Kaut kas vienmēr ir noticis

Ir attiecības, kas nebeidzas ar skaļiem strīdiem vai dramatisku krāpšanu. Tās izdziest šķietami klusi, it kā nemanāmi. Zem viena jumta joprojām dzīvo divi cilvēki, bet viņu ikdiena sāk atgādināt mehānisku sadzīves maratonu. Sarunas sarūk līdz īsiem teikumiem: kas ved bērnu; kas samaksās rēķinu? Pieskārieni kļūst reti kā svētku dienas, un pat kopīgie vakari pie galda pārvēršas par rutīnu – šķīvji tiek iztukšoti, bet emociju un sajūtu trauks paliek tukšs. Tā nav vienkārši noguruma radīta pauze pēc saspringta dzīves posma. Tas ir klusums, kas nemanāmi ievelkas kā migla, padarot telpu starp diviem cilvēkiem arvien biezāku.

Tieši šis klusums bieži vien ir pirmais solis ceļā uz šķiršanos. No malas tas reizēm izskatās kā zibens spēriens: vakar viss bija labi, un tad pēkšņi – viss… Pāru psihoterapeits Gatis Līdums uzreiz brīdina – tā tas gandrīz nekad nav. “Bieži cilvēki saka: mēs dzīvojām kopā, viss bija labi, nekas nenotika, tad pēkšņi viņš vai viņa paziņoja, ka grib šķirties. Taču es kā profesionālis teiktu – tas tā nenotiek. Noteikti kaut kas ir noticis. Varbūt daudz kas, tikai par to nav runāts. Nav izrunāts. No zila gaisa šādi paziņojumi nerodas,” viņš uzsver. Tas “kaut kas” parasti ir gadiem krāti aizvainojumi, kas nav nosaukti vārdos; neuzklausīti pārmetumi, kas gaisā karājas kā neredzami dūmi; nepiepildītas vajadzības, kuras nav ne drosmes, ne iemaņu izrunāt.

Aiz katras šķiršanās slēpjas stāsts – pat ja tas nav redzams no malas. Gatis Līdums saka tieši: “Cilvēki vienmēr grib gatavās receptes – trīs punkti, kāpēc tā notiek, vai trīs punkti, ko darīt. Bet pāru attiecības ir tik ārkārtīgi unikāls veidojums vienā eksemplārā, ka tur katru reizi būs kas cits. Tāpēc, ja kāds saka – nekas nenotika, es būtu ļoti aizdomīgs. Noteikti kaut kas notiek, tikai mēs to nezinām.”

Nav vienas receptes

Ne katras šaubas ir spriedums par attiecību beigām. Pat veselīgākajos pāros pienāk brīži, kad viss šķiet pelēks: sarunas atkārtojas, tuvība mazinās, otrs mazliet sāk kaitināt. Tā var būt vienkārša ikdienas rutīna, nogurums pēc saspringta perioda, neliela krīzīte, kas atgādina, ka dzīve kopā nav tikai eiforija, bet arī darbs. Šādas plaisas pašas par sevi nav bīstamas, tās pat var būt attiecību izaugsmes iespēja. Bet reizēm šaubas iestiepjas ilgāk, kļūst smagākas un neatlaiž, un tad rodas jautājums: vai šis ir tikai īslaicīgs posms vai jau dziļāka atsvešināšanās?

Gatis Līdums uzsver, ka te atkal nevar būt gatavās receptes. “Cilvēki bieži grib, lai es pasaku trīs punktus – ja tā, tad viss kārtībā, ja šitā, tad jāšķiras. Bet tā tas nenotiek,” viņš saka. “Tas ir līdzīgi kā ar ārstēšanos pašam – var salasīties internetā visādus padomus un nopirkt kādas kreisās zāles, domājot, ka tās palīdzēs, bet bez īstas diagnostikas tas ir tukšs mēģinājums. Tāpat ir ar attiecībām. Bez sarunas, bez atklātas izrunāšanās nav iespējams saprast, kas īsti notiek.”

Pirmais solis vienmēr ir saruna. Saruna, kas neapstājas pie ikdienas loģistikas, bet mēģina nosaukt vārdos sajūtas: ko es jūtu, kā man pietrūkst, kas mani sāpina. Tikai šādā dialogā iespējams atšķirt, vai pāris piedzīvo pārejošu nogurumu vai jau plaisu, kas lēnām ved pie beigām. “Reizēm nepieciešams doties pie speciālista vai pievienoties kādai pieredzes grupai, lai šo sarunu varētu sākt. Tikai šādā veidā iespējams saprast, vai tas ir pārejošs kritums vai jau kaut kas cits,” skaidro Gatis Līdums.

Un viņš brīdina – vispārinātu formulu nav. Katrs pāris ir unikāls, katras attiecības dzīvo savā ritmā, un nav iespējams uzvilkt vienu shēmu visiem. Tieši tāpēc svarīgākais signāls nav nekāda ārēja pazīme vai “tests”, bet gan partneru spēja vai nespēja atklāti runāt vienam ar otru. Saruna ne vienmēr glābj, bet klusēšana gandrīz vienmēr nogalina.

Kad pāris nomirst badā

Viņi dzīvo kopā, bet no tuvības un mīļuma jau sen vairs ne miņas. Viņi kļuvuši par draugiem vai istabas biedriem: vieni kopā bērnu dēļ, citi – rutīnas vārdā, vēl citi – tāpēc, ka tā vienkārši ir vieglāk. Dienas plānā randiņu vairs nav, pieskārieni kļuvuši nejauši, mīļvārdiņi aizslīdējuši atmiņās kā vecas fotogrāfijas, ko reti kurš vairs šķirsta. Īpaši bieži šī krīze iestājas pēc pirmā bērna piedzimšanas: mamma grimst rūpēs par mazuli, tēvs līdz ausīm darbā, un pāris kā sistēma paliek neapkopta. Attiecības vairs neelpo, tās izdzīvo mehāniskā režīmā.

Gatis Līdums šo situāciju apraksta skarbi, bet trāpīgi: “Pāris ir nomiris bada nāvē. Pāris pats sevi nomērdēja bada nāvē. Un tad viņiem nekas cits neatliek – kā izšķirties.” Tā nav tikai metafora. Tā ir ļoti konkrēta diagnoze tam, kas notiek, ja pāris netiek barots ar to, kas attiecībām nepieciešams. Gatis Līdums bieži izmanto analoģiju ar mājdzīvnieku, lai doma kļūtu vēl skaidrāka: “Es cilvēkam jautāju: jums ir mājdzīvnieks? Parasti saka – jā, suns. Tad es vaicāju: kas notiktu, ja dažus mēnešus jūs to suni nebarotu? Loģiski, viņš nomirtu. Tas pats notiek ar pāri. Ja jūs nedodat tam barību – uzmanību, tuvību, sarunas, kopā būšanu –, tad pāris mirst bada nāvē.”

Ārēji dzīve rit tālāk – rēķini apmaksāti, māja turas, bērni iet uz skolu. Nekādu lielu drāmu. Bet iekšpusē attiecības jau sen dzīvo uz rezerves baterijas, kas lēnām izlādējas līdz pilnīgam klusumam. Ja nav mīļošanās, nav sarunu, nav kopīgu vakaru, nav pasākumu, kas pieder tikai viņiem diviem, pāris paliek bez sava uztura. “Tad tur paliek divi komunālā dzīvokļa kaimiņi,” skaidri pasaka Gatis Līdums. “Un no tā ir ļoti jāuzmanās. Ir jāēd veselīgi – visu laiku. Tāpat kā mūsu ķermenim vajag uzturu, lai tas nesaslimtu, arī pārim vajag uzturu.”

Uzturs attiecībām – 50/50 princips

Tas nav nekas izsmalcināts vai sarežģīts. Tā nav eksotiska romantika vai tūkstošiem eiro vērti ceļojumi. Tās ir ikdienas rūpes un kopā pavadītais laiks – sirsnīgs pieskāriens garāmejot, īsa saruna par to, kā pagājusi diena, vakars bez telefoniem, smaids, kas pasaka: “Tu man joprojām patīc.” Tie ir mazi sīkumi, kas uztur dzīvu attiecību audu. Attiecības nevar izdzīvot tukšgaitā. Tām vajag barību: ikdienas rūpes, uzmanību un līdzsvaru.

Gatis Līdums saka skaidri: “Pāris ir 50/50.” Tas nenozīmē tikai sadzīves pienākumu dalīšanu vai naudas pelnīšanu, bet visu kopdzīvi. “Tas, kurš ir mājās ar bērniem, arī strādā. Tā nav sēdēšana mājās. Tā ir smaga, reāla slodze, un to zina ikviens, kurš pats to piedzīvojis,” viņš piebilst. Pāris nevar balstīties uz vienu cilvēku, kurš velk vairāk, kamēr otrs atkāpjas malā. Ja viens sāk nelikt iekšā, otrs apvainojas un arī pārstāj ieguldīt. Ja ieguldījums nav līdzsvarā, attiecību organisms sāk slimot. No malas var šķist, ka sadzīve turas – ir bērni, kredīti, rēķini, kas uztur mājas mehānismu. Taču pāris kā attiecību organisms sāk izsīkt.

Gatis Līdums ironiski pasmejas par birokrātiskām idejām, kur pāra būtība reducēta uz kopīgiem maksājumiem: “Jūs neveidojat erotisku, heteroseksuālu pāri divdesmit gadu vecumā, lai kopā maksātu komunālos rēķinus. Jūs veidojat pāri tāpēc, ka jums patīk šis cilvēks, jūs gribat ar viņu būt kopā, piedzīvot. Tā ir attiecību pamata diēta. Ja šī diēta tiek aizmirsta pēc desmit vai piecpadsmit gadiem, ja tā tiek aizstāta tikai ar mājas darbiem un bērnu audzināšanu, ja šo patikšanu paņem nost, tad pāris mirst badā. Un tad nu – paši vainīgi.”

Un šeit atkal izkristalizējas būtiskā atziņa: pāris nav tikai konstrukcija, kas tur kopā bērnus un īpašumus. Pāris ir dzīvs organisms, kam vajag skābekli, pieskārienus, smieklus, sarunas un laiku divatā. Bez šīs barības pāris kļūst par mehānismu.

Īstais cilvēks – mūsu pašu fantāzija

Mūsdienu sarunās par attiecībām bieži skan frāze: sākumā bija kaisle, patikšana, bet pēc pāris gadiem sapratu – tas nav mans īstais cilvēks. Gatis Līdums par šādu apgalvojumu pasmaida: “Šajā jautājumā jau pašā sākumā ir pretruna vai pat lamatas man kā atbildētājam. Nu, padomājiet paši – jūs divus, trīs gadus esat kopā, dzīvojat zem viena jumta, guļat vienā gultā. Jūs taču nebijāt kopā ar ienaidnieku! Protams, ka bija sajūta, ka esat viens otram īstie cilvēki. Vienkārši pa ceļam kaut kas netika pamanīts vai kaut kas tika izdarīts greizi, un tad sākas stāsts: tas nebija mans īstais. Bet tā ir mūsu pašu izdomāta atruna.”

Viņš atgādina, ka bieži “īstuma” jautājums parādās brīdī, kad dzīve atnes kādu pārbaudījumu. Atgadās problēma, krīze, kāds ikdienišķs kreņķis, un izrādās – partneris nenoreaģēja tā, kā mēs bijām izfantazējuši. “Un tad jūs palasāt žurnāliņus par attiecībām un secināt: viņš nav īstais, jo nedanco pēc manas stabules. Tātad jāmeklē tāds, kurš labāk uzvedas. Bet šeit ir milzīgas lamatas,” brīdina Gatis Līdums. Viņa skatījumā “īstā cilvēka” ideja ir bīstams mīts, ko uztur mūsdienu kultūra. Tā liek mums ticēt, ka kaut kur tepat aiz stūra ir tas viens, kurš mūs sapratīs labāk, bez vārdiem, vienmēr zinās, kā reaģēt tā, kā mums patīk, un mūžīgi atbildēs tieši tā, kā gribam. “Tāds īstais vienkārši neeksistē,” saka pāru psihoterapeits. “Jo attiecību pamats nav perfekta saskaņa, bet gan spēja diviem cilvēkiem risināt problēmas, kas neizbēgami rodas kopdzīvē.”

Un te arī slēpjas ironija: attiecību sākumā abiem ir pārliecība, ka satikts īstais. Taču īstā pārbaude sākas brīdī, kad sapņi saduras ar realitāti. Vai pāris spēj tikt pāri pirmajiem izaicinājumiem, vai arī viņi izvēlas stāstīt sev pasaku, ka “īstais” vēl tikai jāatrod?

Sarkanie signāli

Kad runājam par attiecību izbeigšanu, pirmie divi spēcīgākie signāli, protams, ir acīmredzami: vardarbība – fiziska vai emocionāla – un patoloģiska krāpšana bez nožēlas. Tie ir ārkārtas gadījumi, kas bieži vien ne tikai liecina, ka šīs attiecības nav veselīgas, bet arī nopietni apdraud cilvēka pašcieņu un drošību. Šādās situācijās jautājumu par “īstumu” pat nevajag uzdot – atbilde ir skaidra. Gatis Līdums pievieno vēl trešo signālu – atkarības. “Ar to esmu saskāries praksē. Piemēram, azartspēļu atkarība. Un tā nešķiro dzimumu – tur ir gan sievietes, gan vīrieši. Bieži sākumā, attiecību pirmajos sešos mēnešos vai gadā, cilvēks it kā iekož lūpā un slēpj šo problēmu. Viss izskatās labi, bet tad, kad dzīve ieiet sliedēs, viņš atkal sāk tērēt naudu kazino, zaudē un zaudē. No mājas sāk pazust mantas. Tas ir vēl viens ļoti nopietns iemesls, kurā tu vari iekrist,” viņš skaidro.

Taču, ja runa ir par šķiršanās vēlmi bez šiem dramatiskajiem faktoriem, stāsts kļūst sarežģītāks. Ir liela atšķirība starp nopietnu, objektīvu iemeslu un vienkāršu nesaderību, ko cilvēks nosauc, jo ir parādījušās neapmierinātības vai neizrunāti aizvainojumi. Gatis Līdums ir tiešs: “Tā nemēdz būt, ka vienā rītā tu pamosties un saproti – šis nav īstais. Ja pēkšņi liekas, ka kaimiņš ar foršākām drēbēm vai mašīnu būtu labāks, tas nav signāls par īstumu. Tas nozīmē, ka ar kaut ko jau esi neapmierināts, kaut kas nav risināts vai nav mācēts risināt. Un tad atnāk šī doma, iespējams, izlasīta kādā lētā žurnālā vai portālā, – “pazīmes, ka viņš nav tavs īstais”. Es būtu ļoti uzmanīgs ar šāda veida paziņojumu.”

Cieņpilna šķiršanās...?

Mēs bieži mīlam un gribam vizualizēt domu par cieņpilnu šķiršanos. Tā skan mierinoši – kā divu pieaugušu cilvēku nobriedis lēmums šķirties, pateikties par kopā nodzīvotajiem gadiem un aiziet katram savu ceļu. Taču Gatis Līdums šai idejai pieiet bez ilūzijām: “Ja cilvēki patiešām kādu brīdi ir mīlējuši viens otru kā savu otru pusīti, tad cieņpilna šķiršanās ir urbānais mīts. Ja tu esi mīlējis un pēkšņi tevi pamet, tad tur ir aizvainojums, pazemojums, nodevības sajūta, izgāšanās sajūta. Tur ir kauns. Un sāp. Jebkura šķiršanās sāp.” Viņš to pasaka kā cilvēks, kurš pāru “pēdējos uznācienus” ir redzējis no pirmās rindas – gan kabinetā, gan uz papīra.

Šķiršanās nav gluda, administratīva procedūra, bet drīzāk vesela, dzīva organisma pāršķelšana uz pusēm. Kas reiz bija “mēs”, pēkšņi pārtop divās daļās. Un, lai arī cilvēki cenšas turēties stoiski – kost lūpā, raudāt spilvenā vai saglabāt cieņu –, emocijas tomēr izlaužas. Īpaši tad, ja spēlē iesaistīti bērni vai īpašumi. “Kamēr viss ir labi, mēs visi dziedam vienu un to pašu veco Bellaccord skaņu plati – mēs visu bērnu dēļ, bērni ir pirmajā vietā. Bet, kad notiek šķiršanās, bērni bieži vien kļūst par ķīlniekiem, kurus dzen pa priekšu pāri mīnu laukam. Retorika “bērniem būtu labāk pie manis” bieži ir tikai aizsegs savam aizvainojumam.”

Tas pats ar mantām un naudu. “Man nesen bija vairāki gadījumi, kur cilvēki šķiroties meklēja desmit gadus vecus čekus, lai pierādītu, kam pieder mēbeļu garnitūra. Tūkstoš eiro vērta mēbele, kas jau sen savu laiku ir nokalpojusi. Bet tagad – jāizcīna, jo sāp, jo ir atriebības sajūta, jo ir izjaukta rozā fantāzija par dzīvi līdz mūža galam.”

Tomēr speciālists piebilst, ka cieņpilna šķiršanās dažos gadījumos tomēr var notikt: “Ja cilvēks vispār nespēj neko just. Ja ir kādi emocionāli traucējumi, tad – šķiramies? Labi, šķiramies! Kāpēc ne. Otrais – ja vienam vai abiem jau ir ļoti stabila emocionāla piesaiste ārpusē. Ja ir jauna mīlestība, ja tur jau ir atbalsts un sapratne, tad gan var šķirties cieņpilni, jo emocionālais trauciņš ir piepildīts citur. Visos pārējos gadījumos – drīzāk nē. Es ļoti spēcīgi apšaubu cieņpilnas šķiršanās vispār iespējamību. Jo tad, kad mums sāp, mēs kļūstam nejauki. Mēs sitam pretī. Tā ir cilvēka daba.”

Šķiršanās nav stāsts par perfektu pieklājību vai skaistām formulām, bet par cilvēka ievainojamību. Par to, ka pat mīlestība, kas reiz bijusi īsta, var pārvērsties aizvainojumā un atriebībā. Bet atziņa ir skaidra – ilūzijas par cieņpilnu šķiršanos varam atstāt romānos. Dzīvē uzvar tikai tas, kurš atzīst patiesību: šķiršanās sāp. Un tikai tad, kad to atzīstam, mēs spējam iziet cauri – ar visiem zilumiem, bet arī ar iespēju reiz no jauna piecelties. Tieši šī patiesības atzīšana ļauj no jauna piecelties un veidot kaut ko īstu.

Kad klusums pārvēršas stāstā

Ir vakari, kad es pati sēžu virtuvē – trauki nomazgāti, bērni aizmiguši. Un tad uznāk tā sajūta: cik bieži mēs attiecībās klusumu sajaucam ar mieru? Tas klusums, kas sākumā šķiet kā atelpa pēc garas dienas, lēnām var pārtapt par sienu starp diviem cilvēkiem. Un tad es atceros Gata vārdus: “No zila gaisa šķiršanās paziņojumi nerodas.” Tas vienmēr ir kaut kas: gadiem krāti aizvainojumi, nepateikti pārmetumi, nepiepildītas vajadzības. Tie ir kā neredzami dūmi, kas uzkrājas telpā, līdz beidzot kāds aiziet prom, jo vairs nav, ko elpot.

Rakstot šo rakstu, es sapratu, ka Gata skarbums patiesībā ir ļoti cilvēcīgs. Viņš nepasniedz attiecības kā glancētu bildi, bet kā dzīvu organismu, kas var saslimt, novājināties un beigties, ja tam nedod skābekli. Un skābeklis ir tik vienkāršs: sarunas, pieskārieni, smiekli, kopā pavadītais laiks. Mēs tik bieži aizmirstam, ka tieši šie sīkumi ir lielākā barība pārim.

Un varbūt šeit arī ir vissvarīgākais jautājums, ko sev uzdot: vai klusums manās attiecībās ir tikai noguruma ēna vai jau tas biezais aizvainojumu dūmu slānis, aiz kura pazūd tuvība? Atbildes nebūs nevienā grāmatā vai receptē, tās būs tikai manā un mana partnera sarunā. Bet viena atziņa paliek ļoti skaidra – ja mēs klusējam, attiecības mirst. Ja runājam, ir cerība.

Gata atziņas

“No zila gaisa šķiršanās paziņojumi nerodas.”

“Klusums ir gadiem krātu aizvainojumu rezultāts.”

“Nav trīs punktu receptes, kas der visiem pāriem.”

“Saruna ne vienmēr glābj, bet klusēšana gandrīz vienmēr nogalina.”

“Pāris pats sevi nomērdē bada nāvē.”

“Kas notiktu, ja dažus mēnešus nebarotu suni? Tas pats notiek ar pāri.”

“Pāra uztura pamata diēta: jūs viens otram patīkat, un jums patīk būt kopā.”

“Attiecību pamatlikums – vienlīdzīgs ieguldījums (50/50).”

“Jūs neveidojat pāri, lai kopā maksātu komunālos maksājumus.”

“Ja tur reiz ir bijusi mīlestība, cieņpilna šķiršanās gandrīz nekad nav iespējama.”

Baltijas valstis uzbrūk Krievijai? Maskavā apgalvo, ka droni var lidot no mums