Pekinas līderu skatījumā ASV ar Eiropas valdību palīdzību bloķē Ķīnas centienus kļūt par globālu līderi, bet Ķīnas kaimiņvalstis kļūst arvien skeptiskākas. Ķīna vēlas mainīt globālo kārtību, jautājums ir, kā tieši? Pašreiz izskatās, ka Ķīna gatavojas ilgstoši uzturēt tuvas attiecības ar Krieviju, iegūstot zināmu pārākumu pār to, un izvērst ietekmi ārpus saviem krastiem, tostarp Āfrikā un Tuvajos Austrumos, lai vairotu savu ietekmi globālajā ekonomikā un diplomātiskajā arēnā.

Sji Dzjiņpina Ķīna

Ja agrāk Ķīnā pirmajā vietā bija partija, bet otrajā vietā valdība, turpmāk Ķīnā būs tikai viens līderis - Sji Dzjiņpins, prognozē Singapūras Nacionālās universitātes asociētais profesors Alfreds Vu.

69 gadus vecais Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins šomēnes tika pārvēlēts uz trešo piecu gadu termiņu Ķīnas prezidenta amatā, kas faktiski ļaus viņam palikt pie varas līdz mūža beigām. Šī pārvēlēšana, kas nevienam nebija pārsteigums, kļuvusi par kulmināciju Sji ievērības cienīgajā karjerā, no salīdzinoši mazpazīstama partijas biedra kļūstot par globālas lielvaras līderi. Šajā ceļā viņš nostūmis malā potenciālos konkurentus un valdošās Komunistiskās partijas augstākos amatus piepildījis ar saviem atbalstītājiem. Sji arī izdevies lauzt tradīciju, saskaņā ar kuru Ķīnas līderi pie varas atrodas 10 gadus.

Lai gan oficiāli nav noteikumu, kas liegtu līderim amatā būt trešo termiņu, lai izvairītos no Mao Dzeduna vienpersoniskās valdīšanas atkārtojuma, Ķīnas Komunistiskā partija bija pieturējusies pie līdera nomaiņas ik pēc diviem piecu gadu termiņiem. Taču Sji oktobrī tika pārvēlēts uz trešo termiņu Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra amatā. Līdz ar varas koncentrēšanos Sji rokās, zudušas arī cerības uz lielāku Ķīnas atvērtību un pārmaiņām, ko Rietumi varētu vērtēt kā pozitīvas.

Spriežot par Ķīnas mērķiem, daudzi eksperti norāda, ka Pekina vēlas mainīt starptautisko sistēmu, taču nav skaidrs, kā tieši tā nodomājusi to darīt. Amerikāņu domnīcas "Council on Foreign Relations" eksperts Džošua Kurlanciks secinājis, ka Ķīna pirmo reizi kopš Mao Dzeduna laikiem pārliecinoši mēģina iejaukties citu valstu iekšpolitikā un ietekmēt citu valstu sabiedrību gandrīz visos kontinentos. Lai ietekmētu politiskos procesus citās valstīs, Ķīna izmanto plašu tiešo un netiešo resursu klāstu, tostarp medijus, ekonomisko varu, dezinformāciju sociālajos medijos un politiķu ietekmēšanu.

Cenšoties iespaidot vēlēšanu iznākumu ārvalstīs, Ķīna ziedojusi lielas naudas summas politiskajām partijām, finansiāli atbalstījusi Pekinai draudzīgus izpētes institūtus, ietekmējusi ķīniešu diasporu ārvalstīs un reizēm ķērusies pie tīras politiskās korupcijas. Piemēram, Austrālijā bijuši vairāki skandāli, kuros politiķi saņēmuši iepirkumu maisus - pilnus ar skaidru naudu, ziņu dienestam "CBC News" norādīja Austrālijas Stratēģiskās politikas institūta eksperts Džeikobs Voliss.

Mūžīgā konkurence ar ASV

Ķīnas galvenā konkurente joprojām ir ASV, un abu valstu attiecības ir sliktākās pēdējās desmitgadēs. Februārī spriedze pieauga vēl vairāk, kad virs Ziemeļamerikas tika pamanīts Ķīnas spiegošanas balons, ko ASV iznīcinātājs notrieca. Ķīna taisnojās, ka ar balonu veikta laikapstākļu izpēte, tomēr Pentagons balona lidojumu raksturoja kā spiegošanas operāciju ar augstajām tehnoloģijām.

Jaunais Ķīnas ārlietu ministrs Ciņs Gans savā pirmajā preses konferencē jaunajā postenī sacīja, ka ASV un Ķīna virzās uz neizbēgamu konfliktu, ja Vašingtona nemainīs savu pieeju, un pārmeta Amerikai Ķīnas apspiešanu un ierobežošanu. Iezīmējot Ķīnas ārpolitiku nākamajiem pieciem gadiem, Ciņs attēloja Ķīnu un tās attiecības ar Krieviju kā spēka un stabilitātes bāku, bet ASV un tās sabiedrotos kā spriedzes un konfliktu avotu. Ministrs pozicionēja Ķīnu kā globālās stabilitātes un pārticības veicinātāju un modernizācijas iedvesmotāju visā pasaulē. Viņš arī uzsvēra, ka Ķīnas sasniegumi "sagrauj mītu, ka modernizācija ir vesternizācija".

Vienlaikus Sji nesenie pārmetumi Vašingtonai par Ķīnas attīstības apspiešanu pēdējos piecos gados daļēji varētu būt mēģinājums novelt vainu uz ASV par pašas Ķīnas politiskajām neveiksmēm, tostarp stingrajiem Covid-19 kontroles pasākumiem, kas vājinājuši ekonomiku, un spiedienu uz tehnoloģiju kompānijām, kas laupījis nozarei dinamiku.

Ķīnas nostāja Ukrainas karā

Ķīna ir paziņojusi, ka ievēro neitralitāti Krievijas un Ukrainas konfliktā, tomēr tai ir "neierobežotas" attiecības ar Krieviju. Ķīna arī atteikusies kritizēt Krievijas iebrukumu Ukrainā vai pat to šādi nosaukt, bet ir apsūdzējusi Rietumus šī konflikta izprovocēšanā un "uzkurināšanā" ar ieroču piegādāšanu Ukrainai.

Šā gada 24.februārī Ķīna oficiāli nāca klajā ar savu miera plānu kara izbeigšanai Ukrainā. Plānā galvenokārt izklāstītas jau sen zināmas Pekinas pozīcijas, un tas nepiedāvā reālistisku risinājumu kara izbeigšanai. Vairums Rietumu līderu to noraidījuši, jo plānā trūkst detalizētu priekšlikumu un nekas neliecina, ka Pekina būtu gatava distancēties no Maskavas. Arī Krievija izrādījusi visai mērenu entuziasmu. Tikmēr Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka Ķīnas plāns ir tikai Pekinas domu izpaudums. Viņš gan atzinis par labu to, ka Ķīna ir sākusi runāt par karu Ukrainā.

Ķīnas uzņēmumi ir pārdevuši Krievijai ķiveres, bruņu vestes, šautenes un citas preces, kas var tikt izmantotas militāriem mērķiem, bet līdz šim Pekina atturējusies piegādāt Krievijai nopietnu militāro palīdzību. Taču ASV amatpersonas pāris dienas pirms Ķīnas miera plāna publiskošanas pauda bažas, ka Pekina varētu apsvērt letālas militārās palīdzības sniegšanu Maskavai. Pekina to, protams, noliedza.

Ķīnas un Krievijas attiecībās bijis ne mazums domstarpību un neuzticības, bet valstis vieno komunistiskās saknes un vēlme pēc jaunas pasaules kārtības, kurā nedominētu Savienotās Valstis. Aizvadītā gada laikā Ķīna faktiski ir atbalstījusi Krieviju. Ukrainas kara priekšvakarā Sji paziņoja par neierobežotu partnerību ar Maskavu, lai gan ASV brīdināja, ka Krievija savilkusi 140 000 karavīru pie Ukrainas robežām. Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Sji ir vairākas reizes runājis ar Putinu un nule kā apmeklēja Maskavu. Ķīnas prezidents ne reizes nav publiski nosodījis Krievijas iebrukumu, bet ir vairākkārt solījis padziļināt attiecības ar Krieviju, un Ķīnas tirdzniecība ar Krieviju ir pieaugusi, nodrošinot Putina valdībai tik ļoti nepieciešamo glābšanas riņķi Rietumu sankciju priekšā.

Taivānas jautājums

Ukrainas karš ir raisījis bažas, ka Taivānu var piemeklēt līdzīgs liktenis. Taivāna un kontinentālā Ķīna tiek pārvaldītas atsevišķi, kopš 1949. gadā šajā salā patvērās pilsoņkarā sakautā Ķīnas Republikas nacionālistu valdība, bet komunistu ieņemtajā Ķīnas kontinentālajā daļā tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika, kas joprojām uzskata Taivānu par savas teritorijas sastāvdaļu. Taivāna pastāvīgi dzīvo Ķīnas iebrukuma draudu ēnā, un Ukrainas karš šīs bailes ir pamatoti pastiprinājis.

Pekina pozicionējusi Taivānu kā pirmo sarkano līniju, kuru nedrīkst pārkāpt Ķīnas un ASV attiecībās, bet ASV prezidents Džo Baidens ir ne vienu reizi vien izteicies, ka ASV ir gatavas izmantot spēku, ja Ķīna iebruks Taivānā. Šeit jāpiebilst, ka Taivānas jautājumā Baidens izteicies daudz skaidrāk nekā viņa priekšteči ASV prezidenta amatā.

Ķīna, bez šaubām, ir uzmanīgi sekojusi līdzi Krievijas iebrukumam Ukrainā, un, iespējams, Sji guvis mācību no Rietumu spēcīgās reakcijas uz Krievijas iebrukumu, tostarp smago ekonomisko sankciju noteikšanas, un nevēlēsies nonākt līdzīgā situācijā. Turklāt, ja Krievija tagad vēl var paļauties uz zināmu atbalstu no Ķīnas, Pekina līdzīgā situācijā, visticamāk, varētu paļauties tikai uz sevi. Šī apziņa, ļoti iespējams, stimulējusi Ķīnu kļūt pašpietiekamai un nodrošināt savu ekonomiku pret sankcijām.

Zināms, ka Sji ir licis Ķīnas militārajai vadībai un armijai būt gatavām iebrukt Taivānā līdz 2027. gadam, bet tas nenozīmē, ka viņš ir nolēmis iebrukt Taivānā 2027. gadā vai jebkurā citā gadā, februārī telekanāla CBS raidījumā "Face The Nation" norādīja ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Viljams Bērnss. Viņaprāt, Ķīnas prezidents šaubās, vai iebrukums Taivānā tagad sasniegtu iecerētos mērķus.

Taču tie ir tikai minējumi. Publiski Pekina turpina uzsvērt, ka uzskata Taivānu par Ķīnas daļu, kurai nav savu robežu, ko kāds varētu pārkāpt, nav nekādu tiesību uz neatkarību, suverenitāti, aizsardzību un citu valstu palīdzību. "Kāpēc ASV runā par suverenitātes un teritoriālās integritātes ievērošanu Ukrainas jautājumā, bet nerespektē Ķīnas suverenitāti un teritoriālo integritāti Taivānas jautājumā? Kāpēc ASV pieprasa Ķīnai nepiegādāt ieročus Krievijai, kamēr tā turpina pārdot ieročus Taivānai?" marta sākumā sprieda jaunais Ķīnas ārlietu ministrs Ciņs Gans, kurš iepriekš bija Ķīnas vēstnieks ASV.

Prasot valstīm izvairīties no "bloku konfrontācijas" un aicinot uz militāro deeskalāciju, Ķīna savā Ukrainas miera plānā liek saprast, ka, pēc Pekinas domām, Kijivai nebūtu jāsaņem militārā palīdzība no Rietumiem un arī Taivānai līdzīgā gadījumā būtu jācīnās bez citu valstu palīdzības. Tas savukārt nozīmētu Taivānas sakāvi. Taču ar ASV un Rietumu palīdzību Taivānas izredzes jau būtu krietni labākas un konflikta iznākumu vairs nebūtu tik viegli prognozēt.

Tomēr no starptautisko tiesību viedokļa Taivānas un Ukrainas situācijas ir stipri atšķirīgas. Taivāna nav iekļauta ANO sistēmā, Rietumi pieturas pie "vienas Ķīnas" mīta un Taivānas centieni panākt starptautisku atzīšanu bijuši lielā mērā neauglīgi.

Stimuls ciešākai draudzībai starp ASV un sabiedrotajiem

Pekinas atbalsts Krievijai un bažas par Taivānas likteni pamudinājušas ASV un partnerus Klusā okeāna reģionā stiprināt saites un savu aizsardzību. Pēdējo mēnešu laikā Japāna ir apņēmusies dubultot aizsardzības izdevumus un iegādāties tālas darbības rādiusa ieročus no ASV, Dienvidkoreja ir atzinusi, ka stabilitāte Taivānas šaurumā ir būtiska tās drošībai, un Manila ir paplašinājusi Savienotajām Valstīm piekļuvi militārajām bāzēm Filipīnās un apspriež kopīgas patruļas Dienvidķīnas jūrā ar Austrāliju, Japānu un ASV. Tās ir redzamākās iniciatīvas, bet nebūt ne vienīgās, kas vērstas uz Ķīnas ietekmes mazināšanu reģionā. Analītiķi pieļauj, ka tas, visticamāk, būtu noticis arī bez kara Ukrainā, taču Krievijas iebrukums un tā sekas šos procesus ir paātrinājis.

Kā vasarā izteicās Japānas premjerministrs Fumio Kisida, viņam ir sajūta, ka Austrumāzija rīt var nonākt tādā pašā situācijā kā Ukraina. Pašreizējā politiskajā klimatā arī Dienvidkorejas līderi raugās uz Taivānu caur līdzīgu lēcu. "Miers un stabilitāte Taivānas šaurumā ir būtiska mieram un stabilitātei Korejas pussalā, un tas ir nepieciešams visa reģiona drošībai un labklājībai," nesen telekanālam CNN sacīja Dienvidkorejas ārlietu ministrs Parks Džins.

Izskatās, ka arī Singapūra un Vjetnama ir kļuvušas atvērtākas lielākai ASV klātbūtnei reģionā, jo nevēlas Ķīnas dominēšanu Āzijas dienvidaustrumos. Ķīnai par nepatiku, sadarbību izvērtušas arī Lielbritānija, Austrālija un ASV, kas pirms 18 mēnešiem noslēdza stratēģisko aliansi AUKUS. Alianses ietvaros Austrālija plāno iegādāties līdz piecām ASV kodolzemūdenēm un pēc tam izstrādāt jaunu zemūdens modeli ar ASV un Lielbritānijas tehnoloģiju palīdzību.

Ķīna audzē armiju un diplomātisko korpusu

Reģionālās valstis ne bez pamata bažījas par Ķīnu. Pekina jau gadiem ilgi modernizē un audzē savus bruņotos spēkus un 2023. gadā ir palielinājusi militāro budžetu par 7,2%, salīdzinot ar pērno gadu. Tas ir līdzīgs kāpums kā pagājušajā gadā un atkal pārspēj kopējās ekonomikas izaugsmes tempu. Ķīna ir izveidojusi modernu karafloti un pārvērtusi mākslīgās salas par bāzēm Klusajā okeānā. Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins runā Nacionālajā Tautas kongresā šomēnes paziņoja, ka vēlas pārvērst Ķīnas armiju par "lielo tērauda mūri, kas efektīvi aizsargā valsts suverenitāti, drošību un attīstības intereses". Ķīnas armija ir pasaulē lielākā pēc karavīru skaita un karaflote lielākā pēc flotes apmēriem. Ķīnas armijai atvēlētās summas aizvadītajos 10 gados ir divkāršojušās, un, lai gan 224 miljardi ASV dolāru oficiālais budžets nobāl, salīdzinot ar 800 miljardiem dolāru, ko ASV tērē savai armijai, Ķīnas bruņoto spēku mērķi ir daudz koncentrētāki. Galvenais no tiem ir Taivāna.

Ķīna arī apņēmusies par 12% palielināt finansējumu diplomātiskajam sastāvam, tā dēvētajiem civilajiem zaldātiem. Pekina ir uzmanīgi sekojusi līdzi Rietumu reakcijai uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, tostarp sankcijām, un Sji vēlētos novērst līdzīgu reakciju no ekonomiskajiem partneriem gadījumā, ja izlemtu rīkoties Taivānas jautājumā, un diplomātija ir atslēga. Ķīnas pārstāvji jau aktīvi strādā vēstniecībās un sociālajos medijos, propagandējot Ķīnas skatījumu uz lietām un izceļot ASV un Rietumu trūkumus. Būdams vēl labāk finansēts, Ķīnas diplomātiskais korpuss varēs pastiprināt šīs aktivitātes, tostarp Klusā okeāna dienvidos, kur par ietekmi cīnās arī Austrālija.

Ķīnas centieni mainīt globālo diskursu

Pēdējos desmit, divpadsmit gados Ķīna Sji Dzjiņpina vadībā pieredzējusi, ka globālo diskursu par Ķīnu un daudziem dažādiem notikumiem, kas saistīti ar Ķīnu, veido liberālās demokrātijas un to mediji, un apņēmusies mainīt šo situāciju, norādījis domnīcas "Council on Foreign Relations" eksperts Džošua Kurlanciks. Arī citi eksperti uzskata, ka Ķīna vēlas veidot un uzturēt sev pozitīvu tēlu un diskreditēt liberālās demokrātijas, lai pozicionētu Ķīnas autoritāro kapitālismu kā vienlīdz labu alternatīvu liberālajām demokrātijām vai vēl labāku.

Sji Dzjiņpina administrācijas mērķis bijis un joprojām ir mainīt globālo diskursu un atrast veidus, kā Ķīna var ietekmēt vēstījumus par Ķīnas iekšpolitiku, ārpolitiku, kā arī citu valstu politiku. Šī mērķa sasniegšanai Ķīna pēdējos desmit gados ir investējusi milzu summas savos trīs lielākajos valsts medijos - CGTN (Ķīnas Globālajā televīzijas tīklā), CRI (Ķīnas Starptautiskajā radio) un ziņu aģentūrā "Siņhua". Kamēr centieni padarīt pirmos divus par globāliem medijiem bijuši neveiksmīgi un tie nav iemantojuši lielu polaritāti ārvalstīs, "Siņhua" ir labas izredzes kļūt par nozīmīgu ieroci Ķīnas mediju arsenālā. "Siņhua" bieži vien piedāvā savus pakalpojumus par zemu cenu vai vispār bez maksas, kas ir būtiski daudzām attīstības valstīm, kas nevar atļauties tādus medijus kā AFP, AP vai "Bloomberg". Turklāt "Siņhua" daudzos attīstības reģionos ir krietni vairāk reportieru nekā minētajām Rietumu aģentūrām.

Kurlancika vērtējumā Ķīna pēdējos trīs līdz piecos gados ir arī dramatiski pastiprinājusi dezinformāciju sociālo mediju platformās, sākot kopēt Krievijas taktikas. Proti, Ķīna ne tikai izplata un popularizē savus naratīvus, bet cenšas radīt haosu un graut demokrātiju, izceļot liberālās demokrātijas trūkumus.

Ķīna ir arī aktīvi iegādājusies ķīniešu valodā rakstošos medijus citās valstīs. Kurlanciks secinājis, ka gandrīz visās liberālajās demokrātijās, kā arī lielākajā daļā Dienvidaustrumāzijas valstu vietējos medijus ķīniešu valodā ir iegādājušies vai nu Ķīnas valsts uzņēmumi, vai arī Ķīnai lojālu valstu pilsoņi. Rezultātā šie mediji zaudējuši iespēju uz neatkarīgu viedokli, bet atlikušie neatkarīgie mediji, kas ziņo ķīniešu valodā, tikuši izspiesti no tirgus.

Ķīnas ekonomiskā ietekme

Savienoto Valstu nacionālo izlūkdienestu direktores Avrilas Heinsas ziņojumā, kas tika publiskots nesen, paustas bažas, ka Ķīna izmantos ietekmi globālajos piegāžu tīklos kā papildu ieroci, lai veicinātu savu politisko un militāro varenību. Ziņojumā norādīts, ka Ķīna dominē tehnoloģiju nozarēs, tostarp pusvadītāju, derīgo izrakteņu, akumulatoru, saules paneļu un farmācijas sektorā, un atgādināts, ka koronavīrusa pandēmija uzskatāmi nodemonstrēja piegāžu tīklu svarīgumu un to, kā vienas rūpnīcas darbības traucējumi Ķīnā vai citviet var apturēt nozīmīgas rūpnieciskās ražošanas darbības visā pasaulē. Ziņojumā teikts, ka Ķīna jau šobrīd izmanto savu dominējošo stāvokli piegāžu tīklos, lai piespiestu ārvalstu uzņēmumus un valstis uz to pārcelt tehnoloģijas un intelektuālo īpašumu. Pekina noraidīja ziņojumā paustās bažas, paziņojot, ka tiek apmelota.

Ķīna desmitgadēm ilgi ir centusies vairot ietekmi, spodrināt savu tēlu un veidot jaunas attiecības caur dažādiem ekonomikas projektiem un tirdzniecības iniciatīvām, no kurām spilgtākā bijusi Sji virzītā globālā tirdzniecības iniciatīva "Viena josta, viens ceļš". Šī iniciatīva, ko Sji reiz nodēvēja par gadsimta projektu un kas bija Ķīnai ekonomiski izdevīga, tika sākta 2013. gadā kā vērienīga infrastruktūras attīstības kampaņa, kas aptvertu aptuveni 140 valstis. Praksē iniciatīva bijusi daudz nepārskatāmāka un nekonkrētāka, un Ķīnas aizdevējiem nav bijis viegli pārvaldīt projektus tās paspārnē.

2017. gadā Ķīna apsteidza Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu, nostiprinot savu pasaules lielākā kreditora pozīciju, lai gan Pekina kopš tā laika ir samazinājusi aizdevumu izsniegšanu. Taču daudzi tās aizņēmēji, kas joprojām nav atguvušies no Covid-19 pandēmijas un cieš no Krievijas kara Ukrainā ietekmes, cīnās, lai nostādītu savu ekonomiku atpakaļ uz sliedēm. 2022. gadā aptuveni 60% no Ķīnas aizdevumiem ārvalstīm tika piešķirti finansiālās grūtībās nonākušām valstīm, salīdzinot ar 5% 2010. gadā, izdevumam "Foreign Policy" norādīja ASV Virdžīnijas štatā bāzētās Viljama un Marijas koledžas pētniecības un inovāciju laboratorijas "AidData" direktors Bredlijs Parks. Nespējot Ķīnai atmaksāt, vairākas valdības cenšas panākt parādu atvieglošanu, atlaišanu vai pārstrukturēšanu.

20 gadus attīstības valstis iepazina Ķīnu kā labvēlīgu infrastruktūras projektu finansētāju, bet tagad tā parādījusies citā lomā - kā pasaulē lielākā oficiālā parādu piedzinēja. Ķīna jau ir salauzusi pāris kaulus Šrilankā un cenšas panākt atmaksu no Pakistānas, Zambijas un Surinamas, bet nevienam nepatīk uzstājīgi parādu piedzinēji. Līdz ar to Ķīna ir nonākusi sarežģītā situācijā, jo Ķīnas banku intereses ir pretrunā ar Pekinas diplomātiskajām interesēm. Ķīnai nāksies grūti vienlaikus saglabāt savu pozitīvo tēlu un atgūt savu naudu, ja tas vispār ir iespējams.

Ķīnas un Eiropas attiecības

Ķīnas lavierēšana Ukrainas kara jautājumā ir negatīvi ietekmējusi Pekinas centienus uzlabot attiecības ar Eiropu, ko Ķīna uzskata par nepieciešamu savas valsts ekonomikas stimulēšanai pēc pandēmijas radītā satricinājuma.

Ķīna kļuva laipnāka pret Eiropas Savienību (ES) pagājušā gada vidū pēc tam, kad ASV ieviesa stingrāku tehnoloģiju eksporta kontroli un Covid-19 pandēmija bija pamatīgi satricinājusi Ķīnas ekonomiku, tomēr Pekina galvenokārt uztver savas attiecības ar ES kā daļu no ģeopolitiskās konkurences ar ASV un nav piedāvājusi neko konkrētu, kas varētu tiešām ieinteresēt ES, izdevumā "Politico" norādījis vācu domnīcas "Mercator Institute for China Studies" eksperts Gžegožs Steks. Viņaprāt, Pekinai vispār trūkst skaidra redzējuma par attiecībām ar ES.

Pašreiz saskatāmi trīs mērķi, kas virza Pekinas politiku pret ES: mazināt ES iesaisti ASV aktivitātēs, kas vērstas uz Ķīnas ierobežošanu, mazināt ierobežojumus Ķīnai attiecībā uz piekļuvi ES tehnoloģijām un mazināt ierobežojumus piekļuvei ES tirgum. Steks norādīja, ka neviens no šiem mērķiem neprasa Ķīnai pārliecināt ES par dziļāku attiecību nepieciešamību. Ķīnai ir jānovilcina stingrākas politikas pieņemšana ES attiecībās pret Ķīnu, un tieši to Pekina arī dara. Steks norādīja, ka stabilu attiecību uzturēšana ar Pekinu daudzējādā ziņā ir ES interesēs, taču Briselei un dalībvalstīm nevajadzētu uztvert Ķīnas toņa maiņu kā pozitīvas pārmaiņas tās stratēģiskajos mērķos un trajektorijā.

Pekina var apgalvot, ka ir noskaņota pret Aukstā kara mentalitāti, kas sagrābusi pasauli, bet Ķīnas pasaules uzskatu raksturo tieši šāda domāšana, un Pekina uzskata ES par daļu no Rietumiem, kur toni nosaka ASV.

Grūti iedomāties situāciju, kurā Ķīna nostātos Rietumu pusē, un Ukrainas atbalstīšana nozīmētu nostāšanos vienā pusē ar ASV, tādēļ tas, visticamāk, nekad nenotiks. Cik tālu stiepsies Ķīnas atbalsts Krievijai, ir aktuāls jautājums. Visticamāk, kamēr tas būs izdevīgi Pekinai tās mērķu realizēšanai.

Avoti: "Politico", AFP, AP, ABC, "The Guardian".

Pensionētie vācu piloti trenē ķīniešus karam pret Taivānu