Ierodoties baznīcā, kur sarunāta intervija, ieraugam mēģinājumu šīs dienas koncertam. Mūziķi iesilda instrumentus, bet diriģenta vietā nosēdusies un atzinīgi klausās kaķene Grācija.

Sagaidot mūs, viņa no mūzikas atraujas un dodas apsveicināties un uzzināt, kādu iemeslu dēļ tad mēs šeit esam ieradušies. Saruna ar mācītāju Elīzu Zikmani notiek labi iekārtotās pagrabtelpās. Mēs dodamies lejā, bet Grācija vēl paliek uz fotosesiju un sarunai pievienojas vēlāk.

Kāds ir baznīcas pilnais nosaukums?

Svētā Pestītāja Anglikāņu baznīca Rīgā.

Esmu dzirdējis, ka, ceļot šo baznīcu, esot speciāli vesta zeme no Anglijas. Vai tā ir taisnība?

Tā ir leģenda, ka celtniecībā izmantots arī balasts no kuģiem. Ne jau tā, ka zeme būtu īpaši vesta šim nolūkam, bet, tā kā šo baznīcu dibināja angļu jeb britu tirgotāji un jūrnieki, šī kuģu tēma, protams, parādās. Viņi ļoti daudz kontrolēja importu caur Rīgas ostu, noteikti vēl gadsimtiem ilgi. Taču pamatā zem šīs vietas ir vecie Rīgas nocietinājumi.

Tieši šeit apakšā?

Mēs tagad iesim tajā telpā – tur ir veci mūri, kas varbūt ir vēl no tiem laikiem, kad šeit bija Vilkubedres tornis. To precīzāk varētu pateikt tikai pēc izrakumiem, bet jā – te bija vecie nocietinājumi. Kad nojauca vācu laiku nocietinājumus, šajā Daugavas krasta rajonā atbrīvojās vieta.

Kad Latvijā parādās Anglikāņu baznīca?

Anglikāņu baznīcas sākumi meklējami 1806. gadā, kad tā sauktā britu faktorija – tāda kā tirdzniecības kamera, ja runājam mūsdienu terminoloģijā, - izveidoja britu nabagu fondu, lai palīdzētu britiem, kuri Rīgā bija nonākuši grūtībās. Viens no mērķiem bija uzcelt baznīcu, otrs – nolīgt mācītāju, trešais – uzcelt mācītāja māju. Mācītāja māju gan nekad neuzcēla, bet pirmos divus mērķus viņi īstenoja.

Tas aizņēma ļoti ilgu laiku – gandrīz 50 gadus, pat vairāk nekā 50, līdz baznīcu iesvētīja. Naudu viņi vāca savā starpā, lai atbalstītu savējos, jo grūtībās visbiežāk nonāca jūrnieki – saslima, nonāca cietumā vai atgadījās vēl kādas nedienas.

Pirmais zināmais anglikāņu dievkalpojums notika 1822. gadā, un 1829. gadā no Anglijas tika nozīmēts pirmais mācītājs, kurš nākamajā gadā ieradās Rīgā. Tātad regulāri dievkalpojumi sākās 1830. gadā. Sākumā, kamēr pašiem vēl nebija sava dievnama, tie notika reformātu baznīcā.

Pēc tam ilgi risinājās zemes iegādes un būvniecības jautājumi. Kad nojauca Rīgas pils nocietinājumus, viņi varēja iegādāties šo īpašumu un ap 1850. gadu sāka celt baznīcu. Tad bija piecu gadu pārtraukums – pamati bija ielikti, bet darbu nevarēja turpināt Krimas kara dēļ. Pēc tam būvniecību atsāka, un 1859. gadā baznīcu iesvētīja.

Vai šeit ir bijis Anglijas karalis vai Kenterberijas arhibīskaps?

Jā, Kenterberijas arhibīskaps ieradās, ja nemaldos, 1992. gadā, neilgi pēc tam, kad tika parakstīti dokumenti par baznīcas ēkas atdošanu baznīcai. Padomju laikos šeit bija studentu klubs, diskotēka un viss pārējais. Kad ēku atdeva atpakaļ, vizītē ieradās arī Džordžs Kerijs, tolaik Kenterberijas arhibīskaps.

Tagadējais karalis šeit ir bijis divas reizes, kad vēl bija Velsas princis. Arī iepriekšējās karalienes vīrs princis Filips ir bijis šeit un atklājis piemiņas plāksni 110 britu karavīriem, kas krituši Latvijas Neatkarības karā.

Pārejot pie mūsu šodienas varoņa, kaķa Grācijas, es dzirdēju, ka viņa esot pazīstama arī ārpus Latvijas, tā ir?

Jā, pasaulē viņu pazīst arī caur mūsu diecēzi, kaimiņu draudzēm un tiem, kas darbojas komunikācijas jomā. Viņa ir bijusi arī Anglijas baznīcas “Facebook” lapās, kur tika runāts par dažādām radībām baznīcā.

Anglijā lielākajai daļai katedrāļu ir kaķi, un tā ir sena tradīcija jau no viduslaikiem — lai manuskriptus un vecās telpas pasargātu no pelēm un citiem grauzējiem. Vecās ēkās, protams, vienmēr ir šķirbas un labas iespējas dažādiem grauzējiem. Tāpēc kaķi baznīcās nav nekas neparasts.

Latvijā tas varbūt šķiet neparastāk, lai gan mēs jau nezinām – varbūt arī citur ir baznīcu kaķi. Bet mūsu Grācija ir ļoti komunikabla, viņai patīk sabiedrība un būt sabiedrības dvēselei. Viņa ne tikai ķer peles, bet piedalās arī sabiedriskajā dzīvē.

Ar Grāciju es iepazinos Covid-19 laikā. Mēs ar sievu pastaigājāmies pa tukšo Vecrīgu, un viņa iznāca mums pretī – tagad zinu, ka tā bija Grācija. Viņa acīmredzot bija apjukusi, ka cilvēku ielās ir mazāk, un gribēja aprunāties. Cik sen Grācija ir šeit un kā viņa te nonāca?

Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem. Man pašai tas ir stāstīts, jo tolaik vēl šeit nekalpoju. Blakus baznīcai notika renovācijas darbi, atjaunojot vecas viduslaiku ēkas, un, acīmredzot, grauzēji, kas tur dzīvoja, sāka meklēt jaunas mājas un gribēja pārcelties uz baznīcu. Draudze par to, protams, nebija sajūsmā, un saprata, ka vislabākais risinājums ir štata kaķis.

Tad paņēma divus kaķīšus. Viens ātri aizgāja citos medību laukos, bet Grācija palika un vēl joprojām ir šeit.

Dzīvnieki bieži paši izvēlas cilvēkus — kuri viņiem patīk vairāk, kuri mazāk. Man pašam ir suns, kas tā dara. Kas Anglikāņu baznīcā ir Grācijas tuvākie cilvēki? Vai viņa tomēr ir atvērta visiem?

Ir vairāki cilvēki, kas par viņu īpaši rūpējas – uzmana, baro, ķemmē. Kā es saku, viņai ir pilna ķermeņa masāža divreiz nedēļā. Ir arī bļodiņu izvēle, vietas, kur gulēt un kur sēdēt. Tātad viņai ir sava komanda, un tā nav maza.

Un tad, protams, ir paplašinātais fanu klubs. Reizēm kāds atnes Grācijai kārumu — varbūt arī šodien koncertā kāds atnesīs. Arī zupas virtuves brīvprātīgie viņu ļoti mīl.

Viņa ir svarīga ne tikai vietējiem. Mums ir starptautiska draudze, un cilvēki no citām pasaules malām bieži ir atstājuši savus mājdzīvniekus mājās, jo tos nav varējuši paņemt līdzi. Tad Grācija viņiem kļūst īpaši tuva – viņa atgādina par viņu pašu dzīvniekiem. It īpaši Covid-19 laikā viņa ļoti palīdzēja, jo cilvēki nevarēja tikties, bet par kaķiem noteikumu nebija tik daudz.

Bet Grācija nemaz nav tik dūšīga, neskatoties uz lielo fanu pulku, kas nes gardumus. Vai viņa pati ievēro kādus diētas noteikumus, vai arī jūs sekojat līdzi, lai viņa nepārspīlē ar cilvēku mīlestību?

Tas tiešām lielā mērā ir viņas pašas ziņā, jo izsekot visam nav iespējams. Tie, kas par viņu rūpējas, katrs domā, ka dod pašu labāko. Tāpēc tas ir Grācijas ziņā, cik daudz viņa pieņem.

Toties viņai ir liela teritorija. Baznīcā, kā jūs redzējāt, ir daudz kaķa ejas, pa kurām viņa var nākt un iet. Tātad fiziskās aktivitātes viņai netrūkst – pa trepēm augšā un lejā, pa baznīcu, ārā un atpakaļ.

Vai pa nakti viņa paliek baznīcā, vai tomēr meklē kādu citu vietu, kur gulēt?

Lielākoties viņa guļ baznīcā. Viņai ir vairākas vietas, no kurām izvēlēties. Bet kaķi jau ir nakts dzīvnieki – pa dienu vairāk guļ, bet naktī dodas piedzīvojumos! Ziemā, protams, mazāk – ir auksts, uz ielām ir sāls. Bet tagad ir pavasaris, un, man šķiet, sezona atkal ir atklāta.

Tad viņa iet piedzīvojumos pa Vecrīgu. Vai tā ir izklaide, vai misijas darbs, to var interpretēt dažādi. Viņai ir draugi, un viņa iepazīst arvien jaunus. Mums pat ir vesels saraksts ar klubiem un bāriem, kuros viņa ir pabijusi. Cilvēki piezvana uz numuru, kas ir pie viņas siksniņas, un jautā, vai kaķītis nav pazudis. Mēs sakām: nē, ja viņa ir vesela un mierīga, tad viņa vienkārši ir aizgājusi svinēt dzīvi un atnāks mājās. Viņa vienkārši meklē sabiedrību, ar ko aprunāties un padalīties mīlestībā.

Jums te kaimiņos ir krogs un arī Dānijas vēstniecība. Vai jūs izjūtat, ka Grācija tiešām piestaigā arī pie tuvākajiem kaimiņiem un ka tas kaut kā veido attiecības? Laukos bieži saka — mums ar kaimiņiem ir kopīgs suns vai kaķis. Vai jums ir līdzīgi?

Jā, savā ziņā tā ir. Mēs jau sen zinām, ka viņa piestrādā arī citur. Tepat blakus krogā viņa mēdz sēdēt uz trepēm, tūristi uzreiz viņai pievērš uzmanību. Piestrādā par iekšā rāvēju. Kaimiņš krodzinieks reiz sūdzējās, ka no mūsu baznīcas pie viņa reti nākot apmeklētāji – toties kaķis nāk vienmēr. Grācijai mūzika patīk. Iet uz krogu klausīties dzīvo mūziku. Viņa augstu novērtē gan to, kas notiek tur, gan to, kas notiek pie mums, jo arī šeit ir daudz koncertu. Tūlīt pēc mūsu sarunas, piemēram, būs koncerts.

Viņa asistē ērģelniekiem un reizēm arī pati it kā uzspēlē ērģeles – mums ir arī tādi video. Mūziķi viņu ir ļoti iemīļojuši, jo viņa vienmēr atnāk sasveicināties, kad viņi ierodas uz mēģinājumiem vai koncertiem. Koncertos viņa parasti ir klātesoša, bet netraucē.

Kas izdomāja viņas vārdu?

Tas man būs jāpajautā priekšgājējiem.

Bet vārds ir ļoti atbilstošs baznīcas kaķim, manuprāt.

Jā, un es domāju, ka tas tika arī ļoti pamatīgi un gandrīz teoloģiski apspriests, lai viņai būtu atbilstošs vārds.

Pārejot pie kaķiem un teoloģijas — cik esmu dzirdējis, Bībelē kaķis vispār nav pieminēts. Savukārt musulmaņiem, kā stāsta, Muhamedam esot bijis kaķis Mueca. Vai Grācija piedalās dievkalpojumos? Un, otrkārt, kāda vispār ir kristietības attieksme pret kaķiem?

Jā, Grācija dzīvo šeit, un viņa ir klātesoša arī dievkalpojumos. Kaķi jau netaisa lielu troksni - viņa klusi ienāk un iziet. Protams, ir brīži, kad viņai piemīt īsts komiķa talants parādīties tieši īstajā mirklī. To mēs pazīstam un ar to rēķināmies. Tāpat kā kāzās vai citos svarīgos notikumos - ja viņa neierastos, tad gandrīz būtu jābrīnās, kāpēc šoreiz ne.

Es domāju, ka viņa savā veidā ienes mājīguma sajūtu un arī atgādina, ka mēs esam daļa no Dieva radītā. Neesmu redzējusi, ka kādam būtu nopietnas pretenzijas. Viņa nav stresā, liekas, ka viņai dievkalpojumi patīk, arī ar ērģeļu mūziku jau ir sadzīvojusi. Reiz mums piemiņas dienā bija dūdas, un tas varbūt nebija gluži kaķa ausīm piemērotākais, bet citādi viss ir labi.

No kristīgā skatpunkta viņa ir daļa no Dieva radības. Mēs neredzam pamatu kaķus īpaši nodalīt no pārējās radības. Mēs arī paši esam Dieva radība. Kaķis ir kaķis, un šis kaķis dzīvo savu kaķa dzīvi. Un lai Dievs palīdz mums izdzīvot savu cilvēka dzīvi tikpat pilnasinīgi kā viņa savu kaķa dzīvi. Es domāju, no kaķa mēs varam mācīties gan to, kā saņemt mīlestību, gan to, kā to dot.

Es arī domāju, ka no dzīvniekiem var ļoti daudz ko mācīties. Bet varbūt tas ir drusku muļķīgs jautājums, lai gan daudziem dzīvnieku mīļotājiem droši vien svarīgs - kur kaķi, suņi un citi mājdzīvnieki nonāk pēc nāves? Vai viņi nonāk debesīs? Vai baznīca par to ir domājusi?

Tādu izstrādātu kaķu teoloģiju mēs neesam daudz veidojuši, lai gan varbūt kāds to ir darījis. Bet kopumā, domājot par debesīm, tā ir lieta, ko mēs īsti nevaram ne iztēloties, ne iedomāties. Mēs to nezinām. Mēs varam par to spekulēt, bet tās paliek tikai mūsu spekulācijas.

Baznīca paļaujas uz to, ka tas ir kaut kas jauns, ko Dievs mums dāvā, un ka tas būs labs. Tā ir Dieva žēlastība un mīlestība, ko mēs jau tagad esam saņēmuši un kas nebeigsies. Tā turpināsies jaunajās debesīs un jaunajā zemē.

Kā tas tieši būs - tieši tas arī ir aizraujoši, ka mēs nezinām. Bet mēs zinām, ka viss ir Dieva rokās - gan tagad, gan pēc tam. Un līdz ar to mēs varam paļauties, ka viss būs labi. Arī kaķiem – tā, kā kaķiem pienākas, un cilvēkiem – tā, kā cilvēkiem pienākas. Un jautājums par attiecībām starp cilvēkiem un pārējo dzīvo radību arī ir interesants: vai tās turpināsies? Es drīzāk domāju, ka jā, jo kāpēc lai Dievs dalītu to, ko pats kopā ir radījis?

Varbūt atgriežoties pie Anglikāņu baznīcas. Sākumā jūs stāstījāt, ka Latvijā tā radās galvenokārt angļu tirgotāju un jūrnieku vajadzībām. Kas šodien ir Latvijas Anglikāņu baznīcas draudzes locekļi? Pārsvarā tie ir vietējie latvieši vai tomēr ārzemnieki?

Britu ir maz, bet tā ir starptautiska draudze, kurā ir arī diezgan daudz vietējo — gan latvieši, gan krievi, bet arī cilvēki no ļoti dažādām pasaules malām. Mums ir amerikāņi, zviedri, nīderlandieši, dāņi, korejieši, indieši, reizēm arī cilvēki no Ķīnas vai Brazīlijas. Sastāvs mainās, jo daudzi ir šeit uz laiku - studijās, darbā vai citos pienākumos. Ir arī tādi, kas ieprecējušies Latvijā vai pārcēlušies uz dzīvi šeit. Un ir pat tādi, kas uz īsu brīdi atnāk kā tūristi - ir bijis, ka cilvēki no kruīza kuģiem svētdien atnāk uz dievkalpojumu. Tāpēc nekad nevar zināt, kas ieradīsies. Nav obligāti jābūt anglikānim, lai nāktu uz mūsu baznīcu. Mēs pieņemam visus, un cilvēki var iesaistīties draudzes dzīvē. Bet, ja kāds vēlas kļūt tieši par anglikāni, tas ir iespējams - ir apmācība, tad iesvētības. Tas gan nav ātrs process.

Kā jūs redzat baznīcas un kristietības lomu mūsdienu pasaulē, kura bieži šķiet ļoti juceklīga? Kari, nemieri, neskaidras vērtības, dzimst arvien mazāk bērnu, cilvēki tiecas uz ezotēriku vai vienkārši pavada laiku internetā. Kāda šeit ir baznīcas loma?

Baznīcas loma ir liela un ļoti daudzveidīga. Kā jau minēju, arī pati Anglijas baznīca ir ļoti plaša – gan teoloģiski, gan liturģiski. Tā ir plaša baznīca. Bet es vairāk varu runāt tieši par mūsu draudzes uzdevumu un misiju, jo katrai vietai, tāpat kā katram cilvēkam, ir savs aicinājums.

Viena svarīga lieta ir tā, ka mēs esam starptautiska draudze. Šeit satiekas cilvēki no dažādām tautām un tradīcijām. Mums pēc katra svētdienas dievkalpojuma ir sadraudzība, kur cilvēki vienkārši sanāk kopā un runā. Bieži vien tur skan daudz dažādu valodu. Tā ir vieta, kur var satikt citus klātienē un kopā iet ceļu.

Mums ir arī koncerti, kā šodien, pēc mūsu intervijas. Cilvēki var atnākt, ziedot, cik vēlas, un klausīties - nav obligāti jāpērk biļete. Mēs cenšamies dot sabiedrībai. Anglikāņu baznīca nepastāv tikai saviem locekļiem, tā pastāv, lai kalpotu plašākai kopienai.

Mums ir arī zupas virtuve, kur reizi nedēļā tiek pabaroti cilvēki. Arī tur pulcējas starptautiska komanda. Reizēm palīdz Kanādas armijas karavīri, kas šeit dienē un vēlas darīt kaut ko vietējās sabiedrības labā. Reizēm palīdz cilvēki no starptautiskajām skolām vai citām kopienām. Tas ir veids, kā satikties un kopā darīt labu.

Jā, cilvēki daudz laika pavada internetā, un arī tur veidojas kopienas, un tas var būt vērtīgi. Bet ļoti svarīgi ir tas, ka mēs spējam satikties klātienē, ieraudzīt viens otru un mēģināt otrā cilvēkā ieraudzīt labo.

Un arī mūsu kaķim te ir sava loma. Viņa daudzos cilvēkos pamodina vēlmi parādīt mīlestību, to izrādīt un arī pieņemt. Atceros dievkalpojumu no kādas Anglijas katedrāles, kur tika izvadīts baznīcas kaķis, un dekāns toreiz sprediķī teica, ka šis kaķis baznīcai piesaistījis vairāk cilvēku, nekā viņš pats jebkad būtu spējis. Un tā ir daļa patiesības.

Ja cilvēks redz dzīvu radību, kas šeit ir pieņemta, tad arī pats jūtas vairāk pieņemts. Tas var sākties pavisam vienkārši - ar kaķi, ar smaidu, ar to, ka kāds pasaka “labdien”. Tās ir ļoti vienkāršas lietas, ko var darīt ikviens, un tieši tā baznīca arī īsteno savu aicinājumu būt cilvēciskai.

Vācijā par bīstamu apdzīšanu šoferim piespriež 2 gadus cietumā. Vai līdzīgs sods var draudēt arī Latvijā?