Divdesmit gadi ir ievērojams laika sprīdis grupai, kuras pamatsastāvā visu laiku bijuši tikai trīs mūziķi. Kā jums izdevies tik ilgi būt kopā, neapnīkot un nekrītot uz nerviem cits citam?

Protams, ir brīži, kad esam cits citam par daudz, tas ir pilnīgi normāli. Bet tas nav jāņem vērā. Kārlis Auzāns mani uzrunāja, kad vēl mācījos vidusskolā, un bija ļoti skaidri spēles noteikumi – formāts, kas man ir jāizpilda. 2012. gadā, kad atgriezos no studijām Helsinkos, Kārlis teica: “Jāni, nāc strādāt pie manis, došu tev darbu – uz pilnu laiku.”

Kopš tā laika mums ir bijuši ļoti daudzi forši, skaisti brīži, un tas ir tas dopings šim pasākumam. Sākot ar visiem megaorķestriem, brīnišķīgiem braucieniem uz vietām, kur citādi dzīvē droši vien nekad nenokļūtu, – Jakutsku, Taškentu, Sofiju un citām pilsētām. Esam pieredzējuši un baudījuši lielisku atmosfēru, atsaucīgus, novērtējošus cilvēkus un lielas skatuves. Tas vien jau ļoti daudz dod. Plus vēl ar Miķeli Dobičinu kopš 7. klases esam klasesbiedri. Viņš ir arī manas meitas krusttēvs. Tā ka mums tā draudzība ir ilga un sena. Tā jau ir pat tāda ģimene. Kārlis mani 1. klasītē ieveda Dārziņskolā. Viņš bija pēdējā klasē, es – pirmajā, un skolā ir tradīcija, ka pēdējās klases audzēkņi ved iekšā pirmās klases bērnus. Sagadīšanās pēc tieši Kārlis ņēma mani pie rokas un ieveda lielajā zālē. Turklāt Kārlis ilgus gadus ir mācījies ansamblī pie mana tēva, abi esam mācījušies pie vienas profesores – Eleonoras Testeļecas. Īstenībā mūsu dzīves vienmēr ir bijušas diezgan sasaistītas. Mums ir daudz kopīgu, vienojošu lietu, kas mūs ir tuvinājis. Tāpēc arī "Melo-M" ir darbojies 20 gadus un, domāju, darbosies vēl divdesmit.

Pa šiem divdesmit gadiem "Melo-M" repertuārā ir ap 130 skaņdarbu. Mums bieži ir gadījies, ka uzejam uz skatuves, bet skaņdarbu saraksts nav salikts. Esam sarunājuši pirmos trīs gabalus, un pēc tam tikai cits citam uzsaucam: “Spēlējam šito!” – “Labi, spēlējam šito!” Gadiem kopts repertuārs dod brīvību, un mēs varam reaģēt uz publiku. Tas ir tas foršākais. Teiksim, liste ir sastādīta, bet pēc trešā gabala tu saproti – šie ir tādi mierīgāki cilvēki, kas atnākuši baudīt mākslu. Okei, mainām programmu. Ja redzi, ka cilvēki grib ballēties, tad viņiem vajag ātrus, temperamentīgus gabalus.

Bez "Melo-M" jums ir arī darbs Operā. Kādu vietu orķestris ieņem jūsu dzīvē?

Esmu čellists kopš piecu gadu vecuma. Kā čellists absolvēju Mūzikas akadēmijas maģistrantūru, un darbs Operā ir viens no maniem pamatdarbiem, es tajā pavadu visvairāk laika. Ir arī visādi “piedarbiņi”, kā es tos saucu, – korporatīvi pasākumi un citi. Piemēram, mums ar Miķeli ir foršs kāzu repertuārs. Kad ir laiks, izpaužamies tajā. Ir arī draugu koncerti, ieraksti, kur jāpiedalās.

Čells man asociējas ar labu laika pavadīšanu, tas ir darbs, bet mēs mīlam šo darbu, un man ir laimējies būt domubiedros gan ar Kārli un Miķeli, kas ir viens kolektīvs, gan ar daudziem kolēģiem citos kolektīvos – "Sinfonietta Rīga", Operas orķestrī, Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Un tas nav tikai finansiālu apsvērumu dēļ, ļoti bieži tas ir labs laika pavadīšanas veids. Ilgus gadus Ķīpsalā notika Ziemassvētku koncerti, un es esmu dzimis Ziemassvētkos, 26. decembrī, līdz ar to vienmēr šajā datumā bija jāstrādā. Bet savā ziņā tās bija vienas no brīnišķīgākajām dzimšanas dienām, jo es tās pavadīju kopā ar draugiem, spēlējot foršu mūziku.

Vai bez mūzikas ir vēl kādi labi laika pavadīšanas veidi?

Man ir sieva un meita, ar kurām vēlos pavadīt laiku. Sanita ir aktrise, arī diezgan nodarbināta, tāpēc šie kopīgi laika pavadīšanas sprīži ir jāplāno. Manai ģimenei ir arī lauku īpašums, kurā darbojos. Man arī patīk pamētāt bumbu vai ar draugiem uzspēlēt futbolu.

Jūs spēlējat Operas orķestrī, ir arī koncerti, savukārt sievai – izrādes vakaros. Kas pieskata meitu?

Varam teikt paldies vecmāmiņām. Īpaši sievas mammai, kura līdz ar Annas piedzimšanu aizgāja pensijā. Viņa gan dzīvo Balvos, bet ļoti palīdz mums, kad esam aizņemti vairākas dienas no vietas. Mana mamma vairāk atnāk palīgā uz tādiem vienas dienas “izsaukumiem”.

Neesat vienīgais mūziķis ģimenē, nākat no mūziķu ģimenes un pat dzimtas, kurā ir Raimonds Pauls!

Ar mūziku esam bijuši saistīti vienmēr. Mans tēvs Andris Pauls ir vijolnieks, joprojām strādā Operas orķestrī, bet viņš bija arī kameransambļu pedagogs Dārziņskolā. Es mācījos pie sava tēva, arī Kārlis Auzāns bija mācījies pie viņa. Arī Miķelis ir šīs skolas absolvents. Tāpēc mums visiem ir līdzīga domāšana, jo skola izaudzina viena virziena cilvēkus – profesionāli un emocionāli arī.

Mana mamma Lelde ir pianiste, māsa Kristīne ir pianiste, viņas bērni – Doma kora skolas audzēkņi, nupat arī savu meitu aizvedu tur uz sagatavošanas klasi. Tēva brālis Ivars Pauls ir čellists, un viņa meita Guna ir Nacionālās operas un baleta orķestra flautu grupas koncertmeistare. Savukārt maestro Raimonds Pauls ir mana tēta un Ivara Paula brālēns. Ar viņu man vairākkārt ir bijusi profesionāla sadarbība pavadošajos sastāvos.

Vai kā radi mēdzat satikties?

Pirms kāda laika mūžībā aizgāja Raimonda Paula māsa māksliniece Edīte Pauls-Vīgnere, ar viņu vairāk tika uzturētas attiecības ģimenes ietvaros. Bet pavisam nesen, Edītes dzimšanas dienā, viņas dzīvoklī bija radu sanākšana, kur gan pamuzicējām un parunājām, gan padzērām vīnu un uzēdām. Bija arī Raimonds, Edītes draugi. Domāju, ka tieši pēdējā laikā attiecības ar Raimondu ir atgriezušās, iepazinos arī ar viņa meitu, kas ir mana otrās pakāpes māsīca un ar kuru agrāk nebijām tikušies. Redzēsim, kā sanāks, cik šis kontakts būs liels. Bet tas pat nav svarīgi, esam viena ģimene, mums ir kopīgi vectēvi un vecvectēvi.

Vai uzvārds jums dzīvē ir palīdzējis vai varbūt tieši otrādi – traucējis?

Pieļauju, ka man bijušas pat lielākas prasības pret kvalitāti. (Smejas.) Vai uzvārds palīdzējis? Gribētu domāt, ka ne. Operas orķestrī esmu izturējis vairākus konkursus. "Melo-M" nonācu, pateicoties manai mīļajai profesorei Eleonorai Testeļecai, viņa mani Kārlim ieteica. Nedomāju, ka uzvārda dēļ.

PVO maina nostāju un iesaka sejas masku valkāšanu sabiedrībā