“Galvenais mērķis ir nodrošināt cilvēku drošību, nodrošināt Ukrainas austrumos dzīvojušo un dzīvojošo cilvēku drošību, kuri patiešām bija pakļauti nāves briesmām. Tas ir galvenais,” viņš paziņoja žurnālistiem. Tā kā pirms četriem gadiem sāktās “speciālās militārās operācijas” mērķi tā arī nav pilnībā sasniegti, tā turpināsies, viņš uzsvēra.

Vienlaikus viņš stāstīja, cik ļoti Krievija vēlējusies šo “konfliktu” pabeigt miera ceļā visus šos gadus, bet nelietīgo Rietumeiropas un ASV iejaukšanās dēļ šī glaunā iecerētā “speciālā militārā operācija” pret “Kijivas režīmu” pārvērtās karā.

“Pēc tam “speciālā militārā operācija” de facto, pēc tiešas iejaukšanās šajā konfliktā no Rietumeiropas valstu un Amerikas Savienoto Valstu puses, pārvērtās daudz plašākā konfrontācijā starp Krieviju un rietumvalstīm, kuras izstrādāja un joprojām izstrādā mūsu valsts sagraušanas mērķi,” ierastos meldiņu turpināja Putina runasvīrs.

Viņš arī slavēja Krievijas lielāko svētumu "Lielo tēvijas karu" ilguma ziņā pārspējušo invāziju Ukrainā kā "fenomenālas konsolidācijas" cēloni. "Notika sabiedrības fenomināla konsolidācija ap prezidentu, sabiedrība nobrieda savā izpratnē par to, kas ir labi un kas ir slikti visā pasaulē, starptautiskajās lietās."

2022. gada 24. februārī, pulksten 4.30 pēc Latvijas laika Krievijas televīzija sāka pārraidīt diktatora Vladimira Putina uzstāšanos, kurā viņš paziņoja, ka devis pavēli sākt "speciālo militāro operāciju" Ukrainā. Šādi Kremļa saimnieks cerēja satriekt valsti, pret kuru viņš izjutis dziļu nepatiku jau kopš "Oranžās revolūcijas" 2004. gadā, bet 2021. gadā publiski paziņojis, ka tādas ukraiņu tautas būtībā nav un arī tāda valsts ir mākslīga fikcija. Taču diktatora plānotā un viņa propagandistu bazūnētā operācija "ieņemsim Kijivu trīs dienās" pārvērtās asiņainākajā karā, kuru Eiropa piedzīvojusi kopš 1939.-1945.g. Otrā pasaules kara, un gala tam neredz.

2022. gada 24. februāra rītā Krievijas televīzija translēja Putina runu par kara sākšanu, to nodēvējot par "speciālo militāro operāciju, lai denacificētu un demilitarizētu" Ukrainu. Pirms tam diktators nolasīja garu vēstures lekciju par Ukrainas mākslīgo izcelsmi, stāstīja par nepieciešamību aizsargāt no ilgā "genocīda" un "ņirgāšanās" Doneckas un Luhanskas "tautas republikas", kuras pats pirms tam 21. februārī atzina par neatkarīgām valstīm. Viņš arī, kā parasti, meloja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”.

Krievijas propaganda neslēpa savu pārliecību, ka karš būs īss, Kijivu un citas pilsētas izdosies ātri ieņemt. "Kremļa Gebelss" Vladimirs Solovjovs pārliecinoši stāstīja, ka Krievijai pietiks tikai "pacelt uzaci", un Ukraina "sapratīs visu". Krievijas propagandas impērijas "Russia Today" vadītāja Margarita Simonjana vispār stāstīja, ka kas tā tāda Ukraina vispār ir, "karstajā karā" viņu pieveikšot "divās dienās", prastāka līmeņa propagandiste Olga Skabejeva smējās, ka pirmās dienas vakarā jau būs "uzvaras parāde" Kijivā un "svētku koncerts". Citos propagandas raidījumos aizgūtnēm stāstīja, ka krievu okupantus Ukrainā, vismaz tās austrumos un dienvidos sagaidīs ar ziediem kā atbrīvotājus.

Karam sākoties, Krievijas medijos neslēpa, ka beidzot pienācis laiks "atrisināt Ukrainas jautājumu", gluži kā nacisti savulaik mēģināja atrisināt "ebreju jautājumu". “Krievija atjauno savu vēsturisko pilnību, savācot kopā “krievu pasauli”, krievu tautu — visā lielkrievu, baltkrievu un mazkrievu kopībā,” divas dienas pēc kara sākuma tika teikts “RIA Novosti” rakstā ar nosaukumu “Krievijas uzbrukums un jaunās pasaules iestāšanās”. “Tagad šīs problēmas nav — Ukraina ir atgriezusies Krievijā. Tas nenozīmē, ka tiks likvidēts tās valstiskums, taču tā tiks pārbūvēta un atgriezta savā dabīgajā stāvoklī kā krievu pasaules daļa.” Rakstā neslēpa analoģijas ar Hitlera ebreju jautājuma “galīgo atrisinājumu” — “Vladimirs Putins uzņēmās — bez mazākā pārspīlējuma — vēsturisko atbildību, nolemjot neatstāt Ukrainas jautājuma atrisināšanu nākamajām paaudzēm.” Kad okupantu blickrīgs iestrēga, materiālu izdzēsa, taču interneta arhīvā tas joprojām ir atrodams.

Savukārt 3. aprīlī — jau pēc tam, kad pasaule uzzināja par krievu okupantu pastrādātajām zvērībām Kijivas piepilsētā Bučā — “RIA Novosti” publicēja sava apskatnieka Timofeja Sergejceva plašo rakstu “Kas Krievijai ir jāizdara ar Ukrainu”, kurā gandrīz katrs trešais vārds ir "nacisti". Šajā rakstā autors apgalvo, ka lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju ir nacisti — visi, kas ņem rokās ieročus, ir jānogalina, daudzi jātiesā paraugprāvās, un jāsoda arī “būtiska tautas masas daļa, kas ir pasīvie nacisti, nacisma līdzskrējēji”. Visi Krievijas atnestās “laimes” pretinieki Ukrainā ir “jādenacificē”, proti, jāpāraudzina ar ideoloģiskām represijām un bargu cenzūru, tostarp kultūrā un izglītībā, bet lai “denacifikācija” būtu sekmīga, šī mākslīgā valsts bez civilizācijas satura Ukraina ir jālikvidē, pats nosaukums “Ukraina” nedrīkst pastāvēt. Šis nebūt nebija vienīgais, tīri nacistu garā publicētais materiāls Krievijas presē — izgāžoties zibenskaram un sastopoties ar ukraiņu pretestību, sabiedriskajos medijos translētās propagandas naratīvs no "brāļu tautas atbrīvošanas" ātri pārvērtās par "nogalināt visus".

2022. gada rudens pretuzbrukumā Ukrainas armija patrieca krievu okupantus no Harkivas apgabala un vienīgā viņu iekarotā Ukrainas apgabala centra Hersonas. Tas Putinam netraucēja 30. septembrī oficiāli anektēt četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē. Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupanti arī nav spējuši ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) viņiem nācās pamest 2022. gada novembrī.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus. Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī Krievija bija plānojusi rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Pašlaik okupanti kontrolē 99,7% Luhanskas apgabala, 77% Doneckas apgabala, 75% Zaporižjas un 72% Hersonas apgabala. Vēl krievi ir sagrābusi niecīgu daļu no Harkivas (apmēram 4%), Sumu (apmēram 1%), Mikolajivas (apmēram 1%) un Dņipropetrovskas apgabaliem (mazāk nekā 1%).

Tas, ka neviena normāla valsts Krievijas "referendumus" joprojām nav atzinusi, netraucēja Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam pavisam nesen paziņot, ka Krievija pilnīgi noteikti anektēs visas "krievu vēsturiskās teritorijas". Tas pats Lavrovs, kurš jau pēc Krievijas invāzijas sākuma stāstīja, ka Krievija nemaz Ukrainai nav uzbrukusi, bet tieši otrādi - pati kļuvusi par upuri agresijai.

2024. gada 14. jūnijā Putins paziņoja savu ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana. Kopš tā laika Krievijas prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu, tās propagandistiem un amatpersonām uzsverot, ka šie "dāsnie" piedāvājumi turpmāk tiks tikai padarīti vēl stingrāki.

Pērn plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņas, ka Putins it kā esot piekāpies ASV prezidentam Donaldam Trampam un vairs neprasot viņam atdot Zaporižjas un Hersonas pilsētas ar šo apgabalu vēl neieņemtajām teritorijām, pretī prasot, lai Ukraina pilnībā atdod Doneckas un Luhanskas apgabalus, ieskaitot tādas pilsētas kā Kramatorska un Slovjanska ar visiem spēcīgajiem nocietinājumiem, kurus krievi nespēj iekarot. Ja Ukraina atdotu savus nocietinājumus, krievu okupantiem pavērtos daudz brīvāks ceļš turpmākiem uzbrukumiem gan Ukrainas otrās lielākās pilsētas Harkivas, gan Dnipro, gan galvaspilsētas Kijivas virzienā. 2025, gada novembrī Trampa administrācijas piedāvātais “kompromisa” variants paredzēja, ka Ukraina atdos Krievijai visu Donbasu, kā arī tikai jau krievu okupētās Zaporižjas un Hersonas apgabalu daļas. Turklāt Krievijas papildu atalgošanai paredzēts aizliegums Ukrainu uzņemt NATO, bet Krievija atkal sēdēs pie G8 galda. Tiesa, Lavrovs nesen kategoriski paziņoja, ka Krievija nepiekāpsies ne par mata tiesu un anektēs visas Ukrainas teritorijas, kuras tā uzskata par savām, pat ja pašlaik tās nekontrolē.

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas karš Ukrainā: sākas Krievijas asiņainās invāzijas piektais gads