Kā, tavuprāt, ir izveidojies tas talanta, jaudas un harismas eliksīrs, kuram vārds ir Marina Rebeka?

Es nevaru to tā vienkārši pateikt, jo cilvēks veidojas un pilnveidojas visas dzīves laikā. Kad man bija 13 gadi un notika liktenīgais operas apmeklējums, es kā traka gāju uz visām noklausīšanām Rīgā. Bija šausmīgas bailes – kājas drebēja, balss drebēja, viss drebēja. Apgalvot, ka man jau tad bija izteiktas dotības… to es gan neteiktu.

Skatoties tos ierakstus, es pati atzīstu, ka nekā īpaša tur nebija. Tas vēlāk arī bija viens no iemesliem, kāpēc mani nepaņēma Mūzikas akadēmijā. Mans pašas plāns bija pārāk tradicionāls – akadēmija, pēc tam dziedāt Nacionālajā operā. Bet man dzīvē tā ir bijis vienmēr – durvis aizcērtas deguna priekšā, un tad man jāmeklē lodziņš, pa kuru ielīst.

Vai ir notikušas ne tikai liktenīgas sakritības, bet arī dīvainas lietas?

Ir daži kuriozi, kas man apkārt notiek, par kuriem pat mani aģenti smejas, ka tādu eksemplāru nav redzējuši. Piemēram, kur es atbraucu, tur sākas remonts. Viesnīcā atbraucu – remonts! Eju pastaigāt gar jūru, ierodas avārijas dienests zāģēt kokus. Nekad nav miera, visu laiku burzma apkārt. Es ļoti cenšos tikt pie miera, bet tas nav atkarīgs no manis, un vienlaikus tas ir smieklīgi.

Vēl viens interesants moments ir saistīts ar skaitli 13. Sākumā domāju, ka man ar to ir īpašas attiecības, bet tad uzzināju, ka arī Astoram Pjacollam tas bijis būtisks cipars, tāpat Teilorei Sviftai. 13. perons, 13. vieta, agrāk dzīvoju mājā Nr. 13, manas vokālās klases numurs Jēkaba Mediņa mūzikas vidusskolā bija 13… Tas man visur seko. Un vēl kāda nianse – diezgan bieži man apkārt nobrūk un uzkaras elektronika: telefons apmulsis, pulkstenis apstājas, lidostās check in lete pārstāj strādāt, tāpat kases aparāti, datori, pat milzu ekrāns La Scala teātrī 2021. gadā koncerta ieraksta laikā. Varbūt tā ir sakritība, varbūt likumsakarība. Nezinu.

Es cenšos visu darīt pareizi, bet man tas nesanāk. Tas pats ar ierakstu kompānijām. Warner, Decca, vēl citas. Ir bijuši ieraksti, bet kaut kas vienmēr nepatika, tāpēc nācās veidot pašai savu ierakstu kompāniju. Normāls ceļš man nesanāk.

Kur tu rodi spēku un drosmi iet šo sarežģīto, bet ļoti personisko ceļu?

Kad netiku Mūzikas akadēmijā, izdomāju – labi, ja nevar, tad iešu uz Mediņiem. Jo es gribēju iemācīties dziedāt. Protams, bija noraudātas naktis, bet arī vecāku atbalsts. Tāpēc es saku paldies, ka mani neuzņēma Mūzikas akadēmijā. Ja mani būtu uzņēmuši, viss būtu ļoti ērti – tepat esmu, tepat būšu. Bet kā tad es uzzinātu, kā pasaulē ir jāizcīna sava vieta?

Sākums bija ļoti grūts – vispirms Itālija, tad Vācija, tad Latvija. Rīgā toreiz notika Farinelli Fest preses konference, un Vladimirs Rešetovs mani stādīja priekšā: “Lūk, mūsu jaunā, talantīgā dziedātāja ar lielu nākotni.” Zālē klusums, neviena jautājuma. Un nevarēja jau arī būt.

Es ļoti labi saprotu dziedātājus, kam nepaveicas. Tā ir zināmā mērā dabiskā atlase. Ja es teikšu, ka gribu dziedāt tikai tur un tur, tad arī viss būs šauri. Bet, ja saku, ka gribu dziedāt šā vārda visplašākajā nozīmē, tad paveras pavisam cits skats. Un ļoti bieži dzīve un karjera man liek priekšā uzdevumus, par kuriem iepriekš esmu teikusi, ka nekad to nedarīšu.

Tu bieži esi runājusi par “lielo pirmo iespaidu”, kas bērnībā atstāj nospiedumu uz mūžu. Kāds tas bija tev?

Man ir viens ļoti interesants novērojums par šo pirmo dziļo nospiedumu bērna dvēselē. Katram mūziķim ir bijis šis Lielais iespaids. Piemēram, diriģentam Lorenco Vioti bērnībā tā bija Masnē opera Taīda, citam – Verdi Traviata vai Pučīni Bohēma. Manā gadījumā tā bija Vinčenco Bellīni Norma. Tajā brīdī kaut kas dvēselē atvērās uz visiem laikiem.

Es toreiz redzēju Normu ar Solveigu Raju mūsu opernamā. Un nākamā Norma pēc tik daudziem gadiem jau biju es pati kopā ar Aleksandru Antoņenko koncertuzvedumā 2017. gadā. Bet mani sapņi dziedāt Normu un Traviatu Milānas La Scala… Tas ir kas tāds! Ja to esi izdarījis, tad vairs ne no kā nav bail. Tā ir ļoti grūta vieta un ļoti grūta publika.

Par La Scala publiku klīst leģendas… Man tādas īstas “būūū” reakcijas gan biežāk ir gadījies dzirdēt Berlīnē. Atceros vienu slavenā spāņu režisora Kaliksto Bjeito iestudējumu – tur gāja vaļā…

Parma ir vēl trakāka vieta. Tā ir Verdi pilsēta. Viņi man jautāja, ko es mācījos – Donu Žuanu? Viņus tikai Verdi interesē. Bet apsvilpo viņi pilnīgi visu, ne tikai Verdi. Tur var anekdotes stāstīt.

Kad mācījos, es vienmēr gāju sēdēt augšā, tajā galerijā – tur jau viss arī notiek. Tur ir to ūjinātāju un bubinātāju saknes. Visus tos “gājienus” es tur redzēju. Arī La Scala gāju sēdēt pašā augšā – tur ir tāds bērnudārzs! Vieni kliedz: “Jūs klusu!”, otri bļauj pretī: “Aizver telefonu!”, tad kušina cits citu, no apakšas atkal auro: “Klusāk!” Bet tajā laikā skan mūzika, notiek izrāde. Tā tas ir. Bet patiesībā publika ir ļoti prasīga. Ļoti.

Mūsdienu dziedātājas bieži salīdzina ar pagātnes dīvām: Kallasu, Tebaldi…

Bet mums ir jāsaprot, ka viņām bija pavisam citi apstākļi. Viņām bija kupirētas partijas, samainītas tonalitātes, lai ērtāk dziedāt. Piemēram, paklausieties Renātas Tebaldi Violetu – cik skaisti! Bet viņa dzied vienu toni zemāk nekā oriģinālā.

Bohēmas pirmā cēliena noslēguma duets tāpat, un Verdi Trubadūra slavenais Di quella pira arī tiek pārcelts tonalitātē. Es pat zinu, kurā vietā.

Tajos laikos kamertonis bija zemāks – tad bija 440. Līdz ar to, piemēram, Mocarta Burvju flautā Nakts karalienei tagad faktiski ir jādzied par toni augstāk. Un kā viņas ceļoja no opernama uz opernamu – divas nedēļas ar kuģi! Ko tik pa to laiku nevarēja iemācīties.

Nebija arī cilvēku, kas nāk uz operu ar ierakstu kamerām un nākamajā dienā amatierierakstu vienkārši ieliek YouTube. Tas ir traģiski! Stresa līmenis šodien sasniedz virsotnes. Primadonnu laiks ir beidzies, un laiks skrien – burtiski joņo. Tagad plānojam 2029. gadu, un tas nav pareizi, jo nevar paredzēt, kādi būs apstākļi, kā balss mainīsies, un ir vēl tik daudz faktoru…

Kā mūsdienu temps ietekmē radošo procesu?

Tagad, piemēram, es gatavoju Luidži Kerubīni operu Mēdeja Parīzei, un darba procesā jau jāpapēta arī vēsture. Redz, komponisti paši bieži gribēja kupīras. Kerubīni pats ir uzrakstījis, kur jātaisa kupīras, un atstājis to dziedātāja ziņā – kurš to vēlas, kurš ne. Es vienmēr gribu izmēģināt pirmo – komponista variantu.

Vēsturiski bija tā, ka komponisti gāja uz tikšanos ar dziedātāju. Primadonna pasaka: “Man šī ārija nepatīk!” – un komponists to pārraksta. Ja klausās, piemēram, Džoanu Sazerlendu – operas nosaukums tas pats, ārija cita. Dīvu laiks.

Pirms tam bija diriģentu laiks – ļoti stingra diktatūra. Varēja mierīgi kādu, kurš “nevelk”, izmest no darba. Tagad ir arodbiedrības. Ja cilvēki apzinās, ka viņiem nekas nedraud, nav arī motivācijas strādāt…

Kopumā dzīves temps kļūst neveselīgs. Mums pietrūkst astotās dienas nedēļā. Un tas nav par vecumu. Ikdiena ir tik piebāzta. Telefoni ir ģeniāls izgudrojums, bet jautājums ir par cilvēka uzmanību, koncentrēšanās spēju. Agrāk nekas mūs neizsita no koncentrācijas, tagad pietiek ar īsziņu vai zvanu, un viss paliek pusratā.

Nav nejauši, ka miljoni cilvēku YouTube meklē mūziku meditācijai un aizmigšanai.

Jā, es piesakos – esmu viena no viņiem…

Turklāt manā telefonā pat nav sociālo tīklu. Es domāju, ka drīz atkal būs moderni iztikt bez tiem. Bet tagad mēs projektam paņemam ļoti talantīgu jaunu diriģentu, un aģenti saka: “Nevar, viņam nav 10 000 “patīk” sociālajos tīklos.” Par ko tad mēs runājam – par talantu vai par pieejamību sociālajos tīklos?!

Mariušam Kvečeņam (izcils poļu baritons, vēlāk operas mākslinieciskais vadītājs un vokāla pasniedzējs – red. piez.) vispār nav sociālo tīklu, un neviens preses aģents viņu nevar piespiest – tā ir viņa izvēle! Un to respektē.

Tāpat interviju sarunāšana pēdējā brīdī… Tā nevar. Viss ir jāplāno cilvēcīgi.

Kā tu nonāc pie savām varonēm, pie tēliem? Vai ir īpaši, ja tā var teikt, instrumenti, kas tev palīdz tiem piekļūt?

Vienmēr jāatceras Fjodors Šaļapins – viņa leģendārās grāmatas, viņa personība. Ir arī viens absolūti skandalozs gadījums – viņš pilnīgi kails gāja pa pludmali un dziedāja Borisu Godunovu, un viņam teica: “Tu esi nenormāls!” Viņš atbildēja: “Saprotiet, es mainu grimu, es mainu kostīmus, un tad cilvēki, protams, noticēs, ka esmu Godunovs… Bet vai viņi noticēs tad, ja es dziedu pliks?”

Risinājums ir tāds, ka tēls nāk no iekšienes. Tas var būt daļa no tavas personības. Tev jāsaprot, kurā dzīves brīdī tu pats esi šādi izpaudies. Ja to nevar atrast, jāmeklē prototips – vizuāls vai psiholoģisks. Piemēram, Donna Elvīra izcilajā Veronikas Žansas interpretācijā Vīnes operā. Viņas vaibstos es saskatīju kaut ko cēlu, ļoti cilvēcīgu, bet ne komisku. Un pēkšņi viss saslēdzās. Citreiz meklējumi notiek internetā.

Kad pirmo reizi dziedāju Madama Butterfly, es meklēju, kā sevi pārveidot par japānieti, – ļoti grūts uzdevums. Beigās ieliku melnas kontaktlēcas, un pat pazīstami cilvēki mani neatpazina. Viņi neredzēja mani kā mani – it kā biju es, bet ne es. Mums tādos meklējumos ļoti palīdz arī mūzika, aktieriem ir grūtāk, viņiem tās nav. Bija ģeniāla intervija ar Deividu Sušē par viņa pārtapšanu par Puaro. Viņam ir zema balss, un viņš atrada šo tēlu caur balsi – izmainot tembru uz augstāku un uzliekot tās ūsiņas. Sanāca kaut kas neatkārtojams, un mums ir tikai šī asociācija, lai gan īstenībā viņš ir pavisam cits cilvēks. Jā, tas ir ģeniāls gadījums, un no tā ir jāmācās.

Tu pieminēji kino. Kā šī pieredze ir mainījusi tavu skatījumu uz profesiju?

Tagad, kad pati esmu filmējusies īstā filmā Zeme, kas dzied, es daudz labāk saprotu tos aktierus, kuri saka, ka īsts teātris var būt tikai uz skatuves. Tur ir iespējama spontanitāte – katru vakaru viss var mainīties. Tu veido savu personību un attiecības no sākuma līdz beigām, nevis jauktā secībā, kā tas notiek kino.

Runājot par kino, es patiesi apbrīnoju aktierus, kuri spēj uz sevi paskatīties ar kameras aci – nevis kā tu jūties iekšā, bet kā izskaties no malas. Man, piemēram, tas ne vienmēr izdodas apzināti. Gribētos vairāk saprast, kā es lomā izskatos tieši fiziski, jo tas ir ļoti svarīgi. Man šķiet, ka to izcili prot Kristīne Opolais. Tā ir ļoti nozīmīga īpašība.

Cik svarīgi tev ir partneri, ar kuriem kopā esi uz skatuves?

Es iedalu tā: ir dziedātāji, ir aktieri un ir dziedošie aktieri. Šī trešā ir vislabākā kombinācija. Tā ir kā tenisa spēle – cik ļoti strādā cilvēku intuīcija, kad viņi atrodas uz skatuves. Kā tu vari sajust, ko dara pirmā vijole, ko dara sitaminstrumenti, un tajā pašā laikā būt pilnīgā saspēlē ar partneri. Bet tas notiek. Paldies Dievam, mākslīgais intelekts to nekad nespēs!

Tieši tas pats notiek starp partneriem uz skatuves – tu pasniedz frāzi ar citu niansi, citā krāsā un redzi, vai otrs to jūt vai nejūt. Ja viņš jūt, tad sākas spēle. Un mūzika šajā gadījumā ir tikai iemesls, lai spēle notiktu, jo patiesībā tā ir psiholoģiskā līmenī.

Man ir bijuši tādi partneri.

Tu esi arī ierakstu kompānijas Prima Classic vadītāja. Ko šis process tev iemācījis?

Varu pastāstīt par vienu prasmi, ko šajā procesā esmu apguvusi. Un to var apgūt, tikai strādājot šajā nozarē. Ļoti daudzus māksliniekus ierakstam var izvērtēt vienīgi darba procesā – kurš ir ļoti labs tehniski, bet kurš ir ekstralabs. Piemēram ģitārists, kas runā ar tevi ar instrumenta skaņu. Tāpēc varu teikt, ka ir mūziķi, kas jau piedzimst ar ausīs skanošu instrumentu. Jā, ir ģeniāli mūziķi, kuri spēlē ļoti dārgus instrumentus, bet tad, ja ir šis iekšējais instruments, tā ir vēl viena cita dimensija.

Dziedātājam ir citādi – viņa instruments ir viņā pašā. Tāds ir tikai viens visā pasaulē. Tas ir unikāls un ļoti ievainojams. Es arī apzinos, ka ilgi cīnījos par perfekcionismu, līdz sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi. Galvenā cilvēciskuma pazīme ir tā, ka tu neesi perfekts. Mūsu ķermenī taču nekas nav pilnīgi simetrisks.

Ja kaut kas nav ideāli, cilvēki to pieņem, jo tas ir dzīvs, nevis mākslīgā intelekta radīts. Vispār jautājums par cilvēcību patlaban ir ļoti aktuāls: kas ir cilvēks, kas ir cilvēciskums, kas mēs vispār esam? Telefons “zina visu”, un tas ir labi, bet mūsu uzdevums ir filtrēt, kas ir patiess un kas nav. Arī manas ierakstu kompānijas misija ir dzīvu cilvēku mūzika, dzīvu cilvēku izpildījums. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka cilvēks nodod cilvēkam šo informāciju. Kultūra, manuprāt, ir viena no būtiskākajām cilvēciskuma izpausmēm.

Cēsu koncerts – ļoti īpašs vakars. Kas tajā notika starp tevi un publiku?

Tā bija saplūšana. Cēsu koncerts bija ļoti intīms, tur nebija nejaušu klausītāju. Tie bija mani vislielākie fani, un koncerts tika izpirkts dažās minūtēs. Es sapratu, ka tie ir cilvēki, kuri mani patiešām mīl un gaida.

Man neko vairāk nevajag. Tas pierāda, cik ļoti Latvijas publika mani ciena, mīl un novērtē. No skatuves es ļoti skaidri jūtu, kā viņi klausās un saprot.

Tu bieži uzsver latviešu klātbūtni pasaules opernamos…

Zini, kā ir – mēs esam romantiķi. Klausītāji no Latvijas ļoti bieži pēc izrādēm atsūta puķes. Ārzemēs tas vairs nav tik ierasts – pirmkārt, nav, kur nopirkt; otrkārt, tas ir dārgi. Bet mūsu cilvēki to dara, un tas ir ļoti skaisti.

Man bija aizkustinošs brīdis La Scala – pēc izrādes atnāca koris ar diriģenti Airu Birziņu un sāka dziedāt Sveiks lai dzīvo… Kādi trīsdesmit cilvēki. Visi itāļi, kas tajā brīdī bija blakus, uzreiz saprata – tie ir latvieši. Latvieši, kas sveicina ar dziedāšanu un puķēm. Tas mūs raksturo.

Seviljā uz Lukrēciju Bordžu arī bija atnākuši cilvēki no Latvijas, bet bieži viņi kautrējas pienākt pēc izrādes, lai netraucētu. Man reiz pie mūsu opernama bija gadījums, kad viena sieviete teica: “Es pārstāvu visus tos fanus, kuri kaunas un baidās nākt klāt.” Atceros arī vienu lidojumu no Berlīnes. Bija vēla nakts. Kāda sieviete, jau ejot ārā no lidmašīnas, man teica: “Paldies jums!” Es pat nesapratu, par ko. Viņa teica: par to, ko jūs darāt mūsu kultūrā. Viņa gribēja parunāties, bet aizsteidzās prom. Sakautrējās.

Dzīvojot līdzi 2023. gada Dziesmu svētkiem, es savā istabā vairākas reizes piecēlos kājās. Viena no dziesmām bija “Kur tu biji, bāleliņi”. Man tas bija īsts svētbrīdis. Dziesmu svētki arī tev vienmēr bijuši īpaši. Kā tu tos piedzīvoji šoreiz?

Kad biju maza, es pati piedalījos Dziesmu svētkos, jo dziedāju korī. Ak Dievs, cik tas bija skaisti… Un ir interesanti, ka tieši tajā vakarā, kad es La Scala dziedāju Bohēmu un Aira ar savu kori atnāca aizkulisēs, viss kaut kā saslēdzās. Es Airai teicu, ka tik ļoti gribētu piedalīties Dziesmu svētkos, bet mani neaicina – droši vien domā, ka es prasīšu lielu honorāru. Bet es jau dziedātu arī bez maksas, ka tik mani pasauktu.

Nākamajā dienā Aira man uzrakstīja – vispirms par atklāšanas koncertu, bet pēc pāris nedēļām jau par noslēguma koncertu un “Kur tu biji, bāleliņi”.

Tas bija ļoti emocionāls brīdis arī skatītājiem…

Jā, un, pateicoties Airai, es tur biju. Man pat viņai jāatvainojas, jo tajā dziesmā ir viena epizode, kur koris dzied unisonā, pēc tam pāriet kanonos. Viņa teica: “Te nedziedi, jo te ir daudzbalsība.” Es atbildēju: protams. Mēģinājumā tā arī bija. Bet koncertā… ai, johaidī, es iestājos par agru. Gribēju ar viņiem kopā. Tas notika neapzināti, ne pavirši, tajā brīdī balss vienkārši nāca pār lūpām. Aira mierināja: viss labi. Bet es biju tik saviļņota… Tas ir kaut kas, ko es atcerēšos visu mūžu.

Par ko tev visbiežāk gribas izsaukties: “Ak Dievs, cik skaisti!”?

Man tā ir daba. Vakar Apšuciemā saulriets, visas debesis sarkanas, un es domāju – ak Dievs, cik skaisti!

Vai, piemēram, man atsūta fotogrāfijas ar ziemeļblāzmu – ak Dievs, cik skaisti! Protams, arī Roma – Svētā Pētera katedrāle. Tur jau aiziet tāds lēns mecosoprāna “Ak Dievs, cik skaisti…”.

Tur ir kaut kas, kas ir grandiozāks par mums. Kaut kas lielāks par mums. Tur jābūt īpašām komponentēm – milzīgam darbam, neaptveramam talantam, Dieva pieskārienam. Ir jānotiek kaut kādam neaprakstāmam saslēgumam.

Piemēram, Bohēmā atveras priekškars, sāk snigt sniegs, un publika burtiski noelšas. Mums skaistums ir nepieciešams. Ļoti. Tas estētiskais skaistums, ko sagaidām no operas, nav sacensība ar kino, teātri vai mūzikliem. Operai ir savs dziļums, savs saturs. Mums ir vajadzīga poēzija.

Tu reiz esi teikusi, ka vienkāršums mākslā nav vienkāršs…

Man reiz žurnālists jautāja: kas jūs saviļņo līdz asarām? Es atbildēju: Mimī nāve Bohēmā. Viņš bilda: nu, beidziet, kāpēc? Tas taču banāli… Bet tad, kad tas ir darīts gudri, ar sirdi un vienkārši, nekas nav banāls. Viss ģeniālais ir vienkāršs.

Un vienkāršums nav viegls. Lai nonāktu līdz vienkāršumam, ir ļoti daudz jādomā, jāstrādā un jāmeklē. Uz skatuves ir jāatver sava sirds. Mimī ir vienkārša meitene, ko var satikt tirgū, – nabadzīga, trausla. Patiesībā viss ir kā dzīvē.

Mums operā bija tā spridzinošā Alčīna – tādas izrādes mums ir vajadzīgas. Cilvēkiem šodien ļoti vajag krāsu un emociju sprādzienu, un opera to var sniegt. Tāpēc arī komiskajām lomām ir milzu nozīme.

Ir svarīgi, kādas zvaigznes brauc uz Rīgu. Tikko bija pasaules līmeņa operzvaigznes – Maikls Spairss un Anita Račvelišvili –, brauks pasaulslavenais franču tenors Benžamēns Bernhaims. Tā ir pasaules klase, absolūts tops! Mums ar viņiem ir jāaug. Operai ir jāaudzina nākotnes publika un jāceļ latiņa arvien augstāk.

Ļoti labi, ka operā ir atgriezusies Ilze Sprancmane – viņa ir izcila kastinga speciāliste. Gan zvaigžņu piesaistē, gan mūsējo virzīšanā pasaulē. Tas nav vienkārši. Patlaban operas komanda ar Sandi Voldiņu priekšgalā ir ļoti spēcīga. Beidzot notiek arī remonts. Tas, ko izdara tagad, paliks nākotnei. Nākamais lielais izaicinājums ir akustika.

Un man šķiet, ka Latvijā jau sen vajadzētu Raimonda Paula ielu vai laukumu. Viņš ir mūsu dzīvā leģenda. Es nesen biju Madridē – tur ir leģendārās operdziedātājas Teresas Bergansas laukums.

Tu daudz strādā arī ar jaunajiem mūziķiem. Kādu tu redzi nākotni?

Mēs esam tie, kas ietekmē nākamās paaudzes. Es biju ļoti priecīga, ka mani uzaicināja par Jāzepa Vītola 5. starptautiskā vokālistu konkursa žūrijas priekšsēdētāju. Es tikos ar jaunajiem dziedātājiem, daudz runājāmies. Viņi bieži nezina par šīs profesijas neredzamajiem aisbergiem. Jābūt psiholoģiski ļoti spēcīgam. Kā jau teicu, dīvu laiki operā ir beigušies. Visiem ir jāstrādā, jādara tas labi un jāprot būt komandā.

Ko meita dara, kādi ir viņas nākotnes sapņi?

Katrīnai tagad ir 14 – mazliet vairāk nekā man toreiz, kad 13 gadu vecumā skatījos liktenīgo Normu. Un viņai mūzika nāk automātiski. Ir arī dotības… Bet katram jāiet savs ceļš. Viņai jau kopš pašas mazotnes mūzika ir klāt, grib viņa to vai ne, – ieraksti, mēģinājumi, mamma dzied… bet viņai jāizdara pašai sava izvēle. Viņa jau redz arī citiem neredzamo profesijas pusi: visas šīs ceļošanas, čemodāni, pārbraukšanas, visu laiku pastāvīga mācīšanās. Patiesībā tu esi kā atlēts vai kā armijā, nevienu mirkli nevar atslābt, visu laiku jābūt formā. Protams, tas nogurdina, bet es sev tādu dzīvi esmu izvēlējusies, un man tā patīk. Katrīna izvēlēsies savu. Ir tāds teiciens: Stradaņija ģelo dobrovoļnoje… (“Ciešanas ir brīvprātīga lieta”, – tulk. no krievu val.). Pašam jāizvēlas, kā tu gribi būt…

Meita uzvarējusi Nīderlandes tiesā māti, kura publicējusi savu mazbērnu foto sociālajos tīklos