Maijā ir noslēdzies "Lido" finanšu gads. Vai varat iezīmēt, kādi rezultāti bija pagājušajā finanšu gadā?

Jā, mūsu finanšu gads beidzās maijā, un šobrīd zinām rezultātus, dati gan vēl nav auditēti. "Lido" finanšu dati aizvadītajā gadā ir ļoti labi - finansiāli šis bijis labākais gads uzņēmuma 38 gadu vēsturē. Peļņa sasniegusi 7,8 miljonus eiro, kas ir gandrīz divkāršojusies salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Neto apgrozījums bija 79,1 miljons eiro, kas ir par 10 miljoniem vairāk nekā pirms gada jeb aptuveni 15% pieaugums. Rādītāji ir labi, un esam gandarīti.

Kas, jūsuprāt, ļāva sasniegt šādus rezultātus?

Pirmkārt, tā ir mērķtiecīga attīstība. Atvērām jaunas lokācijas, tostarp tobrīd (jo tagad mums ir jau pieci) ceturto restorānu Igaunijā tirdzniecības centrā "Kristiine" Tallinā, atvērām veikala tipa vietu Āgenskalna tirgū. Esam arī būtiski optimizējuši procesus, paplašinājuši ražošanas jaudas. Tas ir devis labus rezultātus attīstībā un pārdošanā.

Tāpat pārskatījām esošo vietu efektivitāti, piemēram, slēdzām Ķengaraga bistro un veikalu. Tā "Lido" bija vēsturiska vieta, bet finansiāli sevi neattaisnoja. Optimizācijas jautājumā mēs skatāmies ne tikai uz pārdošanu, bet vērtējam vietas, kas savu laiku jau ir "nokalpojušas" un patērē vairāk resursu nekā iegūst.

Svarīgs uzņēmuma fokuss ir arī darbs ar cilvēkiem. Šis jau ir trešais gads, kad īpaši strādājam ar komandu visos līmeņos un uzņēmuma vērtībām, pastiprināti strādājam pie darbinieku labbūtības, gan darba apstākļiem, gan attieksmes. Jebkuras darbības, kas notiek uzņēmumā, tiek veiktas, vadoties pēc "Lido" vērtībām, kas ir rūpes, kārtība, godīgums un kvalitāte.

Un kādi ir plāni šim gadam? Vai cerat pārkāpt 80 miljonu eiro apgrozījuma robežu?

Noteikti. Attīstība turpinās. Nesen Tallinā atvērām jaunu pašapkalpošanās restorānu "Rotermann kvartālā". Tādas pat koncepcijas restorāns pagājušajā gadā tika atvērts arī Rīgā, tirdzniecības centrā "Riga Plaza". Plānojam turpināt attīstību arī Rīgā, vasarā durvis vērs pavisam jaunas koncepcijas "Lido" tirdzniecības centrā "Origo", kas būs fokusēts uz jauniešu auditoriju. "Origo" mums šobrīd ir bistro, bet otrpus tā telpām atvērsim jaunu veikaliņu ar nosaukumu "Lido street food AS[H]AIS". Šo jauno konceptu attīstām jau pusotru gadu, tas būs fokusēts uz jauniešiem - šajās vietās piedāvāsim modernus, stilīgus produktus ar "Lido" kvalitāti - burgerus ar īstu gaļu, vrapus, vokus, suši. Pieprasījums pēc tā ir, un to attīstīsim. "Origo" būs pirmais veikals kopā ar "street food", un skatīsimies, kā tas iedzīvosies. Ja tas būs veiksmīgs, par ko esam pārliecināti, tad, iespējams, arī citviet Rīgā atvērsim līdzīgas vietas. Starp citu, arī pieaugušajiem tas patīk, burgeri un suši vairs nav tikai jauniešu lieta.

Kad to plānots atvērt?

Šobrīd orientējamies uz jūliju. Ja skatāmies uz nākotni, tad plānojam būtiskus ieguldījumus, lai palielinātu mūsu ražošanas jaudas. Notiek pamatīgs darbs, lai mēs to varētu realizēt. Tāpat, protams, skatāmies uz ēdināšanas tirgus attīstību visā Baltijā, tostarp arī Lietuvā. Tur gan pagaidām ir tikai pirmie soļi.

Minējāt, ka pārskatāt vēsturiskās vietas, slēdzāt bistro Ķengaragā. Vai ir vēl kāda vieta, par kuras slēgšanu domājat?

Šobrīd nē. Viss bizness, kas darbojas, darbojas gan ekonomiski pamatoti, gan ar izaugsmes potenciālu. Nevienas citas vietas slēgšana nav nepieciešama.

Cik kopumā "Lido" ir ēdināšanas vietu Latvijā?

Mums ir 13 restorāni un četri veikali Rīgā, ir arī Ādažos. Ārpus Rīgas mēs vēl pagaidām neesam. Latvijā mums ir arī gaļas pārstrādes cehs, kulinārijas ražotne, alus darītava un konditoreja. Igaunijā "Lido" nu jau šobrīd ir pieci restorāni.

Kāpēc "Lido" ir tikai Rīgā? Vai nav apsvērta doma par reģioniem?

Mūsu tālākais restorāns šobrīd ir tikai Ādažos. Esam vairākkārt pētījuši iespējas ārpus Rīgas, bet reģionos situācija ir mazliet citāda. Varbūt tas mainīsies tuvākajos gados, jo dzīves ritms visur kļūst straujāks, arī reģionos redzama attīstība. Tomēr vēl aizvien galvenais faktors, kas ietekmē mūsu lēmumus, ir cilvēku plūsma pusdienlaikā.

Lietuvā, piemēram, ir vairākas ekonomiski aktīvas pilsētas - ne tikai Viļņa, bet arī Kauņa un Klaipēda. Latvijā šādas koncentrētas aktivitātes ir gandrīz tikai Rīgā. Mūsu biznesa modelis balstās uz to, ka cilvēki pusdienlaikā dodas ieturēt maltīti ārpus mājas, un reģionos tas vēl nav izteikti izplatīts, daudzi joprojām paspēj aiziet līdz mājām.

Tātad tuvākajā laikā restorāni reģionos nav plānoti?

Šobrīd prioritāte, ja runājam par reģioniem, varētu būt veikali. Mēs aktīvi testējam jaunu konceptu. Ja šis formāts sevi pierādīs, tad ar to varētu startēt plašāk visā Latvijā. Mēs ļoti apzināti pēdējos gados vērojam reģionu attīstību un analizējam potenciālās lokācijas.

Mērķis ir panākt, lai mūsu produkti sasniedz Latvijas iedzīvotāju galdu, izmantojot tirdzniecības tīklu iespējas, kas šobrīd strauji attīstās visā valstī. Tāpēc, visticamāk, pirmie soļi reģionos būs ar veikaliem, un, ja redzēsim labus rezultātus un ekonomiskā aktivitāte reģionos pieaugs, tad ar lielāko prieku dosimies turp arī ar restorāniem. Jau šobrīd skatāmies uz tādām pilsētām kā Valmiera, Liepāja, Rēzekne un Sigulda.

Kādi ir nākotnes attīstības plāni Latvijā un Igaunijā? Minējāt arī par Lietuvas tirgu…

Latvija un Igaunija ir mums zināmi tirgi, mēs skaidri redzam, kur un kā attīstīties. Šobrīd izvērtējam piedāvātās nomas vietas, piemēram, Tallinā un Tartu. Tartu mums šķiet ļoti perspektīvs tirgus. Bet pagaidām viss vēl ir tikai ideju līmenī. Es parasti par šīm lietām publiski runāju tikai tad, kad ir parakstīts līgums.

Ja runājam par nākotni, tad redzam "Lido" visās Baltijas valstīs. Šobrīd notiek padziļināta Lietuvas tirgus izpēte, gan par patēriņa paradumiem, gan par ēdienu kultūru. Lietuva šobrīd, lai kā negribētos to atzīt, ir vadošā Baltijā ēdināšanas jomā. Viņi ir malači un izdarījuši daudz - Covid-19 laikā samazināja pievienotās vērtības nodokli (PVN), ir investējuši inovācijās, attīstījuši jaunas idejas.

Ja Lietuva ir priekšā pārējām Baltijas valstīm, tad arī konkurence starp ēdinātājiem tur ir lielākā?

Jā. Ja atceramies ne tik senos Covid-19 laikus, tad Lietuva rīkojās ļoti mērķtiecīgi, valdībai pieņemot samazināto PVN likmi ēdināšanai.

Samazinātais PVN deva nozarei lielu grūdienu, un tā pakāpās vismaz piecus soļus priekšā Latvijai un Igaunijai, kas šajā laikā stagnēja. Lietuvieši ir attīstījušies, realizējuši jaunas idejas, investējuši jaunos restorānos. Mēs diemžēl kā ēdināšanas nozare neaizklauvējāmies līdz valstsvīriem un nespējām viņiem pierādīt veiksmīgo Lietuvas pieredzi. Lietuva ar aktīvu atbalstu ēdināšanas nozarei šobrīd ir panākusi gan tūrisma plūsmu uz savu valsti, gan realizējusi ievērojamu izrāvienu salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm.

Ja jāprognozē, kad varētu notikt "Lido" ienākšana Lietuvā? Tas ir trīs vai piecu gadu plāns?

Domāju, ka piecu gadu plāns. Ne vairāk par pieciem gadiem.

Vai esat domājuši arī par, piemēram, Somiju vai Poliju?

Tie varētu būt nākamie mūsu tirgi. Skandināvija kā reģions mums šķiet nākamais loģiskais solis. Mums ir saprotama virtuve, bet, pirms speram to soli, arī šie tirgi būs jāizpēta ļoti padziļināti. Skandināvijas ēšanas kultūra un paradumi tomēr stipri atšķiras.

Saka jau, ka Baltijas valstis ir līdzīgas. Vai Latvijā un Igaunijā ēdāji jūsu skatījumā tiešām atšķiras?

Atšķiras. Kaut arī tikai 400 kilometri attāluma, tirgi ir atšķirīgi gan pēc patēriņa paradumiem, gan pēc ēdienu pieprasījuma, gan pēc plūsmas. Lietuvieši ir citādāki nekā latvieši, igauņi atkal citādi. Tās ir nianses, bet būtiskas, piemēram, kāda kafija ir pieprasīta, cik sāls lieto, kāda maize garšo. Katras tautas ēšanas kultūra ir unikāla, un, lai ienāktu tirgū veiksmīgi, tās nianses ir jāzina. Nevar vienkārši nokopēt Latvijas modeli. Piemēram, Igaunijā ir ļoti būtiski, lai būtu konkrēta tipa kafija. Kafijas lietošana katrā valstī tiešām atšķiras - vienā vairāk dzer skābāku kafiju, citā - rūgtāku, vēl citā - neitrālāku.

Kā jūs raksturotu konkurenci Igaunijas ēdināšanas tirgū?

Par Igauniju man, iespējams, nav tik detalizēta redzējuma, bet mēs tirgu analizējam ik pa diviem gadiem gan Latvijā, gan Igaunijā. Kopumā jāsaka, ka konkurence ir ļoti sīva, taču ne vienmēr tiek piedāvāts kvalitatīvs produkts. Pēdējos gados ir būtiski pieaudzis ātrās ēdināšanas vietu skaits, īpaši "kebabnīcu". Diemžēl liela daļa šo vietu piedāvā vienveidīgu, nereti arī zemas kvalitātes ēdienu. Tirgus kļūst pārpildīts, un šādos apstākļos kļūst grūtāk pamanīt uzņēmumus, kas tiešām iegulda produktu kvalitātē, apkalpošanā un domā par ilgtermiņa attīstību. Manuprāt, šobrīd būtu svarīgi izcelt tieši tās ēdināšanas vietas, kas piedāvā sabalansētu un veselīgu uzturu. Nozares attīstībai nevajadzētu balstīties uz kvantitāti, bet gan uz kvalitāti.

2019.gadā slēdzāt restorānus Vācijā. Vai to var atzīt par kļūdu - mēģinājumi ieiet Vācijas tirgū? Vai nākotnē nav plānots mēģināt vēlreiz?

Es teiktu, ka tā bija vērtīga pieredze, no kuras esam daudz mācījušies. Viss notika pārāk strauji, netika pietiekami izvērtēti tirgus riski un specifika. Tagad mēs skaidri saprotam, cik svarīgi ir rūpīgi izpētīt jaunu tirgu un pielāgoties tam. Šī bija mācība un pieredze, ko mums neviens nevar atņemt.

Sākumā likās, ka Vācijas tirgus ir līdzīgs latviešu patērētājam, bet beigās tomēr izrādījās, ka tā nav?

Jā, tās ir nianses. Sākotnēji šķiet, ka līdzīgi, bet izrādās, ka pastāv būtiskas atšķirības. Kā jau minēju, Skandināvijā ir pavisam cits tirgus. Tur, piemēram, ēdināšanu biroju darbiniekiem lielākoties apmaksā darba devējs, un sistēma ir līdzīga kā mums padomju laikos bija ar taloniem. Ja tu to neizpēti, tad, ienākot tirgū, nesaproti, kāpēc tev neiet, kāpēc tavi pamatklienti, kas ir biroja pusdienotāji, pie tevis nemaz nenāk. Tā ir tikai viena no daudzām niansēm, kuras ir jāzina.

Vācijas tirgū vairs neplānojat atgriezties?

Nekad nesaki nekad. Tuvākajos gados noteikti nē. Mums ir skaidrs plāns attīstībai Baltijā. Iespējams, nākotnē skatīsimies Skandināvijas virzienā vai kādā tuvākā tirgū, kur redzam potenciālu. Bet Vācija - varbūt kādreiz, kad būsim tam sagatavojušies.

Vai un kā ēdināšanas nozare ir atkopusies pēc Covid-19?

Nozare nav atkopusies pēc pandēmijas. "Lido", protams, nav visa nozare. Es esmu arī Latvijas Restorānu asociācijas valdes locekle, un mēs redzam datus. Daudzi restorāni un viesnīcas cīnās par izdzīvošanu, to ir spējuši tikai lielie tirgus spēlētāji. Tūrisma nozare arī nav atkopusies, un tas ļoti ietekmē ēdināšanas uzņēmumus.

Ņemot vērā nelabvēlīgo nodokļu politiku, uzņēmēji nesteidzas atvērt jaunus restorānus. Ir skumji redzēt tukšās telpas un tumšos skatlogus Vecrīgā, man sāp sirds, redzot, kā izskatās vietas, kur agrāk kūsāja dzīvība.

Lai ēdināšana spētu pastāvēt, ir jāievieš samazinātais PVN. Šī nozare ir ārkārtīgi sarežģīta un darbietilpīga, sākot no izejvielu iegādes, līdz pat apkalpošanai. Tas nav kā pārdot preci veikalā, restorānā ēdiens tiek gatavots uz vietas - ar visām darbaspēka un telpu izmaksām. Piemēram, tikai pagājušajā gadā mēs PVN samaksājām gandrīz septiņus miljonus eiro, kas bija par 8% vairāk nekā gadu iepriekš.

Ēdināšana ir ļoti saistīta ar tūrismu, un tūristu skaita samazinājums ēdinātājus ietekmē ļoti negatīvi. Turklāt Latvijā tūrisms ir izteikti sezonāls. Lietuva Covid-19 krīzes laikā ieviesa samazināto PVN likmi 9% apmērā un tādējādi spēja ēdināšanas nozari atbalstīt, ļaut tai būtiski atsperties. Tagad viņi ir Baltijas līderi ēdināšanas nozarē. Agrāk mēs lepojāmies, ka esam priekšā, bet šobrīd diemžēl atpaliekam.

Par PVN samazināšanu ēdinātāji runā jau gadiem, bet lielas cerības uz to likt diemžēl nav pamata.

Ir vairākkārt solīts, bet diemžēl solījumi nekad nav realizējušies. Ir skumji, ka mēs lēmuma pieņēmējiem rādām ciparus, rādām līknes, rezultātus, kas vainagojušies ar pozitīvu pienesumu, rādām, kā samazināsies ēnu ekonomika, kā Lietuvā pieaudzis apgrozījums ēdinātājiem, radušies jauni uzņēmumi, bet netikām sadzirdēti ne Covid-19 laikā, ne šobrīd. Solījumi ir palikuši tikai solījumi.

Kas, jūsuprāt, būtu jādara tūrisma veicināšanai Rīgā?

Rīga diemžēl no tūrisma un restorānu attīstības mekas ir kļuvusi par pastarīti. Un ne jau tā ir uzņēmēju vaina. Ja pēc Covid-19 pandēmijas joprojām ir nenomaksāti nodokļu parādi, izmaksas aug visu laiku, ja vajag investēt, bet nav ko, tad uzņēmēju mirdzums acīs noplok.

Valstij būtu jāreklamē sevi, jāreklamē mūsu uzņēmumi. Mums ir tik skaista zeme, mums ir lidosta, iespējas organizēt konferences, bet lietuvieši to ir pārņēmuši tieši ēdināšanas dēļ. Kad lielie konferenču organizētāji vērtē, kur rīkot pasākumu, tad viens no pamatproduktiem ir ēdināšana.

Protams, ka lietuvieši var iedot labāku piedāvājumu. Protams, ka loģisks uzņēmēju lēmums būs organizēt tur, kur tas ir lētāk. Un šī tendence tikai turpināsies. Turklāt lietuvieši ir tik skaisti reklamējuši savu valsti - viņi mums pat auksto zupu ir atņēmuši. Lietuvieši ar savu attieksmi par to, ka ir labākie, viņi reklamē sevi tūrisma vidē, rāda savu valsti kā tīru, zaļu, aktīvu - ar restorāniem, ar skaistumu. Viņi atrod pareizos kanālus. Lietuviešiem nav ne ostas kā Tallinā, ne lidostas kā Rīgā, bet viņi ir paši radījuši savu odziņu - viņi ir spējuši būt aktīvāki un radīt simpātisku valsts tēlu. Viņu atbildīgās institūcijas to saprot un dara savu darbu vislabākajā veidā.

Ja skatāmies uz valsts institūcijām, kurām būtu jārūpējas par valsts tēla popularizēšanu, tad šo iestāžu finansējums Latvijā ir vairākas reizes zemāks nekā kaimiņiem. Finansējums un fokuss ir nepietiekams. Kad eju runāt ar Rīgas Tūrisma un attīstības biroju, es gribu redzēt mirdzošas acis! Cilvēkus, kas saprot, ko dara, kas zina, kāds ir mūsu stratēģiskais plāns, kā mēs virzām valsts tēlu, kas ir mūsu mērķi. Piedodiet, bet es to šobrīd neredzu. Ir jāsaprot, ka, ja gribi kaut ko nopļaut, vispirms tas ir jāiesēj.

Kā ir mainījušies ēšanas paradumi līdz ar augsto inflācijas periodu, pārtikas sadārdzināšanos? Kā mainījusies klientu plūsma un pirkuma paradumi?

Ja skatāmies kopumā, sabiedriskajā ēdināšanā pārmaiņas notiek ne tikai cenu dēļ, bet tās mainās arī uztveres un apzinātības dēļ. Ja skatāmies uz tendencēm Baltijā un pasaulē, pēdējo 10 gadu laikā populārāki kļūst dārzeņu ēdieni. Kad es nozarē sāku strādāt pirms 26 gadiem, tad visur bija: gaļa, gaļa, gaļa. Mēs Latvijā joprojām esam lieli gaļas ēdāji, bet arvien vairāk ienāk dārzeņu ēdieni. Arvien biežāk tiek prasītas nišas, kā veģetārs, vegāns, bez laktozes. Tas nav masveidā, bet šīs nianses un tendences jāņem vērā. Ja Latvijā ir vēlamas šādas izvēles iespējas, tad piemēram, Igaunijā tādām jābūt obligāti.

Un ja runājam par cenu jautājumu, tad pieprasījums parasti "nekaro" ar cenām. Klients vēlas to, kas viņam garšo. Ja Latvijas restorāni liktu cenas, kādām tām vajadzētu būt, balstoties uz iepirkumu cenām un izmaksām, tad cilvēki ēst restorānos vispār nevarētu atļauties. Tā ir vēl viena tēma, ko esam daudzkārt skaidrojuši politiķiem, ka šobrīd izmaksu sadaļa uzņēmējiem ir smaga. Ne visiem ir iespēja, kāda ir mums - mēs esam lieli un varam efektīvi samazināt procesus, automatizēt, veikt pārmaiņas, bet mazajiem restorāniem šādas iespējas nav. Un tad mēs redzam, ka aizejam uz restorānu un divatā bez 100 eiro jau vairs paēst nevar. Domāju, ka šie restorāni patiesībā strādā mīnusā. Jāmaksā par nomu, darbiniekiem, puķītēm, lai būtu skaista atmosfēra. Tad vēl citas izmaksas… Un mēs nonākam līdz tam, ka ne tikai PVN, bet arī izejvielas kāpj ģeometriskā progresijā. Un šī ir vēl viena tēma, par ko jārunā ļoti aktīvi. Ir vēlme vienmēr atbalstīt savējos, taču pirkt Latvijas preci ir ļoti dārgi.

Kā ir mainījušās cenas pēdējo gadu laikā?

Provizoriski var pateikt, ka ir preces, kurām cenas kāpušas pat par 50%. Mūsu sortimentā ir ap 1000 dažādu produktu, ko iepērkam. Dažiem cipars ir dubultojies. Ja skatāmies kopumā, tad izejvielu cenu kāpums kopš Covid-19 laikiem ir ap 30%.

Ir preces, piemēram, šokolāde, kafija, saldinātie dzērieni, kur cenas kāpušas ļoti strauji. Arī piena produktiem - sviestam, saldajam krējumam - cenas kāpušas būtiski. Gaļai ir liels cenu kāpums, turklāt ir problēmas ar gaļas pieejamību. Šobrīd situācija ir nedaudz normalizējusies, bet vēl pirms mēneša bija problēmas ar olām. Mēs strādājam ar augstas kvalitātes olām, bet to pieejamība tirgū ir ļoti liela problēma.

Vai pieejamības problēmas bija saistītas ar putnu gripu?

Putnu gripa ik pa laikam tiek piesaukta, bet patiesībā ne vienmēr tas ir vienīgais iemesls. Olu tirgus ir tik ļoti starptautisks, ka mūsu olu ražotāji olas var pārdot citur par augstāku cenu, un mēs paliekam bez olām.

Jāsaka paldies Dievam, ka mums ir labi, ilgstoši kontakti ar partneriem. Tie ir stabilas sadarbības rezultāti vairāk nekā 10 gadu garumā, un mēs netiekam atstāti bez, bet mazajiem uzņēmumiem gan ir daudz grūtāk un tādu iespēju nav.

Kur iepērkat izejvielas, piemēram, dārzeņus, pienu, gaļu? No vietējiem?

Ļoti dažādi. Vietējo dārzeņu pieejamība ir tikai vasarā un rudenī. Ziemā viss nāk no dažādām Eiropas valstīm. Mēs, protams, sadarbojamies ar vietējiem, bet tā sadarbība jāveido ilgtermiņā. Ir partnerības ar uzņēmumiem, kas spēj nodrošināt kvalitāti.

Piemēram, pavasarī ir problēmas ar kartupeļu iegādi. Latvieši ēd kartupeļus katru dienu. Tikai pie mums vien dienā tiek izlietotas 4,5 tonnas kartupeļu dažādos ēdienos. Šobrīd vēl varam kartupeļus dabūt Baltijas līmenī, bet jau tagad ar bažām skatāmies uz laikapstākļiem, plūdiem Latgalē. Visi šie apstākļi tiešā veidā ietekmē to, ka rudenī, visticamāk, kartupeļu būs mazāk un cena būs augstāka.

Ja runājam par gatavās produkcijas ražošanu - kā jums šobrīd sokas un kādi ir nākotnes attīstības plāni šajā jomā?

Šajā jomā esam spēruši pamatīgus, jaunus soļus. Mūsu gatavās maltītes nu jau ir nopērkamas ne tikai "Lido" tirdzniecības vietās, bet arī "Maxima" tīklā var nopirkt mūsu kotletes, desertus, pankūkas. Ar lielveikalu ķēdes starpniecību "Lido" produkcija tādējādi kļūst pieejama ne tikai Rīgā, bet arī ārpus Rīgas. Tā ir mūsu iespēja paplašināties visā Latvijā.

Runājot par attīstību nākotnē, mēs turpināsim attīstīt gatavo maltīšu virzienu, jo tendences ir skaidras, dzīve kļūst straujāka, dinamiskāka, bet vienlīdz svarīgi ir paēst kvalitatīvu ēdienu. Mūsu produkti ar "Lido" zīmolu ir tīri, kvalitatīvi, tur nav konservantu, nav krāsvielu, nav kaitīgu vielu. Mūsu mērķis ir, lai sabiedrība ēd to, kas ir veselīgs un tīrs. Tāpēc mēs attīstāmies gatavo maltīšu virzienā, lai tās būtu pieejamas ne tikai mūsu restorānos, bet arī mājās. Uzsildi un ēd. Tāpat arī pusfabrikātu tirdzniecībā, lai cilvēki var tikt pie kvalitatīva ēdiena arī mājās.

Arī konditorejas jomā mēs esam spēruši labu soli uz priekšu. Mūsu konditorejas izstrādājumi joprojām tiek radīti ar darbinieku rokām, nav pilnīgas automatizācijas, tikai daži tehniskie palīgi. Bet tie jau ir pieejami ne tikai mūsu restorānos, bet arī dažādos veikalos.

Mūsu gatavās maltītes tagad pieejamas arī "Depo" tīklā, kas nozīmē, ka mūsu produkciju var iegādāties arī Igaunijā. Tāpat mūsu cepampelmeņus ir iespējams dabūt "Circle-K" degvielas uzpildes stacijās. Tas ir virziens, kur mēs aktīvi darbojamies, un mēs redzam tam nākotni.

Vai alu jūs ražojat paši, vai tas tiek nodrošināts kā ārpakalpojums?

Mums šobrīd alus ražošanā ir trīs dažādi virzieni. Pirmais - muciņās pildītais alus, ko pilnībā ražojam paši. To ikdienu var vērot "Lido" Atpūtas centrā Krasta ielā, pagraba stāvā, kur atrodas mūsu dzīvā alus ražotne. Tur mēs šobrīd ražojam trīs alus šķirnes, un aktīvi strādājam pie jaunu garšu izstrādes.

Otrais virziens ir bezalkoholiskie dzērieni - kvass. Tas ir produkts ar nostalģisku vērtību, kas daudziem atsauc atmiņā bērnību. Ierobežotā daudzumā "Lido" kvass jau ir pieejams Atpūtas centrā.

Trešais virziens ir pudeļu alus. Šajā virzienā mēs sadarbojamies ar "Cēsu alus" darītavu. Receptes un tehnoloģijas ir mūsu. Šobrīd veikalos var atrast divas alus šķirnes, kas tapušas šajā sadarbībā, un tās ir kļuvušas diezgan populāras, kā arī kvasu.

Kā jūs vērtējat attiecības starp ražotājiem un lielveikaliem, īpaši ņemot vērā pērn izskanējušo piecu punktu plānu pārtikas cenu samazināšanai un noslēgto memorandu?

Attiecības starp ražotājiem un lielveikaliem vienmēr ir divpusējas. Tās nevar būt vienpusējas, un tikai tad, ja abas puses ir ieinteresētas sadarboties, iespējams panākt reālas pārmaiņas. Uzņēmējiem gribētos ticēt, ka kopīgi mēs varam panākt pozitīvas pārmaiņas. Taču jāuzsver, šeit ļoti svarīga ir savstarpēja apņemšanās. Memorands pats par sevi nav regulējums vai likums, tas ir brīvprātīgs solījums sadarboties. Tādēļ, ja abas puses ievēros savus nodomus, tad no tā varētu arī iznākt kas labs. Jā, abām pusēm ir jāuzņemas konkrētas darbības. Ja valsts nāk pretim ar rīcības plānu, arī uzņēmējiem jābūt gataviem sadarboties. Ja memorands paliek tikai uz papīra un nav reālu darbību no abām pusēm, tas nestrādās.

Bet kopumā vai jūs redzat lielveikalu ietekmi uz ražotājiem kā problēmu, kurai būtu nepieciešama valsts iesaiste?

Es domāju, ka problēma jau ir pašā saknē. Mūsu ražotājiem bieži tiek izvirzītas augstas prasības, kas sadārdzina produktu. Tas, protams, ietekmē gala cenu veikalos. Tā ir fundamentāla sistēmiska problēma, kurai nepieciešama valsts iesaiste, lai aizsargātu vietējos ražotājus un nodrošinātu taisnīgus nosacījumus.

Ir jābūt skaidram plānam, lai tieši mūsu vietējie ražotāji justos atbalstīti, lai viņiem būtu prieks ražot un viņu produktiem būtu vieta veikalu plauktos, jo galu galā tie ir mūsu cilvēki, mūsu uzņēmēji, mūsu pircēji. Mēs runājam par ekonomisko drošību, kas sākas ar atbalstu savējiem.

Un atkal - viss atduras attiecībās. Mūsdienās vairs neko nevar panākt ar spēku vai pātagu. Ir jābūt skaidrām, saprotamām un abpusēji definētām attiecībām. Ar ilgtermiņa plāniem. Visām pusēm - valstij, ražotājiem, tirgotājiem - jābūt konkrētai stratēģijai. Kā mēs rīkojamies kā valsts, un kas ir šīs rīcības pamatā?

Godīgi sakot, lielveikalu tīkli, kas dominē Latvijā, ir ārvalstu kapitāla - Lietuvas, Skandināvijas uzņēmumu - īpašumā. Un, protams, viņi primāri domā par savas valsts interesēm. Ir arī mazākas vietējās ķēdes, kas nav tik populāras vai redzamas, bet ir mūsu. Taču starptautiskos uzņēmumus regulēt ir grūtāk - kāpēc viņiem būtu jāieklausās tajā, kas notiek Latvijā? Un tomēr, ja mēs nāktu ar skaidru rāmi, ar skaidru vīziju, plānu un stratēģiju, ko visas puses saprot un pieņem, tad, protams, ir iespējams panākt izmaiņas.

Vai valstij būtu jājaucas komercijā? Tas ir sarežģīts jautājums. Ja šī iejaukšanās nes rezultātu un sabiedrībai labumu, tad varbūt jā. Bet vai valstij būtu jāatbalsta savi lauksaimnieki un uzņēmēji? Tam atbilde ir viennozīmīgi - jā. Bet ir jābūt skaidram redzējumam, kāpēc to darām, ko gribam sasniegt, un kā tieši to paveiksim. Un tieši šeit, manuprāt, pietrūkst skaidrības un vīzijas.

Kā tiek nodrošināta darbinieku piesaiste un noturēšana, ņemot vērā darba tirgus spiedienu viesmīlības nozarē? Vai darbaspēka ziņā situācija Latvijā un Igaunijā atšķiras?

Kopumā Latvijā un Igaunijā mums ir aptuveni 1250 darbinieku - 1050 Latvijā un 200 Igaunijā. Tie ir cilvēki, kas strādā mūsu restorānos, ražotnēs un veikaliņos.

Latvijā darbaspēka nodokļos samaksājam gandrīz 10 miljonus eiro gadā. Mēs esam godīgs un sociāli atbildīgs uzņēmums - maksājam nodokļus, un mūsu darbinieki to izjuta arī tajā laikā, kad tika piešķirti Covid-19 pabalsti - viņiem šie pabalsti pienācās, jo bija samaksāti nodokļi.

Runājot par darbinieku noturēšanu, mūsu pieredze rāda, ka viss sākas ar attiecībām. Uzņēmumiem šobrīd fundamentāls jautājums ir tieši attiecības ar saviem darbiniekiem - iekšējā kultūra, attieksme, darba vide. Kā darbinieks jūtas? Kādos apstākļos viņš strādā? Vai viņš tiek novērtēts? Mēs ieguldām darbinieku attīstībā jau kopš 2022.gada un darām to mērķtiecīgi. Svarīgākais ir konkurētspējīgs atalgojums, stabila darba vide, izaugsmes iespējas, kā arī atgriezeniskā saite un novērtējums. Darbiniekam ir jāredz jēga, ka viņš šeit aug un ir vajadzīgs. Tā nav tikai darba vieta, bet vide, kurā viņš jūtas stabils un novērtēts. Tam ir redzams arī rezultāts, jo, piemēram, šogad "CV market" rīkotajā aptaujā mūs atzina par labāko darba devēju apkalpojošajā sfērā.

Protams, vakances apkalpojošā sfērā vienmēr būs, jo tādi amati kā viesmīļi vai palīgstrādnieki bieži vien ir "pieturvietas", nevis "galapunkti". Tas ir normāli, ka šādos darbos strādā studenti, viņi iegūst pieredzi, pēc tam pāriet uz citiem amatiem vai nozarēm. Tas ir dabiski. Taču mūsu pamatsastāvs ir pietiekami stabils.

Kādi automatizācijas risinājumi jau ir ieviesti, un par kādiem risinājumiem tiek plānots nākotnē? Vai nākotnē vispār viesnīcām un restorāniem vajadzēs cilvēkus?

Šo jautājumu man uzdod bieži, un es vienmēr saku - cilvēki apkalpošanas jomā būs vajadzīgi vienmēr. Jā, automatizācija var palīdzēt, tā var atvieglot darbu, uzlabot apkalpošanas kvalitāti, bet... Mašīna nekad nespēs paskatīties cilvēkam acīs un iedot to "mirdzumu". Enerģiju, ko dod cilvēks, tehnoloģija nespēj aizvietot.

Ražojošā sfērā gan automatizācija noteikti var palīdzēt un jau palīdz. Arī mēs to ieviešam. Piemēram, restorānos ieviešam robotus, kas palīdz novākt traukus vai uzkopt grīdu. Tas ļauj darbiniekiem fokusēties uz būtiskāko, uz viesu apkalpošanu, augstu standartu ievērošanu. Mērķis ir palīdzēt darbiniekiem, nevis viņus aizvietot.

Kā īpašnieku struktūras maiņa ietekmē "Lido" darbības virzienus un attīstību? Vai plānots ciešāk integrēt "Lido" darbību ar "Apollo Group" vai citiem "MM Grupp" uzņēmumiem?

Ķirsona kungs vienmēr ir bijis un būs nozīmīga uzņēmuma vērtība. Viņš ir "Lido" dibinātājs, ar bagātu vēsturi, un viņa ieguldījums ir pamats, uz kura balstāmies arī šodien.

Ja skatāmies uz īpašnieku struktūras maiņu, tā ir radījusi jaunas attīstības iespējas. Mēs ne tikai nostiprinām savas pozīcijas Latvijā, bet arī skatāmies uz starptautiskajiem tirgiem. Mūsu grupai šobrīd ir lielākas iespējas nekā jebkad agrāk. "Lido" paliks Latvijā radīts zīmols ar spēcīgām vērtībām, kuras turpinām saglabāt un attīstīt. Mēs stingri stāvam uz šī pamata un virzāmies tālāk.

Vai plānojat ciešāk integrēties ar pārējiem grupas uzņēmumiem?

Grupas līmenī šobrīd nav konkrēta stratēģiska plāna ciešākai integrācijai. Mēs darbojamies kā pietiekami liels un spēcīgs uzņēmums, kas strādā diezgan autonomi. Protams, esam daļa no grupas, un tajā ir ļoti vērtīgi cilvēki, ar kuriem vienmēr varam konsultēties stratēģiskos jautājumos vai saņemt padomu. Mēs jūtam atbalstu gan no grupas, gan no īpašniekiem, viņi mums uzticas, novērtē mūsu darbu, tic mūsu spēkiem un Latvijas zīmolam kopumā. To patiešām ļoti, ļoti novērtējam.

Krievijas propagandas impērijas "Russia Today" vadītājas Simonjanas vīrs, prasta šova autors Keosajans sapņoja ar armiju drīz iesoļot Kijivā, bet tagad uz nāves sliekšņa