Šonedēļ Ukraina piekrita ASV priekšlikumam par 30 dienu pamieru, taču ar nosacījumu, ka arī Krievija pieņem un izpilda pamiera noteikumus.

Līdz šim Krievijas nostāja bijusi nemainīga — nekādu ieroču piegāžu Ukrainai, nekādas mobilizācijas Ukrainā, nekādas Ukrainas iestāšanās NATO, Ukrainas četru (Hersonas, Zaporižjas, Luhanskas, Doneckas) apgabalu pilnīga atdošana Krievijai, visu ukraiņu spēku padošanās Kurskas apgabalā, utt., no savas puses nepiedāvājot nekādas piekāpšanās.

Kaut gan Krievija principā atbalsta 30 dienu pamieru, Putinaprāt, ir būtiskas nianses.

“Ko mēs darīsim ar Ukrainas spēku ielaušanās zonu Kurskas apgabalā? Ja mēs pārtraucam karadarbību uz 30 dienām, ko tas nozīmē? Ka visi [Ukrainas spēku karavīri], kas tur atrodas, izies bez cīņas? Mums viņi no turienes jāizlaiž pēc tam, kad viņi ir pastrādājuši daudzas noziegumus pret civiliedzīvotājiem? Vai arī Ukrainas vadība viņiem pavēlēs nolikt ieročus, vienkārši padoties gūstā? Kā tas būs? Nav skaidrs,” paziņoja Putins. “Un kā tiks risināti citi jautājumi visā saskares līnijā? Tas ir gandrīz divi tūkstoši kilometru, un tur Krievijas karaspēks uzbrūk praktiski visos posmos.”

“Kā tiks izmantotas šīs 30 dienas? Vai tam, lai Ukrainā turpinātos piespiedu mobilizācija? Lai tur tiktu piegādāta ieroči? Lai mobilizētās jauni vienības tiktu apmācītas? Vai arī nekas tāds netiks darīts? Tad rodas jautājums: kā tiks risināti jautājumi par kontroli, verificēšanu? Kā mums garantēs, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks?” vaicāja diktators, ne ar vārdu neminot saistības, kas attiektos uz krievu okupantu spēkiem. “Kas dos rīkojumus par karadarbības pārtraukšanu? Un kāda būs šo rīkojumu cena? Gandrīz divi tūkstoši kilometru [saskares līnija]. Kas noteiks, kurš un kur ir pārkāpis iespējamo vienošanos par uguns pārtraukšanu?”

Visi šie jautājumi, pēc Putina domām, prasa apspriešanu, tostarp, iespējams, ar ASV prezidentu Donaldu Trampu. “Pats princips ir pareizs, un mēs to noteikti atbalstām, bet ir jautājumi, kurus mums vajag apspriest,” paziņoja Putins. Viņš uzsvēra, ka Krievija vienosies par kara pārtraukšanu, “balstoties uz to, kā veidosies situācija uz zemes”, respektīvi, neko no sagrābtā Putins atdot negrasās.

Krievija iebruka Ukrainā 2022. gada 24. februārī, uzsākot asiņaināko karu Eiropā kopš Ādolfa Hitlera sāktā Otrā pasaules kara, par iebrukuma ieganstu minot NATO paplašināšanos uz austrumiem un Ukrainas pārvēršanos par draudu Krievijai. Kara pieteikšanas runā Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār "mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku". Pirms tam 2014. gadā Krievija anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu, kā arī uzsāka karu Donbasā, izveidojot divas separātistu “tautas republikas” Doneckā un Luhanskā.

2022. gada 30. septembrī Putins vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo gauleiteru Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē, Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) tā arī nav spējusi ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupantiem nācās pamest 2022. gada novembrī.

Kopš invāzijas sākuma pagājušas jau 1114 dienas, sen izčākstējis cerētais “zibenskarš” un propagandistu fantazētā uzvaras parāde pēc Kijivas ieņemšanas “triju dienu laikā”. Pašlaik krievu okupanti kontrolē tikai 62,6 procentus Doneckas apgabala, 69,3 procentus Hersonas apgabala, 71,9 procentus Zaporižjas apgabala un 98,6 procentus Luhanskas apgabala, vēsta Krievijas izdevums RBC.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus.

Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Rezolūciju atbalstīja 143 valstis, atturējās 35 (tostarp Ķīna un Indija), pret balsoja 5 valstis — pati Krievija, kā arī Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Nikaragva un tobrīd vēl negāztā diktatora Bašara al Asada Sīrija. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī, patriecot krievu okupantus no Harkivas apgabala un atbrīvojot Hersonu, Krievija plānoja rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Tiesa, pēc Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā situācija radikāli mainījās Putinam par labu, pēc triju gadu pārtraukuma ASV uzsākot sarunas ar Krieviju, bet Trampa administrācijas amatpersonām pastāvīgi paziņojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt Krievijas sagrābtās teritorijas un to neuzņems NATO. Šonedēļ ANO Drošības padome pieņēma ASV ierosinātu rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā, kurā Krievija nemaz netika nosaukta par agresori un netika pieprasīta okupantu izvākšanās no Ukrainas, savukārt ANO Ģenerālajā asamblejā ASV kopīgi ar Krieviju noraidīja tās agresiju nosodošo rezolūciju.

2024. gada 14. jūnijā Putins paziņoja savu ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana.

Slovākija grib pelnīt no kara Ukrainā