Cēsu muzejs dibināts 1925. gadā un ir viens no vecākajiem Latvijā, pavisam nesen tas atzīmēja savu 100 pastāvēšanas gadskārtu. Sanāk, ka Dace muzejā strādājusi pusi tā darbības laika. Starp citu, viņa ir arī patruļkuģa Cēsis krustmāte.

Zelta meitene

“Esmu dzimusi Talsos, īsta kurzemniece, un tajā laikā Rojas vidusskola, kura atradās Talsu rajonā, sadarbojās ar arheologu Jāni Graudoni. Viņi vairākas vasaras pēc kārtas devās pie šī speciālista arheoloģiskajos izrakumos. Arī es piekritu, un tovasar raku Ērgļos kapulaukā pie Pulgošņa ezera, pēc tam Ikšķiles baznīcā,” atminas Dace Tabūne. “Tas bija ļoti interesanti – sapratu, ka man jāiet uz vēsturniekiem un varbūt būšu arheologs. Arheologs gan no manis nesanāca, bet kā topošajam vēsturniekam man prakse bija Āraišu ordeņpilī. Tā vasara bija ļoti lietaina, tādēļ arheologs Jānis Apals izlēma, ka mums prakse būs Cēsu viduslaiku pils Rietumu tornī zem jumta. Darbu ātri paveicām un, laika apstākļiem uzlabojoties, turpinājām rakt pils Rietumu korpusā. Vienā no atsegtajām telpām tika atrasti divi sieviešu skeleti, pie viena no tiem kopā ar citām senlietām atradām arī septiņus ar pusi ungāru zelta dukātus. Tas tolaik bija un joprojām* ir lielākais zelta atradums arheoloģiskajos izrakumos Baltijā. Balvā dabūjām pa kafijas tasītei un kūkas gabaliņam, ko nobaudījām turpat pie skeleta. Man piešķīra titulu Zelta meitene un Pletenberga privilēģiju, tas ir – simbolisku atļauju arheoloģiskajos izrakumos rakt līdz mūža galam. Neliegšos, ar to lepojos visu mūžu un laiku pa laikam arī roku. Pēdējoreiz gan 2021. gadā.”

Vēstures izzināšana iedvesmo

Pirmā darba diena Cēsu muzejā bija 1976. gada 11. februāris. “Sāku strādāt par kalpotāju ar 60 rubļu algu. Citu neko man neprasīja, tikai: vai es protu rakstīt ar rakstāmmašīnu? Atbildēju apstiprinoši, kaut gan patiesībā rakstāmmašīnai pat īsti tuvumā nebiju bijusi,” atzīstas speciāliste. Taču direktors palīdzējis atrisināt situāciju un Dace brīvdienās cītīgi apguvusi mašīnrakstīšanu.

Reiz gan darba jomā bijis sānsolis uz Baltijas mašīnu izmēģinājumu staciju, kur tolaik varēja saņemt maksimālo algu – 120 rubļu. Tomēr Daci vilka atpakaļ uz muzeju, un, kad pēc dažiem mēnešiem pavērās iespēja atgriezties, viņa piekrita. Nosacījums gan bijis, ka speciālistes pētnieciskā tēma būtu Oktobra revolūcijas periods. “Piedāvājumu pieņēmu un šo savu soli nekad nenožēloju. Par politiku šai kontekstā nekad īsti nedomāju. Galvenais nebija vis vēsturiskie fakti, bet notikumos iesaistīto cilvēku dzīves stāstu izzināšana tajā sarežģītajā laikā,” saka Dace Tabūne un atzīst, ka tā odziņa muzeja darbā ir viss, kas saistās ar krājumu, tā komplektēšanu, komunikācija ar cilvēkiem, no kuriem tiek iegūti materiāli, kas ļauj vēl vairāk iepazīt pilsētu un novadu. Ļoti interesanta ir arī izstāžu veidošana.

Unikālais sarkanbaltsarkanais

Cēsu muzejā glabājas unikālas vēstures liecības, un viena no pērlēm ir vecākais līdz šim Latvijā atrastais, 1916. gadā darinātais sarkanbaltsarkanais karogs, kura autors ir skolotājs un rakstnieks Jānis Lapiņš no Veselavas pagasta.

“Karogu glabāja Lapiņu ģimene un 1997. gadā to uzdāvināja muzejam. Tā ir mūsu īpašā bagātība. Atceros, ka pie mums viesojās rundālieši, un viņi uzreiz paņēma karogu līdzi, lai to restaurētu, par savu darbu nepaprasot nevienu santīmu. Starp citu, 1988. gada 22. oktobrī tieši Cēsu muzeja ēkas tornī tika uzvilkts Latvijā pirmais sarkanbaltsarkanais karogs uz mūžīgu palikšanu. (Svētā Gara tornī uzvilka pēc tam – red.) Ar Latvijas neatkarības iegūšanu un atjaunošanu unikālu vēstures liecību Cēsu muzejā patiešām nav maz. Piemēram, Cēsīs ir dibināta viena no pirmajām topošās Latvijas armijas kaujas spējīgajām vienībām Cēsu rota un tieši šajā ēkā, kurā šobrīd sarunājamies, tika parakstīts rīkojums par rotas dibināšanu un iecelts tās pirmais komandieris, kurš bija mums labi zināmā tēlnieka Kārļa Jansona brālis Artūrs Jansons. 1933. gadā pie muzeja ēkas, Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulks, tika novietota šo faktu apliecinoša piemiņas plāksne. Padomju okupācijas pirmajos gados tā noņemta un aizvesta uz akmeņkaļu darbnīcu utilizēšanai, kur strādāja tēlnieks, Lāčplēša ordeņa kavalieris Fricis Ešmits. Viņš plāksni parādīja Mākslas akadēmijas studentam, tēlnieka Kārļa Jansona dēlam Andrejam Jansonam, kurš ar draugu bija ienākuši darbnīcā. Viņi to paņēmuši un aiznesuši uz Jansonu dzimtas mājām Siļķēm un aprakuši zem eglītēm. Kad sākās Atmoda, plāksne atgriezās savā vēsturiskajā vietā, nu jau kā izstādes eksponāts, bet no 2012. gada tā izstādīta pamata ekspozīcijā.”

Dace Tabūne atzīst, ka tad, kad veidojuši 2012. gadā atklāto muzeja ekspozīciju, bijušas diezgan nelielas zināšanas par Cēsu Jaunās pils īpašnieku dzimtas tālākajiem likteņiem divdesmitajā gadsimtā. “Likās, ka tā arī paliks, bet 2015. gada vasarā saņēmu negaidītu zvanu. Piezvanīja Fricis Vebers no Francijas, runāja vāciski, diezgan neskaidrā dikcijā. Sapratu, ka runa ir par Zīversu dzimtu, par ko viņam ir materiāli – vai mūs tas varētu interesēt? Tā mēs ieguvām ļoti vērtīgus materiālus, ar kuru palīdzību noskaidrojās ne viena vien pirms tam nezināma lieta. 2018. gadā saņēmām ne mazāk vērtīgu dāvanu no Sanktpēterburgas, kur Anna Hotiminska vecmāmiņas albumā ieraudzījusi pili, kas sievieti ieinteresējusi. Ar interneta palīdzību viņa noskaidrojusi, ka albums ir par Cēsu pili deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā. Hotiminsku ģimene albumu ar pirms tam nekur neredzētām fotogrāfijām, tostarp vienīgo līdz šim zināmo Cēsu Jaunās pils interjera foto, atveda uz Cēsīm un uzdāvināja muzejam,” priecājas speciāliste.

“Ļeņinu” nelaiž muzejā

Vēsture veidojas mūsu acu priekšā, un Dace Tabūne pastāsta par kādu eksponātu no Atmodas laika: “Bija lēmums, ka Cēsu Ļeņina piemineklis jāsaglabā vēsturei un pēc demontēšanas jāved uz muzeja dārzu. Savukārt muzeja Tautas frontes grupa protestēja, un muzeja speciālistes, sadevušās rokās, sastājās vārtos, lai Ļeņinu nevarētu ievest pils dārzā. Piebrauca auto ar celtņiem un pārcēla pieminekli pāri mūra sienai. Tā Ļeņins koka kastē pils dārzā nostāvēja vairāk nekā divdesmit gadus. Skulptūra ir muzeja krājumā, un vēsturi pārveidot nevaram. Tā vienkārši ir, lai cik sarežģīta tā būtu. Piemēram, Ļeņina tēlu veidojis tēlnieks Kārlis Jansons. Tas pats, kurš ir autors arī Latgales Mārai, Jelgavas Lāčplēsim un Jāņa Čakstes piemineklim Meža kapos.”

Patruļkuģa “Cēsis” krustmāte

Kopš 2012. gada Dace Tabūne ir arī Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku flotiles krasta apsardzes patruļkuģa Cēsis krustmāte.

Pēc Latvijas valsts pasūtījuma Jūras spēkiem tika būvēti pirmie pieci patruļkuģi. Tika nolemts, ka kuģiem dos to pilsētu vārdus, pie kurām notikušas nozīmīgākās kaujas Latvijas Neatkarības kara laikā. Viens no kuģiem nosaukts Cēsu vārdā.

“Pilsētai bija jāizvēlas krustmāte, un izvēle krita uz mani. Varbūt tāpēc, ka tolaik nobeigumam tuvojās muzeja ēkas Jaunās pils restaurācija un ekspozīcijas iekārtošana. Es kā muzeja vadītāja turēju roku uz pulsa visos procesos. Nozīme droši vien bija arī tam, ka esmu no kuģinieku, no Pūliņu dzimtas, kam 19. gadsimtā piederēja lielākā buru kuģu flote Baltijā. Esmu viena kuģa īpašnieka, kapteiņa Sandera Pūliņa mazmazmeita. Pašu kapteini gan neesmu redzējusi, bet no savas bērnības vēl atceros kapteiņa kundzi un viņas stāstus, kā, dodoties kāzu ceļojumā, viņus Vācijas un Francijas ostās sagaidījuši vīri goda mundieros ar baltām rozēm rokās.” Dace Tabūne atminas, ka, dodoties uz patruļkuģa ūdenī nolaišanas ceremoniju Brēmenē, kuģu būvētavā “Abeking&Rasmussen”, bijis uztraukums ne tik daudz par savu runu, cik par šampanieša pudeles sišanu pret bortu, kas kuģim nozīmē veiksmi un izdošanos. “Uztraukumi bija veltīgi, jo viss ir noorganizēts tā, ka jānospiež tikai īpašs kloķis un pudele pati sašķīst. Kuģa ūdenī nolaišanas pasākums bija bezgala satraucošs un patiešām brīnišķīgs un neaizmirstams mirklis. Klāt bija arī topošais kuģa komandieris, flotiles vadība u.c. Par vienu no savas dzīves jaukākajām balvām, ko esmu saņēmusi, es uzskatu komunikāciju ar kuģa komandu, kas man visu laiku ir sagādājusi prieku. Esmu kļuvusi par sava veida saikni starp Cēsu pilsētu un kuģi. Ja kuģim jāatrodas jūrā, tad arī tur jābūt, bet, ja 11. novembrī kuģis ir krastā, uz Cēsīm dodas visi, kuri var, lai parādes formas tērpos maršētu lāpu gājienā kopā ar cēsniekiem. Kuģinieki vairākkārt piedalījušies arī Cēsu sestdienas talkās: kopuši Vācu kapus, piedalījušies Jaunās pils un Izstāžu nama tīrīšanas darbos, ložņājuši pat pa griestu sijām, karājušies siksnās pie Lademahera torņa sienas. Cēsu muzejs, vēl pagājušo gadu ieskaitot, kuģa komandas cilvēku bērniem Ziemassvētkos dāvināja saldumu paciņas. Ceru, ka šo skaisto tradīciju izdosies saglabāt, jo bērni šo pārsteigumu patiešām gaida,” teic kuģa krustmāte.

Kā piesaistīt tūristus

Dace Tabūne lepojas, ka viņas direktorēšanas laikā risinājās pils restaurācijas process. Tas bijis interesants laiks: sarunas, konsultācijas, ekskursijas, ceļojumi un daudz kas cits, vērojot arī to, kas notiek pasaulē: “Ekspozīcijas veidošanas process nebija viegls un vienkāršs, mēs izzinājām sabiedrības viedokli, arī pašvaldības vadības. Aptaujājot gan Latvijas, gan ārzemju tūristus, noskaidrojām, ka viņi brauc uz Cēsīm, lai tieši izzinātu pilsētas vēsturi, nevis apskatītu vienu no daudzajām pasaules pilīm, kas, piemēram, Vācijā skatāmas ik pēc 20–40 kilometriem. Ja cilvēki brauc uz Cēsīm, tad viņi par šo vietu grib kaut ko uzzināt. Tad mēs nolēmām iet vidusceļu – respektēt pils vēsturiskos interjerus un paralēli rādīt arī nozīmīgāko no mūsu vēstures. Izveidojās arī situācijas, kad mums vajadzēja konsultantus un padomdevējus. Izveidojām Cēsu pilsmuižas attīstības konsultatīvo padomi kopā ar arhitektu Arturu Lapiņu un viņa kolēģiem no AIG, kopā ar restauratoriem, ar interjeristu Daini Bruģi, un, pateicoties pilsētas vadības izlēmīgai rīcībai, mums izdevās projektā ieviest vajadzīgās izmaiņas un panākt rezultātu, ar kuru lepojamies,” atceras muzeja speciāliste.

Reiz viņa aicināta strādāt Ventspilī, bet pēc ilgākām pārdomām tomēr nolemts palikt šeit. “Ik pa laikam aizbraucu uz Talsiem, tā tomēr ir mana dzimtā pilsēta, bet es jau ļoti agri aizgāju savā dzīvē, un mājā, kuru Talsos uzcēla mani vecāki, es tā īsti nekad neesmu dzīvojusi. Cēsis man ļoti patīk, un dzīvē bijuši ļoti emocionāli brīži, saistīti tieši ar šo pilsētu. Man patīk, ka Cēsu muzejam ir viduslaiku dārzs, pat sava dārzniece. Blakus atrodas amatnieku darbnīcas, un ikdiena sezonas laikā te rit aizraujoši,” priecājas Dace un lepojas, ka bijis laiks, kad Cēsu muzejs tūristu apmeklējuma ziņā turējās pirmajā desmitniekā visā valstī. Nevis starp pašvaldību muzejiem, bet visu Latvijas muzeju konkurencē. Arī tagad nevarot sūdzēties par apmeklētāju trūkumu. Visvairāk tūristu ierodas no Vācijas, no kaimiņzemēm – vairāk lietuvieši, mazāk igauņi. Ir ciemiņi no Francijas, ASV, Japānas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Dace Tabūne - muzejniece ar sirdi un dvēseli" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Tanki "Leopard 2", ko Kanāda apsolīja Ukrainai, jau nogādāti Polijā