Māmiņa iesāk savu ierakstu ar aicinājumu sargāt savus bērnus, norādot, ka tie ir pats dārgākais, kas mums šajā dzīvē ir. "Ja skolā notiek vardarbība, mobings, pazemošana, sišana – par to nedrīkst klusēt. Nedrīkst cerēt, ka “viss pats no sevis mainīsies”. Ja notiek ārkārtas situācija – nekavējoties izsauciet neatliekamo palīdzību, policiju, visas atbildīgās iestādes. Neatkārtojiet mūsu kļūdu," aicina sieviete.

"Mūsu ģimenē viss sākās jau novembrī. Trešās klases zēns, kurš jūtas nesodāms un pats to skaļi kliedz visai skolai, iespēra ar kāju mūsu meitai, pirmklasniecei. Trieciens bija spēcīgs – muguras lejasdaļā un aizslēdza garderobes durvis. Ja nebūtu cita zēna, kurš dzirdēja, ka tur atrodas mūsu meita, mēs pat baidāmies iedomāties, ar ko tas varēja beigties."

"Toreiz mēs izsaucām skolas administrāciju, notika sarunas ar vecākiem un direktoru. Bet mēs pieļāvām lielu kļūdu – neizsaucām ātro palīdzību, neizsaucām policiju, nefiksējām notikušo oficiāli."

"Mēs noticējām vārdiem, ka “viss būs labi” un “tas vairs neatkārtosies”. Diemžēl tas atkārtojās. Un daudz smagākā formā," norāda māmiņa.

"Nākamreiz tas notika uz kāpnēm. Zēns divas reizes iespēra ar kāju mugurkaulā, iesita pa seju, pa roku, nosauca viņu par “stulbu”. Viņš, visticamāk, domāja, ka arī šoreiz paliks nesodīts. Bet šoreiz mēs rīkojāmies citādi. Policija tika izsaukta uzreiz. Ātrā palīdzība – tieši uz skolu."

Māmiņa arī uzsver, ka meita nav "stulba". Viņa labi mācās, nodarbojas ar daiļslidošanu, piedalās sacensībās, iegūst godalgotas vietas - viņa ir strādīga, mērķtiecīga un ļoti jūtīga meitene.

"Meitai bija lūzums, kas bija sadzijis!"

"Paldies Dievam, mediķi konstatēja tikai smagu sasitumu. Bet pēc brauciena uz slimnīcu un rentgena izmeklējumiem mēs saņēmām atbildi, kas mūs satrieca: tajās pašās vietās, kur bija pirmais sitiens, iepriekš bija lūzums, kas bija sadzijis. Visi ārsti apstiprināja – lūzums radās tieši no tā pirmā spēriena."

"Mums kā vecākiem no tā kļuva vēl sliktāk. Mēs sapratām, ka toreiz aizvērām acis tur, kur to nedrīkstēja darīt. Šobrīd ir iesniegti iesniegumi visās iespējamajās instancēs – policijā, skolā, bāriņtiesā, izglītības pārvaldē. Mums ir visi medicīniskie izraksti un fotogrāfijas. Mēs ceram, ka atbildīgās iestādes pienācīgi reaģēs un neatstās šo gadījumu bez uzmanības."

"Mēs rakstām to, lai brīdinātu citus vecākus. Nekad, nekad neļaujiet, lai jūsu bērnu pazemo vai sit. Nav svarīgi, kāds ir viņu vecāku statuss vai “aizsardzība”. Pirmajā vietā ir jūsu bērns. Ir bail pat iedomāties, ja kādu dienu jums piezvana un pasaka, ka ar jūsu bērnu noticis kaut kas slikts.
Mēs šo lietu neatstāsim. Jo mūsu bērns mums ir viss. Un bērnam, kurš dzīvo ar sportu, mugura un kājas ir viņa nākotne."

Māmiņa norāda, ka šobrīd bērnam bail atrasties vietās, kur viņa cieta no vardarbības. Tāpat viņai bail, ka viņa tikšot saukāta par "stulbu". Sieviete norāda, ka vēl briesmīgāk situāciju padara tas, ka citi bērni uz notikušo noraudzījās un par to smējās."Trešā klase. Zēns sit meiteni – un tas tiek uztverts kā izklaide!"

"Tas ir šausmīgi. Šausmīgi, kādi bērni tagad aug. Un šausmīgi, ka mēs kā sabiedrība reizēm klusējam. Lūdzu. Runājiet. Rīkojieties. Aizsargājiet savus bērnus. Jo bērni ir pats galvenais, kas mums ir."

Vanaga: skolas izvēlas problēmu noklusēt

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga atzīst, ka vardarbības problēma atsevišķās skolās pastāv un ir bijuši gadījumi, kad skola izvēlas par problēmu noklusēt. Kā piemērus viņa piemin divus viņai zināmus gadījumus, kur "pašvaldības darījušas visu, lai neviens par to neuzzina".

Vienā gadījumā, norāda Vanaga, no vienas un tās pašas ģimenes darbībām cietušas trīs atsevišķas izglītības iestādes. "Kādu dienu arodbiedrībā saņēmām biedra lūgumu pēc konsultācijas, lai palīdzētu vardarbības gadījumā. Biedrs jautāja, kur vēl vērsties, ja ar vardarbību netiek galā skola vai izglītības pārvalde."

Viens bērns bija regulāri, ilgstoši vardarbīgs pret klases biedriem un skolotājiem. Arī bērna vecāki bija vardarbīgi pret klases audzinātāju. Skolas komanda centās palīdzēt, risināt problēmas. Viss nonāca tik tālu, ka citu bērnu vecāki un skolotāji iestājās par skolotāju, pret kuru tika izvērsta reāla, ilgstoša vardarbība."

"Direktore rīkojās skolas ietvaros un vērsās pēc palīdzības pie izglītības pārvaldes. Ko darīja pārvalde? Lielākoties kušināja. Ko darīja bāriņtiesa? Praktiski neko."

"Papildu emocionālajai vardarbībai skolotājai kādu dienu šis bērns pienāca klāt ar zīmuli un pajautāja, vai viņa zina, kas ar viņu notiks, ja viņš to iedurs viņai kaklā," pauž Vanaga.

"Mest ar kādu vieglāku priekšmetu arī bija jau norma. Visam pa vidu bija garas sarakstes ar vecākiem, regulāras tikšanās, un konflikti tikai eskalējās. Būtībā visi mācību priekšmetu skolotāji bija novesti līdz baltkvēlei. Divi skolotāji aizgāja prom no šīs skolas. Citi skolotāji turpināja mācīt, bet esot divatā ar bērnu, jo pa vienam bija bail būt ar viņu."

"Izdariet secinājumus, kāda ir bērna uzvedība, ja pieaugušais viens baidās būt telpā ar vienu bērnu," pauž Vanaga. Viņa uzsver, ka arī skolas psihologs no vecāku uzbrukumiem un kontroles esot cietis, jo "vecākiem esot sakari" sabiedrībā.

Viss izmainījās, kad bērna tēvs skolā sāka žņaugt skolotāju

"Un tad pienāca diena, kad bērna tēvs publiski, liecinieku klātbūtnē, sāka skolā žņaugt klases audzinātāju. Tas bija arī skolas glābiņš. Pārvaldē vienojās, ka vecāki izņem no skolas bērnu, direktorei un skolotājai palūdza noklusēt, jo viss taču "laimīgi" beidzies. Tā bija lielākā kļūda. Vajadzēja ziņot policijai."

"Kas notika tālāk? Bērns sāka mācīties citas pašvaldības skolā. Mēs jau tad sapratām, ka tas ir tikai laika jautājums, un viss turpināsies. Tā diemžēl arī notika. Bērns ir kļuvis lielāks, fiziski spēcīgāks. Arī šajā skolā cieš skolēni un pedagogi, kāds no skolas aizgājis. Psihologam vecāki neļauj strādāt ar bērnu, sociālais pedagogs ir aizgājis no skolas, cits atsakās strādāt ar šo ģimeni."

"Citu bērnu vecāki iedrošina savus bērnus, lai viņi nebaidās iet uz skolu. Kādam skolēnam smadzeņu satricinājums, kādam pedagogam pārsista galva, kādam iesists, kādam izteikts seksuāla rakstura vēstījums, ir tiesvedības. Tā varētu turpināt."

"Bērna vecāki turpina rakstīt visām iespējamām institūcijām, ka viņu bērnam tiek darīts pāri. Skolas vadība un komanda meklē risinājumus, kā palīdzēt bērnam, kā sadarboties ar vecākiem. Šajā pašvaldībā vismaz izglītības pārvalde cenšas rast arī labākos risinājumus bērnam un visai skolas saimei, taču rokas ir par īsu. Zināmā mērā arī pašvaldības politiskā vara varētu būt aktīvāka un drosmīgāka."

"Un tā mēs pa visiem neesam spējuši tikt galā ar vienu ģimeni tik daudzu gadu garumā. Un tā mēs gadiem neesam panākuši bāriņtiesas lēmumu, lai bērnu izvērtē neatkarīgi eksperti un nosaka diagnozi. Neesam panākuši, lai izvērtē arī vecāku rīcību, izturēšanos mājās pret bērnu, jo pedagogi ir informējuši par aizdomām, ka mājās vecāki paši ir vardarbīgi pret bērnu. Kontrolējošās institūcijas ir spējušas tikai vēl pakritizēt skolas vadību, skolotājus, un neviena no tām nav iedziļinājusies situācijā pēc būtības. Neviena nav analizējusi vecāku atbildību, lomu."

Situācija netiek risināta jau daudzu gadu garumā

"Vienas ģimenes dēļ gadiem cietuši tik daudzi pedagogi, skolēni, risinājumu meklēšanā iesaistītas tik daudzas institūcijas, un mērķis joprojām nav sasniegts – palīdzēt šim bērnam, pasargāt no vardarbības citus, saukt pie atbildības tos, kuriem tā jāuzņemas."

Daudzi pedagogi varēja vērsties policijā, tiesā, taču drosmīgo ir maz. Lielākajai daļai ir bailes un nogurums. Kādam bail pazaudēt darbu, kādam rūp pašvaldības tēls, kādam ir bail no vecākiem, kuriem ir aizmugure un kontakti."

"Kāds teiks, ja jau tik bailīgi, tad arī cietiet un klusējiet. Stāsts turpinās, taču es ļoti ceru, ka tas drīz beigsies. No arodbiedrības puses, savu tiesību un iespēju robežās, darām visu, lai panāktu ātrākas šī stāsta beigas. Joprojām aicinu – neklusējam, nebaidāmies. Mēs, pieaugušie, esam atbildīgi par mūsu bērnu drošību, arī par tā vardarbīgā bērna drošību viņa paša ģimenē."

"Un kontrolējošās institūcijas aicinu rūpīgāk sekot, kas notiek ar bērniem ģimenēs. Nesaigaidām dienu, kad nožēlosim visu atlikušo dzīvi, ka kādu, īpaši bērnu, nenosargājām, bet varējām," pauž Vanaga.

Francija saka "nē" vēlreizējai breksita atlikšanai