Tomēr Lukašenko bija viss pamats neieredzēt savas valsts vēstnieku Latvijā, jo pēc negodīgajām vēlēšanām un vardarbīgās protestu apspiešanas Markoviča vadītā sūtniecība nespēja panākt, lai Latvija neraidītu vienu par otru pazemojošāku sitienu Lukašenko režīmam. Lūk, tikai daži fakti:

* Baltkrievijas vēstniecībā Rīgā prezidenta vēlēšanās par Lukašenko nobalsoja vien 28,9% Latvijā dzīvojošo Baltkrievijas pilsoņu, bet par viņa pretinieci Svetlanu Tihanovsku – 66,5%;

* Latvijas premjers Krišjānis Kariņš oficiāli paziņoja, ka Latvija negrasās kopā ar Minsku rīkot pasaules čempionātu hokejā;

* Latvijas politiskie spēki, sākot ar latviešu nacionāļiem un beidzot ar promaskavisko „Saskaņu”, nosodījuši Lukašenko režīma vardarbīgo vēršanos pret protestētājiem;

* ieviestas sankcijas pret Minskas režīma pārstāvjiem, tostarp Lukašenko, kas nu pilnīgi atceļ viņa ieplānoto vizīti Rīgā;

* pie Latvijas Nacionālās operas tika uzvilkts baltsarkanbaltais karogs.

Baltkrievijas vēstniecība klusē

Baltkrievijas vēstniecība šo visu nav komentējusi, drīzāk gan izlikusies nedzirdam.

Markovičs pēc būtības notikumus Minskā nav komentējis, kā arī nav paudis savu viedokli. Pat nav vēlējies izteikt Minskas oficiālo viedokli. Piemēram, intervijā Latvijas Televīzijai, ko viņš domā par Lukašenko savu atbalstītāju mītiņā pausto, ka protestētājus vada arī no Latvijas un ka viens no valsts drošības draudiem ir NATO lidmašīnas, kas lido 15 minūšu attālumā no Minskas, viņš visai rezervēti, pat it kā distancējoties no Lukašenko, teica:

„Kas attiecas uz šiem prezidenta paziņojumiem – kā es to varu komentēt? Viņš laikam skatās, ka notiek dažādas (NATO) mācības, un visu pārējo... viss iespējams... tāpēc tāds izteiciens”.

Kopš Markovičs ir Baltkrievijas vēstnieks Rīgā, viņš nav īpaši redzams ārpus vēstniecības Jēzusbaznīcas ielā sienām. 1999. gadā, kad viņš bija Baltkrievijas ģenerālkonsuls Daugavpilī, viņš gan bija kvēls Lukašenko piekritējs. Togad arī Minskā notika demonstrācijas pret Lukašenko, un Markovičs sasauca preses konferenci, kurā pauda neapmierinātību ar to, kā Latvijā ziņu mediji atspoguļo Minskā 17. oktobrī notikušo masu akciju: "Milicijas pretdarbībai attiecībā uz sabiedriskās kārtības traucētajiem bija likumīgs raksturs." Markovičs uzsvēra, ka latviešu valodā publicētās sabiedrības informācijas līdzekļos negatīvi vērtēta milicijas rīcība un tai sekojusī personu aizturēšana un administratīvie sodi. Ģenerālkonsuls uzsvēra, ka opozīcijas rīcība bija huligāniska, tāpēc tika veikti attiecīgi pasākumi. Šoreiz Markovičs Lukašenko vairs tik kaismīgi neaizstāv, kas, domājams, arī varētu būt viens no Lukašenko neapmierinātības galvenajiem iemesliem.

Markoviča darbību pielīdzina sabotāžai

Lukašenko 17. septembrī paziņoja, ka Markovičs ir atbrīvots no ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Latvijas Republikā amata, un viņam arī atņemts diplomātiskais rangs „par dienesta pienākumu pienācīgu neizpildīšanu”.

Tas gan nav tik smags sods, ko šai dienā saņēmuši vēl divi baltkrievu diplomāti – nu jau bijušie vēstnieki Slovākijā Igors Ļeščeņs un Francijā Pāvels Latuško, kuri atstādināti „saistībā ar nodarījumiem, kas apkauno valsts (diplomātisko) dienestu”. Šie abi vēstnieki bija paziņojuši par atbalstu Lukašenko režīma pretiniekiem. Savukārt Markovičš vienkārši ir „klusējis”, pēdējā mēneša laikā savu publisko darbību aprobežojot vien ar vizītēm Latvijas baltkrievu skolā un kultūras biedrībās, kur, starp citu, līdzās protokolā paredzētājam Baltkrievijas valsts, no padomju laikiem pārņemtajam karogam, dominē arī nacionālās baltsarkanbaltās krāsas gan tautas tērpos, gan telpu noformējumā.

Kremļa propagandas kanāls „Sputņik” par Markoviča atstādināšanu raksta: „Protams, Baltkrievijas vēstnieks Latvijā nav savas valsts ienaidnieks, viņš vienkārši cietis savas bezdarbības dēļ, kas jaunajos apstākļos pielīdzināma sabotāžai.” Diplomāta „vaina” bijusi tā, ka viņš nav spējis piemēroties pēdējā mēneša oficiālās Minskas kardināli mainītajam kursam, kas pārorientējās no „Rietuma kursa” uz atbalstu Putina Krievijai.

Markovičs jau kopš padomju laikiem ir bijis saistīts ar diplomātisko dienestu. No 1981. līdz 1991. gadam viņš bija Baltkrievijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Izstāžu daļas konsultants, 1991. un 1992. gadā – PSRS vēstniecības Francijā trešais sekretārs, 1992. gadā – Baltkrievijas Ārlietu ministrijas Konsulārās daļas trešais sekretārs, no 1992. līdz 1995. gadam – Baltkrievijas vēstniecības Francijā sekretārs, no 1995. līdz 1998. gadam – Baltkrievijas Ārlietu ministrijas Konsulārās daļas priekšnieka vietnieks, no 1998. līdz 2002. gadam – Baltkrievijas ģenerālkonsuls Daugavpilī, no 2002. līdz 2006. gadam – Baltkrievijas Ārlietu ministrijas Protokola dienesta vadītājs, no 2006. līdz 2010. gadam – Baltkrievijas vēstniecības Čehijā padomnieks, no 2010. līdz 2015. gadam – Baltkrievijas vēstnieks Čehijā, no 2015. līdz 2018. gadam – Baltkrievijas Ārlietu ministrijas Kadru daļas priekšnieks, no 2018. gada septembra – Baltkrievijas vēstnieks Latvijā.

Jāteic, ka šī nav pirmā reize, kad Baltkrievijas vēstnieks Rīgā kritis Lukašenko nežēlastībā. No 1998. līdz 2001. gadam Baltkrievijas vēstnieks Latvijā bija Mihails Mariničs (miris 2014. gadā), kurš 2001. gadā nesekmīgi izvirzīja savu kandidatūru Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās kā „neatkarīgo uzņēmēju un biznesmeņu” pārstāvis. Baltkrievijas Valsts drošības komiteja 2004. gadā viņu arestēja un notiesāja ar pieciem gadiem cietumā, kurā pavadīja tikai divus gadus, jo par viņa atbrīvošanu iestājās starptautiskā cilvēktiesību organizācija „Amnesty International”.

Pēdējā laika iespaidīgākais video no Minskas: taksists upurē sevi un auto, no omoniešiem glābjot pasažieri