Vienu grāmatu jau sarakstījis un prātā idejas vēl vairākām... Arī uz sarunu redakcijā viņš atnāk ar grāmatām – savu darbu «Nepārvaramā», kā arī vēstures doktores Ritas Grāveres sarakstīto bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa (1892-1979) dzīves stāstu «Carpe diem! Satver dienu!». Ar šī leģendārā ārsta secinājumiem par prāta un ķermeņa attīstīšanu arī sākām mūsu sarunu.

Svarīgi jau bērnībā attīstīt prātu un ķermeni

– Jēkabs Nīmanis ir sarakstījis septiņas grāmatas, un daudzas mammas pēc tām reiz audzināja savus bērnus... Viņa teorija ir, ka dzīves atspoguļojums parādās bērna pirmajos septiņos gados, un katrs gads ir ar savu attīstības līmeni – vienā brīdī bērns ir kāpēcītis, bet citā – gudrinieks. Tāpēc ir ļoti svarīgi šajā laikā sekot līdzi bērna attīstībai, jo – kāds viņš būs, tāda būs viņa dzīve. Un tas, cik veiksmīgs būs cilvēks, ir atkarīgs no viņa fiziskās un garīgās kondīcijas. Es domāju tāpat. Teikšu tā: Dieviņš visu ir ģeniāli izdomājis... Reizēm vecāki bērnu apsauc: ”Nu ko tu dauzies, ko skrien!? Paliec mierīgs!” Bet tas, ka viņš ir tik aktīvs, ir bērnā jau no dabas ielikts – organismā ir tādi adrenalīna centri, kas liek kustēties; savukārt šīs kustības attīsta sirdi, asinsvadus, elpošanu, nerunājot par muskuļu, kaulu attīstību un tā tālāk. Ja bērnībā tu daudz skrien, tu attīsti izturību, un līdz ar to spēj pielāgoties lielākām slodzēm. Un ja tu vari izturēt lielu slodzi, vari daudz sasniegt. Saka, ka muskuļi ir, bet galvā nekā nav, bet tā nav taisnība, jo muskuļi baro smadzenes. Tā veidojas stiprs organisms.

– Ja reiz sākām runāt par sportu, – kā vērtējat to, ka arī bērnu un jauniešu sportā pāri visam valda rezultāts un ka mērķis ir lielie sasniegumi, lielais sports, nevis kustību prieks?...

– Lielais sports jau faktiski ir cirks. Tas nav veselīgs, jo tam raksturīgas pārmērības, un tas rada organismam lielu pārslodzi, tāpēc tik daudziem sirsniņa šo slodzi neiztur... Arī emocionalitāte rada dažādas nelaimes... Bet – šis sports ir vajadzīgs, lai aizrautu masas. Tas rada prieku entuziastiem un pašam sportistam – ja viņam izdodas sasniegt savu mērķi, viņš ir septītajās debesīs. Piemēram, kad BMX braucējs Māris Štrombergs divreiz uzvarēja olimpiādē, viņam uzreiz bija daudz sekotāju. Vai, kad olimpiskais čempions Dainis Kūla atgriezās Ventspilī ar olimpisko zeltu, stadions bija pilns ar sportot gribētājiem vieglatlētikas disciplīnā. Un Daiņa treneris, mans draugs Māris Grīva darbojās ar visiem.

– Jūs arī esat guvis pieredzi dažādos sporta veidos...

– Sports ir bijis mans pavadonis no bērna kājas, gluži kā norvēģiem, par kuriem saka, ka vispirms viņi iemācās slēpot, tad staigāt. Man bija tā laime piedzimt kā trešajam piecu bērnu ģimenē. Pēckara paaudzei varbūt nebija drēbju un apavu, viņi dzīvoja trūcīgi, bet bija ķermeņa kults – ja tu biji vīrietis, tev bija jābūt sportiskam. Nebija tāda jauna cilvēka, kas nebūtu sportā. Nodarbojāmies ar vieglatlētiku, basketbolu, volejbolu, futbolu, riteņbraukšanu. No Kuldīgas taču nāk divi pasaules čempioni – Emīlija Sonka un Romāns Vainšteins! Mums bija izcili sasniegumi boksā. Mans vecākais brālis Guntis savā laikā bija viens no stiprākajiem cilvēkiem un Latvijas rekordists svarcelšanā, un arī es ar to nodarbojos. Otrs brālis Vilnis bija tendēts uz izturību, uz skriešanu. Bet ziemā visi bijām uz slēpēm – paštaisītām, un, kad vecākie brāļi slēpoja, man bija jātur līdzi. Tā es savu izturību uztrenēju, un sirds asinsvadu sistēma man ir diezgan spēcīga – skolā vidējās distances varēju labi paskriet, bet no 3. klases apmeklēju sporta skolu Kuldīgā.

– Droši vien svarīgs ir arī skolotājs?

– Jā, skolotājs ir ļoti svarīgs... Tikai tagad skolotāji vairāk runā par algām, bet kādreiz bija citādi. Mans klases audzinātājs Kuldīgas 2. septiņgadīgajā skolā bija fizkultūras skolotājs Visvaldis Vilce. Fizkultūras stundas lielākoties notika brīvā dabā – parkā skrējām, Ventā peldējām, ziemā slēpojām... Un vēl bija tā sauktais pēcstundu darbs – futbols, basketbols, par ko viņam nemaksāja. Tomēr skolotājs atrada laiku strādāt ar bērniem, lai gan vēl bija arī treneris sporta skolā, kur izveidoja volejbola tradīcijas. Un ne tikai tas. Atceros, pēc sestās klases braucām ekskursijā pa Latviju, un viņš ieveda mūs Rundāles pilī. Domāju, ka esmu šo pili redzējis agrāk nekā pats Imants Lancmanis... Tur toreiz bija gan labības noliktava, gan skola... Tas vien parāda, kāds bija šis skolotājs un cik lielas bija viņa rūpes par bērniem – par viņu zināšanām.

Bērnu dienu rūdījums

– Jums bija arī citas fiziskās darbošanās...

– Jā, mājās ieguvu lauku darbu rūdījumu, jo bija jāravē, jāvāc siens, jānoņem kartupeļi un bietes, jāsagatavo malka... Atceros kulšanas talkas, kā ar astoņiem zirgiem veda dampi, kā kūla labību; vīri pēc darba iedzēra aliņu un kopā ar sievām dancoja... Atceros arī nedarbus – kā aizmuku no biešu ravēšanas, un pēc strīda ar māti nācās nakti pārlaist stallī zem govs siles... Taču tad pienāca citi laiki – kolhozu dibināšana, kad visu mūsu ģimenei atņēma – bija 12 govis, zirgi... Bija daudz kas sastrādāts, jo mamma Līze bija ļoti izveicīga saimniece, bet 1949. gadā tēvu Albertu apcietināja un notiesāja uz 25 gadiem par to, ka bijis aizsargs, un tā mēs palikām vieni ar mammu un omammu – vecāsmātes māsu...

– Jūs neizsūtīja?

– Tas ir interesants moments. Tad jau ģimenē bez mums trim vecākajiem bērniem bija arī māsa Tāle un 3. martā bija piedzimis jaunākais brālis Varis. Ap kādu 15. martu mājās iebrauca krievu čekists – kaut kādā inspekcijas braucienā, bet, taisnību sakot, – viņam vajadzēja iedzert. Vecāki bija tik gudri, ka aizsūtīja brāli uz četrus kilometrus attālo Kuldīgu pēc šņabja. Sēžot pie galda, čekists ieraudzīja tādu palielu mātes iesvētību bildi – viņa bija smuka sieviete, un pateica zīmīgus vārdus: “Ja tebja ostavļu...” (Es tevi atstāšu). Un viņš savu solījumu turēja – mūs neizsūtīja, tikai tēvu.

– Varējāt palikt savās mājās?

– Jā! Lai gan kaimiņš, zinot, ka mēs esam izsūtīto sarakstā, bija jau sataisījies pārcelties uz mūsu māju. Viņam, ieraugot, ka mēs nekur neesam aizvesti, bija liels šoks...

– Kā mamma jūs piecus “izvilka”?

– Bija ļoti grūti... Lauku brigādē nopelnīt nevarēja – tas darbs bija sliktāks nekā vergiem, jo pat paēst nevarēja. Bet bija saistības – no govs bija piens jānodod, arī gaļa, un tad vēl obligācijas bija jāmaksā... Es labi atceros, kā kolhoza brigadieris, redzot, cik skaudri dzīvojam un ko no mums prasa, sāka raudāt... Kad 1952. gadā bija jāiet skolā, mamma teica, ka mani nekur nelaidīs, jo nav ko vilkt mugurā un kājās... Vēl tagad nezinu, kur biju tik gudrs, ka sāku briesmīgi raudāt un tā panācu, ka mani tomēr skolā palaiž. Vilku mugurā to, ko vecākie brāļi bija valkājuši. Atceros, uz Jaungada eglīti aizgāju ar biksēm vienos ielāpos, un viens klasesbiedrs teica, ka vajadzējis vilkt otras bikses, kas bijušas mazāk salāpītas... Ziniet, es to tiešām uztvēru kā labu padomu – manī nebija ļaunuma vai kompleksu...

Un tad mamma piekrita kopt cūkas divu kilometru attālā cūku kompleksā. Mērķis bija kaut ko nozagt, lai mūs pabarotu... Tas nozīmēja riskēt ar cietumu, bet viņa tik varonīgu rīcību uzņēmās. Viņai bija villaine, un tajā varēja ieslēpt divus vai trīs kilogramus miltu. Vairākas reizes dienā, ejot uz fermu, varēja pabarot arī mājas cūku, tad tai bija sivēni, ko pārdot... Reiz viņa miltu maisu bija ielikusi ratos, mūs uzsēdinājusi virsū, lai maisu paslēptu un ar fermas zirgu pa meža ceļu veda mājās, taču kādā slīpumā rati apgāzās un mamma noripoja zemē. Es iedomājos, ka mamma ir beigta, un tā pārbijos, ka saucu: “Mammiņ, mammiņ, vai tu dzīva?!” Nezinu, kur man gadījās tādi vārdi, jo mājās nekad tādus pamazināmos vārdus nelietojām... Par laimi mammai viss bija kārtībā, bet tā viņa knapinājās. Vecāsmātes māsa grieza un žāvēja ābolus, kurus kā tādas košļenes varējām košļāt un tā mazināt izsalkumu, lai gan no tā bija grūti izvairīties... 3. klasē blakussēdētājs, ugunsdzēsēju priekšnieka dēls Pēteris Pavļukovs dalījās ar savu pusdienu maizi, jo man maizes nebija... Tāpēc esmu rakstījis, ka ir laime būt paēdušam un lai ir svešs izsalkums!

– Un teicāt, ka jums nav drūmu atmiņu?!

– Nē, man tiešām nav drūmu atmiņu, jo izsalkums ir aizmirsies.

Tālākajā dzīves ceļā...

– Kā māte jūs varēja augstskolā palaist?

– 1956. gadā jau tēvs bija atgriezies mājās un bija vieglāk. Un, ja labi mācījies, bija arī stipendija.

– Jūs izvēlējāties tik grūto ārsta profesiju... Kāpēc?

– Tas bija sapnis, un no sapņiem nedrīkst atteikties! Un tā bija arī providence, Augstākā griba. Neteikšu, ka man ar mācīšanos bija viegli, – es biju ganu zēns, kas skatās debesīs un sapņo, tāpēc ilgi nevarēju pie grāmatām nosēdēt. Bet sapnis ir sapnis... Un tam bija arī pamats. Man šķita, ka ārsti ir īpaši cilvēki. Tolaik Kuldīgā strādāja ārsti Dauguļi, kas, ejot pa pilsētu, izskatījās labāk par jebkuru citu Holivudas pāri... Un vēl – manai vidusskolas klases audzinātājai Dzidrai Gailei iepriekšējā audzināmajā klasē bija absolvents Voldemārs Brūns, kas bija viens no ievērojamākajiem ķirurgiem Paula Stradiņa slimnīcā. Un tā pēc armijas es iestājos Medicīnas institūtā un sešos gados augstskolu pabeidzu.

– Un kāpēc ķirurgs?

– Sākumā man bija doma kļūt par psihiatru, jo mani interesēja cilvēks, bet māsas praksē mani aizsūtīja uz Iecavas slimnīcu. Tur ielika pārsienamajā istabā, kur griezu augoņus un pārsēju, un tā es mainīju savu orientāciju. Ne jau visus par ķirurgiem ņēma un arī ne visi gribēja, jo tā ir ļoti drosmīga profesija – katra kustība ir ļoti nozīmīga – tu reizē vari pataisīt cilvēku veselu vai par kropli un mironi... Tā kā institūta laikā biju aktīvs donors, pēc tā beigšanas 1974. gadā varēju izvēlēties, kur strādāt, un es tiku Ventspilī. Bet tur mani gribēja pārtaisīt par traumatologu, taču tas nebija mans aicinājums. Tad nomira mana pirmā sieva, četrus gadus biju viens, līdz apprecējos otrreiz ar [aktrisi] Lolitu Cauku un nonācu Rīgā, Gaiļezerā. Tur biju dežūrķirurgs un trijos gadus ieguvu augstāko kategoriju, bet pēc tam kļuvu par nodaļas vadītāju Siguldas slimnīcā, kur nostrādāju 22 gadus. Aizejot pensijā, vēl pastrādāju Rīgas 1. un Jūrmalas slimnīcā, jo vajadzēja nolīdzināt mīnusus Siguldas opersvētkos... Biju arī Rīgas domes deputāts, un tolaik ar šīm algām un vēl pensiju to varēju izdarīt...

Opermūzikas svētki jau 32 gadus...

– Tā esam nonākuši līdz Siguldas opermūzikas svētkiem. Atgādiniet, kā radās festivāls, kas spējis pastāvēt tik daudzus gadus...

– Vēsture ir vienkārša. Lauku inteliģence pirms kara bija ne sliktāka par to, kāda bija Rīgā – par to [teātra un kino zinātniece] Valentīna Freimane raksta savā grāmatā «Ardievu, Atlantīda!». To varu teikt arī par saviem vecākiem; tēvs bija saistīts ar mākslu. Viņš bija ļoti labs zīmētājs – 14 gadu vecumā 1924. gadā piedalījās bērnu zīmējumu konkursā un Latvijā uzvarēja; šis zīmējums tika publicēts žurnālā «Atpūta». Taču viņam agri nomira mamma, un bija jāpārņem saimniecība, tāpēc gleznošana palika tikai hobija līmenī. 1948. gadā, kad ģimenei viss tika atņemts un tēvam būtu jāiet strādāt kolhozā, viņš paņēma savus zīmējumus un devās uz Jaņa Rozentāla mākslas skolu, kur viņu ieskaitīja uzreiz 4. kursā. Viņš mācījās kopā ar Borisu Bērziņu, Romu Bēmu, Stankēviču... Viņš bija nepilnus divus gadus nomācījies, kad no skolas paņēma un izsūtīja uz 25 gadiem...

Arī mamma bija liela grāmatu lasītāja, tāpēc arī es 16 gadu vecumā jau zināju Zentu Mauriņu... Kad sākās Atmoda, Mūrmuižā Ingrīda Sokolova atjaunoja Zentas Mauriņas kultūras universitāti, un es ko līdzīgu 1988. gadā izveidoju Siguldā, – nosaucu to par Garīguma liceju, kur cilvēkiem bija iespēja tikties ar inteliģences pārstāvjiem – Regīnu Ezeru, Zigmundu Skujiņu, Albertu Belu, Marinu Kosteņecku, Paulu Putniņu, Leonu Briedi, Knutu Skujenieku, mācītājiem Kārli Gailīti, Juri Rubeni un citiem piecu gadu garumā. Un tad ienāca prātā kaut ko darīt pilsdrupās, un nāca ierosinājums saaicināt vienā koncertā mūsu operdziedoņus, kas toreiz dziedāja ārzemēs – Ingu Pētersonu, Inesi Galanti, Egilu Siliņu, Aleksandru Poļakovu; tas bija 1993. gadā. Domāju, ka opernams šo ideju pārņems, taču nepārņēma, un tā es mokos vēl līdz šodienai...

– Ir bijuši dažādi festivāli, kas notiek pāris reižu, bet šis pastāv jau tik daudz gadu... Vēsturē gan ir bijis, ka tas notiek arī Dzintaru koncertzālē...

– 2006. gadā mani no Siguldas aizdzina. Bija tā, ka viena partija iedeva festivālam naudu, un šīs partijas logo parādījās publiski, bet kas nepatika toreizējam Siguldas mēram. Viņš uzrakstīja ziņojumu policijai, ka Kalns nodarbojas ar neatļautu politisko aģitāciju. Pēc festivāla aizgāju uz policiju, kur teica, ka likumu esmu ievērojis, tāpēc nākamos divus gadus patvēros Jūrmalā...

Redziet, lai ko tādu izveidotu, man uzreiz bija skaidrs, ka ir jābūt komandai, jābūt vietējiem solistiem un megazvaigznēm. Un vēl jāzina, kādu izrādi veidot, lai publikai patiktu. Protams, ne vienmēr tas tā izdodas... Ar «Zelta zirgu» iekritu – šķita, – laba opera pēc Raiņa «Zelta zirga» libreta, pāri par 200 reižu rādīta, melodiska, bet beigās bija ap 20 000 eiro zaudējumi... Tos, kā jau minēju, trijās slimnīcās strādājot, ar pensiju un domes deputāta algu, nomaksāju.

– Jūs šajā jomā ienācāt kā jauns “spēlētājs”, bet jums uzticējās.

– Opera man nebija sveša – jau, kad 8. klasē atbraucu uz fizikas olimpiādi Rīgā, brālis uzaicināja uz Dž. Verdi operas «Rigoleto» iestudējumu un nodungoja Hercoga dziesmiņu... No tā laika sāku skatīties un klausīties operu, un tas turpinās vēl arvien... Runājot par uzticēšanos, ziniet, dakterus jau respektē. Piemēram, aktieri Eduardu Pāvulu, kurš tolaik jau bija no teātra padzīts un nekur nepiedalījās, man izdevās pierunāt uzstāties manā akadēmijā. Viņš tā arī teica, ka dakterim jau nevar atteikt, un atnāca uz tikšanos ar 200 cilvēkiem. Vajadzēja redzēt, kā viņš runāja, kā žestikulēja! – bija atņemtajā sapnī atgriezies... Bija šausmīgi iedomāties, kas tam cilvēkam tika nodarīts, visu atņemot...

– Vai ir gadījies, ka solists neatbrauc?

– Ir bijis, jo izrādes taisu vienam īpašam māksliniekam. 2012. gadā bija paredzēts, ka Pavels Bresliks dziedās Alfredo «Traviatā», bet divas dienas pirms mēģinājuma viņš atsūtīja ziņu, ka ir slims. Tad mūsu Maija Kovaļevska, kas gatavojās Violetas lomai, ieteica dziedātāju Jevgēņiju Akimovu no Pēterburgas. Taču no milzīgās mēģinājumu slodzes pirms izrādes saslima pati Maija... Bet ir tāds teiciens, ka nav tādas nelaimes, kas nenes laimi jeb nav ļaunuma bez labuma. Un Jevgēņijs Akimovs ieteica solisti Viktoriju Jastrebovu no sava teātra – viņa atlidoja, un 12 stundu laikā viss bija kārtībā. Vai arī gadījums ar franču mecosoprānu Klementīnu Margēnu, ar kuru jau gadu iepriekš biju vienojies Karmenas lomai, ko viņa dziedātu pirmoreiz. Bet decembrī atnāk ziņa, ka viņa ir iekļauta Zalcburgas festivāla programmā. Mans plāns sabruka – labi, ka nenoģību, jo to uzzināju, būdams svaigā gaisā. Tad es apstrādāju viņas aģentu, sakot, ka Zalcburgā viņai ir maza loma, bet tie, kas dzied Siguldā, aiziet pasaulē... Un mūsu «Karmena» izdevās! Toreiz guvu apstiprinājumu tam, ka franču mūziku vislabāk var izdziedāt tieši francūži.

Uz priekšu tiek tikai pieticīgie...

– Nebaidāties riskēt?

– Protams, risks ir, jo operas mīļotāju ir tik, cik ir. Šādam festivālam vajag kādu 40 000 vai 50000 eiro rezervi, ja par biļetēm es neietirgotu plānoto, jo nekad nevar zināt, kāda būs skatītāju atsaucība, laika apstākļi... Varu teikt, ka opermūzikas svētkus varu rīkot, jo mana bērnība pagājusi pusbadā. Šodien man izsalkums ir svešs. Esmu apģērbts, man ir jumts virs galvas un visa pietiek laimei, tāpēc varu dzīvot pieticīgi. Uzskatu, ka dzīvē uz priekšu tiek tikai pieticīgie. Turklāt man nebija sapņa celt lielu un greznu māju. Engurē ir sievas īpašums, bet savu lauku māju starp Siguldu un Cēsīm savulaik nopirku par 11 eiro jeb 1500 rubļiem... Man ir lauku sēta, dārziņš ar upenēm, zemenēm, izaug kartupeļi, tomāti, gurķi, sīpoli, ir arī rozes un hortenzijas. Komponists Jānis Lūsēns teica, ka laukos var izdzīvot ar 10 eiro nedēļā. Paskaitīju, jā, – nopērku «Forever» gaļu par 3-3,50 eiro, 10 olas, bet pārējo – izaudzējam. Nu degvielā gan es kādus 120 eiro nobraukāju...

– Dzimis esat Kurzemē, bet tagad dzīvojat Vidzemē.

– Pie vietas pierod. Man ir svarīgi, lai tuvumā ir ūdens, kur peldēt, un laukos ir ezers. Ja grib ilgi dzīvot, tad ir tikai daži nosacījumi, kas jāievēro: ar labām domām jādara labi darbi. Varbūt kādam ir vajadzīgs vagars, lai viņš kaut ko darītu, bet man vagara vietā ir sapņi. Un vēl viens nosacījums, ka pēc 40 gadiem ir vajadzīgs dārziņš – ravējot, rokot, laistot, visas problēmas aizmirstas. Tātad tā ir gan relaksācija, gan fizkultūra – lokanībai, kāju muskulatūrai. Un trešais – ir vajadzīga intīmā dzīve. Ne velti Gēte ir teicis, ka mūžīgi sievišķais augšup mūs cels. Secināju, ka tikai tāpēc 81 gada vecuma esmu pilnvērtīgs vīrietis, ka sieva mani valdzina un esmu tonusā. Ja sieviete mājas staigā izspūrusi un sazin kādos lupatos, nekāds valdzinājums vīrietim nerodas. Viņam tā vairs nav viņa sieviete, tāpēc viņš dzer alu un lēnām iet uz grunti... Tātad sieviete ir tā, kas veido vīrieti – ar savu pievilcību, gudrību un darba spējām.

Un kas vīrietim ir galvenā tieksme?

– Seksualitāte?...

– To jau Aksels Munte teica, ka vīrietim no visām tieksmēm visizteiktākā ir dzimumtieksme, un šī seksualitāte vīrieti notur tonusā. Sirdij, plaušām šīs attiecības ir vajadzīgas, nerunājot nemaz par uroģenitālo sistēmu un prostatu. 80 gadu vecuma vēl var baudīt mīlas priekus, un tie būs vēl saldāki nekā agrā jaunībā. Nedrīkst skatīties uz gadiem – vienkārši jādzīvo un abiem jābūt tonusā.

Vairākas idejas grāmatām...

– Sarunu sākām ar grāmatām. Kā nonācāt līdz rakstīšanai?

– Man ir ļoti laba iztēle, un tai bija daudz laika, piecus kilometrus ejot uz skolu un atpakaļ. Daudz esmu lasījis gan ganu, gan studiju laikā un vēlāk. Sacerējumus gan rakstīt man nepatika, taču studiju laikā sāka parādīties tēmas. 2022. gadā iznāca stāstu un noveļu krājums «Nepārvaramā», bet man ir vēl pieci gabali galvā, kas jāuzraksta. Vienu rītu pamodos ar domu: cik daudz Latvijā ir vecu un vientuļu cilvēku, kuru bērni un mazbērni ir ārzemēs? Un tad ir doma aprakstīt kādas sievietes likteni piecu paaudžu garumā – viss sižets būs izdomāts, bet prototips sievietei būs mana mamma. Bet... rakstīt varu tikai tad, kad nav operas svētku, jo tie paņem visu laiku. Un tā ir arī tagad.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Ar Covid-19 saistīto nāves gadījumu skaits pasaulē pārsniedz 335 tūkstošus