Lai arī šovā uzsver, ka ir vienalga, ko citi domā par tevi, tomēr neslēp, ka ir apnicis klausīties skatītāju izmestus secinājumus: “iedomīga”, “pārspīlē, jo saimniecībā aug tikai daži lopi”, “darbus nedara pati”...

Kā – nedaru pati?! Kurš tad tos dara? Manam tētim ir 71 gads. Domājat, viņš savos gados viens izvilktu saimniecību?

Tu jau kopš bērna kājas esi šajā saimniecībā iekšā?

Mana bērnība un visa dzīve ir pagājusi Tukuma novadā. Es šajā saimniecībā uzaugu. Vecāki mēģināja mani turēt pēc iespējas tālāk no darbiem – viņiem nešķita, ka esmu piemērota laukiem, vai arī vienkārši gribēja mani pasargāt no smaga darba. Mamma teica, ka vajagot iet tehnikumā, jo klāt nāks arī profesija – mācījos par apģērba dizaina speciālisti. Mana ģimene nebija ļoti turīga. Pēc skolas gāju arī strādāt, lai nopelnītu pati savu naudu. Mani interesēja medicīna, bet domāju – kur gan varu iet studēt? Visur taču vajag naudu studijām, tās ir dārgas. Tad uzzināju par iespēju, kas saistīta ar medicīnu, – studēt bez maksas par māsas palīgu. Es šo iespēju arī izmantoju.

Iespēju, kas tevi aizvedusi uz reālu darbu slimnīcā?

Patlaban strādāju Tukuma slimnīcas uzņemšanas nodaļā par māsas palīgu. Manas maiņas ir pa 24 stundām. Darbs ir smags ne tikai šo stundu dēļ, bet kaut vai tāpēc, ka, atnākot uz maiņu, nekad nezinu, kas mani sagaida – smagās avārijās cietušie, pārsistām galvām, alkohola vai narkotiku reibumā esošie, cietuši no vardarbības… Ir ļoti smagi to visu redzēt. Protams, gribas pēc tam kaut kā attīrīties no visa. Pats labākais ir doties uz saimniecību. Tur ieslēpjos pie lopiņiem, mierīgi daru savus darbus, mani neviens nekomandē, esmu mierīgā vidē, uz mani neviens nekliedz, man nav stresa. Daļēji tā ir kā relaksācija.

Sak', iekāpju savā belarusā un braucu vālot sienu?

Kurš tad cits to darīs? (Smejas.) Tiem, kas runā, ka tā nevar, atbildu – var! Es pati paveicu visus darbus ar traktoru – pļauju, vāloju, pēc tam savācu. Man ir viss nepieciešamais aprīkojums, ko piekabināt traktoram aizmugurē, lai šos darbus varētu izdarīt. Pēc tam man ir maiņa uzņemšanas nodaļā, un pa to laiku sienam ir iespēja izžūt, lai es atkal varētu doties uz lauka un to savākt.

Kā ir sēdēt tajā lielajā traktorā?

Nav ne vainas! Ja vēl paķer līdzi želejkončas, kafiju un kādu kārumu, tad ir vēl jautrāk. (Smejas.)

Kāpēc saimniecībā esat tikai divi ar tēti?

Mana mammīte aizgāja ar onkoloģisku slimību neilgi pirms manas pilngadības. Kad viņa nomira, palika tikai tētis un saimniecība. Mums mājās nebija ievilkts ūdens, nebija centrālās apkures un citu ērtību. Zinu, ka mamma ļoti gribēja izremontēt māju kaut par pēdējo naudu, bet tās jau nebija. Ja būtu, viņa to būtu izdarījusi. Kur nu man, studentei, nauda remontam? Es sāku domāt, kā uzlabot mājokli, kā attīstīt saimniecību.

Man bija divi plāni padomā. Tā kā nebija daudz, ko maksāt, domāju – sākšu remontēt pati. Sāku demontēt, lauzt ārā vecās sienas, sāku ar to, ko mācēju. Viss pamazām. Vēlāk tētim parādījās kāda naudiņa, nopirka riģipsi – visu pakāpeniski. Saimniecībā mums auga vistas un jēri. Nu, kāda saimniecība… sanāca tikai pašiem – bija oliņas, bija gaļa. Sapratu, ka vēlos lielu saimniecību, vēlos saimniekot. Man jau neviens neticēja, cilvēki centās atrunāt. Bet ko es? Esmu spītīga. Ja ienāk prātā, darīšu un pierādīšu citiem. Saimniecību pārņēmu 19 gadu vecumā. Patlaban man ir 25. Šajā laikā ir daudz paveikts.

Protams, tētis arī ir pieredzējis lauksaimniecībā, bet viņš traktorā nav sēdējis. Uz lauka braucu tikai es. Tas ir mans darbiņš. Bet līdz tam traktoram, 150 aitām un pulkam gaļas liellopu bija jānonāk. Tētis teica, ka neko papildus neņemsim – nevajag kredītus, neviens par velti tāpat neko nedod. Viņš ir vecā kaluma cilvēks – pietiktu ar to, kas ir. Bet man ar to nepietika. Rakstīju projektus, piesaistīju finansējumu. Kad man bija jāsaka, cik jaunu lopiņu mums būs, reizēm noklusēju savus plānus, lai tētis lieki nenervozē. Pēc tam jau tāpat viņš redzēja, ka to ir vairāk, nekā teicu.

Kā jūs sadalāt darbus savā lauku sētā?

Manā pārziņā ir visas aitas, es baroju, laižu ganībās, pieņemu dzemdības, bet tētis atbild par gaļas lopiņiem. Protams, viņš tiktu galā arī ar aitām, ja vajadzētu. Nav jau nekāds mierā sēdētājs. Malku ziemai saskaldīs, šo to atjaunos, piebūvēs. Pēc profesijas tētis ir celtnieks. Es jau gribu, lai viņš nepārstrādājas; cik varu, tik daru vieglāku viņa soli. Tētis ir mājas cilvēks – viņam nepatīk doties ne uz publiskām vietām, ne pasākumiem. Es maksāju rēķinus, pērku pārtiku – tas ir mans uzdevums. Nav jau tā, ka esmu piesieta saimniecībai – ja vajag, varu aizbraukt atpūsties uz dienu, divām. Mums mājā ir tikai duša, bet man ļoti patīk vanna, tāpēc ik pa laikam izbraucu uz kādu skaistu namiņu, lai veltītu laiku sev. Un galvenais – lai tur ir vanna, varu pabūt mierā ar sevi, relaksēties. Man obligāti nevajag blakus vīrieti, es māku atpūsties arī viena. (Smejas.) Varu uzvilkt gumijniekus, brist dubļus, bet varu arī uzvilkt greznu kleitu un aizbraukt uz restorānu.

Un man aitiņas un lopiņi ir dikti mīļi. Katru reizi vismaz 150 galviņu skatās uz mani, visas grib ēst. Tā ir mana atbildība – man par šiem dzīvnieciņiem ir jārūpējas.

Bet tagad par to, ko pārmet daudzi šova skatītāji, – kāpēc izbrāķēji visus puišus?

(Nopūšas.) Iet visādi… Nav jau tā, ka es nesapņoju par stipru plecu, nav tā, ka nebūtu bijušas attiecības. Es skatos filmas, arī romantiskās. Ticu, ka īsta mīlestība pastāv, ticu, ka tā atnāks arī pie manis. Ir grūti kādu ielaist savā saimniecībā.

Puiši, kas bija pie manis, – Imants, Kārlis un Markuss – bija lieliski. Viņi tiešām bija fantastiski cilvēki: izpalīdzīgi, jautri, reizēm smieklīgi. Tāpēc arī es viņus biju izvēlējusies. Patiesībā, kad pieteicos šovam, domāju, ka saņemšu vismaz 50 vēstuļu, bet beigās bija… tikai 11. Nebija jau arī daudz, no kā izvēlēties, taču ar šiem puišiem mana intuīcija nebija kļūdījusies. Mēs lieliski pavadījām laiku, vēl saskanīgāk mums gāja, kad nebija kameras. Bet ko darīt, ja jūtas neplauka? Nebija tā klikšķa. Vai tagad var skaļi kliegt, ka es izbrāķēju puišus? Nē! Meitenes – droši rakstiet tieši šiem puišiem, jo viņi tiešām ir feini!

Runāja, ka tik vēsi pret visiem puišiem esi izturējusies tāpēc, ka tieši pirms šova sākšanās, kad jau biji parakstījusi līgumu, tev sākušās jaunas attiecības…

Nē. Pirms šova man nebija attiecību. Arī runas par saimnieku Mārtiņu ir nepatiesas! Jā, pirms šova es iepazinos ar cilvēku saistībā ar vienu meža darījumu – mūs sapazīstināja. Mēs komunicējām tikai par darījumu. Bija jau sākusies šova pirmo sēriju filmēšana, man tajā brīdī attiecību vēl nebija. Es mazliet nepareizi izteicos kameras priekšā. Vienkārši attiecības izveidojās vēlāk ar to cilvēku, ar kuru biju iepazinusies pirms šova. Lai kliedētu aizdomas par šova Mārtiņu, varu pateikt – viņu iepazinu tikai ballē. Un, ja kāds izrunājies, ka Mārtiņš redzēts vai saistīts ar manu darījumu, tad tā nav, jo viņš nav saistīts ar mežizstrādi. Jā, iespējams, puiši sadzirdēja vārdu Mārtiņš, bet tā bija sakritība, jo man kaimiņos dzīvo Mārtiņš. Reizēm ir lietas, ko es viņam palūdzu, – varbūt tāpēc manā sētas pusē ir bijis Mārtiņš, bet ne saimnieks no šova.

Tad kādā attiecību statusā tu esi šobrīd? Vai tava sirds beidzot ir aizņemta?

To es nevēlos atklāt! Lai paliek intriga.

Bet tad mēs nevaram atbildēt, kā rīkoties tiem puišiem, kas pēc šova, domādami, ka esi brīva, rakstīs, lai aicinātu uz randiņu…

Nav vērts. (Smejas.) Ja nu kāds to īpaši māk, var jau mēģināt. Bet vēstules bez gramatikas, bez domas un ar jēliem tekstiem, kādas lielākoties var saņemt internetā, es šķiru garām, pat lāga neatverot. Vai tāpēc es šķietu iedomīga, izvēlīga? Neesmu iedomīga, bet izvēlīga gan. Nemeklēju attiecības tikai ķeksīša pēc.

Man dzīve nav bijusi rožu dārzs – varbūt tāpēc esmu tāda, kāda esmu. Nebūtu man uzņēmības, spara un gribas, nekas nesanāktu. Jā, iespējams, attiecībās nav veicies, jo vīrieši vienkārši baidās no spēcīgas sievietes. Es varu visu pati! Pati sevi uzturu, rūpējos par saimniecību, pelnu naudu, dzīvoju saviem mērķiem un sapņiem. Ja man kāds saka, ka tā varu izdegt, – jā, ir grūti, bet es protu visu sabalansēt tā, lai neizdegtu!

Kādi ir tavi dzīves mērķi patlaban?

Vēlos paplašināt saimniecību. Gribas, lai saimniecība būtu tā, kas var ienest arī peļņu, nevis tikai visu nopelnīto investēt attīstībai. Galvenais – lai lielie zemnieki neizpirktu visus tuvākos laukus. Pienāk brīdis, kad gribētos vairāk, bet īsti nav, kur plesties. Patlaban mums īpašumā ir 16 hektāri, bet nomājam vēl, jo ar to ir par maz. Pašlaik viss ir labi tā, kā ir – mans pamatdarbs man dod stabilus ienākumus, ar kuriem varu rēķināties, bet saimniecība man sniedz dzīvesprieku un cerību uz lielākiem sapņiem.

Igaunijā pirmais nāves gadījums ar Covid-19