Zīmīgi, ka "kremlinu" naida runa tika vērsta ne tikai, kā jau ierasts, pret ASV, Vāciju un Poliju, bet šoreiz asi pārmetumi tika veltīti arī Baltijas valstīm, īpaši Latvijai, apvainojot mūs rusofobijā un nacisma atdzimšanā.

Naida runa par Latviju

Pārmetumus mūsu valstij izteica gan raidījumu "60 minūtes", gan "Vakars ar Vladimiru Solovjovu" dalībnieki. Tiem par iemeslu kļuva Latvijas prezidenta Egila Levita paustais, ka "Krievija ir novēlojusies nācija, jo Krievija īsteno politiku, kura bija raksturīga Eiropas valstīm 19. gadsimtā". Levits norādīja: "Lieta tāda, ka citas valstis, tai skaitā arī Francija un Vācija, imperiālisma idejas ir atmetušas un ir veiksmīgi tikušas galā ar savas politikas transformēšanu." Vienlaikus prezidents pauda nožēlu, ka Krievijā šādas īstas politiskās transformācijas nekad nebija notikušas un ka, pat zaudējot Ukrainā, Krievijas imperiālisma idejas nemainīsies.

Krievu propagandistiem Levita teiktais bija kā bullim sarkana lupata, turklāt tas tika sagrozīts. Proti, "politologs" Vitālijs Tretjakovs, kurš pazīstams ar bēdīgi slaveniem izteicieniem par Poliju, nosaucot to par Eiropas lielāko riebekli un apgalvojot, ka poļus neviens nevar ciest, šoreiz par Levita pausto apgalvoja, ka viņš nosaucis krievus par atpalikušu (nevis novēlojušos) nāciju. Līdz ar to, viņaprāt, šāds apvainojums esot uzskatāms par pietiekamu "casus belli" (kara iemeslu) un uz to esot jāreaģē, piesakot karu Latvijai. Tas gan nenozīmējot, ka tūlīt būtu jādodas uzbrukumā Latvijai, bet vismaz vārdiskam kara pieteikumam jābūt. Tas būtu smieklīgs apgalvojums, ja netiktu izteikts pilnā nopietnībā. Uz raidījuma vadītāja Jevgēņija Popova jautāto, vai Tretjakovs apzinās, ka tas būtu kara pieteikums Ziemeļatlantijas aliansei, pašpasludinātais politologs vieglprātīgi attrauca, ka alianse viņu neinteresējot un Krievijai ar to neesot nekādu attiecību. Tretjakovs arī klāstīja, ka līdz padomju varas nodibināšanai Rīgā esot dzīvojuši tikai vācieši un ebreji un nekādu latviešu tur neesot bijis. Tāpat Latvija neesot devusi nekādu pienesumu pasaules kultūrai.

Tikmēr militārais eksperts Igors Korotčenko pauda, ka Krievijai pēc šādiem Levita izteikumiem jānosaka pilnīgs tirdzniecības embargo ar Latviju, jo neesot pieļaujams, ka šāda brūnos toņos iekrāsota valsts pelna uz Krievijas rēķina. Tāpat viņa ieskatā Krievijai vajadzētu beigt saudzēt Latvijas politisko eliti un būtu jāatver arhīvi, kuros esot redzams, ka mūsu politiķi padomju laikos esot aktīvi sadarbojušies ar PSRS drošības iestādēm, tostarp čeku. Korotčenko arī izteicās, ka padomju laikos katrs ceturtais latvietis esot bijis čekas ziņotājs. Pārējie propagandisti līksmi metās papildināt, ka, savukārt, vācu laikā ar nacistiem esot sadarbojies katrs otrais Latvijas iedzīvotājs, kas, maigi sakot, neatbilst patiesībai. Korotčenko arī klāstīja, ka Levita tēvs esot apsveicis Latvijas "iestāšanos" PSRS un, iespējams, esot sadarbojies ar PSRS drošības iestādēm.

Ļoti nepatīkamus vēstījumus Baltijas valstīm pauda propagandists Vladimirs Solovjovs un radikālais politologs Sergejs Mihejevs. Viņu ieskatā, ja pēc 1991. gada neatkarību atguvušās valstis apdraud Krieviju, tad esot pilnīgi leģitīmi pārskatīt Krievijas lēmumus par šo valstu neatkarības atzīšanu. Aizvien vairāk un vairāk izskan tēzes par Krievijas vēsturiskajām zemēm un Krievijas vēsturiskajām tiesībām uz tām. Piemēram, Solovjovs klāstīja, cik lielisks esot bijis Padomju Savienības apkaunojošais iebrukums Somijā 1939. gadā, jo tā rezultātā agresorvalsts esot atguvusi savas vēsturiskās teritorijas, kuras citādi būtu nonākušas Hitlera pakļautībā un būtu tiešs drauds.

Solovjovs pauda, ka to vajadzētu ņemt vērā arī Baltijas valstīm, kuras "pārāk daudz muld un rada eksistenciālus draudus Krievijai". Protams, draudi neesot militāri, bet mūsu valstis varot kļūt par placdarmu, no kura Rietumi var veikt uzbrukumus Krievijai. Jāatceras, ka tieši šāda retorika bija par pamatu Krievijas kara bāzu izvietošanai Latvijas teritorijā pirms Otrā pasaules kara un faktiski ievadīja mūsu valsts okupāciju. Skaidrs, ka Krievija var voluntāri izlemt, kurā brīdī tai šķiet, ka Baltijas valstis ir kļuvušas par to apdraudošu placdarmu.

Putins atklāti draud

Propagandas raidījumos plaši tika atspoguļoti Staļingradas kaujas 80.gadskārtas atceres pasākumi, kas notika Volgogradā (kādreizējā Staļingrada) un kur bija uzstādīta arī Staļina biste. Atceres gadskārtas patoss ir nepārprotams - vēsture atkārtojas un atkal Krievijai ir jāstājas pretī nacistiem. Kremļa ideologi pauda, ka līdz ar vācu tanku piegādi Ukrainai karš esot ieguvis sakrālu raksturu un nu jau tas katram krievu karavīram būšot svētais karš. Putins savā uzrunā pieminēja, ka tas esot neiedomājami, ka 80 gadus pēc Staļingradas uzvaras vācu tanki atkal braukšot pa Krievijas zemi. Faktiski ar šādiem apgalvojumiem pilnībā tiek noliegts Ukrainas valstiskums un pateikts, ka Ukraina ir Krievijas sastāvdaļa. Par Rietumu bruņojuma piegādi Krievijas autoritārais līderis vien norādīja, ka uz radītajiem draudiem atbildēs ne tikai ar bruņutehniku, kas ir tieši kodoldraudi.

Kā vēsta laikraksts "The New York Times", ASV administrācijas amatpersonas apgalvo, ka cenšas atšķirt Putina draudus no viņa faktiskajām iespējām izmantot kodolieročus, cerot tās novērst. Pagaidām ASV neesot pierādījumu, ka Krievija pārvietotu kodolieročus uz kaujas lauku, lai gan attiecībā uz mazajiem kaujas lauka ieročiem, tostarp tādiem, kas var ietilpt artilērijas lādiņā, pārvietošanas varētu arī palikt nepamanītas. Laikraksts arī norāda, ka ASV amatpersonu ieskatā, ja Putins vēlēsies paaugstināt trauksmes līmeni, viņš rīkos publisku kodolieroču pārvietošanas šovu.

Staļingradas kaujas atceres kontekstā līdztekus vēsturisko notikumu sentimenta uzkurināšanai ideologi arī pārliecinoši pauž, ka Rietumi pašlaik vēlas īstenot sen loloto vēlmi atriebties Krievijai par tās uzvaru Otrajā pasaules karā. Tas gan skan tik neloģiski, cik vien iespējams, jo Rietumu sabiedrotie bija tieši šīs uzvaras sekmētāji un bez to iesaistes, iespējams, kara iznākums būtu pilnīgi cits. Interesanti, ka propagandisti, pieminot Otro pasaules karu, pašlaik dara visu, lai diskreditētu tā laika sabiedrotos. Piemēram, tiek stāstīts, kā Francija atbalstījusi fašistus, kā tā nemaz nav vēlējusies karot PSRS pusē utt. Proti, uzvara Otrajā pasaules karā ir tikai ekskluzīvs krievu īpašums un pašlaik visa Rietumu pasaule par to vēlas atriebties. Ikvienam tā laika vēstures pārzinātājam šādi spriedumi izklausās pēc murgiem un apzinātas faktu sagrozīšanas, taču krievu sabiedrība to pieņem visā pilnībā.

Līdztekus atdzimst retorika par vareno padomju pagātni, un "kremlini" uzsver, ka Krievijai par nevienu savas vēstures lappusi nav jākaunas. Vēl vairāk - padomju laika pagātne esot skaista un varena un tās vērtības esot jāiedzīvina arī šodienā. Tāpat uzkrītoši bieži tiek citēti dažādi Staļina izteicieni, kas liecina, ka netieši šis tirāns sabiedrības acīs tiek reabilitēts un atkal padarīts pievilcīgs, īpaši iepretī propagandistu nīstajam Hruščovam un Gorbačovam, kuru daudzi sauc par valsts nodevēju.

Ielas jādēvē kara noziedznieku vārdos

Krievijas propagandistu greizo spoguļu karaļvalstī izskan vaimanas, cik tas ir slikti, ka Arsēnijs Pavlovs tik daudziem Krievijas jauniešiem ir nepazīstams, lai gan viņš esot mūsu laika varonis. Tāpat nožēlojami esot tas, ka viņa dzimtajā Uhtā aizvien vēl neesot Pavlova vārdā nosauktas ielas. Nezinātājiem jāpaskaidro, ka Pavlovs, labāk zināms ar iesauku "Motorola", bija prokrievisko separātistu bataljona "Sparta" komandieris, kas piedalījās pret Ukrainas valdību vērstās militārās darbībās Austrumukrainā, Doneckas tautas republikas pusē, un gāja bojā 2016. gadā. Ukrainas puse Pavlovu apsūdz kara noziegumos un Ukrainas karagūstekņu nogalināšanā. Jānorāda, ka pēc "Motorolas" nogalināšanas Ukrainas Aizsardzības ministrijas pārstāvis pretterorisma operācijas jautājumos Andrijs Lisenko pauda pārliecību, ka ar savu bojāeju viņš esot izbēdzis no nenovēršamā mūža ieslodzījuma par saviem pastrādātajiem noziegumiem, piemēram, neapbruņotu karagūstekņu slepkavībām un marodierismu.

Tikmēr, kā jau minēts, propagandisti cenšas viņu iztēlot kā varoni, kura vārdā jāpārdēvē ielas un jānosauc skolas. Kāds ideoloģiskais cīnītājs pat izsaucās, ka tie, kas negrib ielu nodēvēt Pavlova vārdā, agri vai vēlu to nosauks Romāna Šuheviča vārdā. Šuhevičs bija viens no ukraiņu politiskajiem un militārajiem līderiem 20. gadsimta pirmajā pusē un viens no Ukraiņu pretošanās armijas izveidotājiem un tās komandieris. Viņš bija Ukraiņu Nacionālistu organizācijas faktiskais vadītājs no 1943. līdz 1950. gadam. Tātad krievu ieskatā nepārprotams fašists.

Kā redzams, krievu propagandisti izmisīgi meklē šā asiņainā kara varoņus, ko piedāvāt Krievijas sabiedrībai. Tas nekas, ka viņu varoņi Rietumu acīs ir kara noziedznieki. Kremļa ideologi savus noziegumus iztēlo kā varoņdarbus. Tajā pašā laikā Vācijas ģenerālprokurors Pēters Franks paziņojis, ka viņa birojs ir savācis "simtiem" pierādījumu, kas liecina par kara noziegumiem, kurus Ukrainā pastrādājusi Krievijas armija, un nepieciešami starptautiski pūliņi, lai vainīgos sauktu pie atbildības.

Aiz propagandas priekškara: starp Krievijas likumīgiem mērķiem esot arī Vācijas augstākās amatpersonas