi galīgi nav bijuši labi. Te ļoti labi var redzēt, ka, pat ja liktenis nav labvēlīgs, var ļoti labi attīstīties, ja ir piesaistītas investīcijas, jo investīciju piesaiste ir pārspējusi nosacīto krīzi galvenajā novada ekonomikas nozarē. Savukārt Cēsis vairāk ir zināmas ar pilsētvidi un radošajām aktivitātēm, bet ne IKP dati, ne "Luminor" reģionu eksporta pētījuma dati novadā īpaši gaišu ainu neuzrāda. Taču Cēsis ir ļoti jauka vieta, kur dzīvot, it īpaši tādēļ, ka doties strādāt var dažādos citos virzienos.

Turklāt Valmieras, Smiltenes un Cēsu gadījumā es teiktu, ka attīstība lielā mērā ir vietējās varas nopelns. Kaut kā ir izveidojies, ka šajos novados vietējā politikā ilgstoši valda izteikti racionāla un pragmatiska nots, un ir bijusi laba sadarbība starp vietējo politisko varu un uzņēmējiem. Vidzemes ekonomiskā kodola attīstībā viennozīmīgi ir bijusi politiskā loma.

Vidzemē ir arī novadi, kuru labklājības līmenis galīgi nav labs un ekonomiskā dinamika pēdējos desmit gados vai pat ilgāk arī nē. Un tas vismaz pāris novados ir vietējās varas antinopelns. Savukārt laba progresa piemērs ir Alūksnes novads, kur pagaidām absolūtajos skaitļos vēl nav tie labākie rādītāji, bet attīstības dinamika ir laba, lielā mērā pateicoties vietējai politiskajai iniciatīvai.

Latgalē novads, kurš saskaņā ar "Luminor" pētījuma datiem kļūst par vienu no spēcīgākajiem Latvijā, ir Līvāni, kur pēdējos desmit gados ir bijusi ļoti spēcīga attīstības dinamika. Tiesa, panākumu bāze ir visai šaura - pamatā divi optiskās šķiedras uzņēmumi. Es arī tik labi nezinu, kāda ir bijusi Līvānu pašvaldības politika. Varbūt tā ir veicinājusi šo labo rezultātu.

Tāpat, lai gan Līvānu novads ekonomiski ir ļoti strauji progresējis, tas ir ļoti mazs. Latgales nākotni noteiks Daugavpils un arī Rēzekne. Lai nu par kurām pilsētām, bet par Daugavpils un Rēzeknes vietējo politiku medijos ir stāstīts ļoti daudz, un ziņas ne vienmēr ir bijušas iepriecinošas. Lai kas arī cits nebūtu noticis, Rēzeknē pēdējā desmitgadē ir bijis diezgan labs progress ražošanas attīstībā. Arī Daugavpilī ir sperti soļi pareizajā virzienā, un beidzot top industriālais parks, kas gan formāli atrodas ārpus Daugavpils, bet tam nav izšķirošanas nozīmes. Daugavpilī vispār ir milzīgas padomju laika industriālās zonas, kuras vismaz daļēji noteikti varētu izmantot, bet tur ilgstoši lielas platības ir bijušas neizmantotas, un, protams, var vaicāt, kādēļ tas tā ir.

Runājot par Zemgali, ļoti svarīga nozare, protams, ir lauksaimniecība. It īpaši tas attiecas uz Bauskas novadu. Savukārt, ja skatāmies uz Bauskas novadā saražoto preču un pakalpojumu eksporta apjomu, tad aina nav spīdoša. Daļēji to var skaidrot arī ar to, ka Bauska lielā mērā ir dzīvesvieta un daudzi tās iedzīvotāji ikdienā dodas strādāt uz galvaspilsētas pusi.

Zemgalē ekonomiski attīstītākā pašvaldība noteikti ir Dobele. Tas ir novads ar pat uz Zemgales fona ļoti attīstītu lauksaimniecību, kā arī attiecībā pret iedzīvotāju skaitu salīdzinoši lielu, daudzveidīgu un tehnoloģiski interesantu rūpniecību. Turklāt, tāpat kā Valmierā, arī Dobelē ir labi saglabāts rūpniecības vēsturiskais mantojums. Taču man ir grūti komentēt, cik lielā mērā tas ir vai nav bijis vietējās politikas nopelns. Līdzīgs ekonomiskās struktūras un vēstures ziņā ir blakus esošais Saldus novads, kas jau ir Kurzeme. Dobelē un Saldū nav tā kā daudzviet citur Latvijā, kur, ja atskaita visu, kas saistīts ar kokiem un pārtikas ražošanu, tad nekā daudz pāri nepaliek. Dobele un Saldus šajā ziņā patīkami izceļas.

Ja pārejam jau uz Kurzemi, tad pēdējo gadu veiksmīgākais reģionālās attīstības stāsts ir Liepāja. Tur ir bijusi tiešām labi izveidota attīstības politika un priekšrocība ir tā, ka ir dubults administratīvais resurss, kas ar to nodarbojas, - gan Liepājas pašvaldība, gan Liepājas speciālā ekonomiskā zona. Ja mēs skatāmies uz tādiem rādītājiem kā IKP uz vienu iedzīvotāju un "Luminor" reģionu eksporta rādītāju dinamiku, tad situācija Liepājā ir labvēlīga, bet nav arī tā, ka tā būtu bijusi izaugsmes superzvaigzne Latvijā. No vienas puses, tas ir tādēļ, ka attīstības sākumpunkts ir bijis diezgan augsts, jo, neraugoties uz visām krīzēm, Liepāja ir sena rūpniecības pilsēta. No otras puses, tādēļ, ka zināma ietekme bija vecā ražošanas modeļa beigām un pilsētai iznāca "peldēt pret vēju". Vēl pirms gadiem desmit Liepāja bija viena no trauslākajām ekonomikām Latvijā, jo kā kaut kur bija krīze - vienalga Austrumos vai Rietumos -, Liepājā tā bija krīze reiz divi, jo rūpniecība bija ļoti atkarīga no produktiem ar svārstīgām cenām, piemēram, tērauda armatūras. Pēdējā lielā svārstība arī pielika punktu "Liepājas metalurgam". Bet kopumā tagad Liepājas rādītāji ir ļoti labi.

Stāsts par "peldēšanu pret vēju" vēl raksturīgāks ir otrai lielajai Kurzemes ostas pilsētai Ventspilij, kas ir piedzīvojusi lielāko salīdzinošo labklājības kritumu Latvijā šajā gadsimtā. Šo gadsimtu Ventspils sāka ar IKP uz vienu iedzīvotāju, kas divas reizes pārsniedza vidējo rādītāju Latvijā, tostarp Rīgā. Tagad tas ir zem Latvijas vidējā rādītāja. Tas noticis, par spīti tam, ka Ventspilī ir viena no labāk izdomātajām un labāk finansētajām attīstības politikām. Ja padomju laikos un pēc tam apstrādes rūpniecības Ventspilī gandrīz nebija, tad tagad ir radīti interesanti uzņēmumi, it īpaši metālapstrādē, mašīnbūvē un elektronikā. Bet tranzīta nozares lejupslīdes ietekme ir bijusi ļoti stipra, un iespējams, ka sliktās ziņas vēl nav beigušās. Līdz ar to ir ieguldīts daudz cītīga darba, bet rezultāts līdz galam neiepriecina.

Tomēr tranzīts ir saistīts ar globālām norisēm un pēdējos gados ar kara Ukrainā ietekmi. Vai pašvaldība maz tur kaut ko var ietekmēt?

Jā un nē. Droši vien, ka pēdējos desmit gados un it īpaši pēdējos četros gados pēc pašvaldību vēlēšanām tiešām neko vairs nevarēja ietekmēt. Tālākā pagātnē gan. Ja tajā brīdī, kad Ventspilij vēl bija daļējs monopols uz Krievijas izejvielu eksporta nodrošināšanu, jo Krievija vēl nebija izbūvējusi alternatīvus ceļus, nozarei nebūtu bijusi tik liela apetīte, tad daudz ko varēja darīt citādāk. Tā laika rīcība stipri kaitēja nākotnei.

Ja vēl turpinām par Kurzemi, tad ir jāpiemin arī Kuldīgas novads, kas pēdējos desmit gados ir ļoti strauji mainījies. Pēc dižķibeles, staigājot pa Kuldīgu, varēja rasties sajūta, ka pilsēta ir komā un viss acīmredzami nīka un izskatījās ļoti bēdīgi. Pēdējos desmit gados ir notikusi ekonomiska renesanse, kas lielā mērā ir viena uzņēmuma - "Stiga RM" - nopelns, kas pārņēma un pavisam citā kvalitātē atjaunoja saplākšņa ražošanu Kuldīgā. Varbūt tā ir sakritība, varbūt nē, bet arī citi uzņēmumi šajā laikā ir attīstījušies.

Savukārt blakus esošais Talsu novads… Jauka vieta, kur dzīvot, bet ekonomiskais progress ir bijis viens no mazākajiem. Tur lēmumu pieņemšana varētu būt žirgtāka.

Arī tūrismā Kuldīga ir nopietni ieguldījusies.

Jā, bet te ir svarīgi piebilst, ka tūrisms tas ir ļoti jauki, bet Latvijas reģionālajā attīstībā tas var būt tikai ķirsītis uz kūkas. Tas nevar būt ekonomikas pamats nekur Latvijā.

Pat ne Jūrmalā?

Jūrmalā savas ekonomikas vispār ir ļoti maz, un ekonomiski tā gandrīz pilnībā ir Rīgas priekšpilsēta. Tādā veidā tā arī ļoti labi var dzīvot, un lai tā būtu, jo neviens taču Jūrmalā rūpnīcas nebūvēs un biroju kompleksus arī droši vien nē.

Ja esam apmetuši loku un atgriezušies pie Rīgas, tad kā "pārmaiņu koalīcijai" ir veicies šajā Rīgas domes sasaukumā no ekonomiskā viedokļa?

Es teiktu, ka šī Rīgas domes sasaukuma darba laikā ir bijuši uzlabojumi. Ir acīmredzami, ka aizdomīgas situācijas Rīgā ir vismaz daudz retākas. Jā, bija šis labi zināmais strīds, kura dēļ no koalīcijas aizgāja "Progresīvie", bet šis strīds vismaz parādīja, ka šie jautājumi kādam rūp, ka ir izpratne, ka tā nedrīkst darīt. Iepriekš tomēr nebija vērojams, ka koalīcijas partneri censtos viens otru turēt pie augstiem standartiem, lai gan virsrakstu par dārgiem tramvajiem un dīvainām, labi apmaksātām štata vietām tajā laikā netrūka, un tas noteikti bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Rīga atpalika no divām lielākajām Lietuvas pilsētām, nemaz nerunājot par Tallinu, kas bija priekšā jau iepriekš. Tādēļ es teikšu, ka progress pēdējā domes sasaukuma laikā ir bijis. Tāpat tas atspoguļojas Rīgas investīciju budžetā. Agrāk Rīgas budžets tomēr lielā mērā bija orientēts uz ātras popularitātes iegūšanu, kam tā nevajadzētu būt. Veiksmīgāko pašvaldību pieredze liecina, ka, ja budžetos viena trešdaļa ir jāparedz investīcijām, tad arī var sagaidīt rezultātus. Rīgā līdz vienai trešdaļai vēl ir tālu, bet progress šajā virzienā ir bijis.

Tomēr socioloģiskās aptaujas liecina, ka Rīgā lielākais atbalsts ir partijai "Latvija pirmajā vietā", kas pašlaik nav domē, un "Progresīvajiem", kas pašlaik ir opozīcijā. Par ko tas liecina? Rīdzinieki neredz un nespēj savā ikdienas dzīvē sataustīt to progresu?

Politika tomēr nav pilnībā racionāls process. Turklāt nav tā, ka vārdi Rīgas dome, Rīgas pārvaldība jau spētu radīt pozitīvas emocijas. Daudz tiek runāts kaut vai par to, ka Rīga atpaliek no Viļņas, un tā ir taisnība. Bet viena no demokrātijas lielajām problēmām ir tāda, ka laika periods no politiskiem lēmumiem līdz papildu naudai, kas nonāk iedzīvotāju maciņos, ir pietiekami ilgs. Kamēr tu ieguldi infrastruktūrā, kamēr to kāds novērtē un atnāk uzņēmumi, kas sāk jaunu ražošanu, kamēr tas labvēlīgi sāk ietekmēt dzīves līmeni, paiet laiks. Turklāt, ja šajā laikā ir nelabvēlīgs kopējais ziņu fons pasaulē, tas neizbēgami pārnesas uz patērētāju noskaņojumu, jo to daļēji nosaka objektīvā realitāte, bet daļēji vispārējais ziņu fons. Politika šajā ziņā ir ļoti nepateicīgs darbs.

Kas būtu jauno pašvaldību galvenie uzdevumi?

Absolūti lielākajā daļā Latvijas pašvaldību ir jārūpējas par naudas plūsmu. Ne tādā ziņā, ka par domes jeb pašvaldības pašas naudas plūsmu, bet gan par to, lai pilsētā vai novadā apgrozītos nauda, lai ienāktu uzņēmumi, kas var radīt naudas plūsmu iedzīvotājiem, radīt darbavietas, maksāt labas algas. Tas nozīmē, ka tie ir uzņēmumi, kuriem jau ir tehnoloģijas vai nauda, lai tās nopirktu, ir noieta tirgi. Ir jāizdara viss iespējamais, lai šādi uzņēmumi uz konkrēto pašvaldību nāktu. Pašlaik tomēr atšķirības Latvijā ir ļoti lielas - ir Mārupes novads, kur uz 100 iedzīvotājiem ir 80 darba vietas, un ir novadi, kur šis rādītājs ir zem 30. Turklāt ir arī redzams, ka šādos novados ir daudz pašnodarbināto, un es pieņemu, ka tas nav tādēļ, ka tur būtu liels uzņēmīgu cilvēku kopums, bet gan cilvēki ir bezizejā un katrs knibinās, lai vismaz kaut ko nopelnītu.

Uzņēmējdarbība ir jāveicina visiem, bet Latvijā ir novadi, ir pašvaldības, kur uzņēmumu piesaiste ir absolūti degošs jautājums. Ir novadi un pilsētas, kuras atgādina kūstošus ledus gabalus, kuri turklāt strauji tuvojas ūdenskritumam. Ir novadi, kur iedzīvotāju skaits turpina kristies par apmēram 3% gadā.

Tas ir populācijas sabrukums. Tas nozīmē, ka šīs vietas straujā tempā zaudē to attīstības resursu, kas tur vēl ir palicis. Es arī pilnīgi saprotu, ka šādās vietās šodien kaut ko mainīt jau ir grūti, jo negatīvā inerce ir ļoti spēcīga. Bet ir jācenšas!

Tomēr vai tas var izdoties, jo ikvienam uzņēmumam ir nepieciešami arī zināmi priekšnosacījumi attīstībai - darbaspēks ar noteiktu kvalifikāciju, infrastruktūra? Vai mēs tomēr nenonāksim pie tā, ka būs konkrēti ekonomiskās attīstības centri, bet citur būs mazapdzīvotas teritorijas, kur, citējot kādu tūrisma speciālistu, citi brauks staigāt pa meža takām, baudīt putnu dziesmas un neskartu dabu?

Jā, ir pilnīgi skaidrs, ka visas pašvaldības Latvijā nebūs attīstības centri, jo mums vairs nav tik daudz iedzīvotāju, lai šeit būtu vairāk nekā 40 attīstības centru. Labi, ja būs puse no 40, un tas jau būs labs rādītājs. Bet kaut ko tomēr ir jāmēģina darīt. Kā piemēru minēšu Alūksnes novadu. Jā, pēc statistikas rādītājiem tur situācija joprojām nav tā spožākā, bet pašvaldība ir panākusi, ka tiek uzbūvētas ražošanas telpas. Jā, tas nevar sacensties ne ar Liepājas speciālās ekonomiskās zonas, ne Rīgas mērogiem, bet telpas aizpildās. Izrādās, ka ir uzņēmumi, kuriem tās vajag, un tur rodas jaunas darbavietas. Protams, var teikt, ka, ja esi pelnošs uzņēmums, tad būvē pats, bet tas prasa laiku, papīru kārtošanu, investīcijas, un ir labi, ja pašvaldība var nodrošināt vietu, kur uzņēmumi uzreiz var iet iekšā un sākt ražošanu. Ir vietas, kur tas nav vajadzīgs. Piemēram, Liepājā pilnīgi pietiek, ka pašvaldība sakārto tā saucamo "pēdējo jūdzi" - ir salabotas ielas, pievilkta elektrība un ūdens -, un uzņēmumiem ar to pietiek, lai viņi paši būvētu savas ražošanas telpas. Bet ir vietas, kur ar to nebūs pietiekami. Turklāt tajās Latvijas vietās, kur nelabvēlīgie procesi ir aizgājuši stipri tālu, iespējams, ir vajadzīgs īpašs atbalsts, kuru varētu pat nosaukt par mākslīgo elpināšanu.

Viens no jau esošajiem mākslīgās elpināšanas pasākumiem ir pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds. Pēdējos gados par to ļoti asas diskusijas ir uzsākusi Rīga, kura uzsver, ka tai pašai ir akūti nepieciešama nauda investīcijām, bet katru gadu vairāk nekā 100 miljoni eiro galvaspilsētai ir jāiemaksā šajā fondā citu atbalstīšanai. Kādam būtu jābūt izlīdzināšanas fonda modelim, ja tas mainās?

Es nedomāju, ka tur ir iespējamas lielas izmaiņas. Tad, kad pasaka - Rīgai un tās aglomerācijai vajag atstāt vairāk naudas un tad tā straujāk attīstīsies -, visi pieceļas kājās un aplaudē. Bet tad rodas jautājums, kurš atbalstīs tās pašvaldības, kurās ienākumi ir mazi? Kaut kā nav novērojams, ka centrālās valdības budžetā šobrīd būtu daudz brīvas naudas. Līdz ar to ir jautājums, kā šo Rīgas iemaksu var kompensēt? Protams, ka izlīdzināšanas fondā var uzlabot nianses un mainīt skaitļus aiz komata koeficientos, cik katrā pašvaldībā ir bērni un pensionāri, bet es nedomāju, ka kāds atbrīvos turīgās pašvaldības no pienākuma nedaudz dalīties ar citiem.

Tāpat pašvaldību izlīdzināšanas fonds ir tikai daļa un pat mazākā daļa no visiem naudas pārvedumiem Latvijas robežās, kas ir no ekonomiskā centra uz visu pārējo Latviju. Ja mēs uzdodam jautājumu, kādas būtu skolotāju algas, pensionāru pensijas vai ieguldījumi ceļu būvē Latgalē, ja tas būtu jāfinansē no pašas Latgales pašvaldību resursiem, atbilde, iespējams, būtu diezgan skarba. Naudas pārdale notiek visādos veidos. Mēs esam viena nācija un mums ir jābūt solidāriem, tas ir normāli.

Šajā priekšvēlēšanu posmā ļoti aktīvi tiek aktualizēts jautājums arī par to, kādai ir jābūt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) sadalei starp pašvaldībām, kurās iedzīvotāji strādā un dzīvo. Īpaši aktīvi šo tēmu cilā Rīgas politiķi, sakot, ka atbrauc, ielas nodeldē, sastrēgumus sataisa, bet pēc tam IIN maksā citām, pārsvarā Pierīgas, pašvaldībām. Turklāt tam ir sākusi piebalsot arī, piemēram, Liepāja, kas arī ir darbavieta daudziem apkārtnes iedzīvotājiem. Vai IIN sadales sistēmas maiņai būtu racionāls pamats?

Liepājas gadījumā gan es varētu izteikt ironisku komentāru par to, kādēļ tad pirms tam notika tik aktīva cīņa pret vienotas pašvaldības izveidi bijušā Liepājas rajona robežās, kā rezultātā tagad atsevišķi ir Liepājas pilsēta un atsevišķi Dienvidkurzemes novads?

Rīgas gadījumā, protams, ir tā, ka ienākumi aiziet uz apkārtējām pašvaldībām, un cīņa par ienākumu pārdali uz teritoriju, kur atrodas darba devējs, jau ir kļuvusi teju ikoniska. Es gan to atbalstītu tikai simboliskos apmēros, tā, lai tas nebūtu vairāk kā vien psiholoģisks stimuls - varbūt 5% vai 10% no IIN ieņēmumiem, bet ne vairāk.

Kāpēc?

IIN pārdalei ir ļoti daudz pretargumentu. Viens no galvenajiem - Latvijā ir vietas, kur uzņēmumu galvenās mītnes ir koncentrējušās vēsturiski, un tas nav ne pēdējo trīs, ne pēdējo piecu sasaukumu domju nopelns. Ir jāņem arī vērā tas, ka daudz ko šajā dzīvē nosaka liktenis un nejaušības, un šādas likteņa rotaļas var radīt arī lielu sajukumu.

Liela mēroga, teiksim, 50/50, IIN ieņēmumu pārdale radītu haosu pašvaldību finanšu plānošanā, Lielrīgas reģiona uzņēmumiem ar lieliem algu fondiem pārceļot galvenos birojus no vienas "faktiskās" pilsētas daļas uz otru iemeslu dēļ, kam nav nekāda sakara ar pašvaldības īstenoto ekonomisko politiku. Piemēram, Ķekavas novadā uz pašas Rīgas robežas atrodas "SEB bankas" galvenā mītne. Tur vienkārši turpinās Rīgas apbūve, un būtībā tā ir pilsēta, bet administratīvi tas skaitās Ķekavas novads. Kā ļoti labi ir zināms, banka plāno pārcelties uz modernāku jaunbūvētu biroja ēku, kas atrodas Rīgas centrā. Vai šī plānotā pārcelšanās liecina par kādiem Ķekavas novada grēkiem un neizdarītām lietām, par ko tas būtu jāsoda? Nē. Tas arī nekādā veidā neietekmē Lielrīgas ekonomiku, kas ir vienots veselums, jo nav tādas atsevišķas Rīgas ekonomikas un atsevišķas Ķekavas novada ekonomikas. Vēl jo mazāk tas kaut ko nozīmē Latvijas nacionālajai ekonomikai.

IIN pārdale, ja tā ir vairāk nekā simboliska, radītu lielas naudas aizplūšanu no Pierīgas pašvaldību budžetiem. No vienas puses, šīs pašvaldības ir diezgan bagātas un to iedzīvotāji izmanto Rīgas infrastruktūru. Tiktāl viss pareizi. Taču to finansiālā situācija nebūt nav vienkārša, jo tām vienīgajām Latvijā ir jātiek galā ar izaicinājumiem, ko rada iedzīvotāju skaita pieaugums. Tas ir, jābūvē jaunas skolas, ielas, jāierīko ūdensvadi un apgaismošanas sistēmas. Mazinot tām iespēju attīstīt infrastruktūru, mēs mazinām iespējas piedāvāt cilvēkiem dzīvesvietas tajā Latvijas daļā, kur viņi acīmredzot visvairāk vēlas dzīvot, ja jau tur pārceļas. Tas diez vai vairos Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību kopumā.

Šāda IIN ieņēmumu pārdale Latvijas mērogā risinātu ne pilnībā neesošu, bet stipri pārspīlētu problēmu. Lielākajā daļā Latvijas pašvaldību uzņēmumos strādā šo pašvaldību iedzīvotāji. Ir pilnīgi skaidrs, ka, ja uz Ludzas novadu atnāks jauns ražotājs, tad darbinieku no citiem novadiem būs ļoti maz. Šāda ieņēmumu pārdale pamatā ietekmētu tikai Lielrīgas pašvaldības. Jā, tas varbūt radītu papildu stimulu Pierīgas pašvaldībām piesaistīt uzņēmumus. Bet, kā jau es minēju, tad, vai uzņēmums ir reģistrēts Ķekavā, Mārupē vai Rīgā, tas Latvijas ekonomikā neko daudz nemaina. Turklāt nav arī nekas slikts tajā, ja ir pašvaldības, kuru izvēle ir pamatā būt dzīvesvietām. Dažām pat nav citas izvēles, kā jau es minēju piemērā ar Jūrmalu. Tāpat kā piemēru objektīvām atšķirībām var minēt Mārupi un Saulkrastus. Mārupes novadā atrodas lidosta, un kā ap jebkuru pasaules lidostu, ap to ir tendence veidoties tā saucamajai aeropolei jeb loģistikas un zināšanu ietilpīgu ražošanas uzņēmumu pudurim. Savukārt Saulkrasti vēsturiski ir veidojušies kā dzīvesvieta cilvēkiem, nevis vieta saimnieciskajai darbībai.

Tāpat šāda IIN sadale neizbēgami novedīs pie administratīvā resursa tērēšanas, jo ir neskaitāmi uzņēmumi, kuri juridiski ir reģistrēti vienā pašvaldībā, bet faktiski darbojas pat vairākās pašvaldībās.

Argumentācija par to, ka IIN pārdale pamudinās piesaistīt investīcijas, kā pašsaprotamu pieņem, ka visi vietējie politiķi domā par to, kā viņu politika ietekmēs pašvaldības ienākumus. Man ir izveidojies realitātē balstīts priekšstats, ka daļa no viņiem domās dzīvo pavisam citā pasaulē. Tādā, kur viņi nekādi nevar ietekmēt savu pilsētu un novadu saimniecisko aktivitāti, jo par to atbild centrālā valdība. Viņi vispār "nenodarbojas ar politiku", tikai saimnieciskām lietām, kas viņu izpratnē ir pats vienkāršākais, komunālais šo lietu līmenis - asfalts, caurules, zālāji, varbūt kāda strūklaka kā īpaša ekstra. Savukārt centrālā valdība, protams, ir slikta, tāpat kā nodokļi, elektrības cenas, izglītības sistēma, tāpēc nav pat vērts pūlēties. Kā to savienot ar neērto faktu - kā pie šīs valdības, nodokļiem un elektrības cenām citas pašvaldības ļoti labi attīstās -, šāds jautājums viņiem vispār neienāk prātā. Ļoti liela daļa pasaules iedzīvotāju savu pasaules ainu veido tā, lai tajā justos ērti. Pašvaldību izlīdzināšanas fonds tam nenoliedzami palīdz.

Ja šie politiķi justu atbildību par to, kā viņu saimniekošana ietekmē pašvaldības ienākumus, viņi jau līdz šim būtu darījuši visu iespējamo, lai piesaistītu investīcijas. Pat, ja kāda daļa IIN aiziet uz citu pašvaldību. Nu un tad? Visumā ir tā - jo vairāk kādā Latvijas vietā trūkst investīciju, jo ir mazāka iespēja, ka tur izvietoto uzņēmumu maksātais IIN aizies kaut kur citur - attālumu un vietējā darba tirgus algu līmeņa dēļ.

Man ir priekšlikums, kā nosprausto mērķi - ieinteresēt pašvaldības uzņēmumu piesaistē - atrisināt pavisam citādi, paralēli sasniedzot vēl citus mērķus. Man ļoti patīk viena lieta ASV nodokļu sistēmā, jo tur vietējās varas ienākumos ir pavisam citādāka attiecība starp ienākumu nodokļiem un īpašumu nodokļiem. Viņiem pēc Latvijas standartiem ir ļoti labvēlīga ienākumu nodokļu sistēma, jo ir lieli ar nodokli neapliekamie ienākumu sliekšņi un daudzi mazāk turīgi cilvēki ienākumu nodokli nemaksā vispār. Toties ir lieli nekustamā īpašuma nodokļi, kas turklāt tiek noteikti nevis no kādas mistiskas kadastrālās, bet no reālas īpašuma tirgus vērtības. Protams, ka mēs nenonāksim līdz ASV sistēmai, jo katra valsts ir atšķirīga un ar savu vēsturi, bet Latvijā tomēr vajadzētu mainīt proporciju starp pašvaldību ieņēmumiem no IIN un no nekustamā īpašuma nodokļa. Ja mēs nonākam līdz tam, ka uzņēmējiem nodoklī ir jāmaksā vairāk par savām ēkām, tad mēs automātiski nodrošinām to, ka vairāk ienākumu saņem tā pašvaldība, kurā uzņēmumi reāli atrodas un strādā. Tas notiek automātiski, ļoti loģiskā veidā bez jebkādiem administratīviem sarežģījumiem. Ja pašvaldībā atrodas zaļa pļava, tad ir viena situācija, bet, ja šajā zaļajā pļavā tiek izbūvēts ceļš, rūpnīca vai noliktava, tad šim īpašumam jau ir pavisam cita vērtība un cits īpašuma nodoklis. Turklāt kadastrālajai vērtībai tad ir jāseko tirgus vērtībai. ASV tomēr ir bagāta valsts, un tur vēsturiski ir pieņemti daudzi pareizi lēmumi, viens no tiem ir šī vietējās varas finansēšanas proporcija. Galu galā, ja uzņēmuma izdevumos ir lielāka īpašuma nodokļa daļa, mazāka - IIN, tas mazina arī ēnu ekonomikas riskus, tas mudina strādāt legāli utt.

Es nezinu, cik daudz jums ir izdevies papētīt partiju priekšvēlēšanu programmas, bet kaut vai sajūtu līmenī var teikt, ka partijas nāk ar priekšlikumiem, kā risināt reģionu ekonomiskās problēmas, vai arī nekur tālāk par tukšiem lozungiem "veicināsim un sekmēsim" nav tikts?

Es laikam pēdējo reizi partiju programmas nopietni lasīju, kad biju students, tagad esmu iemācījies vērtēt, kas ir sasniegts līdz šim, un, vai cilvēki, kas partijas pārstāv, kaut ko saprot no tā, par ko runā. Tas ir labāks informācijas avots nekā partiju programmas, kurās var sarakstīt visu ko.

Man ir aizdomas, ka tās pašvaldības, kuras jau ir sekmīgas, kļūs vēl sekmīgākas, un tajās pašvaldībās, kurās ir lielas problēmas, var kļūt vēl sliktāk. Tajā pašā laikā nav tā, ka vēstures plūdums iet tikai vienā virzienā, ir piemēri, kur ir bijuši lūzumi pilsētu un novadu ekonomiskajā attīstībā, tā pati Kuldīga, Līvāni, kad uzņēmumi vai nozares, kas ir izgājuši cauri grūtībām, ieiet straujā attīstības fāzē un plūc sava darba augļus. Bet tajā pašā laikā ir šīs vietas Latvijā, kuras es jau nodēvēju par kūstošiem ledus gabaliem. Ir arī skaidrs, kādēļ šie ledus gabali kūst - ir mazi ienākumi, cilvēku ir maz un paliek vēl mazāk. Tajā pašā laikā citas vietas Latvijā turpina attīstīties un līdz ar to cilvēkus piesaistīs vēl aktīvāk. Dzimstība ir zema, un šis darbaspēka robs attīstības centros būs jāaizpilda. Brauks cilvēki no pārējās pasaules, bet pilnīgi noteikti uz turieni brauks cilvēki arī no pārējās Latvijas. Un ir pašvaldību vadītāji, kuri to saprot. Dedzīgākais imigrācijas piekritējs, kuru pēdējā laikā esmu saticis, bija kādas attālas Latvijas pašvaldības vadītājs, kurš ļoti labi saprot, ka nākotnē darbaspēka robs Rīgā tiks aizpildīts ar viņa novada iedzīvotājiem, un viņa interesēs ir, lai šo robu aizpilda kāds cits. Ja šādas vietas nesāks straujā tempā kaut ko darīt, tad nekas labs viņus negaida.

Un tad šīs vietas kļūs par tām, kur citi brauks baudīt to neskarto dabu.

Starp citu arī pašvaldības attīstība kā dzīvesvieta nav tas sliktākais variants. Mēs jau Lielrīgas reģionā varam vērot šo ikdienas migrāciju starp pašvaldībām, kuras pamatā ir dzīvesvietas, un pašvaldībām, kur ir koncentrējušies uzņēmumi. Bet ir iespējama arī permanentā migrācija. Piemēram, nesen runāju ar Talsu uzņēmējiem, kuri sacīja, ka novadā īsā laika periodā ir atvērušies desmit pansionāti. Arī tas ir iespējams, ka cilvēki pēc aktīvo darba gaitu beigām pārceļas uz kādu citu vietu. Tie paši Talsi - jauka pilsēta, pauguri, meži, nav tālu līdz Rīgai. Vēl viens kandidāts uz šādu attīstības ceļu ir Limbažu novads - vietējā ražošana ir, bet attīstās lēni, toties ir jūra, meži, pļavas, līdz Rīgai stundas brauciens.

Bet ir arī jāatzīst, ka Latvijā būs teritorijas, kuru attīstības ceļš būs kā Austrālijas vidienei vai Amerikas lielajām prērijām, kur ļoti izkliedēti dzīvo neliels iedzīvotāju skaits, kurš strādā modernajā mežsaimniecībā un lauksaimniecībā, un ir pietiekami turīgi, lai varētu atļauties vadāt bērnus uz skolām.

Ja izkāpjam ārpus Latvijas robežām, tad vienmēr ir arī jautājums par Rīgas konkurētspēju, pirmkārt, ar pārējām lielajām Baltijas valstu pilsētām, otrkārt, jau Baltijas jūras reģionā kopumā. Vai Rīga kā Baltijas mēroga metropole pēdējā desmitgadē no pārējām lielpilsētām ir atpalikusi neglābjami un palīdzēt var tikai jau pieminētais liktenis un nejaušība? Vai arī kaut ko vēl var darīt pašvaldība?

Var darīt. Un jau tiek darīts. Ja mēs skatāmies kaut vai uz jaunākajiem statistikas rādītājiem, tad šī gada pirmajos divos mēnešos Latvijas pakalpojumu eksports ir pieaudzis par 19%, un kopš tranzīta nozares lejupslīdes pakalpojumu eksports ļoti lielā mērā ir Rīgas pilsētas bizness. Tie ir IT pakalpojumi, tas ir arī tūrisms. Līdz ar to dinamika ir laba. Tas, ka Viļņa ir ļoti sekmīga pilsēta, nebūt nenozīmē, ka Rīga nevarētu attīstīties.

Rīgai, salīdzinot ar citām Baltijas valstu lielpilsētām, ir savi trūkumi, bet ir arī savas priekšrocības. Labā ziņa ir tāda, ka Rīgas salīdzinošos trūkumus pret Tallinu un Viļņu var izlabot ar naudu, bet Tallinas un Viļņas salīdzinošos trūkumus pret Rīgu nevar izlabot ne ar kādu naudu.

Proti?

Rīga Pirmā pasaules kara sākumā bija apmēram četras reizes lielāka pilsēta nekā Tallina un divarpus reizes lielāka nekā Viļņa. 19.gadsimta beigas un 20.gadimta sākums bija laiks, kad cilvēki tiešām mācēja novērtēt skaistumu. Šo laiku sauc arī par "Belle Epoque" jeb Skaisto laikmetu, un, lai nu kur, bet Rīgā šis laikmets bija skaists. Tallinā ir visautentiskākā viduslaiku vecpilsēta, Viļņas centrs pašlaik laikam ir visinteresantākais Baltijā relaksētām pastaigām un radošām aktivitātēm. Bet, it īpaši, ja mēs runājam par Tallinu, tad, izejot ārpus vecpilsētas, sākas Padomju Savienības arhitektūra. Jā, ir vēl atsevišķi interesanti rajoni, bet tie ir salīdzinoši nelieli. Neviena cita Baltijas valstu pilsēta nevar salīdzināties ar Rīgas arhitektūras un pilsētvides kopējo mantojumu, kas ietver vecpilsētu, Bulvāru loku, koka arhitektūru, Mežaparku, pilsētā ir daudz interesantu atpūtas vietu. Tas viss veido ļoti pievilcīgu ansambli. Tādēļ Rīgai ar visiem tās trūkumiem ir interesantākā pilsētvide Baltijas valstīs, plus Somijā.

Salīdzinošs trūkums savukārt ir tas, ka par Rīgu un Latviju kopumā ir grūtāk izstāstīt labus stāstus. Igaunijas ekonomika vispār lielā mērā ir balstīta uz stāstu. Ne tādā nozīmē, ka nebūtu reālu sasniegumu, bet tādā nozīmē, ka stāsts par IT nozares sasniegumiem pievelk spējīgākos jauniešus, kuri jau tālāk rada jaunus sasniegumus. Ja mēs salīdzinām Tallinas un Rīgas eksportu, tad IT jomā nebūt nav tā lielākā atšķirība, bet stāsts par IT strādā. Rīga ir daudz sarežģītāka, stāstam ir daudz šķautņu, un līdz ar to tam ir daudz grūtāk "pielipt" nekā stāstam par "Baltijas IT tīģeri" Igaunijas gadījumā un stāstam par straujāk augošo Baltijas pilsētu Viļņas gadījumā. Par Tallinu un Viļņu stāstu izstāstīt ir vienkāršāk. Rīga ir skaista un interesanta pilsēta, kura savas daudzveidības dēļ ir vienkāršiem vārdiem grūti izskaidrojama, grūti klasificējama. Neviens stāsts tā vienkārši nevar noķert to, ka Rīgā kādā kafejnīcā satiekas IT speciālists ar filmu režisoru un izdomā jaunu veidu, kā zīmēt "multeni", vai IT speciālists un baņķieris un izdomā kādu jaunu finanšu produktu. Reizēm es to saucu par lielpilsētas kolektīvo ģēniju - tiek radīts kaut kas skaists un vērtīgs procesā, kuram nevar precīzi izsekot un kuru nevar aprakstīt.

"Lattelecom" paziņo par nosaukuma maiņu