Vienā balsī un vienā dziesmā

“Koru kari bija baigais piedzīvojums, es negaidīju, ka tas tik ļoti saviļņos manu dzīvi,” atzīst Andrejs Reinis. Dalība šovā nākusi dabiski, bez liekas prātošanas. “Pats esmu dziedājis dažādos koros kopš skolas laikiem. Sākumā tie bija skolas kori, un pēc tam – Rīgas Lutera draudzes koris, kas ir otrs lielākais koris Latvijā pēc dalībnieku skaita.”

Andrejs nav tikai seja un balss ekrānā – viņš ir arī dziesmu izvēles dvēsele. “Man ir svarīgi, lai dziesmas ir mūsu izvēle, nevis kaut kāds piespiests materiāls. Tāpēc tās izvēlos pats, protams, pārrunājot ar kori. Ja tā dziesma ir mūsējā, tad mēs dziedam no visas sirds, patiesi. Tad viss ir pa īstam.” Kora vadītājs tic, ka mūzika ir kas vairāk nekā tikai izklaide. “Jā, šis ir šovs, bet, ja ar tā palīdzību var pateikt kaut ko vairāk, ja tas kādam aizķer sirdi, tad tas jau ir kaut kas īpašs. Esmu ļoti, ļoti priecīgs, ka piekritu, jo tajā brīdī, kad stāvu kopā ar citiem un vienojos vienā balsī, vienā dziesmā... Tur ir kaut kas tāds, ko nevar ar vārdiem izstāstīt. Tā ir maģija.”

Māksla dod jēgu dzīvot

Jau Andreja bērnība, kā viņš pats saka, bijusi pilna ar koncertiem, muzeju apmeklējumiem un kultūras piedzīvojumiem. “Es ļoti novērtēju ģimenes tradīciju ik svētdienu kaut kur doties, nevis sēdēt mājās pie televizora. Lai gan arī televizoru mēs skatījāmies.” Zitmaņu mājās vienmēr skanējusi mūzika un nekad nav bijis dalījuma starp nopietno un radošo, tāpēc arī vecāki nav protestējuši, ka dēli izvēlējušies mūziku par savas dzīves ceļu. “Tētis strādā tehnoloģiju pasaulē, un viņa profesija ir gan eksakta, gan mākslinieciska, savukārt mamma ir ārste, viņa bērnībā dziedāja korī un sapņoja kļūt par estrādes dziedātāju un dejotāju.” Andrejs pasmaida un piebilst, ka tas tiešām ir svarīgs fakts. “Man liekas, tā mīlestība pret radošumu vienkārši bija ģimenē.”

Dažreiz tieši vecāki, kuri jaunībā nav īstenojuši savus radošos sapņus, visstiprāk iedrošina bērnus iet šo ceļu. Un reizēm tie, kuri paši ir gājuši pa mākslas takām, klusībā cer, ka viņu pēcnācēji izvēlēsies kaut ko vieglāku. “Man tā nebija, un es pats pagaidām neesmu domājis par to, vai gribētu, lai mans dēls Miķelis kādu dienu kļūst par profesionālu mūziķi. Toties zinu, ka gribu novēlēt savam dēlam – un arī saviem nākotnes bērniem –, lai viņu dzīve ir piepildīta ar mākslu un radošumu. Tas, manuprāt, ir pats galvenais.” Andrejs uz brīdi apklust, tad turpina: “Galu galā tā ir galvenā profesija. Visas pārējās vairāk vai mazāk apkalpo mūsu ikdienu, bet māksla – tā dod jēgu dzīvot. Es uz to skatos šādi.”

Andreja teiktajā nav nekā romantizējoša vai uzspēlēti poētiska, bet atspoguļojas paša dzīvē pieredzētais. “Mūzika spēj dziedēt. Studējot Itālijā, bija brīži, kad uznāca tāda sailgošanās… Jautāju sev – ko es vispār te daru, Eiropas otrā malā? Un tad es klausījos latviešu mūziku... Tā spēja mani pārnest atpakaļ laikā un sajūtās. Mūzika var aizvest uz citu vietu, citu emocionālo stāvokli. Un ne tikai mūzika – vispār māksla.”

Tieši tur, starp mākslu un identitāti, mājo arī Andreja dziļā latvietības izjūta. Tā nav tikai tradīcijā vai pienākumos – tā ir piederībā, kas sākas ar bērnību un turpinās ar rupjmaizes garšu, latviešu valodu un sajūtu, ka neviens cits tevi līdz galam nesapratīs. “Kad man likās – jā, esmu pasaules pilsonis, varu dzīvot jebkur –, es sapratu, ka būt latvietim ir kaut kas daudz dziļāks. Tas ir veids, kā es redzu pasauli.” Un tad Andrejs nosauc dziesmu, kas vislabāk raksturo šo sajūtu kopumu: “Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava. Ikviens var novērtēt, ka tā ir skaista dziesma, bet viņš nekad nesapratīs, ko tā nozīmē mums, latviešiem. Tā ir daļa no mūsu koda.”

Starp divām pasaulēm

“Jau kopš skolas laika es biju kā starp divām pasaulēm. Man bija grupa, un tad bija akadēmiskā mūzika, kurā es nokļuvu, tā teikt, plūstot pa straumi.” Vispirms mūzikas skolā, kur Andrejs mācījās kopā ar brāli un māsu, bijuši dažādi konkursi, sekojis piedāvājums mācīties klarneti Dārziņos. Pēc tam Mūzikas akadēmija. Un tad bija tikai loģiski, ka sākās cīņa par vietu profesionālā orķestrī. Tā nebija mīlestība no pirmās skaņas, bet Andrejs to iemīlēja caur darīšanu. Pagaidām viņa vārds vēl ir atrodams Liepājas Simfoniskā orķestra sarakstos, bet, kā pats saka, ne uz ilgu. “Pavisam drīz būs septiņi gadi, kopš es tur esmu.” Un mūziķa balsī var saklausīt, ka viņš ir gatavs atšķirt jaunu nodaļu savā dzīvē.

Daudzi uzdodot jautājumu, vai klasiskā mūzika bijusi kā drošības spilvens. Vai ar populāro mūziku Latvijā vispār var nopelnīt? “Jā, noteikti var! Skaidrs, ka tas nav viegls ceļš, jo mūsu tirgus ir mazs.” Ir tikai jāatrod veidi, kā to izdarīt. Arī grupa Sudden Lights nav stāsts par uzreiz pelnošu projektu. “Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sākām pelnīt. Pirmajos piecos gados vispār – tu tikai saproti, kas notiek un vai vispār kaut kas notiks. Tā ir tāda formēšanās. Tad nākamie pieci gadi – jau ambiciozāki mērķi. Mūsu gadījumā pagāja kādi desmit gadi.”

Radošums kā teritorija bez robežām

Šie gadi uz skatuves un aizkulisēs ir visus sasaistījuši ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē. “Sudden Lights – tā ir mana ģimene. Pilnīgi noteikti,” Andrejs saka bez pauzes. “Satiekamies katru dienu, neesam tikai kolēģi, mēs esam domubiedri. Protams, mums katram ir savas domas. Mēs neesam viens cilvēks, bet... Uz skatuves sev blakus es nevaru iedomāties citus cilvēkus.”

Tiesa, bijuši arī grūtāki brīži, bet nekad nav nonācis līdz tam, ka – beidzam, un viss. Andrejs grupu raksturo kā raktuves – tik dziļas, ka vari rakt dažādos virzienos un vienmēr atrast kaut ko jaunu. “Mēs varam darīt pilnīgi jebko! Pat uztaisīt šlāgermūzikas albumu, ja gribēsim. Vai kādu laiku nedarīt vispār neko. Un tas arī būtu forši.”

Radošajā darbā grupa Sudden Lights lavierē starp brīvu impulsu un precīzu izjūtu. “Piemēram, references ļoti noder tehniski. Tu dzirdi, kā kādā dziesmā ierakstītas bungas, un saproti – tas varētu skanēt arī mūsu kontekstā.” Tomēr īstās melodijas piedzimstot citādi, process esot pa pusei neapzināts. “Tu ļaujies impulsam, griez akordu secību un ķer melodiju. Lielākā daļa aizies garām, bet pa vidu būs kaut kas foršs. Vissvarīgākais – to īsto brīdi pamanīt.”

Grupas radošās nometnes tiek rīkotas Andreja ģimenes lauku mājās. “Es nedomāju, ka radošumam obligāti vajag vientulību. Lauki mums palīdz koncentrēties. Rīgā tomēr ir visas ikdienas saistības, savukārt tur mēs varam ieiet tādā flow state (plūsmas stāvoklis – red.), kad vienkārši viss iet no rokas. Un tas nenotiek nejauši – tas izdodas tikai tad, kad tu spēj pa īstam nodoties mērķim.”

Un tad ir tie brīži, kad dziesma atnāk no kaut kurienes, ko nevar izskaidrot. “Paiet laiks, tu noklausies un sev prasi – kur es to vispār izdomāju? Kā tā pie manis atnāca?” Andrejs pasmaida. “Jā, to var saukt par kosmosu, enerģijām, sajūtām. Bet, ejot pa dzīvi, cilvēks neapzināti uzsūc sevī tik daudz informācijas – no mūzikas, no grāmatām, no filmām, no tā, kas notiek apkārt.”

Mūzika, kas nenāk pēc pasūtījuma

Maijā iznāk grupas jaunais albums. Ir pagājuši trīs gadi kopš iepriekšējā, un var šķist, ka viena albuma tapšanai tik ilgu laiku nevajag, taču Sudden Lights gadījumā tas bija organisks, klusām nobriedis process. “Viss sākās ar vienu domu – mēs tagad rakstām jaunu albumu. Un tajā brīdī tu kļūsti uzmanīgāks pret pasauli. Sāc pierakstīt frāzes, kas iešaujas prātā. Sāc klausīties.”

Pirmais posms – tā ir albuma tapšana zemapziņā. Kad vēl nav dziesmu, bet jau ir sajūta. Un tad pienāk brīdis, kad puiši satiekas un sāk lipināt idejas kā plastilīnu. Viss saplūst kopā – vārdi, harmonijas, impulsi.

Jaunajā albumā Sudden Lights meklējuši nevis perfekciju, bet dzīvā skanējuma dabīgumu. “Lai arī tas ir studijas albums, mēs atļāvāmies atstāt nepareizības. To sajūtu, ko dod koncerts – balss var aizlūst, fons var ieskanēties, un tas var notikt tieši īstajā brīdī. Gribējām šajā ierakstā notvert dzīvību.”

Skaņas ziņā šis albums ir atvēries brīvībai – IDM, džezs, folks… Viss, kas rezonē. “Mēs sev neuzliekam pienākumu rakstīt to, kas šobrīd skan radio. Mums nav mērķa būt modē. Varam radīt dziesmu folka stilā vai iedvesmoties no septiņdesmitajiem – ja vien tas saskan ar mums,” saka Andrejs. “Imants Kalniņš, Raimonds Pauls – viņi joprojām var būt aktuāli.”

Mūziķis uzskata, ka oriģinalitāte nav formulas jautājums. “Vai būt oriģinālam vispār ir iespējams? Droši vien, ka ne. Bet vai tas ir vajadzīgs? Mēs varam salikt divas lietas kopā un radīt kaut ko jaunu. Un tas jaunais būs mūsu sajūta par pasauli. Tas būs īsts. Tas būs mūsējais.”

Lai pēc tam nav vienalga

15. novembrī Xiaomi Arēnā notiks grupas Sudden Lights lielākais koncerts. Tas neapšaubāmi izklausās kā ķeksītis grupas sapņu sarakstā, bet Andrejam tas nav tikai par vēl vienu sasniegumu. “Tas nav tikai pasākums. Tas ir mūsu pēdējo divu gadu darba auglis. Tas ir tas, kāpēc mēs vispār dzīvojam.”

Lielās skatuves vīzija sakņojas arī mūziķa bērnībā. “Viens no maniem mīļākajiem koncertiem bija 2010. gada Prāta Vētras uzstāšanās Arēnā. Pirmais koncerts, uz kuru mēs ar brāli aizgājām bez vecākiem. Tas tik bija notikums! Man koncerts pavēra pilnīgi citu skatu uz to, ko vispār nozīmē skatuve un mūzika. Varbūt tieši tur, starp gaismām un skaņu, piedzima pirmie sapņi par pašu grupu.”

Jā, Andrejs ir dzirdējis, arī par to, ka Arēna reizēm uz skatītājiem atstāj ne tikai pozitīvu iespaidu, bet arī negatīvu. “Protams, par plusiem un mīnusiem ir jādomā, ja uztver mūziku kā profesiju. Bet man vienmēr ir bijis grūti iet uz kompromisiem mākslas ziņā,” viņš godīgi atzīst. “Man ir svarīgi, lai koncertā nekas nav uztaisīts tikai tāpēc, ka tā vajag. Tur jābūt patiesumam.”

Tāpēc šis Sudden Lights koncerts būs daudz vairāk nekā tikai skaļš fināls vai tehniski noslīpēta performance. Tas būs mēģinājums aizsniegties dziļāk. “Es gribu, lai cilvēki tajā vakarā aiziet mājās un viņos paliek kaut viena dziesma, īpaša sajūta. Tas ir lielākais kompliments, ko mūziķis var saņemt, – ka pēc tavas mūzikas cilvēkam nav vienalga.”

Arī Andrejs joprojām ļaujas koncertiem, kas viņu uzrunā un maina. “Es neesmu kritisks. Ļoti cienu ikvienu, kurš izvēlas kaut ko darīt un radīt. Tas var būt amatieru kora koncerts vai Nacionālā simfoniskā orķestra perfektā uzstāšanās – abos var notikt brīnums.”

Starp skatuvi un ģimenes dzīvi

Andrejs nav tikai mūziķis – viņš mīl sportu un īstu dzīvi. “Man patīk tas brīdis, kad spēlēju futbolu un galvā ir tikai bumba un vārti. Tas ir ļoti veselīgi – izkāpt no savām ikdienas čībām un būt pilnībā te un tagad. Tā nav sacensība, nav trofejas – tikai iknedēļas spēle foršā draugu kompānijā, kas attīra domas,” viņš teic ar balsī nojaušamu smaidu.

Mūziķis arī atzīst, ka balansēt starp skatuves ritmu un ģimenes siltumu nav vienkārši. “Esmu cilvēks, kuram grūti pateikt nē. Piekrītu visam. Reizēm nožēloju, bet kādreiz tas aizved pie foršiem cilvēkiem un uz skaistām vietām. To visu sabalansēt – tas ir darbiņš.” Nekādu revolucionāru risinājumu viņam nav, tikai vēlme būt klātesošam abās pasaulēs. “Es esmu pateicīgs, ka varu darīt to, ko mīlu. Ka varu pamosties un priecāties par savu darbu. Par savu ģimeni. Par dēliņu, kurš man dod izjūtas, ko nevar ne izlasīt, ne sadzirdēt. Tās var tikai piedzīvot. Esmu pateicīgs sievai par to, ka viņa piecieš manus vēlos vakarus, ir man blakus un atbalsta.”

Somu līcī pieaug spriedze: Krievijas armija uzņēmusies aizsardzību pār Putina "ēnu floti"