Ar Latvijas Ārstu biedrības prezidenti, ģimenes ārsti Ilzi Aizsilnieci sarunājas žurnāliste Ieva Broka. Intervija notika 2022. gada sākumā.

Daktere Ilze Aizsilniece ir savu pacientu ļoti cienīta un pat mīlēta ģimenes ārste. Pandēmijas laikā paudusi savu viedokli, kas ne vienmēr saskanējis ar ministrijas vadlīnijām un arī citu kolēģu domām. Viņas entuziasms šajos sarežģītajos apstākļos neesot mazinājies. Ko viņa dara lietas labā? Pirmkārt dziļi ieelpo un tad mierīgi izstāsta savu pozīciju.

Jūs bijāt starp pirmajiem ārstiem, kas publicēja tik noderīgos ieteikumus, kā tad jārīkojas un kas jālieto kovidsaslimšanas gadījumā, ārstējoties mājās. Par to paldies! Kāpēc mums bija tik daudz informācijas, kā jāizvairās un jābaidās, bet tik maz informācijas, kā tad reāli mājās jāārstējas?

Tāpēc, ka cilvēki, kas atbildīgi par šo procesu, lielākā daļa nestrādā primārajā veselības aprūpē. Viņi nav ikdienas kontaktā ar pacientiem. Es arī saprotu savus kolēģus, kas vērsa uzmanību uz to, ka mums visiem jābūt uzmanīgiem, jo viņi saskārās ar ļoti nopietniem gadījumiem stacionāros. Bet es esmu ģimenes ārste, es domāju par to, cik svarīgi ir novērst smagu saslimšanu. Ja pirmie soļi kovida gadījumā ir pareizi, daudzas komplikācijas var arī novērst. Un svarīgi, piemēram, ir ar pirmās dienas augsto temperatūru neskriet ārā no mājas uz testu, bet tāda sākuma posmā bija prasība, lai saslimšanas fakts tiktu oficiāli apstiprināts un varētu saņemt darba nespējas lapu. Ar tādu temperatūru nedrīkst doties ārpus mājas, tas ir graujošs faktors veselībai. Parasti pirmais slimības vilnis beidzas, ir diena vai divas, kad ir labi – ja cilvēks tajās nav atradies mierā, nāk otrais vilnis, kas ir daudz smagāks, kad jau ir plaušu bojājumi, tie ir pacienti, kas nonāk slimnīcās.

Vai tas ir stāsts arī par omikronu?

Par omikronu tieši šodien ir interesanta publikācija no Izraēlas, kur viens no viņu vadošajiem profesoriem infektoloģijā runā par to, ka ir jāmaina attieksme pret vīrusu. Jo Izraēlā ir cilvēki, kas jau četras reizes vakcinēti un, vienalga, saslimst ar omikronu. Arī pats Pfizer izpilddirektors ir teicis, ka vakcinācija noteikti būs vajadzīga ātrāk nekā pēc 6 mēnešiem, tie ir 4 mēneši. Bet tad kā mēs dzīvosim – vakcinēsimies ik pēc pāris mēnešiem? Varbūt te jāmeklē cits risinājums?

Interesanti, ka, uzdodot šādus jautājumus, mani uzreiz nosauc par vakcīnu pretinieci. Es neesmu vakcīnu pretiniece, esmu par vakcīnām. Bet, kā jau teicu 2020. gada novembrī, šīs vakcīnas, kas tagad izstrādātas, ir pirmās paaudzes vakcīnas, tām nebūs noturības, un to jau pašreiz pierāda fakti. Jā, domājam par vakcīnām, bet domājam arī par citām stratēģijām! Un arī par iedzīvotāju izglītošanu: kā sev palīdzēt saslimšanas gadījumā un kā sev palīdzēt vispār, arī pie citām saslimšanām.

Skaidrs arī, ka mēs neatrisināsim šo pandēmiju bez jautājuma par gaisa bioloģisko drošību. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! Es par to daudz esmu runājusi, mēģinājusi par to runāt arī ar valdību, bet kaut kā mani neviens negrib sadzirdēt. Cik daudz mikrobu ir gaisā, ko elpojam! Protams, vēdināšana ir svarīga, bet vēl svarīgāk ir domāt par telpām, kurās daudz cilvēku: mācību iestādes, kultūras iestādes, slimnīcas, ārstu prakses, arī sabiedriskais transports. Risinājums ir ultravioletais starojums. Tāpēc ir jonizējošie filtri, par ko daži atkal ir smejoties izteikušies. Bet smieties nevajadzētu, ir lieli un nopietni pētījumi par šo tēmu.

Pa šiem pēdējiem gadiem jūsu entuziasms nav gājis mazumā?

Man noteikti nav mazinājies entuziasms, man arī nav mainījusies attieksme pret savu zemi un pret līdzcilvēkiem. Es pat teiktu, ka tagad esmu apņēmīgāka kaut ko darīt – ar visu šo negodīgumu, ar pērkamību un tamlīdzīgām lietām. Cīnīties ar to esmu gatavāka nekā agrāk.

Esat saniknota?

Nedomāju. Ko tad tur niknosies, nav jau jēgas. Dusmojoties tikai zaudē savus spēkus. Labāk, dziļi elpojot, mierīgi izdarīt.

Kādas ir jūsu prognozes – kas mūs gaida šoziem, šopavasar un tad atkal rudenī?

Scenāriji var būt dažādi. Gan ļoti labs, gan ļoti slikts. Ja mēs iegūstam dabīgo imunitāti un kļūstam stiprāki, tad viss varētu arī ļoti ātri beigties. Tas mans galvenais ieteikums: domājiet par savu imunitāti! Kustieties, cik vien varat! Ejiet svaigā gaisā, cik vien varat! Labi guliet un ēdiet pilnvērtīgu pārtiku.

Pagājušajā rudenī es mēģināju runāt par to, ka vakcīnām ir blakusparādības. Un ka par tām ir jābrīdina, pirmkārt, ārsti, lai viņi nepalaiž šos gadījumus garām. Otrkārt, jābrīdina arī pacienti, jo mums ir jābūt godīgiem. Protams, vakcīnas tiek izmantotas tāpēc, ka tām ir lielāks labums nekā ļaunums (pēc pašreizējā zinātniskā novērtējuma), bet šīs blakusparādības arī ir, un tāpēc par tām ir jārunā. Bet, kad es par tām runāju, mani ierakstīja “slikto sarakstā”. Tikmēr viss, ko mēģināju stāstīt, – tas viss ir piepildījies. Un par to šobrīd skaļi runā arī pasaulē.

Kādas ir šīs galvenās blakusparādības?

Tās ir retās trombozes – kad cilvēkiem veidojas trombi, neskatoties uz to, ka trombocītu asinīs ir maz. Tas notiek tāpēc, ka sākas autoimūns process. Par trombozi ārstiem ir jāzina un attiecīgi šie pacienti jāvēro. Es zinu savus kolēģus – viņiem tiešām nav vienalga! Jā, viņi ir ļoti noguruši no darba apjoma, tas pašreizējos apstākļos ir pilnīgi neiedomājams, bet viņiem nav vienalga! Vēl viena blakusparādība ir miokardīts, perikardīts – sirds muskuļu iekaisums un sirds somiņas iekaisums –, tā vairāk ir blakusparādība jauniem vīriešiem un zēniem. Tad ir tā saucamās herpes simplex vīrusa infekcijas izpausmes, ko tautā sauc par vēja rozi.

Tās ir trīs būtiskākās blakusparādības, ko vērts atcerēties. Ja nedēļu pēc vakcīnas ir neliela temperatūra un stipri sāp mugura naktīs, tad nevajag skriet uz magnētiski rezonansi, bet vajag par to izstāstīt savam ģimenes ārstam. Un pajautāt, vai tas nav herpes simplex vīruss. Tie nav mani izdomājumi, tāpēc ka esmu pret kaut ko, tas ir pierādīts, un par to tiek rakstīts zinātniskos žurnālos.

Bet pret ko jūs kovida gadījumā tiešām esat PRET? Saprotu, ka pret masku valkāšanu skolās.

Tas mans aicinājums bija – ja mēs liekam vilkt maskas nevakcinētajiem bērniem, tad jāliek tās vilkt arī vakcinētajiem. Tāpēc, ka viņi vienādi pārnēsā vīrusu. Un jau sen teicu, ka svarīgākais ir ātrie testi, kad cilvēki paši uzņemas atbildību par sevi. Ja sajūt simptomus, momentā sevi testē. Ja tests ir pozitīvs, sazinās ar savu ārstu un nekur ar saviem simptomiem neskrien. Un vai tagad pēc gada mēs to beidzot nedarām? Bet, kad teicu to pagājušogad, tad biju “nezinātniska”.

Cilvēkiem arī jāvakcinējas ir tāpēc, ka viņi saprot šā procesa jēgu. Viņi ir jāpārliecina un pret viņiem ir jābūt godīgiem, jāizstāsta arī par blakusparādībām. Un, ja šīs blakusparādības ir, tās nedrīkst noliegt, nosaucot cilvēku par slimu ar nerviem, bet jāpalīdz. Diemžēl šādas attieksmes nav. Attieksme ir – mēs jūs piespiedīsim darīt to, ko esam izdomājuši. Mērķis ir savakcinēt visus, lai gan mērķim būtu jābūt sabiedrības veselībai. Mērķis ir veseli cilvēki.

Nost no kovida tēmas. Jūs esat praktizējoša un savu pacientu cienīta ģimenes ārste. Kādai būtu jābūt ideālajai vizītei pie ģimenes ārsta, ja cilvēks, piemēram, gadu nav bijis pie ārsta vispār?

Vai vienmēr ir jāklausās plaušas, ja cilvēks neklepo? Jā un nē. Piemēram, tā paša kovida gadījumā, ja tur ir plaušu bojājums, mēs tādus tipiskos plaušu trokšņus nemaz nedzirdēsim. Mēs varam veidot standartus, kas reizi gadā katram jāpārbauda, bet domāju, ka svarīgāk skatīties uz katru cilvēku kā uz individuālu būtni. Ir ļoti svarīgi, ar ko cilvēks dzīvē slimojis pats un ar ko slimojuši viņa vecāki un arī tuvākie radinieki. Protams, šis cilvēks var dzīvot pilnīgi citādā vidē un citā dzīvesstilā, un ģimenes slimības uz viņu nemaz tik ļoti neattieksies. Jo, kā zināms, gēni ietekmē atkarībā no mūsu dzīvesstila, uztura. Tomēr šīs ģimenes slimības ir noteikti jāzina. Ja ģimenes anamnēzē bijuši miokarda infarkti, jāseko līdzi cilvēka sirds asinsvadu slimībām. Ja bijušas plaušu saslimšanas, vairāk jāseko tam. Bet jāsaka godīgi – citur pasaulē arī nemaz tik daudz to analīžu un izmeklējumu neveic. Tos veic mērķēti, kad cilvēks ir saslimis. Tāpēc svarīgākais, kas katram jāiemācās, saprast sevi. Ja es labi jūtos un viss ir kārtībā, tad vienkārši tādu check–up taisīt nav jēgas. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs apskatāmies tajā brīdī, kā jūtos. Un, ja jūtos labi, visi izmeklējumi ir brīnišķīgi. Bet paiet pāris nedēļas, un notiek kādas izmaiņas. Un cilvēks domā: es taču pirms nedēļas visu pārbaudīju, viss man ir kārtībā! Un tā ielaiž kaut ko ļoti nopietnu. Svarīgi ir sajust izmaiņas savā organismā un uz šīm izmaiņām reaģēt, mainot dzīvesveidu vai ejot pie ārsta.

No jūsu pieredzes – ko visbiežāk ielaiž?

Daudz ko. Bet vistrakāk, protams, ir ar onkoloģiskajām saslimšanām. Pēdējo pāris gadu laikā ir ļoti daudz audzēju recidīvu. Un pieaudzis arī jauno gadījumu skaits. Audzēji jau ir tie visklusākie. Protams, pašreiz saasinās psiholoģiskās problēmas, īpaši jauniešiem. Viss, kas saistīts ar ēšanas traucējumiem. Metabolie traucējumi jauniešiem, kuriem šajos divos gados bijis ļoti sēdošs dzīvesveids.

Cik ilgai būtu jābūt vizītei pie ģimenes ārsta?

Tā noteikti ir pusstunda. Man arī ir pusstunda. Bet bieži vien ārstiem ir tikai 15 minūtes, un šaubos, vai tajās visu var izrunāt. Akūtā gadījumā 15 minūtēs varbūt arī var kaut ko pagūt.

Ir kaites, kas cilvēkus uztrauc pārspīlēti?

Es tiešām neteiktu, ka cilvēki kaut ko pārspīlē. Protams, ja ir kādas lielas veselības problēmas, cilvēks uz tām ir koncentrēts. Mēs, piemēram, ļoti baidāmies no akūtām respiratorām saslimšanām bērniem. No “troksnīšiem plaušās” vecākiem sākas panika. Bet bērniem bieži vien trokšņi vadās uz leju no kakla, un to, ko dzird virs balsenes, dzird arī plaušu lejasdaļā. Un bieži vien vecāki nesaprot, “kā gan ārsts nedzirdēja bēram trokšņus?!”. Bet tā var būt, jo trokšņi plaušās var parādīties arī pusstundas laikā. Pāris stundās veidojas izmaiņas, iekaisums, šķidrums, un sākas trokšņi. Bet troksnis nav tas svarīgākais. Svarīgākais, cik bieži bērniņš elpo, kāds ir pulss, vai nemainās asins piepildījums pirkstu galos. Tās ir lietas, par ko ārstiem ar cilvēkiem arvien vairāk jārunā, jo tā ir viņu izglītošana. Lielbritānijā, piemēram, ir izstrādātas ļoti labas vadlīnijas par visu, kas jāzina vecākiem, lai viņi bez iemesla nesatrauktos. Ja bērnam temperatūra ir 39 vai pat 40, bet viņš ir aktīvs, dzer un čurā – nav stresa. Bērnam temperatūra 38, bet viņš ir apātisks, negrib dzert, vairākas stundas nav bijusi urinācija, tad ir vairāk iemesla satraukties nekā pie 40 grādiem.

Mums Latvijā vēl ir daudz jāstrādā, lai veselības pratība uzlabotos. Ja cilvēks zina un saprot savu ķermeni, tad viņš arī tā nebaidās un pieiet visam racionāli. Bet es arī noteikti neteiktu, ka mums ir vāja veselības aprūpe. Citur pasaulē arī bērniem netaisa visas iespējamās pārbaudes bez būtiska iemesla. Zinu savu pacientu bērnus, kuriem ir 15, 16 gadu, viņi nekad dzīvē nav taisījuši analīzes. Viņi saņem vakcināciju, un viss. Jautājums, ko mēs darām ar bērna dzīvi, – vai mēs to pārvēršam par medikalizētu, ārstu apmeklētu vai tomēr skatāmies uz dzīvi veselīgi un saprātīgi. Šī pieredze katrā valstī atšķiras. Piemēram, Vācija mīl ārstus. Francija un Spānija arī. Nīderlandieši nemaz tā neiet pie ārstiem. Dažādās valstīs ir atšķirīgas tradīcijas.

Bet ko mēs varētu Latvijā ieviest kā obligātu?

Es ļoti gribētu atjaunot skolās veselības mācību. To 2003. gadā beidza mācīt, un sekas ir ļoti jūtamas. Bija ļoti labi veselības mācības skolotāji, bieži vien ar medicīnas māsas izglītību, bija brīnišķīga sadarbība, pat tāda sava veida kustība izveidojusies. Un to visu sagrāva. Pēc tam pieauga gan nepilngadīgo meiteņu grūtniecība, gan STS saslimšanas, jauniešiem vairs nebija uzticamas informācijas, viņi to smēlās kaut kur malā.

Bet vispār es noteikti esmu pret obligātām lietām. Un par to, ka cilvēkiem stāsta, izskaidro, pārliecina, nevis liek kaut ko darīt.

Jūs esat arī homeopāte, kurā brīdī jūs pati noticējāt homeopātijai?

Es esmu ģimenes ārste un nevaru saukt sevi par homeopāti, jo tad mani kolēģi, kas patiesi ir homeopāti, varētu arī apvainoties.

Atbildot uz jautājumu, man homeopātija kļuva interesanta pēc vienas manas dzīves pieredzes. Kad sāku strādāt par ārsti, es izveidoju savu praksi un īrēju telpas Rakstnieku poliklīnikā. Tur es iepazinos ar brīnišķīgu ārsti, neiroloģi un arī homeopāti Svetlanu Lapjucko. Daktere man teica: palasi, palasi! Bet es teicu, ka neticu šīm muļķībām, ka tas ir nezinātniski un nav pieradīts, tāpēc nelasīšu… Bet šai dakterei bija daudz pacientu, daļa manu pacientu bija arī viņas pacienti. Un viņai bija interesanti rezultāti. Tas lika man aizdomāties. Pēc tam sāku homeopātiju studēt Lielbritānijā, vairāk ziņkārības dēļ.

Tas mans stāsts, kad es pirmo reizi izmantoju homeopātiju, bija bērns, kurš atkārtoti dzēra antibiotikas, jo bija angīna. Divu mēnešu laikā viņam bija jau trešo reizi nozīmēta antibakteriāla terapija. Bērna mamma bija mana paziņa, un viņa lūdza: “Izdomā kaut ko, es vairs nevaru dot antibiotikas, tam nav nekāda rezultāta!” Atcerējos, ko biju Anglijā mācījusies, un ar tādu ne visai lielu pašas ticību teicu: labi, līdz rītdienai palietojiet šos graudiņus! Nākamajā dienā viņa man zvana: bērnam ir labāk, kakls vairs nesāp.

Sakritība?

Varbūt. Bet mana iekšējā pārliecība: pat, ja tas ir placebo, tam trīsgadīgajam bērnam tas palīdzēja. Labāk placebo nekā vēl viena antibiotiku deva. Man vispār ir attieksme, ka nevajag cīnīties. Vajag mēģināt un pētīt. Saprast, kas strādā un kas nestrādā.

Teiksim, meditācija. Tagad tā ir tāda kā modes lieta. Kad savulaik runāju par meditāciju, to uzskatīja par šarlatānismu. Bet septiņdesmitajos gados bija vairāk nekā 30 tūkstoši pētījumu par to, kā meditācija maina cilvēka ķermeņa funkcionēšanu, sākot no smadzeņu darbības un beidzot ar imūnsistēmu. Visām pasaules lielākajām universitātēm ir savi meditācijas centri. Es pati studiju gados biju apmaiņas programmā Kalifornijas Universitātē Losandželosā (UCLA – University of California, Los Angeles), zināmā mērā uzskatu to par savu universitāti, tas laiks ļoti daudz ko mainīja manā skatījumā uz medicīnu. Atceros, 2005. gadā es pirmo reizi atļāvos runāt, cik svarīgs ir mūsu mikrobioms. Un kāds kolēģis taču man teica, ka esmu šarlatāne… Nepagāja ne desmit gadi, un viņš pats par to runāja.

Priekšroku dosiet medikamentiem vai homeopātijai?

Es absolūti nevienam neuzbāžos ar homeopātiju. Mana pārliecība vispār ir: mazāk ir labāk. Tāda ir mana attieksme pret jebkurām zālēm, arī homeopātiju. Mazāk ir labāk! Nevajag ķermenī pārāk daudz iejaukties, vajag ļaut tam pašam saprast, ko tam vajag un kā trūkst. Mums ir brīnišķīgas zāles – uzturs. Jā, dažkārt mēs apēdam ko ātri pagatavojamu, un mums sākt trūkt minerālvielu, tāpēc vismaz ziemas periodā vajag dzert kādus vitamīnus. Es kādreiz biju pilnīgi pret mākslīgajiem vitamīniem, mana pārliecība bija, ka pietiek ar labu uzturu. Tagad vairs neesmu tik kategoriska, jo, piemēram, jaunam studentam, kas tikai nesen sācis dzīvot viens, uzturs varētu arī nebūt tik pilnvērtīgs un sabalansēts, bet slodze liela. Un tad tomēr vajag vitamīnus. Bet vienmēr vajag domāt ar savu galvu līdzi! Ir cilvēki, kuriem vajag vienu D vitamīna devu un ir cilvēki, kam vajadzēs divas. Tas saistīts ar to, kā katram tas D vitamīns uzsūcas zarnās.

Tagad modes lieta ir dzeramais kolagēns. Galvenokārt jau laikam skaistumam un nenovecošanai.

Man vairāk ir viedoklis par kolagēnu kā līdzekli locītavu novecošanas samazināšanai. Bet kolagēna gadījumā jāskatās tā izcelsme un kā organisms tiek ar to galā, jo tas tomēr ir diezgan nopietns olbaltums. Mana pieeja – katrs cilvēks ir individuāls.

Ko jūs pati sev atgādināt? Kā ārste un kā cilvēks.

Ka pasaule ir ļoti mainīga. Un zinātne arī ir ļoti mainīga. Tas, ko uzskatījām par absolūtu patiesību pirms 20 gadiem, šodien vairs nav taisnība. Svarīgākais ir mācīties un izzināt. Saprast, ka tas mazais caurumiņš, pa kuru redzam pasauli, nav absolūta patiesība. Varbūt kāds cits skatās pasaulē pa citu caurumiņu, un viņam ir viņa patiesība. Mans priekšlikums būtu salikt tos kopā.

Jūs nodarbojaties ar jogu kopš 14 gadu vecuma. Kāpēc tik agri tādi meklējumi?

Bez jogas, domāju, es nevarētu dzīvē izdarīt to, ko tagad varu. Kaut vai tas, kam man bija jāiziet cauri skolas gados. Ar jogu sāku nodarboties, mācoties 8. klasē, kad ar mammu pārcēlāmies no Liepājas uz Rīgu un es faktiski nonācu vidē, kur jauniešiem bija pavisam citāds skatījums uz dzīvi nekā man. Bija grūti. Patiesībā es domāju, ka man bija depresija. Dziļa depresija. Mēs toreiz dzīvojām pie mammas draudzenes un kolēģes dakteres Ilzes Stankēvičas. Viņai mājās bija grāmata “Joga mātēm un bērniem”. Un vienu dienu es pārnācu no skolas, jutos, kā jau ierasts, ļoti slikti, un sapratu: es vienkārši sākšu kaut ko lietas labā darīt! Un sāku taisīt asanas no šīs grāmatas. Ātri vien sajutos labāk un varēju piesēsties pie grāmatām un darīt to, kas nu man skolā bija jādara. Tā es sāku katru dienu nodarboties ar jogu un nodarbojos ar to joprojām. Tiesa, pa šo laiku es jau esmu mācījusies to visu arī pie nopietniem skolotājiem.

Depresija. Ko jūs citiem šādā stāvoklī iesakāt darīt?

Vispirms es cenšos saprast, kāpēc ir depresija. Jo man ir nācies saskarties arī ar to, ka depresijas kā sava veida modes slimības dēļ palaiž garām arī nopietnas saslimšanas. Kad cilvēkam ir fiziski slikti, viņš arī ir depresīvs, neko nevar padarīt, bet tad to nevajag norakstīt uz depresiju. Ja kāds man saka, ka viņam ir depresija, es uzreiz kļūstu ļoti naska uz fizisku kaišu meklējumiem. Ja to nav, tad, jā – depresija. Vēl, protams, depresija ir cilvēkiem, kuri ir sērās, zaudējuši kādu tuvinieku, kuriem pašiem ir kāda smaga saslimšana. Tad ir cita pieeja. Es domāju, šajā gadījumā ir ļoti jāmēģina atrast savu psihoterapeitu. Kāpēc? Jo depresija reti ir bez iemesla. Mums jāsaprot, ka ir kāda cerība, kas cilvēka dzīvē pazudusi un bez kuras viņš nespēj dzīvot tā, kā par savu dzīvi sapņojis. Varbūt šim cilvēkam vajag citu sapni, un tad depresija pāries.

Jūsu depresija pēc pusaudža vecuma tā arī vairs nekad neatgriezās?

Man mēdz būt nogurums, bet depresija… Jāsaka, es savā dzīvē esmu dzīvojusi ļoti sarežģītos apstākļos. Arī strādājusi smagos apstākļos. Kad ziemā elektrība ir vien trīs stundas un pārējā laikā jāiededz sveces un jāietinas guļammaisā, lasot grāmatu. Un nekas, izdzīvoju.

Kāds bijis jūsu lielākais veselības pārbaudījums?

Mans lielākais veselības pārbaudījums bija Laimas slimība. Pirms desmit gadiem. Es to atklāju ātri, trīs nedēļu laikā, ļoti pareizi lietoju antibiotikas, sazinājos ar kolēģiem infektologiem, un, neskatoties uz visu to, man bija komplikācijas.

Sekas jūtat joprojām?

Jā. Un visu laiku ar to strādāju. Boreliozi ir ļoti grūti diagnosticēt, joprojām tiek pētīts, kā šo procesu uzlabot, tam novirzītas milzīgas naudas summas.

Jums ar tik lielu darba slodzi atliek laiks būt arī cilvēkam vai visu laiku esat ārste?

Domāju, esmu cilvēks, kurš ir ārsts. Man ļoti patīk tas, ko es daru. Mans darbs ir mans dzīves ceļš un zināmā mērā arī hobijs. Nevar būt ārsts, ja tas nav aicinājums. Protams, es nemitīgi visiem neuzbāžos ar saviem padomiem. Šajā ziņā sekoju senu un izcilu ārstu ieteikumam dalīties savos padomos tikai ar tiem, kas tos prasa. Cilvēku var izārstēt tikai tad, kad viņš saprot, ka viņam ir jāārstējas. Ārstēšana vienmēr ir sadarbības process.

Esat teikusi, ka ārstēšana veselību uzlabo vien par 10–15 procentiem.

Pirmais to teica Hipokrats, tagad arī Pasaules Veselības organizācija. Cilvēka veselības stāvokli par 90 % nosaka viņa dzīvesveids. Es, protams, nerunāju par tiem, kas jau ienāk pasaulē ar veselības problēmām, tur ārstniecība var palīdzēt jau no paša sākuma. Bet parasti lielākais ieguldījums labas veselības esamībā un saglabāšanā tomēr ir uz cilvēka paša pleciem. To galveno balstu jau nav nemaz tik daudz, un tie nav tik sarežģīti. Fiziskā higiēna – tīrība un kustības. Emocionālā higiēna. Uzturs, tīrs ūdens. Miegs.

Un cilvēks varētu nodzīvot mūžu vispār bez ārstiem?

Es domāju, ļoti daudz ko pats var izdarīt, lai dzīvotu garu, skaistu un veselīgu mūžu. Ideālā variantā ārsts būtu tikai padomdevējs, kurš iesaka, kā novērst savas veselības problēmas, ja tēvam bijis, piemēram, miokarda infarkts – kādā vecuma tāpēc jāuztaisa konkrēti izmeklējumi vai kādai uztura programmai sekot.

Mēs runājām par depresiju, bet milzums cilvēku sirgst ar it kā pat nenopietnu kaiti – enerģijas trūkumu.

Bieži vien enerģijas trūkums arī saistīts ar veselības lietām. Piemēram, tāpēc, ka ir atvilnis. Vai tāpēc, ka ir saspringti plecu daļas muskuļi. Cilvēks tad vienkārši normāli nefunkcionē. Ja ir kaut nedaudz pasliktināta asinsrite, cilvēkam ir mazāk enerģijas. Grūtāk aizmigt, pēcpusdienā miglojas redze… Tas viss var būt arī bērnam, kas vairākas stundas sēdējis pie datora. Piemēram, tas pats atvilnis, kas ir ļoti mūsdienīga kaite. Un ne tik daudz saistīta ar ēšanu, cik ar ilgstošu sēdēšanu pie datora. Hroniska noguruma gadījumā vajag meklēt iemeslu un parasti to arī var atrast. Arī hroniskas sāpes rada lielu nogurumu un depresiju.

Jūs sarunas sākumā tik labi pateicāt, kā ārstam jānoskaidro pacienta ģimenes anamnēze. Bet man drīz būs 50 gadi, un neviens ārsts nekad neko nav jautājis ne par māti, ne tēvu. Un nez vai es tāda esmu vienīgā.

Ja neviens ārsts to nav prasījis, tad to vajag pašam teikt! “Dakter, manai vecmāmiņai bija sieviešu problēmas, bet tētim 60 gados bija miokarda infarkts – ko man vajadzētu pārbaudīt?” Ja ārsts neprasa, jānāk ar iniciatīvu pašam.

Un kāds ir ideālais pacients?

Tāds, kas jūt izmaiņas savā ķermenī. Ja savu ārstu apmeklējat reizi gadā, pirms vizītes sarakstiet visu, ko esat piefiksējis gada laikā. Kad galva iesāpējās, kad locītavas, bet varbūt, ciemojoties pie vecākiem, izmērījāt asinsspiedienu, un tas bija paaugstināts… Tas viss ir jāstāsta.

No sestdienas mainās nosacījumi bezdarbnieka pabalsta iegūšanai