Atštaukas ir Lielās folkloras balvas ieguvējas, kultūras zīmes Latviskais mantojums īpašnieces, par viņām režisors un rakstnieks Andrejs Migla uzrakstījis grāmatu Kurzemes spraunās atštaukas.

Mūsu otra ģimene

Marita Lūriņa-Stelmakere: “Atštaukas jau nav kaut kāds ansamblis vai pulciņš. Izveidojām Atštaukas, kad mēs visas vienā ģimenē – Liepājas teātrī – cita 30, daža vairāk, cita bišķīt mazāk gadu jau bijām dzīvojušas. Kādreiz teātris bija kā ģimene, visa dzīve notika kopā. Mums Atštaukas piedeva vēl lielāku ģimeniskumu.”

Vija Āboliņa: “Mēs cita citu mīlam, neskatoties uz trūkumiem. Kopā mums ir ļoti labi. Esam pazīstamas jau piecdesmit gadu!”

Aina Karele: “Atštaukās visas esam zvaigznes, un tur arī slēpjas tas īstais sāls.”

Valda Vīksne: “Man šeit ir sajūta kā starp savējām meitenēm, un tas ir pats galvenais. Mēdzam sastrīdēties, bet tās ir manas meitenes. Ja kādai ir slikti, mēs cita par citu stāvam un krītam.”

Ināra Kalnarāja: “Sākumā mums bija uzstādījums, ka Atštaukas ir vai nu visas, vai neviena, bet tas ir tik grūti izdarāms. Tagad mums ir tā – brīžiem uzstājamies astoņas, citreiz sešas, reizēm desmit un tad ar programmām improvizējam. Ja ir izveidota vesela programma un kādas trūkst, tad jādomā, kurš runās vietā, kurš ko darīs, un tas tomēr prasa koncentrēšanos.”

Dace Lūķe: “Kad uzstājamies, ļoti jūtam viena otru. Ja jūtam, ka vienai tūlīt aizies šķērsām, pārējās metas iekšā sakāmajā tā, ka publika nejūt, kas noticis.”

Pašas bagātināmies un citiem dodam

Vija Āboliņa: “Te ir tā īstā latviskā sajūta, jo būtībā nav jau citas vietas, kur tā justies. Arī mājās tā jūtos, bet kopumā, īpaši Liepājā, kur ir tik daudz nelatviski runājošu cilvēku, pa ielu ejot, uzposušās tautas tērpos, esam dzirdējušas arī ļoti nepatīkamus vārdus. Jāsaka tā – esmu pagurusi, veca un vairs nevelku tautas tērpu, ejot pa pilsētu, taču kādreiz, pirmajos gados, es pilnīgi aiz tāda spīta gāju tautas tērpā – kaut spļaujiet man virsū! Pateicoties Atštaukām, esmu vairāk iedziļinājusies folklorā, un man tik ļoti patīk latviešu dzīvesziņa. Neesmu ticīga, bet cenšos dzīvot, ievērojot baušļus. Tie visi ir arī latviešu tautasdziesmās, tikai izteikti ar ļoti skaistiem, dzejiskiem vārdiem, nevis tā vienkārši – tev nebūs zagt! Bet tur ir skaisti pateikts – ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes, un klausiet, bērni, tēvs, māmiņu. Un mūsu valoda! Es nesen braucu autobusā un domāju: mijkrēslis un krēsla – kā tie atšķiras? Kurš ir tas mazākais? Laikam mijkrēslis, un tad seko krēsla. Bet ir tik daudz skaistu vārdu, kas mums ir zuduši. Gaišs – tumšs, vairāk citu nav. Latviešu valoda taču ir tik krāšņa! Man bērns, skolā iedams un lasīdams Viļa Lāča darbu Vanadziņš, vaicāja: “Nesaprotu, kā viņš aizbrauca selgā?” Jo zināja tikai Selgas cepumus. Kā var aizbraukt selgā? Kā var iebraukt cepumos? Tad jāstāsta – nē, vārdiem ir dažādas nozīmes, arī šim, un tās ir piemirstas. Atštaukās notiek valodas bagātināšana – mēs pašas bagātināmies un arī citiem to dodam.”

Ināra Kalnarāja: “Es lielīšos ar valodu, jo kurzemniekiem, piemēram, Rucavai, ir ļoti skaista literārā valoda dziesmās, tāpēc mēs izveidojām Rucavas programmu. Austra Pumpure bija dzimusi rucavniece, viņa neskopojās ar padomiem un kopā ar teicēju Annu Rogu uzrakstīja mums programmu īpašajā Rucavas valodā Rucavas valodiņa. Tagad, pēdējā folkloras festivāla Baltica skatē, nolikums bija Valoda, bet es to īsti nesadzirdēju. Zinot, ka būs viss Dienvidkurzemes novads, mēs neaiztikām ne Rucavu, ne Bārtu. Izveidojām programmu ar idiomām, jo bērni nezina, ko nozīmē, piemēram, notiesāt pusdienas maizi, dūša kā miets. Bet sajūta palika tāda, ka cilvēki neuztvēra, jo zina vairs tikai vārdu īsto nozīmi. Ģimenēs tā vairs nerunā, bērni vairs šos vārdus nezina, un tā aug paaudzes.”

Dace Lūķe: “Var jau tā nerunāt, bet, ja lasi latviešu klasiķu darbus, tad tur viss ir. Taču cilvēki nelasa – nav laika, nav interesanti. Un vārdi mirst.”

Vija Āboliņa: “Piemēram, meita man nesen pārsūtīja no sava Instagram, kur kāds raksta, ka irbes nav tikai putni, bet arī adāmadatas. Es viņai rakstīju pretī – nav irbes, ir irbi.”

Uzkrāta milzīga bagāža

Aina Karele: “Atštaukas nebija radītas speciāli. Liepājas teātra sezonas noslēguma izrādei Austra Pumpure mums mācīja dziesmas, pēc mēģinājuma viņa turpināja dziedāt tautasdziesmas. Bijām ieinteresētas – ko tu tur dziedi, kas tas ir? Mēs arī gribam. Iemāci!

Tā mēs sākām. Pēc tam tapa izrāde Smejies, bet neapsmej, kurā bija apvienotas latviešu tautasdziesmas, parunas, teikas, anekdotes. Pēc tam radās Raganu un Pirts programma. Visas šīs lietas kaut kā interesanti un viegli mums pavērās, kļuva arvien saistošākas, cilvēki gribēja mūs iepazīt un aicināja ciemos. Kur tikai mēs neesam bijušas pa šiem gadiem – arī visādās ārzemēs un festivālos! Kristībās, kāzās un pat bērēs esam dziedājušas. To visu bagāžu nemaz nevar izstāstīt!”

Ināra Kalnarāja: “Mūsu spēks, luste un prieks jau pārnesas arī uz publiku. Tāpēc cilvēki no mums gaida nevis to lēno, rituālo, bet enerģiju. Tagad ir visādas kopas, pat nevar saprast, kādā stilā tās dzied un spēlē un ar kādiem instrumentiem, bet tolaik mēs bijām kā baltie zvirbuļi. Mums piešķirta arī zīme Latviskais mantojums – nevis kaut kādas dievturu zīmes un vēl kaut kas.

Bāriņu dziesmas ir bāriņu dziesmas, klaušu dziesmas ir klaušu dziesmas, bet latvietis vienalga kurā laikā ir arī priecājies, mīlējis, ir svinējis. Nav mūžīgi stāvējis pie koka un raudājis. Kā tad viņš būtu varējis izdzīvot līdz šai dienai cauri visiem laikiem? Man liekas, tas ir mūsu ieguvums un spēks. Tagad gan paliekam vērtākas, rāmākas. Bet dzīve ir dzīve.”

Marita Lūriņa-Stelmakere: “Dzīvoju ar apziņu, ka tādas kā mēs, Atštaukas, esam vienīgās visā pasaulē, jo esam simtprocentīgi profesionālu aktrišu folkloras kopa; otras tādas nav! Mēs esam unikālas! Tāpēc katrreiz uzstājos ar paceltu galvu. Visus šos 30 gadus esam turējušas savu solījumu, kuru devām pirmajā dienā, – kā mēs sākām, tā arī aiziesim līdz pēdējai, un pati pēdējā no mums izdzēsīs gaismu. Nevienu jaunu klāt neņemsim. No malas neviens pat nevar mūsu kolektīvā ienākt, jo nesapratīs ne mūsu domu gājienu, ne humoru, savstarpējo apcelšanu.”

Aina Karele: “Kad esmu kopā ar savu ģimeni, man bieži saka – Aina, dziedi! Domāju – ārprāts, es nezinu vārdus! Kad esmu kopā ar Atštaukām, pēkšņi protu pat tūkstoš dziesmu, bet viena pati mājās – nekā.”

Ināra Kalnarāja: “Ir kaut kā dīvaini. Kad folkloras kopu uzliek uz melnās skatuves pie mikrofoniem, tad man ir sajūta, ka tas ir garām kasei. Jo mums labāka jušana pie cilvēkiem, kad redzam viņu acis. Bet, kad uzkāp uz lielās melnās skatuves un esi piesiets pie statiskā mikrofona… Rīgā, Dzegužkalnā, vienmēr ir mutes ar statīviem, pie kurām esam piesietas, un mēs tur esam bijušas katros Jāņos jau 15 gadu. Mēs, protams, dziedam, un viss notiek, bet folklorai jābūt starp cilvēkiem. Dzegužkalnā pašām bija jautri, jo tik jaukus svētkus kā tur neesmu piedzīvojusi nekur citur, bet 15 gadus Jāņos mēs bijām prom no ģimenēm. Brīvdabas muzejs arī mums ir mīļa vieta, esam tur vairākas programmas, nodarbes vadījušas.”

Tik daudz piedzīvojumu un labu atmiņu

Marita Lūriņa-Stelmakere: “Mēs nekad uz ārzemēm nelidojam, bet vienmēr braucam ar autobusu, un tas ir ilgi un grūti. Tomēr tā atkal ir nenormāli liela kopības izjūta. Vienmēr izveidojam maršrutu kā ekskursijai, lai brauciens nes baudījumu, dod zināšanas. Uz Itāliju esam braukušas vairākas reizes, bet manā atmiņā spilgti palikusi maza pilsētiņa Bračāno. Tur mēs dzīvojām puspabeigtā fazendā, kas atradās ārpus pilsētas. Uz fazendu varēja nokļūt tikai ar saimnieku nenormāli sagrabējušo, netīro auto, jo autobuss pa ceļu – taciņu – kalnā nevarēja uzbraukt. Mums vajadzēja gan uz koncertiem, gan atgriežoties braukt ar to mašīnu, un dažām pat vajadzēja braucot gulēt bagāžniekā uz grīdas. Auto bija tik drausmīgi noputējis, ka nesapratām, kā apsēsties, lai tērpi nenosmērējas un pēc tam pieklājīgā izskatā varam piedalīties koncertā. Bet tas bija arī tik brīnišķīgi! Mēs sēdējām tur uz terases, tālumā redzējām Romas gaismas. Bija tik nenormāls karstums, ka visa Itālija bija izdegusi, dzeltena, čaukstēja. Apkārt fazendai bija žogs, jo visi saimnieku dzīvnieki staigāja brīvā vaļā: cūkas, kaķis, suņi, zirgi, zosis. Tie naktīs nāca arī pie mums, pa logu iebāza galvas un savā valodā bubināja. Ar saimniekiem sarunāties nevarējām, jo ne mēs angliski mācējām, ne itāliski, tomēr sapratāmies. Viens runāja itāliski, cits latviski, bet mēs kā aktrises ar šķobīšanos, ar rokām pat veselus stāstus izstāstījām. Itāļi ir temperamentīga tauta, bet mēs, latvietes, arī gandrīz tikpat temperamentīgas. Itāļi arī ir sajūsmā par latviešu sievietēm, jo latvietes ir vienas no skaistākajām pasaulē. Visos braucienos katra no mums varēja dabūt pa brūtgānam.”

Vija Āboliņa: “Itālijā mēs, blondīņu kompānija, iegājām veikaliņā nopirkt picu, un pēc mums tur ienāca arī kāda itāļu kundze. Ilgi skatījās, beidzot sadūšojās un paprasīja: “No kurienes jūs esat, tik skaistas sievietes?” Latvijā tā diez vai kāds pajautātu.”

Dace Lūķe: “Arī Latvijā mums gājis ir visādi. Reiz bija trīs koncerti dienā, pēdējais – Rīgā, Lido. Aizbraucam, ir karsts, no autobusa izkāpjam nogurušas, it sevišķi Austra Pumpure bija galīgi sanīkusi. Mūs tādā paskatā redzot, ienāk administratore un satraukta vaicā: “Vai jūs spēsit? Vai jūs vēl varēsit?” Atbildam, ka varēsim. Un, tiklīdz Austra sāka spēlēt ģitāru, tā uzreiz visa drūme pilnīgi aizgāja projām.”

Valda Vīksne: “Gluži neticams piedzīvojums bija kādā ciemā aiz Saldus. Visu izdarāmies, savu programmu parādām. Dodamies uz autobusu, kad organizatori mūs pārsteidz ar jautājumu, kur ir mūsu instrumenti, jo viņiem vēl balle esot paredzēta ar orķestri. Viņi nebija zinājuši, kas mēs vispār esam. Ko darīt? Mums ir karotes, Austrai ģitāra, vēl vijole. Piepūtām vaigus, spēlējām visus valšus, polkas, un beigās visi dejoja, visiem bija labi. Kad bija pauze, viņi palaida maģīti, bet visi sēdēja un gaidīja mūs. Piepūtām atkal vaigus un spēlējām. Taču pēc tam autobusā iekāpām pilnīgi bez balss. Ja vajag, tad mēs izdarām, nekad nepadodamies!”

Jūtam, ka esam vajadzīgas

Ināra Kalnarāja: “Es atkal par tām grūtām lietām, jo nāk skates, jāgatavo programmas, un ir nolikums, kas ir tik stingrs un strikts. Es izlasu, man viss ir skaidrs. Vienā Balticā tēma bija par pilskalniem, un mēs sagatavojām smuku programmu. Zināt, ko teica žūrija? Par daudz profesionāla. Viss. Tagad tu sāc domāt – kā tad man jātaisa, ja par daudz profesionāli? Tā bija izzinoša programma, ar latviešu tautasdziesmām. Tur daudz kas bija, patiešām interesanta, par Kurzemes pilskalnu vēsturi. Mēs pirms tam bijām arī Apriķos, Dzintaru pilskalnā, un suitu kultūras mantojuma glabātāja Lidija Jansone rādīja un teica – tici vai netici, bet redzi, kur ir kurmju caurums, un tur ir sadegušie graudi. Tie nav peļu mēsli. Un joprojām no zemes nāk ārā sadeguši graudi. Tā ir mūsu vēsture, un to tu centies parādīt arī programmās, nesaprotot, kas būs ar žūriju. Taču mums jau rezultātu nevajag.”

Aina Karele: “Mums sākumā milzīgi piekasījās – kā ģitāra var būt folklorā, kas tas ir? Ka tik piekasīties! Tomēr pēc tam daudzi ansambļi mūs tā kā sāka kopēt.”

Vija Āboliņa: “Folklora attīstās un modernizējas, un ir ļoti labi darīt arī ar moderniem piegājieniem. To nevar noliegt, arī laiks iet uz priekšu. Mēs pie tā turamies, citi atkal iet atšķirīgu ceļu. Galvenais, ka tik iet un dara.”

Marita Lūriņa-Stelmakere: “Esam palikušas tik, cik esam, un mūsu gadskaitļi arī ir tādi, kādi tie ir. Mēs pie sevis bijām nosolījušās, ka sagaidīsim tos trīsdesmit un tad metam plinti krūmos. Tad es pārdomājot novēlu savām atštaukām, lai mums tomēr vēl būtu spēks, griba, veselība, vēlēšanās nepielikt punktu. Jo tā sirsnība, ar kādu cilvēki mūs allaž uzņem, tas, ka mēs vienmēr esam savējās...

Tagad bieži mūsu Namīnā notiek semināri, un te vienmēr ir tik daudz cilvēku, arī viesi no dažādām valstīm. Mēs spējam aizraut arī viņus, un interese par mums nezūd jau vairākus desmitus gadu. Tas mani pārsteidz. Arī mūsu pašu jaunieši, kas pēc tam nāk klāt, apskauj, sabučo, grib ar mums uztaisīt kopbildes. Un tā ar katru no mums! Tas atkal dod spēku turpināt iesākto, nepadoties. Jo, kad tu paliec viens ar savām domām, tev šķiet, ka tu vairs neko nevari, neesi vajadzīgs, neesi vairs interesants. Pavisam citādi ir, kad jūtu atgriezenisko saiti. Mēs joprojām ļoti daudz vadām arī mičošanas kāzās. Citreiz viesi un jaunais pāris pusnaktī jau ir pusaizmiguši, bet beigās visi skrien līdz mašīnai mums līdzi, nezina, kā atvadīties. Tas dod milzīgu gandarījumu, spēku dzīvot. Kad es nonāku pie savām Atštaukām, neviena pat nenojauš, ka laukos vai pilsētas dzīvoklī esmu pilnīgi cits cilvēks, gandrīz vai sabrucis. Jo kopā ar Atštaukām es tikai smejos un jokojos, man ir enerģija.”

Dace Lūķe: “Vēlu mums visām dzimšanas dienā optimismu, labu garastāvokli! Lai arī man ir rūpes, sāp kāja vai roka, bet es atnāku pie Atštaukām, un man ir labi. Es gribu būt starp viņām – un lai šāda sajūta nemazinās!”

Igaunijas eksprezidents par karu Ukrainā: "Šis nav tas veids, kā vēlējos, lai tie uzpūtīgie mūs beidzot sadzird"