Vajadzīgas garantijas

Situāciju sarežģī tas, ka Krievijas karaspēks jau pusgadu kaut vai par milzu zaudējumu cenu, bet pamazām spiež Ukrainas daļas Donbasā. Šajos apstākļos Ukrainas nostāja iespējamās sarunās būs atkarīga ne tik daudz no teritoriālā jautājuma risināšanas, kas, visticamāk, tiks noteikts kaujas darbību gaitā, cik no tā, kādas garantijas saņems Kijiva, lai uzskatītu vienošanos par uguns pārtraukšanu par drošu un izpildāmu, "The New York Times" (NYT) skaidroja divi augsta ranga Ukrainas varas iestāžu pārstāvji.

"Sarunām jābūt balstītām uz garantijām," sacīja Romāns Kostenko, Augstākās Radas aizsardzības un izlūkošanas komitejas priekšsēdētājs. "Ukrainai nav nekā svarīgāka." Augsta ranga ukraiņu amatpersona, kas runāja anonimitātes apstākļos, izteicās tiešāk: "Teritoriālais jautājums ir ārkārtīgi svarīgs, bet tomēr tas ir otrais jautājums. Pirmais - tās ir drošības garantijas."

Savā "uzvaras plānā" Zelenskis aicināja Rietumus ātrāk dot piekrišanu Ukrainas uzņemšanai NATO, taču tas paliek maz ticams. Tomēr Ukrainas varas iestādes uzstāj, ka sabiedrotajiem vismaz jānodrošina valsts ar lielu parasto ieroču arsenālu, kas kalpos kā spēcīgs atturošs faktors un ļaus ātri dot atbildes triecienu, ja agresija tomēr atkārtosies, norāda NYT.

Neatsakoties no teritorijām

Krievija ir okupējusi aptuveni 18% Ukrainas teritorijas. Skaidrs, ka pat miera līguma noslēgšanas gadījumā Kijiva nekad oficiāli no tās neatteiksies, saka Kostenko. Līdzīgu nostāju ieskaņojis nesen Zelenskis. "Visi saprot, ka, lai kādu ceļu mēs izvēlētos, juridiski neviens neatzīst okupētās teritorijas par citām valstīm piederošām," viņš paziņoja oktobrī, apspriežot jautājumu par uguns pārtraukšanu.

Visu okupēto teritoriju, ieskaitot Krimu, atgūšana, kā līdz šim raksturoja uzvaru Kijevā, ir jau praktiski nereāls konflikta iznākums, uzskata Ričards Hāss, Amerikas Starptautisko attiecību padomes goda prezidents. Skaidrs, ka neviens pasaulē neatzīst šīs zemes par Krievijas un Kijivai nav pienākuma to darīt, taču ASV un to sabiedrotajiem viņš jāmudina uz sarunām ar Maskavu, vienlaikus izklāstot skaidru redzējumu, kā tām tuvoties, rakstā "Foreign Affairs" raksta Hāss. Rietumiem ir jāsniedz Ukrainai drošas ilgtermiņa saistības militārās palīdzības sniegšanā, jāsamazina ierobežojumi tās tālcīņas bruņojuma izmantošanai, jānodrošina suverenitāte un neatkarība, brīvība iestāties jebkurās aliansēs un savienībās, uzskata Hāss.

Arī Ukrainas Eiropas sabiedrotie sākuši apspriest iespēju karu pabeigt sarunu rezultātā, kurās tā, piekāpjoties kādām teritorijām, saņems drošības garantijas. "Tie vairs nav margināli spriedumi," sacīja viens no desmitiem ierēdņu ES un NATO, ar kuriem runājis "The Washington Post".

Kijiva arī vēlas pārliecināties, vai uguns pārtraukšanas līnijas ierīkošana netraucēs valsts ekonomisko atjaunošanu pēc kara, piemēram, padarot rūpnieciskos rajonus investīcijām nedrošus, saka Ukrainas ierēdnis - NYT sarunu biedrs. Pēc Kijivas amatpersonu teiktā, galvenais apsvērums, apspriežot miera nosacījumus, būtu demilitarizētās zonas - buferapgabala platums starp abām armijām.

Putina apetīte

Teritoriālā jautājuma risināšanu sarežģī tas, ka Ukrainas karaspēks turpina noturēt daļu Kurskas apgabala un Krievijas varas iestādes nevēlas sākt sarunas, kamēr tās tur atrodas. Pēc britu izlūkdienestu un avotu informācijas NATO, Vladimirs Putins nolēmis forsēt pretuzbrukumu reģionā, lai to atsistu līdz Trampa inaugurācijai 2025. gada 20. janvārī un iegūtu spēcīgāku pozīciju sarunās par kara beigām.

Ja Ukrainas bruņotie spēki tiks izsisti no Kurskas apgabala, Krievija varētu piekrist uguns pārtraukšanai gar frontes līniju, kas izveidosies līdz 2025. gada pavasarim, NYT sacīja Krievijas Federācijas Valsts domes deputāts, Eirāzijas integrācijas un sakaru ar tautiešiem komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Konstantīns Zatuļins: "Viss būs balstīts uz faktiem. Viss, kas mums ir, ir mūsējais; viss, kas ir Ukrainai, ir ukraiņu."

Taču arī drošības jautājums var izrādīties ne mazāk sarežģīts, lai atrastu abpusēji pieņemamu risinājumu. Putins vairākkārt apgalvojis, ka Ukrainas iestāšanās NATO viņu neapmierinās. Turklāt ultimātā rietumvalstīm 2021. gada beigās viņš pieprasīja aliansi atgriezt pie 1997. gada robežām, bet miera līguma projektā, ko apsprieda Krievijas un Ukrainas delegācijas īsi pēc kara sākuma, Maskava faktiski atteica Ukrainai tiesības tikt pie savas armijas (līguma pirmajā variantā atstājot tai 50 tūkstošus, bet vēlāk - 85 tūkstošus karavīru), bet rietumvalstīm liedza apgādāt to ar ieročiem un pašām izlemt jautājumu par jaunas agresijas pretdarbību.

"Putins varbūt nav pret diplomātiskiem kontaktiem, taču tas noteikti nenovedīs pie tā, ka viņš remdēs savas apetītes," "The Wall Street Journal" sacījis bijušais amerikāņu diplomāts Krievijā. "Viņš ir pārliecināts, ka kaujas laukā viņam sokas visai labi."

Austrijas valdība beidzot izlēmusi, ko darīs ar Hitlera dzimtajām mājām