Irāna piesaisīja pasaules uzmanību 2025. gada decembrī, kad valstī aizsākās plaši protesti, kas vardarbīgi bija apspiesti. Kādi bija šo protestu cēloņi? Vai tā bija pretestība pret valsošo islāma režīmu?

Kā zināms, protestiem bija gan dziļi strukturāli cēloņi, gan konkrēts izraisītājs. Kad 1979. gadā pie varas nāca mullas, tās sākotnēji sevi reprezentēja kā īstas reliģiskas autoritātes. Tomēr turpmākajās desmitgadēs režīms piedzīvoja ievērojamu degradāciju: korumpēta elite piesavinājās lielu daļu valsts bagātības, iestājoties pret vērtībām, ko pati sludināja. “Khodaja” (Dievs) daudzu režīma pārstāvju dzīvē vairs neieņem būtisku vietu un bieži kalpo vien kā iegansts varas nostiprināšanai un represiju attaisnošanai.

Otrs strukturālais iemesls ir sieviešu tiesību pakāpeniska ierobežošana. Vēsturiski Irāna sieviešu tiesību jomā bija viena no progresīvākajām valstīm Tuvajos Austrumos: 1979. gadā valstī bija daudz sieviešu, kas bija policijas vai armijas virsnieces, universitātēs ap 30% studentu bija sievietes, Irānas parlamentā darbojās 22 deputātes un divas senatores. Tomēr pēc revolūcijas šī situācija pakāpeniski mainījās, lai gan sākotnēji tas netika skaidri deklarēts. Daudzas Irānas sievietes drosmīgi iesaistījās cīņā par savu tiesību atzīšanu un statusa uzlabošanu, taču bieži kļuva par smagas fiziskas un morālas vardarbības upuriem. Neraugoties uz gadu desmitiem ilgušo vardarbīgo diktatūru, Irānas sabiedrības "DNS: saglabājies ļoti feministisks, un lielā sabiedrības daļā valda spēcīga neapmierinātība.

Trešais iemesls ir režīma vardarbība un neiecietība. Vien 2025. gadā, vēl pirms 2026. gada janvāra tautas protestiem, tika izpildīti vairāk nekā 1500 nāvessodi, reģistrēti simtiem pazušanas gadījumu un veikti ap 50 000 arestu. Par tiešo protestu izraisītāju kļuva smaga ekonomiskā krīze: bankrotēja banka, kuru kontrolēja Revolucionārā gvarde, izraisot finanšu sistēmas sabrukumu un nopietnu banku krīzi, kas izputināja simtiem tūkstošu noguldītāju. Protesti uzliesmoja brīdī, kad režīms mēģināja noslēpt aptuveni 10 miljardu dolāru lielu maksātnespēju.

Izraēla un ASV kā galveno kara iemeslu min Irānas kodolprogrammu. Kādas ir jūsu aplēses par to, kādā attīstības stadijā šī kodolprogramma bija?

Lai gan viss liecina, ka Irānas kodolprogramma nerada tūlītējus draudus, vairāki avoti apgalvo, ka Irāna varētu būt tikai dažu mēnešu attālumā no kodolieroča iegūšanas. Ja teokrātiskajai Islāma Republikai tas izdotos, valsts savā ziņā kļūtu neaizskarama, un arī radītu tūlītējus draudus visai pasaulei.

Tikmēr no Irānas skatpunkta kodolieroča iegūšana būtu garantija režīma izdzīvošanai, un gan Irānas karš ar Irāku [ no 1980.-1988. gadam], gan 12 dienu karš ar ASV un Izraēlu [no 2025. gada 13.-24. jūnijam] tikai nostiprināja režīma ieceres šādus ieročus iegūt. Vismaz šis ir arguments, ko viņi plaši izmanto savā komunikācijā. Tomēr, manuprāt, tas bija nekas vairāk kā tikai manipulatīva retorika.

Tomēr pavērojot Irānas šī brīža rīcību — kad tiek darīts viss iespējamais, lai izraisītu haosu visā pasaulē bez jebkādiem morāliem ierobežojumiem un pat attiecībā pret savām sabiedrotajām valstīm — tad atliek vien cerēt, ka šis režīms pēc iespējas drīz tiks militāri neitralizēts. Piemēram, šobrīd vien Irānas režīms plāno iznīcināt atsāļošanas iekārtas, lai atņemtu tūkstošiem iedzīvotāju Tuvo Austrumu reģionā piekļuvi dzeramajam ūdenim. Šādā brīdī ir vērts uzdot jautājumu: kas ir bīstamāka izvēle - ļaut Irānai iegūt kodolieročus vai īstenot uzbrukumu jau šobrīd, lai nepieļautu šādu ieroču nonākšanu tās rokās?! Šajā kontekstā nedrīkst aizmirst arī Ziemeļkorejas precedentu…

Izraēlai šī karadarbība ir vēsturiska iespēja pārveidot Tuvo Austrumu reģionu un iznīcināt sev naidīgu režīmu, kas jau gadu desmitiem katru piektdienu skandē lozungu “Nāvi Izraēlai”. Irāna rada tiešu draudu Izraēlai un Tuvo austrumu reģionam gan ar savu bruņojumu, gan atbalstu teroristu grupējumiem, un mollu režīms tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem nestabilitātes un konfliktu avotiem Tuvajos Austrumos.

Tikmēr Trampa administrācija, kā nav noslēpums, ir ļoti tuva Telavivai, un Izraēla viņam palīdzēja divas reizes kļūt par ASV prezidentu. Tāpat Trampam, analogu iemeslu dēļ, pastāv ciešas saistības ar Amerikas naftas magnātiem un militārās rūpniecības pārstāvjiem, pret kuriem viņam ir saistības.

Runājot par naftas uzņēmumiem - grūti neievērot, ka ASV 2026. gadā uzbrukušas divām valstīm ar vienām no lielākajām naftas rezervēm pasaulē...

Jā, tas tiesa. Šeit ir svarīgi pieminēt, ka papildus jau iepriekšminētajiem iemesliem, kādēļ ASV uzsākusi karadarbību Irānā, vēl viens svarīgs iemesls ir tāds, ka pakļaujot Irānu Amerikas Savienotās Valstis vēlas iegūt kontroli pār pasaules naftas tirgu, un līdz ar to kontrolēt barela cenu un nostabilizēt dolāra vērtību. Tāpat mērķis ir, neuzsākot tiešu militāru konfrontāciju, enerģētiski izolēt Ķīnu, ko ASV uzskata par savu vienīgo patieso ienaidnieku. Atņemot Ķīnai šo svarīgo ģeopolitisko un stratēģisko partneri, ASV ietekmēs gan Ķīnas militārās spējas, gan komerciālās spējas, nogriežot tās transporta iespējas. Tieši to viņi vēlējās panākt arī pakļaujot Grenlandi un kontrolējot Panamu.

Vai un kā Ķīna ir rīkojusies, lai to nepieļautu?

Janvārī Ķīna Irānai piegādāja lielu daudzumu ķīmiskās vielas propelentu, kas ir būtiska sastāvdaļā īsās, vidējās un tālās darbības rādiusa ballistisko raķešu izstrādē. Propergolam sadaloties, tiek ražots liels daudzums enerģijas, bez nepieciešamības pēc skābekļa. Šī viela nodrošina raķešu dzinēju darbību, piegādājot tiem nepieciešamo enerģiju.

Bet laika posmā no 17. līdz 20. janvārim Irānā nolaidās 16 Ķīnas militārās kravas lidmašīnas. Lai gan precīzs piegāžu saturs joprojām nav zināms, ir noskaidrots, ka Ķīna ar šīm kravām Irānai piegādāja divas ļoti efektīvas iekārtas: tālās darbības novērošanas radaru "YLC- 8B" un zemes-gaisa raķetes "QG9B". Tāpat Ķīna pie Irānas krastiem izvietojusi 052D tipa kara kuģi "Tangshan", 054A tipa fregati "Daping" un daudzfunkcionālo apgādes kuģi "Taiyou". Un vēl svarīgāk — vislielāko izlūkošanas kuģi, ko ķīnieši līdz šim ir būvējuši, — "Taiyang Yao". Jāatgādina, ka Irāna, Ķīna un Krievija no 10.-16. janvārim piedalījās kopīgās BRICS militārajās mācības Dienvidāfrikā, kas saucās "Miera griba" un bija vērstas uz jūras transporta drošības uzlabošanu reģionā.

Papildus galvenajam mērķim — palīdzēt savam sabiedrotajam Irānai — šis karš ļauj Ķīnai pirmo reizi tieši un tehnoloģiski saskarties ar ASV armiju maksimāli intensīvā situācijā. Ķīna to, protams, izmantos, lai analizētu visu iegūto informāciju par ASV militārajām spējām. Šajā sakarā jāpiemin, Ķīna jau četrus gadus katru dienu uzkrāj arī datus par karadarbību Ukrainā. Tikmēr arī amerikāņi rīkojas līdzīgi, vienlaikus rūpējoties par to, lai neatklātu visus savus resursus.

Ķīna nav iejaukusies Venecuēlas konfliktā un nav izrādījusi arī īpašu interesi par Kubu. Līdz šim tā ir bijusi piesardzīga un turējusies nostāk no konflikta, apgalvojot, ka tās klātbūtne pie Irānas krastiem ir paredzēta, lai nodrošinātu navigācijas brīvību šaurumos. Tomēr tagad Ķīna ir skaidri paudusi savu nostāju un paudusi atbalstu Irānai. Šis atbalsts arī izskaidro, kāpēc ASV ir radušās bažas par Irānas militāro spēju ievērojamu kāpumu. Šis konflikts var iegūt starptautisku mērogu, un Irāna varētu kļūt par plašāku sadursmju arēnu, līdzīgi kā Taivāna nākotnē.

Domāju, ka Pekina arī apzinās, ka militāri ASV būtu ļoti sarežģīti pārvaldīt divas galvenās operācijas vienlaikus - Irānu un Taivānu. Paredzot Irānas konfliktu, Vašingtona pēdējo četru mēnešu laikā ir dubultojusi munīcijas ražošanas apjomu, taču neviens nevar droši pateikt, vai tas būs pietiekami, lai spētu nākotnē stāties pretī Ķīnas militārajam spēkam arī otrā frontē.

Kā Jūs izskaidrojat Irānas otra lielā sabiedrotā – Krievijas – aizdomīgo klusēšanu?

Tas ir komplicēts jautājums. Līdz Irānas augstākā vadoņa Alī Hāmenejī nāvei Irānas režīms ir bija tuvs sabiedrotais Putina režīmam, un Irāna jau kopš pirmās kara dienas bija spēcīgi iesaistīta Krievijas uzsāktajā karā Ukrainā. Irāna sākotnēji palīdzēja nodrošināt Krieviju ar ieročiem, droniem, loģistiku un karavīriem. Tāpat Kremlis spēja izmantot Irānas pieredzi, lai uzbūvētu līdzīgu dronu Irānas "Shahed" dronam, ko valsts nepārtraukti uzlabo.

Rezumējot, Teherāna un Maskava jau gadiem ilgi plaši dalās savās tehnoloģiskajās zināšanās. Un tas ir tikai viens no viņu alianses aspektiem. Kad Irānā sākās protesti valsts izmantoja Krievijas metodes, lai apslāpētu demonstrantus, piemēram, noteiktās zonās bloķējot elektrības un interneta padevi.

Irāna arī tiek uzskatīta par nozīmīgu spēlētāju Vladimira Putina globālajā plānā: Irānas armija karavīru ziņā ir viena no lielākajām armijām pasaulē, un ir plānots, ka daļa tās karavīru pēc Ukrainas ieņemšanas pārņems kontroli pār valsti, ļaujot Krievijai mobilizēt savas spēkus turpmākai uzbrukumam Ziemeļeiropā. Tieši šī plāna dēļ Krievijai ir būtiski kontrolēt Gruziju un Armēniju, kas ir koridors uz Ukrainu no Irānas.

Neskatoties uz visu šo, Krievijas administrācija savā komunikācijā kopš sestdienas apmierinās ar formāliem un paredzamiem paziņojumiem, kuros nosoda ASV militāro intervenci. Iemesls ir tas, ka viena no priekšnoteikumiem šim uzbrukumam bija iepriekšēja Trampa vienošanās ar Putinu, līdzīga tai, ko tās panāca Venecuēlā, kur ASV administrācija galu galā atrada risinājumu, kas bija izdevīgs arī Krievijai. Kā jau ir kļuvusi par normu kopš Trampa nākšanas pie varas, abas valstis izspēlē abpusējas komunikācijas maldināšanas spēli, kas jau kļuvusi par normu.

Es pat ietu tālāk, norādot, ka krievi kulturāli jūtās daudz tuvāki izraeliešiem nekā irāņiem. Krievu valoda ir trešā visbiežāk runātā valoda Izraēlā pēc ivritā un arābu valodas, un aptuveni ceturtā daļa izraēliešu ir krievvalodīgi. Turklāt Putins Jeruzālemē 2016. gada janvārī atklāja pieminekli Ļeņingradas blokādes upuriem. Bet 2017. gadā, pēc Kneseta balsojuma un pēc Krievijas partijas “Izraēla, mūsu dzimtene” iniciatīvas, 9. maijs (nevis 8. maijs!) kļuva par vienu no Izraēlas nacionālajām svētku dienām.

Neraugoties uz to, ka: krievu “Spetsnaz” apmācīja “Hamas” kaujas laukā un hibrīdkarā; Putins savā retorikā bieži izteicis antisemītiskus paziņojumus; un neraugoties uz to, ka tieši Izraēla 2022. gadā piegādāja Kijivai lielāko daļu pretgaisa aizsardzības sistēmu, Krievijas un Izraēlas attiecības ļoti strauji uzlabojas ASV administrācijas labvēlīgās ietekmes rezultātā. Un nākotnē nevar izlēgt arī abu valstu aliansi. Turklāt domāju, ka Tramps ir apliecinājis Putinam, ka viņš izmantos visu savu ietekmi, lai nodrošinātu, ka Irānas režīma krišanas gadījumā tā pēctecis būs labvēlīgi noskaņots arī pret Krievijas interesēm. Taču tas vēl nav viss: mēs zinām, ka Krievijas augstākajiem līderiem ir ievērojamas un neskaidras privātas intereses noteiktās Persijas līča valstīs, īpaši Dubaijā. Tas, protams, mēdz mainīt līdzsvaru.

Aplūkojot karadarbību Irānā no stingri ekonomiskā skatpunkta, nevar nepamanīt, ka tā šobrīd sniedz finansiālu labumu Krievijai. Valsts saražo 11% no pasaules naftas un nodrošina 12,5% no pasaules gāzes patēriņa. Pēc Persijas līča valstu bombardēšanas un trīs jūras piekļuves ceļu blokādes naftas cena četru dienu laikā ir pieaugusi par 12 dolāriem par barelu. Jo vairāk tiek iznīcināta Persijas līča valstu infrastruktūra, jo bagātāka kļūst Krievija. Tāpēc, pretēji šķietamajam, Maskava šajā situācijā var gūt labumu visās frontēs un var pat izrādīties lielākā ieguvēja. Galu galā Krievija baudīs uzvarētāja labvēlību – lai arī kurš tas būtu.

Kamēr Krievija no šīs kara gūs ekonomisku labumu, tās sabiedrotie — Irānas režīms un Ķīna — cietīs ļoti smagi. Vai to var uzskatīt par nodevību no Krievijas puses?

Katrā ziņā Putina situācija, ņemot vērā viņu "sabiedroto" atšķirīgās intereses šobrīd ir sarežģīta, un Maskavai jāveic diplomātiskā akrobātika. Bet tā tradicionāli ir tehnokrātu skola, kas labi pārzina šādas smalkas spēlītes. Turklāt Pekina ir iesaistīta arī ļoti plašos un ļoti svarīgos ekonomiskajos un stratēģiskajos nolīgumos ar Krieviju, no kurien viens ir “izplešanās uz Rietumiem”.

Kādas, jūsuprāt, varētu būt šī kara sekas Eiropai?

Eiropa nejauši ir ierauta aliansu spēlē, un tai ir ļoti grūti atrast trešo diplomātisko ceļu, līdz ar to Eiropas līderi un diplomāti pašlaik pastiprina saziņu ar visām pusēm, tai skaitā Irānas pusi. Šo sarunu mērķis ir darīt visu iespējamo, lai novērstu konflikta izplatīšanos un veicinātu tā deeskalāciju.

Tāpat Eiropai ir ļoti grūti saglabāt konsekvenci savā nostājā. Piemēram, tajā pašā dienā Francija nolēma nosūtīt un Tuvajiem Austrumiem Eiropas vienīgo aviācijas bāzes kuģi, Spānija atteicās atļaut amerikāņiem piekļuvi savām militārajām bāzēm reģionā. Šajā brīdī ir svarīgi runāt nevis par savienību, bet par apvienošanos.

Jāpiebilst, ka lēmums nosūtīt mūsu aviācijas bāzes kuģi "Charles de Gaulle" uz Tuvo Austrumu reģionu, kur tas ieradīsies pirmdien, ir svarīgāks nekā varētu domāt, un to pamato vairāki faktori:

kuģis uzņems 30 “Rafale” iznīcinātājus, trīs novērošanas lidmašīnas un kaujas helikopterus ar spēju 10 dienu laikā veikt 1000 gaisa misiju. Operāciju papildina divas loģistikas fregates un zemūdenes. Militārie komandieri šo dēvē par “žestikulācijas” stratēģiju - Francija nesaka, ka ir karā, taču skaidri demonstrē, ka Eiropa nav mazsvarīgs spēlētājs;
otrkārt, runa ir par to, lai konkrēti parādītu Trampam, kas ir viņa patiesie sabiedrotie, lai viņš pārtrauktu savus draudus, sankcijas un hibrīdkaru, ko viņš pret mums izvērš, vienlaikus saglabājot mūsu militro gribu, pat ja tas nozīmētu mūsu atbalsta sniegšanu Libānai, ja situācija to prasītu;
visbeidzot, tas ir arī jautājums par mūsu sabiedroto Persijas līča valstīs aizsardzību, to eksportu – kas mums ir vitāli svarīgs – drošību un iespēju panākt izdevīgākus tirdzniecības nosacījumus.

Plašāk raugoties, iespēju spektrs šajā karā ir tik plašs, ka noteikti notikumi varētu arī pilnībā apgriezt spēku līdzsvaru un mainīt spēles noteikumus par labu eiropiešiem.

Un kā ar ASV? Kā karadarbība var manīt spēlēs noteikumus ASV?

Jāatzīmē, ka amerikāņiem lielistki padodas militārās intervences un valstu destabilizēšana, tomēr nereti viņiem trūkst redzējuma, kā pēc tam šajās valstīs izveidot stabilu politisko režīmu. Līdz ar to šādas ASV intervences bieži atstāj valstis haosā, kā tas notika Irākā un Afganistānā.

Ja operācija būs veiksmīga, tad — neskatoties uz MAGA kustības iebildumiem pret jebkādu militāru iejaukšanos ārpus ASV teritorijas — šāda uzvara kaujas laukā varētu ļaut Trampam atgūt popularitāti valstī, līdzīgi kā tas notika ar kādreizējo ASV prezidentu Džordžu V. Bušu 2003. gadā. Nekas nesaliedē sabiedrību tik labi kā kopīgs ienaidnieks… protams, ar nosacījumu, ka šis ienaidnieks rada tūlītējus draudus.

Tomēr jāatceras, ka šis konflikts prasa amerikāņu upurus un nākotnē var arī novest pie teroraktiem, var kaitēt Trampa tēlam. Tomēr, ja mediju atspoguļojums būs veiksmīgs, tas var kļūt arī par sabiedrību vienojošu faktoru. Jo uzvaras gadījumā amerikāņu sabiedrība daudz mazāk pievērsīs uzmanību skandalozajām lietām, kurās figurē Donalda Trampa vārds.

Faktiski pēc Irānas garīgā līdera Hameneī nāves Tramps ir guvis simbolisku uzvaru, taču savā valstī viņš joprojām tiek asi kritizēts par skaidrības trūkumu attiecībā uz viņa izvirzītajiem mērķiem karā. Atliek sekot līdzi, kā situācija attīstīsies MAGA kustībā un ASV Kongresā. Jāatzīst, ka Tramps savu elektorātu priekšvēlēšanu kampaņā piesaistīja ar cīņu pret tā saucamo "deepstate", kas ir visai ironiski, ņemot vērā šobrīd notiekošo.

"Šī krīze cilvēkus neizmainīs" Sociālā distancēšanās pārākajā pakāpē jeb 30 gadi vienatnē uz salas