Šīs vēlēšanas noteiks, vai 2025. gada augustā parakstītā Vašingtonas deklarācija spēs panākt Armēnijas attiecību normalizēšanu ar spēcīgajām kaimiņvalstīm Azerbaidžānu un Turciju, kam būtu jāsākas ar miera līguma parakstīšanu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Ja tas nenotiks, tad arī šo iniciatīvu piemeklēs iepriekšējo neveiksmīgo mēģinājumu liktenis panākt ilgstošu mieru un drošību Dienvidkaukāzā.

Armēnija ilgus gadus bija atkarīga no Krievijas ekonomiskās stabilitātes ziņā un no tās drošības garantijām, bet 2023. gada karā Azerbaidžāna sagrāba etnisko armēņu anklāvu Kalnu Karabahu, kas lika šai Kaukāza kristiešu valstij smagi vilties Krievijā, kuras drošības garantijas izrādījās tukši vārdi jeb drīzāk tikai politiskās ietekmes līdzeklis. Pašreizējā Armēnijas valdība Nikolas Pašinjana vadībā pēc sagrāves karā ir mainījusi savu perspektīvu un enerģiski attīsta sadarbību ar ES un ASV. Valsts attīstībai ir nepieciešams miers ar Azerbaidžānu un robežu atvēršana arī ar Turciju, tāpēc Pašinjana politika būtībā paredz formālu atteikšanos no Kalnu Karabahas miera vārdā.

Lai gan valdība ir pieņēmusi šo realitāti un premjers apgalvojumus, ka "Karabaha ir mūsu", ir nosaucis par nepatiesiem, daļa Armēnijas sabiedrības uzskata, ka valsts nedrīkst aizmirst pašpasludinātās Kalnu Karabahas Republikas 33 gadu vēsturi un Azerbaidžānas veikto armēņu etnisko tīrīšanu. Viņi uzstāj, ka Armēnijai starptautiskos forumos būtu jārisina jautājums par Kalnu Karabahas armēņu tiesībām, tostarp tiesībām atgriezties.

Pirmajās kārtējās parlamenta vēlēšanās kopš tā dēvētās samta revolūcijas 2018. gadā Pašinjana valdošajai partijai "Pilsoniskais līgums" izaicinājumu met divi oligarhu vadīti opozīcijas bloki, kas ir cieši saistīti ar Krieviju. Galvenās atšķirības starp Armēnijas politiskajiem spēkiem ir vērojamas tieši attiecībā uz valsts turpmāko ārpolitisko kursu.

Miers pret piekāpšanos

Vašingtonas deklarācijas mērķu īstenošana šobrīd ir vairāk atkarīga no Azerbaidžānas nekā no Armēnijas, norāda Itālijas Starptautisko politisko pētījumu institūts (ISPI), jo Armēnijas valdība dara visu iespējamo, lai sekmētu normalizācijas procesu - tā ir piekritusi slēgt Kalnu Karabahas sadaļu un atturēties no jautājuma par pēc divām graujošām militārām sakāvēm 2020. un 2023. gadā no šīs teritorijas aizbēgušo gandrīz 100 000 armēņu tiesībām, publiski noraidījusi jebkādu militāru iespēju padzīt azerbaidžāņu karaspēku no okupētajām Armēnijas teritorijām un, kā pārliecinājās arī aģentūra LETA, pat noņem Ararata kalna attēlu no robežšķērsošanas zīmogiem - it kā tāpēc, lai neradītu emocijas kaimiņvalstīs.

Kā zināms, Ararats, kas tiek plaši uzskatīts par Armēnijas vai tās galvaspilsētas Erevānas simbolu, patiesībā atrodas Turcijas teritorijā.

ISPI raksta, ka Azerbaidžāna tikmēr turpina attēlot Armēniju kā daļu no "Azerbaidžānas vēsturiskajām zemēm" un dēvēt ASV prezidenta Donalda Trampa Starptautisko miera un labklājības ceļu (TRIPP) par tā saukto "Zangezūras koridoru", liekot saprast, ka tas ir eksteritoriāls koridors, kas caur Armēniju savieno Azerbaidžānu ar tai piederošo Nahičevānas autonomo republiku. Turklāt Azerbaidžāna ir palielinājusi savu militāro budžetu 2026. gadam un patur apcietinājumā vairākus miera aktīvistus. Baku arī neļauj pilnībā normalizēt attiecības starp Armēniju un Turciju, uzstājot, ka tam jānotiek tikai pēc Armēnijas un Azerbaidžānas miera līguma parakstīšanas. Azerbaidžāna izmanto savas ekonomiskās sviras - piemēram, dabasgāzes piegādes, Azerbaidžānas investīcijas Turcijā un moto "Viena tauta, divas valstis", lai ietekmētu Turcijas lēmumu pieņemšanu par Ankaras attiecībām ar Erevānu.

Azerbaidžāna arī pieprasa mainīt Armēnijas konstitūciju, kurā ir netieša atsauce uz Armēnijas un Kalnu Karabahas savienību. Miera līguma parakstīšanai Armēnijas konstitūcija Erevānai šķēršļus nerada, taču tās mainīšanu kā priekšnoteikumu līguma parakstīšanai no savas puses tik un tā pieprasa Baku. Turklāt par konstitūcijas mainīšanu Armēnijā būtu jārīko referendums, kas nenotiktu vienlaikus ar parlamenta vēlēšanām.

Šādos apstākļos Armēnijas valdībai nav viegli saglabāt sabiedrības atbalstu miera līguma noslēgšanai, miera vārdā atsakoties no pretenzijām uz Kalnu Karabahu. Kategoriski pret šādu piekāpšanos ir vairākums Rietumos dzīvojošās armēņu diasporas, tomēr jāņem vērā, ka vēlēšanās diasporas pārstāvji var piedalīties tikai tad, ja fiziski aizbrauc novēlēt uz Armēniju. Ja diaspora varētu piedalīties vēlēšanās savās mītnes valstīs, tad politiskā aina Armēnijā būtu radikāli citādāka, jo ārpus Armēnijas dzīvo ievērojami vairāk armēņu nekā pašā Armēnijā. Šobrīd Armēnijā ir trīs miljoni iedzīvotāju, bet ārvalstīs mitinās no pieciem līdz astoņiem miljoniem armēņu. Lielākās armēņu kopienas ir Krievijā un ASV (pēc dažādiem datiem attiecīgi 1,2-2,5 miljoni un 1-1,5 miljoni), kā arī Francijā (450-600 tūkstoši).

Galvenais faktors, lai atbrīvotu Armēniju no tās pašreizējā ģeopolitiskā "ieslodzījuma", ir Turcijas gatavība atvērt robežu un normalizēt attiecības. Tomēr Ankara joprojām rīkojas ļoti piesardzīgi, maksimāli respektējot savu sabiedroto Azerbaidžānu, lai gan lielākā daļa analītiķu gan valstī, gan ārpus tās apgalvo, ka Turcijas stratēģiskajās interesēs ir rīkoties tagad, kamēr ir iespēja un Krievijas uzmanība joprojām ir iestigusi Ukrainā.

Turcijas ārlietu ministrs Hakans Fidans 2025. gada novembrī atkārtoti uzsvēra, ka viņa valsts attiecību normalizēšana ar Armēniju joprojām ir atkarīga no Armēnijas un Azerbaidžānas miera līguma parakstīšanas. Ja Azerbaidžāna spers reālus soļus miera un visu reģionālo sakaru atjaunošanas virzienā - tostarp atļaujot Armēnijas-Irānas savienojumu caur Nahičevānu un Armēnijas-Krievijas savienojumu tieši caur Azerbaidžānas kontinentālo daļu, nevis pa Armēnijas-Gruzijas-Azerbaidžānas-Krievijas maršrutu - pastāv reāla iespēja, ka Armēnija un Azerbaidžāna, veicot ilgu un sāpīgu procesu, beidzot varētu normalizēt savas attiecības. Pretējā gadījumā abas valstis paliks ieslodzītas konflikta, nestabilitātes un savstarpējas neuzticības lokā.

ES vai Krievija

Šajās vēlēšanās ļoti nozīmīga Armēnijas ārpolitikas tēma ir Erevānas attiecības ar ES. Armēnijas parlaments 2025. gada pavasarī pieņēma "likumu par pievienošanos ES", un Armēnija 2025. gada 2. decembrī ar ES parakstīja jaunu stratēģiskās partnerības programmu. ES uzraudzības misijai, kas kopš 2023. gada februāra izvietota pie Armēnijas un Azerbaidžānas robežām, ir stabilizējoša loma reģionā, un 2024. gadā Armēnija un ES uzsāka dialogu par vīzu režīma liberalizāciju.

Starp citu, Erevāna maijā uzņēma Eiropas valstu līderus un nonāca diskusiju centrā par Eiropas nākotni, jo Erevānā notika Armēnijas un ES augstākā līmeņa sanāksme.

Par Armēnijas tiekšanos iekļauties Eiropā valdības amatpersonas runā bieži. Tomēr trūkst skaidrības par Armēnijas un ES attiecību nākotni, ko visdrīzāk noteiks vēlēšanu iznākums. Armēnija nav oficiāli pieteikusies dalībai ES, un daži ministri laiku pa laikam uzsver, ka Armēnija neplāno izstāties no Eirāzijas Ekonomiskās savienības (EAES), neraugoties uz juridisko un politisko nesaderību starp dalību ES un EAES. Armēnija arī ir oficiāli iesniegusi pieteikumu, lai 2025. gadā pievienotos Šanhajas Sadarbības organizācijai. Tās pieteikums tika bloķēts, taču arī šis solis rada jautājumus par Armēnijas centieniem pievienoties ES.

IRI 2026. gada februārī veiktajā aptaujā 72% armēņu atbalstīja pievienošanos ES, turklāt 29% armēņu norādīja, ka par lielāko politisko apdraudējumu valstī uzskata Krieviju, bet tikai 3% - ES.

Tikpat nozīmīgs ārpolitikas virziens Armēnijas politikā ir attiecības ar Krieviju. Amerikāņu analītiskais medijs "Just Security" norāda, ka domstarpības starp Armēnijas politiskajām partijām tomēr nebāzējas pēc vienkārša principa "prorietumniecisks" pret "prokrievisku". Neviena no vadošajām partijām nepieņem pilnīgu atdalīšanos no Krievijas, paturot prātā, ka lielākā daļa (43%) armēņu uzskata, ka Krievija ir valsts svarīgākais politiskais partneris, lai gan tā neko nedarīja, lai novērstu Azerbaidžānas ofensīvu 2023. gadā. Atšķiras partiju viedokļi par to, kādām vajadzētu būt attiecībām ar Krieviju nākotnē.

Kā novēroja aģentūra LETA, arī Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans uzrunā starptautiskai grupai jautājumā par karu Ukrainā atturējās vainot vai kritizēt gan Krieviju, gan arī Ukrainu, karu pamatā raksturojot kā "traģēdiju, kurai nebija jānotiek".

Pēdējo gadu laikā Armēnijas attiecības ar Krieviju ir kļuvušas neskaidras. Uz papīra Maskava joprojām ir Armēnijas militārā sabiedrotā un Maskavai joprojām ir sava militārā bāze Armēnijas otrajā lielākajā pilsētā Gjumri, taču pēdējos gados attiecības ir mainījušās no stratēģiskās alianses uz problemātisku partnerību. Attiecības vēl vairāk sarežģī Vašingtonas deklarācija, kas Krievijas lomu komunikācijas pārraudzībā starp Azerbaidžānu un Nahičevānu caur Armēniju aizstāja ar ASV iesaisti.

ASV vadītais TRIPP projekts paredz kopīgi atjaunot dzelzceļa līniju pāri Armēnijai, kas savieno Azerbaidžānu ar tās eksklāvu Nahičevānu. Ja tas tiks veiksmīgi pabeigts, šim projektam ir potenciāls nodrošināt ekonomisko savstarpējo atkarību starp abām valstīm, novērst kara draudus un reintegrēt gan Nahičevānu, gan Armēniju. Projekta īstenošana galvenokārt ir Vašingtonas ziņā, tomēr šajā jaunajā reģionālās savienojamības programmā svarīga partnere ir arī ES, kas gan uzmanības centrā neraujas.

Kopš Kalnu Karabahas zaudēšanas Armēnija ir apturējusi dalību Krievijas vadītajā Kolektīvās drošības līguma organizācijā, kurā, tāpat kā NATO, ir klauzula par tās locekļu savstarpēju aizsardzību. Armēnija arī pavēlēja izvest no Erevānas lidostas Krievijas pierobežas karaspēku, kas tur bija izvietots kopš 1992. gada. Tomēr Erevāna joprojām ir aktīva EAES locekle, kas, līdzīgi kā ES, ļauj brīvi pārvietoties darbaspēkam, precēm un kapitālam starp tās dalībvalstīm: Krieviju, Armēniju, Baltkrieviju, Kazahstānu un Kirgizstānu.

Valdošā partija pret prokrievisko opozīciju

Armēnijas parlamenta vēlēšanas notiks stipri polarizētā vidē. Vēlēšanās kopumā piedalās 19 partijas un apvienības, kas cīnās par nepilnu 2,5 miljonu armēņu vēlētāju balsīm un 101 parlamenta deputāta vietu.

Pašinjans kandidē uz trešo pilnvaru termiņu, un uzvaras gadījumā viņš kļūs par vienīgo līderi Armēnijā pēc 1991. gada, kas pie varas noturējies vairāk nekā desmit gadus. Valdošā partija, kura sabiedriskās domas aptaujās ir priekšgalā, vēlēšanās, visticamāk, paļausies uz divām galvenajām priekšrocībām: sociālekonomiskās situācijas uzlabošanos, jo īpaši reģionos, un miera nodibināšanu ar Azerbaidžānu un gadu desmitiem ilgušā konflikta izbeigšanu. Pašinjans apgalvo, ka vēlēšanu laikā iedzīvotājiem jāizvēlas "starp mieru un miera trūkumu".

Pašinjana kampaņas galvenais virzītājspēks ir viņa nacionālais projekts ar saukli "Īstā Armēnija". Tas paredz no jauna atvērt valsts robežas, mazināt atkarību no Krievijas un dažādot tās ārējo un ekonomisko profilu, normalizējot attiecības ar tradicionālajiem pretiniekiem Azerbaidžānu un Turciju. "Īstās Armēnijas" projektu premjerministrs stāda pretī oponentu sapņiem par "Vēsturisko Armēniju", kas patur teritoriālas pretenzijas pret kaimiņvalstīm.

Kopš nākšanas pie varas 2018. gadā Pašinjana reitings ir strauji krities, taču arī iekšējā opozīcija ir diezgan vāja. Pēc tam, kad, pēc daudzu armēņu domām, Krievija armēņus nodeva, liekot saviem "miera uzturētājiem" Kalnu Karabahā tikai nolūkoties azerbaidžānu operācijās un savus sabiedrotos neaizstāvot, Krievijas reputācija Armēnijā pēdējo piecu gadu laikā ir strauji kritusies, un projekts "Īstā Armēnija" joprojām sabiedrībā rada lielāku rezonansi nekā alternatīva.

"Carnegie Europe" tomēr uzskata, ka Pašinjanam būtu jātiek galā ar vairākiem trūkumiem, jo daļu atbalsta viņam maksās arī pats veids, kādā premjerministrs pauž savas idejas - gari monologi bez būtiska dialoga. Turklāt vēl pirms dažiem gadiem bijušais revolucionārs vēl aizvien augstāk par visu vērtē lojalitāti un valsts vadībā paļaujas uz nelielu grupu cilvēku.

Šajās vēlēšanās divi vadošie spēki, kas cīnās pret Pašinjanu, atrodas aiz valsts robežām - tie ir armēņu diasporas nacionālistiskie spārni ASV un Krievijā, kuriem jau divas desmitgades ir bijusi ievērojama ietekme valstī.

Pagājušā gada novembrī amerikāņu labējā spārna komentētājs Takers Karlsons pat it kā centās iezīmēt potenciālu opozīcijas kandidātu, kas varētu abas šīs diasporas vienot - prokremliski noskaņotais, nu jau bijušais trampists savā podkāstā uzņēma armēņu izcelsmes Krievijas oligarha Samvela Karapetjana brāļadēlu Naregu Karapetjanu. Pats oligarhs pārstāv plašāku Krievijas eliti, un 2018. gadā žurnāls "Forbes" lēsa, ka viņa turība sasniedz apmēram 4,6 miljardus eiro.

Samvels Karapetjans atrodas mājas apcietinājumā pēc publiska atbalsta paušanas sazvērestībai gāzt premjerministru, kurā bija iesaistīti ar savām prokrieviskajām tendencēm pazīstamie Armēnijas Apustuliskās baznīcas locekļi. Pēc aizturēšanas viņš paziņoja par ienākšanu politikā. Starp citu, Karapetjanam ir Kipras un Krievijas pases, kas liedz viņam tiesības piedalīties vēlēšanās, tomēr "Stipra Armēnija" viņu ir tik un tā nosaukusi par premjerministra amata kandidātu. Šī iemesla dēļ Pašinjans nosaucis Karapetjanu par "ārvalstu aģentu".

Paredzams, ka tieši Karapetjana izveidotā partiju apvienība "Stipra Armēnija" būs galvenais "Pilsoniskā līguma" konkurents. Savā priekšvēlēšanu kampaņā Karapetjans pat tieši vērsās pret premjeru, viņu nosaucot par Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva "reģionālo gubernatoru" un apgalvojot, ka viņš lieto Ķīnā iegādātas halucinogēnās sēnes... Tomēr sabiedrībā lielāku rezonansi izraisīja tas, ka viņam kampaņas uzsākšanas runā bija pavisam grūti armēņu valodā izrunāt vārdu "uzvaras skrējiens" ("haghtarshav"). Pašinjans vēlāk šo incidentu nosauca par Karapetjana "armēņu valodas stundu".

Karapetjans pirms vēlēšanām paziņojumus gandrīz nesniedza, tikai izplatīja mākslīgā intelekta radītus video. Iespējams, tieši savu ierobežoto armēņu valodas prasmju dēļ, jo lielāko daļu pieaugušā mūža oligarhs pavadījis Krievijā. Toties viņa brāļadēls Naregs politikas mākslu ir apguvis pietiekami labi, lai spētu no kutelīgākajām tēmām veikli izvairīties, piemēram, pagājušajā mēnesī tiekoties ar aģentūru LETA un Kaukāza ekspertu grupu pusstundu garā uzrunā ne reizi nepieminēt Krieviju, kaut arī būtībā vada valsts prokrieviskāko politisko spēku...

Intervijā Karlsonam jaunākais Karapetjans labprāt pakļāvās intervētāja mudinājumiem nomelnot Pašinjanu, apsūdzot viņu "karā pret kristietību" un centienos iedzīvināt Armēnijā "LGBTQ dienaskārtību", kā arī paziņojot, ka viņa tēvocis tika apcietināts nevis tāpēc, ka bija saistīts ar Maskavu, bet gan tāpēc, ka aizstāvējis baznīcu, tādējādi atkārtojot vēstījumu, ko Maskava izmanto visā Austrumeiropā: dekadentiskie Rietumi cenšas sēt haosu un iznīcināt tradicionālās reliģiskās vērtības, norāda "Carnegie Europe".

Starp citu, pretēji Karlsona izvēlētajam favorītam pagājušajā nedēļā Tramps pauda skaidru atbalstu Pašinjana atkārtotai ievēlēšanai. Viņš nosauca Pašinjanu par "lielisku draugu un vadītāju", kas "padara savu valsti stipru, bagātu un ļoti drošu", un paziņoja, ka TRIPP "pārveidos Dienvidkaukāzu un palīdzēs mūsu brīnišķīgajiem Amerikas enerģētikas uzņēmumiem iegūt piekļuvi no Vidusāzijas līdz pat ASV".

Jāpiebilst, ka nepilnus divus mēnešus pirms vēlēšanām pretkorupcijas varas iestādes par aizdomām kukuļdošanā vēlēšanu rezultātu ietekmēšanai aizturēja 14 cilvēkus, kas saistīti ar "Stipro Armēniju".

Armēnijas lielāko opozīcijas frakciju "Armēnijas alianse", tāpat kā 2021. gadā, atkal vada eksprezidents Roberts Kočarjans, kurš bijis arī Kalnu Karabahas prezidents. Prokrieviski noskaņotais politiķis uzstāj, ka tas, ko panākusi Pašinjana valdība, "nav nekāds miers", un, kā vēsta neatkarīgais medijs "OC media", ierosināja drošības modeli, kas paredz "spēcīgu armiju, spēcīgu līderi un sabiedroto", netieši atsaucoties uz Krieviju. Kočarjans arī apsūdzēja Pašinjana valdību, ka tā apdraud Armēnijas dalību EAES.

"CivilNet" politologs Eriks Hacopjans norādījis "France 24", ka vēlēšanās piedalās arī citi proeiropeiski kandidāti, piemēram, bijušais Erevānas mērs Haiks Marutjans. Līdz ar to veidojas prorietumnieciska opozīcija, kas nav opozīcija pret iepriekšējo režīmu. Ja šādiem spēkiem izdosies iekļūt parlamentā, tad tas mainīs Armēnijas politisko sistēmu tā, kā tā nav mainījusies kopš 2018. gada revolūcijas, uzskata Hacopjans.

Starp citu, Marutjans ir bijušais komiķis, kurš savulaik Krievijā uzstājies vienā šovā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aģentūrai LETA Kacopjans gan atzina, ka ar Ukrainas prezidentu sakarus neuztur.

Baznīcas līderi cietumā

Arī Armēnijas Apustuliskā baznīca ir svarīga spēlētāja šajās vēlēšanās, ņemot vērā pastāvīgo konfliktu starp valdību un baznīcas vadītājiem, ko Kremlis ir gan kurinājis, gan izmantojis savā labā. Krievija aktīvi izmanto armēņu garīdzniekus, lai izplatītu savus naratīvus. Visu armēņu katolikosam Karekinam II, Armēņu apustuliskās baznīcas augstākajam vadītājam, ir ciešas attiecības ar prezidentu Vladimiru Putinu, kurš 2022. gadā viņam pasniedza Krievijas valsts apbalvojumu, un Karekina II brālis kalpo armēņu baznīcā Krievijā.

Pašinjans jau ilgi aicina atcelt Karekinu II, kurš ir viens no viņa spilgtākajiem kritiķiem un aicinājis premjeru atkāpties pēc Armēnijas militārās sakāves pret Azerbaidžānu. Premjers un viņa atbalstītāji uzsver, ka baznīca ir vienota ar Krieviju un ka opozīcija ievedīs Armēniju vēl vienā karā ar Azerbaidžānu. Pašinjans, cita starpā, apgalvo, ka katolikoss ir bērna tēvs pretēji celibāta solījumam.

Savukārt ietekmīgais arhibīskaps Bagrats Galstanjans vadīja masu ielu protestus pret Pašinjana valdīšanu, un arī citi baznīcas vadītāji rīko kampaņas pret valdību un aktīvi atbalsta opozīciju, jo īpaši Karapetjana bloku. Tikmēr 29. novembrī desmit citādi domājoši bīskapi aicināja atkāpties Karekinu II, padziļinot šķelšanos baznīcā.

Drošības spēki pagājušajā gadā aizturēja vairāk nekā duci garīdznieku, tostarp pašu Galstanjanu, dažus no viņiem apsūdzot sazvērestībā gāzt Pašinjanu. Kopš 2025. gada decembra sākuma dažādu apsūdzību dēļ arestēti trīs arhibīskapi, kā arī katolikosa brālis un brāļadēls. Šie aresti ir satricinājuši Armēniju, kas ir dziļi kristīga valsts, un nostādījuši premjeru pret vienu no valsts viscienījamākajām institūcijām. Daudzi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji uzskata, ka valdība pārspīlējusi, veicot kriminālvajāšanu pret garīdzniekiem, un šāda rīcība ir pastiprinājusi plašākas bažas par valdības antidemokrātisko rīcību.

Bezprecedenta Krievijas hibrīdoperācijas

Kremlis nebūt nevēlas izlaist Armēniju no savas "ietekmes sfēras", tāpēc Krievija ir ķērusies pie sava labi praktizētā hibrīdkara instrumentu klāsta, ko vērš pret Pašinjana partiju. Kremļa instrumenti daudz neatšķiras no jau Gruzijā, Moldovā un citās valstīs pielietotajiem - dezinformācijas kampaņas, ietekmes operācijas un finansiālās un ekonomiskās sviras.

Zīmīgi, ka šiem paņēmieniem Krievija un Putins personīgi nekautrējas pievienot tiešus draudus, vairākkārt norādot, ka "krīze" Ukrainā sākusies ar situāciju, kurai līdzīga šobrīd ir vērojama Armēnijā. Proti, ar vēlmi pievienoties ES un attālināties no Maskavas. Drīz pēc Putina šos pašus draudus atkārtoja arī Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, kurš ieteica armēņiem būt ļoti uzmanīgiem, izvēloties starp EAES un ES, lai "neatkārtotu to, kas notika Ukrainā".

Nedēļu pirms vēlēšanām Krievija arī atsauca no Armēnijas savu vēstnieku, kas diplomātijas valodā nozīmē neapmierinātības izteikšanu un attiecību līmeņa pazemināšanu, vismaz uz laiku.

Putins arī pieprasīja, lai Armēnija rīkotu referendumu par pievienošanos ES.Pašinjans šādu iespēju šonedēļ noraidīja un paziņoja, ka "referenduma rīkošana ir neloģiska", kamēr izvēle starp abiem blokiem "nav kļuvusi neizbēgama un kamēr Armēnija nav oficiāli iesniegusi pieteikumu dalībai ES vai nav tuvu kandidātvalsts statusa saņemšanai".

Krievija pēdējās pāris nedēļās pirms vēlēšanām ir ķērusies arī pie ierastās ekonomiskās šantāžas, kā politisku instrumentu izmantojot tirdzniecības aizliegumus. Ar 30.maiju - nedēļu pirms vēlēšanām - noteikti "pagaidu ierobežojumi" tomātu gurķu, paprikas, garšaugu un zemeņu importam no Armēnijas. Drīz produktiem tika pievienots arī zivju iepirkšanas aizliegums. Jau no 22. maija apturēts trīs lielo armēņu alkohola ražotāju produkcijas, kā arī minerālūdens "Jermuk" imports. Aizliegts arī ziedu imports, turklāt Krievija brīdinājusi par iespējamu Krievijas gāzes, naftas produktu un dārgmetālu eksporta apturēšanu uz Armēniju. Protams, kā iemesli tiek minētas pēkšņi atklātas neatbilstības šo produktu sastāvā vai kādas citas nelikumības, kaut arī Krievijas varas iestādes jau daudzus gadus praktizē aizliegumus importēt produktus no valstīm, ar kurām pasliktinās tās attiecības.

"The Insider" vēsta, ka pret Armēniju vērstās hibrīdoperācijas koordinē Krievijas prezidenta Stratēģiskās partnerības un sadarbības padome, kuras vadītājiem ir pieredze Krievijas specdienestos. Medijs norāda, ka kampaņā pret Armēniju iesaistītas vairākas prokremliskas struktūras, ieskaitot Stratēģisko pētījumu institūtu (RISI), kas tiek uzskatīts par Krievijas ārējās izlūkošanas "domnīcu".

Vietējie eksperti Krievijas hibrīdkaru Armēnijā vērtē kā bezprecedenta un "neticami izsmalcinātu" un atzīst, ka Krievija dominē Armēnijas informācijas telpā. Turklāt Kremļa ieguldījumi politiskajos, reliģiskajos, plašsaziņas līdzekļos un sabiedriskajās struktūrās lielākoties netiek kontrolēti un izmanto daudzās juridiskās nepilnības. Lai apmaksātu ietekmes operācijas, Armēnijas politikā var viegli ieplūst Krievijas nauda, jo visā valstī darbojas Krievijas bankas un uzņēmumi.

Atšķirībā no Krievijas telekanālu apraides aizliegumiem tādās valstīs kā Moldova, Armēnijā šādu noteikumu nav, un televīzijā brīvi raida vairāki Krievijas kanāli. Nav regulējuma arī tiešsaistes telpai, un arī krievu mūzikai, filmām un ziņām ir pastāvīga loma armēņu sabiedrības ietekmēšanā. Tādās filmās kā "Ararat 73", kas šķietami stāsta par Armēnijas futbola komandu, ir iestrādāti Kremļa vēstījumi par Armēnijas lojalitāti Padomju Savienībai, raksta "Just Security".

Amerikāņu analītiskais medijs norāda, ka Krievijas naratīvi ir līdzīgi tiem, kas tiek izmantoti citur, lielā mērā balstoties uz pret LGBTQ vērstu retoriku un dzimumu līdztiesības jautājumiem un saistot jebkuru šādu tiesību aizstāvību ar virzību uz Rietumiem. Tiek arī barotas bailes par Armēnijas drošību, ja tā atteiksies no saitēm ar Krieviju, un dodot viltus cerības, ka Krievija "atgūs" Kalnu Karabahu, kā arī veicināts naratīvs, ka Armēnija sabruks, ja pametīs Krievijas tirgu, un to aprīs Turcija.

Krievija aktīvi iesaistās diasporas armēņu grupu Krievijā apmaksāšanā un organizēšanā, lai tās dotos uz Armēniju un balsotu vēlēšanās. Centrālā vēlēšanu komisija atzīst, ka 60 000 šādu vēlētāju varētu ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Vēlēšanu amatpersonas neslēpj, ka tām trūkst resursu un instrumentu, tiesību aktu un pilnvaru, lai efektīvi novērstu hibrīddraudus.

Tikmēr aģentūra "Reuters", citējot vairākus izlūkdienesta avotus, ziņo, ka Krievija gatavojas iesūtīt novēlēt pat 100 000 Krievijas armēņu. Pat zināmas šīs operācijas izmaksas - tie ir apmēram 50 miljoni ASV dolāru. Līdz maija vidum Krievijas reģioniem tikušas noteiktas savervēto vietējo armēņu skaita kvotas un no vietējām administrācijām pieprasīti regulāri ziņojumi par šī procesa gaitu.

Armēnijas vēlēšanās iesaistās arī Brisele. Decembrī ES ārpolitikas vadītāja Kaja Kallasa paziņoja, ka Armēnija ir lūgusi bloka palīdzību cīņā pret "ļaunprātīgu ietekmi", respektīvi, Krievijas iejaukšanos.

Jāpiebilst, ka Armēnijas demokrātijas centienus un spēju aizsargāties pret Krieviju ir iedragājusi arī Trampa administrācijas veiktā ASV Starptautiskās attīstības aģentūras (USAID) likvidēšana, jo ir mazinājušies svarīgākie pilsoniskie un plašsaziņas līdzekļu centieni, valdības uzraudzība un tās spēju stiprināšana, kā arī stratēģiskais komunikācijas atbalsts.

Nepieciešams starptautisks atbalsts

Bez plaša Rietumu atbalsta pastāv risks, ka Krievija Armēnijā gūs panākumus. Tas nozīmē, ka Armēnija varētu nonākt līdzīgā situācijā kā Gruzija - veidot ciešākas attiecības ar Irānu un Ķīnu, kalpot kā sankciju apiešanas ceļš un ieņemt naidīgu, pret ASV un ES vērstu nostāju. Rezultātā no Krievijas līdz Irānai tiktu uzcelta jauna antidemokrātiska siena, kas bloķētu Rietumu ekonomiskās, tirdzniecības un drošības alianses reģionā, brīdina "Just Security" analītiķi.

Armēnijā gaidāmās parlamenta vēlēšanas ir šīs paaudzes lielā iespēja valstī nostiprināt jaunu miera, saskaņotas ārpolitikas, drošības un ekonomisko iespēju kursu, kam būtu milzīga pozitīva ietekme uz reģiona stabilitāti un izaugsmi. ASV un ES gūst labumu no demokrātiska sabiedrotā reģionā, pretstatā Gruzijai ziemeļos, kas ir iegrimusi autoritārismā un nodibinājusi sakarus ar Rietumu pretiniekiem, un Irānai dienvidos.

Armēnijas valdībai, pilsoniskajai sabiedrībai un vēlēšanu iestādēm ir ļoti nepieciešams starptautisks atbalsts, lai tās spētu nostiprināties pret draudiem - uzlabot iestāžu savstarpējo saziņu, piešķirt resursus un darbiniekus, pastiprināt izmeklēšanu un uzraudzību, ieguldīt līdzekļus sabiedrības informēšanā, pastiprināt kiberdrošības pasākumus un vēlētāju izglītošanu. Starptautiskajam atbalstam būtu jānāk tehniskās palīdzības, finansējuma un apmācību formā, tāpat nepieciešama arī pastiprināta sadarbība izlūkdienestu jomā, kā arī Armēnijas vēlēšanu, korupcijas apkarošanas un drošības iestādēs iesaistīto amatpersonu apmaiņas programmas, norāda "Just Security".

ASV un ES šobrīd ir arī unikālas iespējas nodrošināt, lai Armēnija turpina demokratizēties, iekļaujot nolīgumos skaidrus reformu kritērijus. Demokrātijas stiprums, drošība un stratēģiskā saskaņa iet roku rokā, savukārt atpalikušās demokrātijas daudz biežāk atsakās no Rietumu aliansēm un veido ciešākas saites ar autokrātiskiem režīmiem.

Vai pasaule nav sagājusi sviestā? Īlona Maska lakoniskais tvīts izpelnās fantastisku ažiotāžu