Mājas durvis profesors ver, uzvilcis baltu kreklu un ar smaidu sejā. Gatavojoties fotografēšanai savā kabinetā, vēršas pie fotogrāfa: “Es jau ķemmējos, bet varbūt vēl vajag? Man tie mati mēdz iet pa gaisu. Vēl daži ir palikuši, kaut jaunībā pārdzīvoju, ka būšu plikpauris.” Kad fotogrāfs uzslavē par Anatolija vienmēr labo omu, viņš tik atmet ar roku. “Ko te raudāt? Protams, bēda jau ir, kad tevi zibsnī visu laiku.”

Nekreņķējies, dakterīt!

Profesors Danilāns atzīst, ka rudens un ziema nav viņa mīļākie gadalaiki, jo ir siltummīlis. “Es gan mēdzu ielīst aukstā ūdenī, āliņģī, tādas pašmocības manī rada patiku, bet ikdienā salt man nepatīk.” Viņam no gadalaikiem vistuvākais esot pavasaris. “Varbūt tāpēc, ka dzimšanas diena man ir pavasarī. Esmu dzimis 24. martā. Ziniet, kas tā par dienu? Deviņi mēneši pēc Jāņu nakts. Skaisti skan – Jāņu nakts bērns.”

Anatolijs nāk no Latgales, abi viņa vecāki bija lauku skolotāji. Mediķu dzimtā iepriekš neesot bijis. Arī Anatolijs varēja kļūt nevis par ārstu, bet mācītāju, jo bijusi diskusija, ko mācīties – teoloģiju vai medicīnu. Kāds gadījums tomēr pabīdījis medicīnas virzienā, un, kā viņš pats apliecina, ir ļoti laimīgs par savu izvēli. “Kaimiņos dzīvoja mans draugs Pēteris. Atbilstoši Latgales tradīcijām, kad kāds nomira, vīri kopīgiem spēkiem raka aizgājējam kapu. Rakšanā piedalījās arī Pēteris. Viņš aizrakās līdz gadu desmitiem gulējušam zārkam. Koks bija satrunējis un lūza. Pēteris zārkā ielūza. Notikušais viņam izraisīja tik briesmīgu pārdzīvojumu, ka mans draugs, ar kuru kopā biju draiskuļojies un skraidījis, vairs nevarēja pastaigāt. Tas mani iespaidoja – tik ļoti gribējās viņam palīdzēt, lai draugs atkal kļūtu vesels.”

Anatolijs skolas solā sēdās jau piecu sešu gadu vecumā un, 13 gados pabeidzis pamatskolu, gribēja iesniegt dokumentus Rīgas 2. Medicīnas skolā. Tur viņu atraidīja, jo mācīties varēja sākt no 14 gadiem. “Kas gan pa to gadu būtu mainījies? Bet noteikumi bija jāievēro, pagaidīju un, būdams pilnus 14 gadus vecs, iestājos medicīnas skolā.” Izglītošanos viņš turpināja Rīgas Medicīnas institūtā, kur 1966. gadā ieguva ārsta grādu, savukārt gadu vēlāk – terapeita specialitāti. 1984. gadā profesors sekmīgi aizstāvēja disertāciju medicīnas zinātņu doktora grāda iegūšanā. Profesionāli specializējies arī ārzemēs – Grand Rapid Blogger Hospital Amerikas Savienotajās Valstīs. 2004. gadā Rīgas Stradiņa universitātē tika iegūts profesora diploms.

Pirmā darbavieta Anatolijam bija Preiļos. “Latgalē ir jauki un sirsnīgi cilvēki. Lūk, viens piemērs. Man bija nakts dežūra, slimnīcā iestājās pacients smagā stāvoklī. Vienkāršs darba cilvēks, strādāja kolhozā. Viņš ļoti smagi elpoja, redzams, ka mazliet nobijies. Es arī pārdzīvoju par smago slimnieciņu. Piepeši jūtu, ka viņš man grib kaut ko teikt. Pieliecos tuvāk, un viņš saka: “Nekreņķējies, dakterīt, būs jau labi!” Iedomājieties, slimnieks mierina dakteri, nevis dakteris – slimnieku!”

Kādēļ nedod šprici?

Anatolijs neslēpj, ka itin labi atceras savus pacientus, sevišķi tos, kam bijušas smagas problēmas. “Varbūt izklausīsies dīvaini, bet atceros viņus pēc vēderiem. Jā, pēc vēdera taustīšanas. Ja katru dienu palpē vēderus un tā 50 gadus no vietas, tu to lietu ietrenē. Mani kolēģi vairs tik daudz netausta, bet palpēšana tomēr noder. Ne tikai, lai ar pirkstiem diagnosticētu problēmu, bet arī, lai starp ārstu un pacientu veidotos labāks emocionālais kontakts – slimnieks vairāk izjūt, ka dakteris grib palīdzēt, un arī pats tad notic, ka viņam var palīdzēt. Lai ārstēšana būtu veiksmīga, jāstrādā abiem – gan ārstam, gan pacientam, un ļoti daudz kas atkarīgs no pacienta emocionālā noskaņojuma. Bija man tāds gadījums. Savā laikā biju nodaļas vadītājs. Saņēmu sūdzību no pacientes, ka bijusi pie daktera, bet tas viņu nav ārstējis. Izpētīju medicīnisko dokumentāciju, viss kārtībā – veikti padziļināti izmeklējumi, nozīmēti medikamenti. Izrādījās, ka nav iedota šprice. Ja šprices nav, tātad mani neārstē! Bet ne vienmēr vajag šprici…”

Profesors uzsver, ka viņam vienmēr bijis svarīgi izrunāties ar cilvēku un ar savu izturēšanos parādīt, ka pacients viņa personā ir ieguvis draugu – palīgu. Tādu, kurš no sirds vēlas palīdzēt. Pašam sākumā pasēdēt klusu un ļaut, lai pacients stāsta, un sarunā iesaistīties vēlāk. Dažreiz tas nozīmē arī uzklausīt ar veselības stāvokli nesaistītu informāciju vai kādu kreņķi, tomēr klausīties un ieklausīties vajag.

“Laikam jau tāpēc man saka, ka esmu optimists. Vaidēšana ir lieka lieta. Es pie sevis esmu spriedis: “Jā, ir pārdzīvojums, bet, ja drusku padomā – vai vaidēšana un žēlošanās palīdz? Vai tas palīdz tam, par kuru tu pārdzīvo? Ja vari situāciju labot, tad strādā!”

Vaicāts, vai gaišs skats uz dzīvi viņam raksturīgs jau kopš bērnības, Anatolijs atbild apstiprinoši, bet steidz arī piebilst, ka turpmākajam dzīves stilam arī bijusi liela nozīme, lai veidotos pozitīvs skatījums uz dzīvi. Viņaprāt, nav jau slikti, ka tos trūkumus redz. Slikti ir tad, ja aiziet pa vaidēšanas taciņu un neko citu vairs apkārt nesaskata.

Tomēr ir kāda lieta, kas možā daktera lūpās ievelk rūgtu smaidiņu. Tad, kad viņš dzird par ielaistu slimību, jo iemesls – cilvēks baidījies iet pie ārsta, baidījies, ka viņam atklās vēzi. “Saprotiet, kas par stulbumu?!” profesora Danilāna balsī ieskanas neviltots sašutums. “Ja tā arī ir, tad svarīgi ārstēt pēc iespējas ātrāk, nevis baidīties! Medicīna ir ļoti attīstījusies, tagad cilvēkus var glābt.” Te viņš kā piemēru min sevi un atklāj, ka pašam bijuši divu veidu vēži – ādas vēzis, ko izdevies veiksmīgi uzveikt, un prostatas vēzis, kas vēl tiek ārstēts. “Man šķita, ka agrāk par sieviņu nomiršu ar visām šīm lietām, bet, redz, kā dzīvē notiek. Ziniet, es sevi drusku mierinu, ka līdzīgu nelaimi piedzīvo miljoniem pāru visā pasaulē. Visiem, kuri dzīvo kopā draudzīgi ilgu laiku, reiz pienāk posms, kad viens no viņiem aiziet. Miljoniem to ir izdzīvojuši un pārdzīvojuši. Protams, man sāp, bet ne jau sieviņai būs priecīgāk, ja es vaidēšu. Es braucu uz Jaunjelgavu, uz kapsētu, atceros viņu.” Danilāni laulībā nodzīvoja gandrīz 60 gadus. Savu Irēnu Anatolijs nolūkoja studiju laikā Rīgas Medicīnas institūtā, un, kad sākās sadale uz pirmajām darba vietām, abi saprata, ka arī turpmāk jāturas kopā.

“Piedodiet, ka pasūdzējos,” profesors man uzsmaida.

Nezinu, bet gribu zināt

“Mēģinu palikt medicīnā, jo jūtu, ka vēl varu. Ceru, ka liktenis vai Dieviņš pažēlos un laikus sapratīšu, kad ir jābeidz strādāt,” teic Anatolijs. Tajā pašā laikā viņš priecājas par jaunajiem ārstiem un neslēpj, ka uzskata – viņi ir labāki, nekā savā laikā bijis viņš. Jaunībai esot tikai viens būtisks trūkums. Raugi, zināšanas ir vajadzīgas, bet tikpat vajadzīga ir arī pieredze. Intuīcija. Tā nerodas no zila gaisa, bet gan nāk ar laiku. “Nekad neaizmirsīšu vienu gadījumu, kas man deva mācību visai dzīvei. To grāmatās neizlasīsi. Būdams jauns ārsts, strādāju gan Preiļu poliklīnikā, gan slimnīcā. Pieņemšanas laikā poliklīnikā pie manis atnāca vīrs, kurš sūdzējās, ka ik pa laikam sāp kreisais elkonis. Aizsūtīju viņu uz elektrokardiogrammu un palaidu mājās. Vēlāk tajā pašā dienā aizgāju strādāt uz stacionāru. Biju pieradis aplūkot veikto izmeklējumu rezultātus. Skatos – vienam pacientam infarkts! Man palika nelabi, jo uzvārds šķita pazīstams. Aizjozu atpakaļ uz poliklīniku, sameklēju kartīti. Kā tad, tas pats vīrs! Sarunāju ātrās palīdzības mašīnu, un braucām pie viņa uz mājām. Atbraucām, skatos, ka viņam pār plecu izkapts, tūdaļ ies pļaut zāli. Es viņam par lielu pārsteigumu izkapti izrāvu no rokām un ātri mašīnā iekšā. Lūk, ko nozīmē, ka nepievērsu pienācīgu uzmanību atslēgas vārdiem “sāp reizi pa reizei”.”

Anatolijs apliecina, ka visi mēs esam mūžīgie skolēni. “Es zinu, ka visu nezinu. Tā nav mazvērtība. Tieši tas mani mudina mācīties, sekot līdzi jaunākajiem pētījumiem un konferencēm, lasīt profesionālo literatūru. Uzskatu, ka dzīvē visu laiku jābūt sajūtai, ka es nezinu, bet gribu zināt! Un tu gribēsi zināt tad, kad sapratīsi, ka nezini. Protams, visu uzzināt nav iespējams, bet mediķis nedrīkst stāvēt uz vietas. Ja neprogresēsi, citi aizies garām,” viņš ieskicē savu pārliecību. Un piemetina, ka tas ir arī labs atskaites punkts sev pašam – tiklīdz zinās, ka zina visu – cauri, jābeidz strādāt.

Spogulīt, spogulīt, saki man tā...

Tiem, kas viņam jautā par ēšanu, uztraucas par pārāk lielu vai tieši otrādi – pārāk mazu svaru, Anatolijs parasti iesaka tik cītīgi neskatīties bļodā, bet gana kritiski paraudzīties uz sevi spogulī. Spogulis nemelos. “Ja atspulgā redzi, ka vēders nokarājas, drusku par biezu tā tauku kārtiņa uz ķermeņa, ir skaidrs – par daudz ēd, mīļais! Tajā pašā laikā atnāk pie manis slaida meitene un sūdzas, ka ēd daudz, bet nekādi nevar uzbaroties. Kāpj uz svariem, bet tie nerāda, ka kilogrami nāktu klāt. Es stāstu – ēdot dabūsi klāt taukus, bet tauki taču ir viegli, peld pa ūdens virsu. Lai dabūtu svaru, vajag muskuļu masu. Turklāt muskuļi patērē vairāk enerģijas. Arī to parādīs spogulis – cik vingrs un muskuļots esi.”

Viena pati diēta nebūs panaceja. Profesors piekodina – lai būtu ilgtermiņa rezultāts un laba pašsajūta, kombinācijā ar sabalansētu uzturu obligāti nepieciešama arī fiziskā slodze, pilnvērtīgs miegs, labs garastāvoklis un nesteidzīga ēšana. Ir ļoti būtiski ēst lēnām un kumosus kārtīgi sakošļāt, lai veicinātu siekalu izdalīšanos. Izrādās, mūsu organisms pats ražo lielisku līdzekli, kas ļoti labi stiprina sirdi un asinsvadus, gādā par staltu ķermeņa uzbūvi, ārstē aknas. To sauc par epidermālās augšanas faktoru, un tas atrodams siekalās. “Ja jūti, ka rij, nevis ēd, apstājies – paga, paga, kur es skrienu? Tev ir laiks paēst. Mierīgi pasēdi pie galda, parunājies.”

Staigāšana nav laika zaudējums

Anatolijam allaž paticis ceļot. Viņam ir arī sava metode, kā vislabāk iepazīt katru jaunu pilsētu, proti, izstaigāt to kājām. Šādā veidā savulaik iepazītas visas lielākās pasaules metropoles. Sajūtās vislabākā pastaiga bijusi pa Lisabonu – labs noskaņojums, skaista vecpilsēta, ceļā sastapti jauki cilvēki. “Man ļoti patīk staigāt, tā ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Redziet, staigāšana nav laika zaudējums. Iedams pavadu laiku ar cilvēku – ar sevi. Padomāju, padiskutēju, reizēm pastrīdos. Možs atnāku uz darbu. Kolēģi saka: “Esi labi pamodies!” Jā, esmu jau ievingrinājis smadzenes. Tiem, kas aizbildinās, ka nav laika staigāt, varu teikt vienu: “Muldi! Nav uzcītības”,” tiešs ir Anatolijs. Kā pats saka, “sliktākajās dienās sanāk nosoļot sešus kilometrus – no mājām uz Stradiņiem un atpakaļ”, bet citreiz pastaigas var būt garākas.

Savulaik, mācoties institūtā, Anatolijs trīs reizes nedēļā trenējās sporta vingrošanā, vēlāk kopā ar kolēģiem spēlēja volejbolu. Patlaban reizi nedēļā kopā ar meitu Ievu apmeklē sporta zāli. “Ir gan kardio slodze, gan līdzsvara vingrinājumi. Pamatīgu slodzīti iedod, muskuļi jūt. Man tas patīk! Tāpat man patīk izsvīst saunā,” savos labsajūtas rituālos dalās profesors. Viņš arī pastāsta par zinātnisku atklājumu, kas pamato kustību nepieciešamību. Raugi, fizisko aktivitāšu laikā, lokot kaulus, no tiem izdalās vairākas organismam vajadzīgas vielas, tostarp osteokalcīns, ko aptiekā nopirkt nevar. Osteokalcīns palīdz pasargāt organismu no 2. tipa cukura diabēta un sklerozes un pat cīnīties pret vēzi.

Jākustina arī smadzenes

Anatolijs apgalvo, ka viņam prieku sagādā daudzas šķietami ikdienišķas lietas. “Mani iepriecina darbs, labas attiecības ar draugiem un kolēģiem. Aizbraukt uz vasarnīcu. Pasildīties saulītē un pabūt pie jūras. Nesen apmeklēju sirsnīgu un jauku koncertu Liepājā. Tāpat esmu lepns par mūsu tautas mūzikas tradīcijām un Dziesmu un deju svētkiem. Tā ir liela bagātība. Ar aizrautību šovasar klausījos skolēnu simfonisko orķestru lielkoncertu. Kā viņi spēlēja! Tur jau kopš bērna kājas ieguldīts milzīgs darbs, turklāt jāapsveic ne tikai jaunie mūziķi, bet arī vecāki, skolotāji, organizatori – viņi visi ir malači. Vai ir vēl kāda valsts pasaulē ar tādām tradīcijām? Ir tādas, kas ies kauties, šaut nost citus, jā, tādas ir. Šausmas. Un ir Latvija, kur mūsu brašie puiši un meitenes dejo un dzied. Tik brīnišķīgas tradīcijas vajag uzturēt.”

Brīvajos brīžos profesors labprāt lasa grāmatas, kā pats smej, “dažas tādas varbūt pat nedaudz pliekanas, bet mani interesē – kas tur būs”. Patlaban gan uzmanības centrā esot filozofiskāka literatūra. “Lēnā garā urbinos cauri grāmatai Vai Bībelei var ticēt?. Man gribas domāt, ka Bībelē aprakstītie personāži tiešām ir dzīvojuši, sludinājuši. Vismaz daži,” prāto profesors.

Vēl viņam patīkot kārtot pumpas. Hmm, te vajadzētu atšifrēt! Izrādās, ka profesors ar to domā visā pasaulē populāro interneta spēli Color Lines. Šajā spēlē vienā līnijā jāsaliek vienādas krāsas bumbiņas. Kad bumbiņas saliktas pēc piederības, līnija pazūd un vietā parādās jaunas bumbiņas. “Varu stundām nosēdēt pie šīs spēles. Tur ir sava loģika, jāpārdomā gājieni, lai pumpas pazūd ātrāk nekā parādās no jauna un laukums pēc iespējas ilgāk paliktu tīrs. It kā muļķīgi, bet smadzenes trenē. Smadzenes vajag kustināt!” Viņš palepojas ar Latvijas rekordu šajā spēlē, vienubrīd esot arī bijis 48. vietā pasaulē, bet tagad mazliet noslīdējis uz leju.

Priecājies par to, kas bijis

Danilāna kungs reiz kādā intervijā teicis, ka vecums nav domāts mīkstpēdiņiem. Kāpēc? “Tuvojoties lielākam vecumam, cilvēki mēdz nopūsties: “Nu cik tad man vairs atlicis…” Nē! (Sparīgs izsauciens.) Apsēdies un padomā par laimīgo dzīvi, ko tu esi nodzīvojis. Daudzi jau miruši un krituši, bet tu esi šeit! Nečīksti, ka kaulainā tūlīt būs klāt. Jā, būs klāt, visiem būs, bet par to tev tagad nav jādomā. Priecājies par to, kas bijis, atceries – johaidī, cik man labi toreiz sanāca! –, priecājies par piedzīvoto un arī pārdzīvoto. Vecumā biežāk jāpriecājas, nevis jāpinkšķ un jāvaid. Jāpriecājas, ka ir vecums, ka Dievs vai liktenis tev ir dāvājis to, ko daudzi nav dabūjuši. Priecājies, spoks tāds, priecājies! Un tev būs vēl vairāk gadu priekšā, ja priecāsies.”

Šajā brīdī profesors vēlreiz piemin zinātni un divus nosaukumus: telomēri un telomerāze. Telomēri ir hromosomu cepurītes, kas veic aizsargfunkcijas un rūpējas par šūnu ilgmūžību. Katrā šūnu dalīšanās reizē, kas kalpo ķermeņa atjaunošanai, telomēri veicina to, ka DNS saglabājas vesels. Telomēri ar katru šūnas dalīšanās reizi kļūst īsāki. Savukārt telomerāze ir ferments, kas atkal pagarina saīsinātos telomērus. Būtībā – jo garāki telomēri, jo ilgāks mūžs. Te labā ziņa – no mūsu pašu dzīvesveida, emocionālā noskaņojuma un attieksmes pret vecumu būs atkarīgs, cik ātri telomēri atjaunosies. “Novēlu visiem garus telomērus! Lai velkas kā šleife aizmugurē pa grīdu!” vēl Anatolijs. “Kā jums šķiet, cik gari ir jūsu telomēri?” pavaicāju. Profesora sejā atplaukst smaids: “Es domāju, ka man viņi tādi pagari. Pieskatu, lai tik ātri neirst.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Vai pasaule nav sagājusi sviestā? Īlona Maska lakoniskais tvīts izpelnās fantastisku ažiotāžu