Jordana dzīvesbiedre Laura ir latviete, arī skolotāja. Abi iepazinušies Maķedonijā (no 2019. gada valsts oficiālais nosaukums ir Ziemeļmaķedonijas Republika), bet pēc kāda laika ceļi atveduši uz Liepāju. Ģimenē aug trīs bērni – septiņpadsmitgadīgais Ogens, četrpadsmitgadīgā Dafina un desmitgadīgais Stefans.

Tikai tādi “čiekurkalni”

“Vienīgais, kā man pietrūkst Latvijā, ir kalni. Manā dzimtajā pusē tie tiešām ir vareni. Salīdzinot ar Maķedoniju, šeit ir tikai tādi “čiekurkalni”, pauguri. Nāku no Maķedonijas pilsētas Velesas. Tur pabeidzu pamatskolu, turpināju mācības vidusskolā galvaspilsētā, bet pēc tam studēju universitātē aizsardzības skolotāja specialitātē,” stāsta Jordans.

Ceļš uz Latviju, uz Liepāju, saistās ar privāto dzīvi. “Mana sieva ir latviete Laura, mēs iepazināmies Maķedonijā, kad viņa piedalījās vienā projektā manā valstī. Laura pēc profesijas ir vēstures skolotāja. Pēc tam vēl piecus gadus nodzīvojām Maķedonijā. Divi no mūsu trim bērniem ir dzimuši tur, bet Liepāju izvēlējāmies tāpēc, ka tā ir sievas dzimtā pilsēta,” paskaidro maķedonietis, sacīdams, ka šeit faktiski visu sācis no nulles. Kad šurp atbraucis, sākumā strādājis divos restorānos par pavāru un pat nācies gatavot maltīti vienam no iepriekšējiem Latvijas prezidentiem.

“Man allaž paticis gatavot ēst, es arī Maķedonijā strādāju restorānā, gāju tur pēcpusdienās palīdzēt. Tomēr sapratu, ka tas īsti nav mans aicinājums. Ko darīt? Mācījos Liepājas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē un tur tagad arī strādāju. Izvēlējos vācu valodu, tā bija mana ideja jau gadiem ilgi. Sākumā patiešām bija grūti, jo man valodas līmenis nebija pietiekami labs. Mums arī bija latviešu gramatika, tā ir sarežģīta, un vispār latviešu valoda nav viegla. Kad ar Lauru iepazinos savā valstī, mēs savā starpā runājām maķedoniski, lai viņa iemācītos valodu. Bet, kad atbraucu uz Liepāju, jau nākamajā dienā uzreiz sāku ar latviešu valodas kursiem. Man latviešu valodā vēl ir problēmas ar garumzīmēm,” pasmaida Jordans.

“Es latviešu valodu mācījos arī ar grupas “Prāta vētra” dziesmām. “YouTube” klausījos dziesmu vārdus. Liepājā arī bieži dodos uz kultūras namu “Wiktorija”, kur notiek dažādu latviešu mūziķu koncerti, un man daudz kas patīk,” atklāj skolotājs. Jordans arī pastāsta, ka apmeklē Liepājas teātra izrādes un viņam patīk arī lasīt: “Pirmo latviešu valodā izlasīju Džeka Londona romānu, un dažreiz tieši gribas latviski lasīt, taču ir grāmatas, kuras vēlos lasīt maķedoniski.”

Par dabu un sēņošanu

Jordana dzimtajai zemei ir bagāta vēsture, kalni, ūdeņi, burvīga daba un daudz baznīcu.

“Maķedonijā dārzeņi un augļi ir sulīgāki, garšīgāki, jo tur ir vairāk saules gaismas. Man arī pašam īpaši ziemas beigās šeit pietrūkst saulīte. Maķedonijā ļoti bieži vasarās ir milzīgs karstums, pat vairāk nekā četrdesmit grādi plusos. Zinu latviešu teicienu: nav sliktu laika apstākļu, tikai nepareizs apģērbs,” pasmaida Jordans un pastāsta, ka agrāk biežāk devies pārgājienos dabā, bet tagad to dara retāk, jo maz brīva laika.

Runājot par latviešu ieražām, Jordans atzītas: “Ogot un sēņot man gan nepatīk, jo nepazīstu sēnes un ogas, nesaprotu, ko drīkst ievākt. Nogriezīšu vēl smuko, sarkano, bet tik ļoti indīgo mušmiri! Labāk tirgū nopērku baravikas vai gailenes, zinu, ka būs pareizās sēnes. Uz sevi šai ziņā nepaļaujos. Maķedonijā arī aug sēnes, bet es nekad neesmu sēņojis. Zinu tikai, ka aug baravikas. Runājot par kokiem, tie Maķedonijā aug kā kurā rajonā. Ozoli, egles, priedes, tur, kur upes, vairāk bērzi, bet Latvijā es pirmoreiz mūžā redzēju, ka no bērziem tecina sulu. Maķedonijā cilvēki nezina, ka no bērziem var arī tecināt sulu. Man patiešām garšo šis dzēriens. Ir arī interesanti pavērot, kā bērzu izurbj un sula lēnām tek.”

Atved aivaru!

Salīdzinot abu valstu virtuves Jordans skaidro: “Garšvielas atšķiras no latviešu ēdieniem. Tur ir viss vairāk – sāļš, salds un ass. Balkānos šai ziņā ir ļoti liela ietekme no Turcijas, turku virtuves. Turki 500 gadus valdīja Balkānos, tur bija turku impērija, un tāpēc ļoti daudz kas no šīs tautas pārņemts. Viena maķedoniešu tradicionālā ēdiena nosaukums ir aivars, bet latviešiem šis ir populārs vīriešu vārds. Ēdiena sastāvā ir sarkanā paprika un baklažāni, jācep uz pannas, un katra maķedoniešu ģimenē to gatavo. Mani latviešu draugi vienmēr lūdz, kad braucu uz dzimteni: atved aivaru! Vēl maķedoniešiem tradicionālas ir īpaši pannā ceptas pupiņas čapči – grapči. Šeit pie zupām liek klāt skābo krējumu, bet Maķedonijā pievieno sarkano paprikas pulveri. Latvijā man ļoti garšo maizes zupa, arī aukstā zupa, bet, piemēram, poļi uzskata, ka tas ir viņu tautas tradicionālais ēdiens. Ļoti garšo arī kefīrs, bet Maķedonijā tāda nav. Dzimtajā pusē pārsvarā ir baltmaize, bet šeit man ļoti garšo latviešu rupjmaize. Kā kurā periodā, bet man garšo arī latviešu saldskābmaize. Medus šeit ir garšīgāks, un esmu arī lasījis, ka ziemeļos tas ir gardāks nekā dienvidos,” salīdzina tagadējais liepājnieks.

Jordans ievērojis, ka, salīdzinot ar latviešiem, maķedonieši ir temperamentīgāki, runātīgāki, bet latvieši pēc dabas ir noslēgtāki. Viņa dzimtās puses ļaudis uzreiz ar nepazīstamu cilvēku var uzsākt nepiespiestu sarunu, bet Latvijā cilvēki ir atturīgāki.

Vaicāts, kas visvairāk patīk Latvijā, enerģiskais vīrietis teic, ka neesot vēl bijis Latgalē, bet visvairāk patīkot Liepāja un tieši jūra, jo pludmale ir brīnišķīga. Rīgā visvairāk patīk vecpilsēta, senā arhitektūra, bet ļoti nepatīk tā dēvētie jaunie mikrorajoni. Piemēram, Ķengarags ar padomju arhitektūru un kastīšu mājām, kur visas gandrīz vienādas un jūties kā labirintā. “Dzimtās Maķedonijas man pietrūkst arvien mazāk. Vienu reizi gadā turp dodos,” piebilst Jordans.

Kalni tomēr būs

Aprīļa beigās viņš plāno doties uz Slovākiju, jo mācās par gidu “Impro” tūrisma aģentūrā. “Viņiem vajag gidu tieši uz Balkāniem. Tas ir ļoti interesanti, kad jāvada cilvēku grupas un jāstāsta par vēsturi. Balkānu kultūra man ir tuva, un, piemēram, horvātu valoda gandrīz ir kā dzimtā valoda. Es runāju maķedoniešu, latviešu, vācu, angļu, serbu un horvātu valodā,” uzskaita pedagogs un pasmaidot atzīst, ka pats būtībā visu laiku jūtoties kā vāvere ritenī, jo brīvā laika gandrīz nemaz neesot. Iestājies arī Liepājas universitātes maģistrantūrā izglītības zinātnē.

“Man patīk mācīties. Cik labi, ka kāds kaut ko priekšā stāsta un mēģina sniegt jaunas zināšanas. Man pašam liekas, ka vieglāk ir mācīties nekā mācīt,” saka maķedonietis.

Jordans teic, ka skolotāja profesija patīkot, bet viņš uzskata, ka mūsdienās tā tomēr nav tik prestiža kā agrāk.

“Skolotāja profesija ir dzīvesveids. Nav viegli, bet man tas ir dzīves aicinājums. Dažreiz esmu psihologs, citreiz vecāks un pat nereti klauns, īpaši pamatskolas klasēs. Skolotājam ir vairākas sejas. Ir principi, pie kuriem tev jāturas, bet ir arī situācijas, kurām jāpielāgojas. Man patīk arī tas, ka nav divu vienādu dienu, katra ir citādāka. Daudziem bērniem mūsdienās ir problēmas ar koncentrēšanos, viņi nespēj pat 10 minūtes noturēt uzmanību. Skolotājam visu laiku jābūt tonusā, būt par pedagogu nav tik vienkārši,” spriež Jordans. “Man ļoti patīk bērni, vairāk nekā pieaugušie. Kaut gan nav viegli ar bērniem. Un man patīk ar bērniem arī padalīties domās. Bērni ir labāki par pieaugušajiem. Zinu, ka Latvijā trūkst pedagogu, bet līdzīgi ir arī, piemēram, Vācijā, kur skolotāju alga ir trīsreiz lielāka nekā šeit.”

Mājas – Latvija

“Tagad tās ir manas mājas. Piemēram, kad es uz divām nedēļām aizbraucu uz Maķedoniju, man gribas atpakaļ uz Latviju. Šobrīd esmu tuvāk Latvijas kultūrai, šeit man ir jauna dzīve un daudz kas vēl jāiemācās,” teic Jordans un piebilst, ka mums ir ļoti līdzīga vēsture, jo gan Latvija, gan Maķedonija vairākkārt bijusi zem citu valstu iekarotāju ietekmes.

“Nesen lasīju interviju ar dziedātāju Mariju Naumovu. Viņa stāstīja, ka dzīvojusi Francijā, un salīdzināja dzīvi tur un šeit, un man iepatikās, ko novēlēja latviešiem. Marija teica: cilvēki, mazliet vairāk smaidiet, optimistiskāk skatieties uz dzīvi! Tā nav, ka tikai citās valstīs cilvēki dzīvo labāk. Ir pat tā, ka dzīvo daudz sliktāk. Piemēram, ieejot veikalā, kaut vai pasakiet “labdien” pārdevējai. Mazās ikdienišķās lietas patiešām nozīmē daudz, lai uzlabotu vai sabojātu dienu. Dzīve ne vienmēr ir viegla, bet tāpēc nevajag būt drūmiem!” optimistiski saka Jordans.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Vai maķedonietim ir viegli kļūt par liepājnieku? Jordans Nikolovs atklāj, kā tas izdarāns” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.

Indiete parādīja, ko dara ar odu līķiem. Daudzi viņu tagad uzskata par sērijveida slepkavu