Pirms 40 gadiem, 1985. gada 17. maijā, kompartijas Centrālkomiteja pieņēma lēmumu ar daiļrunīgu nosaukumu – Par žūpības un alkoholisma novēršanas pasākumiem. Sākās juceklīga un, kā drīz vien izrādījās, diezgan bezjēdzīga cīņa pret dzeršanas ligu, kas beidzās ar dzērāju uzvaru un Padomju Savienības sabrukumu. Taču tā nebija pirmā reize, kad Latvija piedzīvoja mēģinājumus ierobežot alkohola patēriņu.

Pirmais piegājiens žūpības apkarošanai bija vēl cara laikos – Nikolajs II 1914. gadā izdeva sauso likumu, kas aizliedza alkohola tirdzniecību. Iemesli šādai rīcībai bija vairāki – gan tas, ka tauta tiešām dzēra pārmēru daudz, pret ko sāka iebilst garīdzniecība un inteliģence, gan arī Pirmā pasaules kara sākums un mobilizācija, ko prātīgāk būtu veikt ar skaidru galvu. Labā atmiņā vēl bija 1905. gada krievu–japāņu kara sākums, kad mobilizētie rezervisti pa ceļam uz iesaukšanas punktiem un fronti rīkoja masveida dzēruma grautiņus. No kaut kā tāda šoreiz cars gribēja izvairīties. Neizdevās, jo rezervisti vienkārši izlaupīja slēgtās dzērienu noliktavas un atkal sarīkoja grautiņus, vietām pat uz vairākām dienām iebarikādējoties dzērienu glabātavās. Ministri gan caram ieteica nesteigties ar sausā likuma ieviešanu, jo alkohola tirdzniecība veidoja būtisku daļu valsts budžeta ieņēmumu, taču Nikolajs palika pie sava – un iznākumā zaudēja gan troni, gan dzīvību. Pēc tam Krievijā arī boļševiki līdz pat 20. gadu vidum saglabāja spēkā sauso likumu, taču uz Latviju tas vairs īsti neattiecās. Mums bija sava valsts un savas problēmas, kuras gan vismaz alkohola ziņā neko daudz neatšķīrās no cariskās Krievijas problēmām.

Alkohola lietošana ir kauns un negods

Lai gan varētu domāt, ka, tikuši paši pie savas valsts, latvieši dzeršanas netikumu metīs pie malas, dzīvē tā nenotika vis. To arī var saprast – kara un juku laiku, kā tagad teiktu, pēctraumatiskais stress lika sevi manīt, un daudzi ieradinājās glāzīti cilāt biežāk nekā vajadzētu. Tādēļ jau Satversmes sapulce 1920. gadā pavisam nopietni sprieda par to, vai brīvajā Latvijā nevajadzētu turpināt cara tētiņa ieviesto kārtību un saglabāt sauso likumu. Deputātu vairākums tomēr bija izdarījis secinājumus no cariskās Krievijas bēdīgās pieredzes šajā jomā – tur kvalitatīva alkohola tirdzniecības aizliegums noveda pie tā, ka pilsoņi dzēra odekolonu, politūru un visu pārējo, kam bija klāt kaut nedaudz spirta, turklāt valsts budžets neko no tā neko neieguva. Tādēļ Latvija beigu beigās tomēr legalizēja alkohola ražošanu un tirdzniecību, taču vienlaikus noteica diezgan bargus naudas sodus par atrašanos sabiedriskā vietā reibuma stāvoklī un par alkoholisko dzērienu tirdzniecības pārkāpumiem. Ja tagad ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem šķiet, ka paaugstināt sodus divas vai trīs reizes ir kaut kas šausmīgs, tad mūsu vecvectēvi piedzīvoja vēl krasāku soda naudas paaugstināšanu, jo sākumā par atrašanos publiskā vietā dzērumā sods bija tikai desmit rubļu, bet pēc jauna likuma pieņemšanas 1920. gadā to palielināja līdz 10 000 rubļu. Tūkstoškārt! Tiesa, te jāņem vērā arī inflācijas faktors.

Vēsturniece Ineta Lipša pētījumā par alkoholisma apkarošanu starpkaru Latvijā uzsver vēl vienu interesantu iezīmi – 1920. gada likums ļāva pašvaldībām noteikt, vai to teritorijā būs pieejams alkohols. Tātad atsevišķas pilsētas varēja lemt, ka tajās nekāda brandvīna tirdzniecība nenotiks. Vairākas pilsētas, piemēram, Cēsis, Talsi, Kuldīga un Ventspils, tiešām pieņēma šādus lēmumus, taču prieki bija īsi, jo pašvaldību lēmumi nonāca pretrunā ar valsts iestāžu izdotajām atļaujām krogu atvēršanai šajās pilsētās. Strīdā starp pašvaldībām un valsti beigās parasti uzvarēja valsts, tomēr divdesmito gadu nogalē Latvijā bija diezgan daudz sauso pagastu. Pilsētās gan alkohola tirdzniecība neapsīka.

Gluži tāpat kā mūsdienās, arī tolaik ilgi un plaši sprieda par to, no cikiem līdz cikiem tad drīkst tirgot alkoholu. Sākumā bija noteikts, ka dzērienu veikali drīkst darboties līdz astoņiem vakarā, bet krogi līdz desmitiem. Vēlāk parādījās krogu dalījums 1. un 2. kategorijā; pirmie bija jāslēdz desmitos vakarā, bet otrie varēja darboties līdz pat diviem naktī. Diskusijas par krogu darba laiku bija dedzīgas, jo katra puse aizstāvēja savu taisnību. Rīgas krodzinieki uzskatīja, ka desmitos vakarā slēgt restorānu durvis nav prātīgi, jo tieši ap to laiku cilvēki dodas mājās no teātriem, turklāt arī ārzemju tūristi ir pieraduši pie ilgākas naktsdzīves. Tika piesaukts arī arguments par labu krogu atvēršanai jau septiņos no rīta, nevis deviņos, kā bija iecerējuši likumdevēji. Kādēļ gan ļaudis pie brokastīm nevarētu iedzert kausu alus vai glāzīti sīvā?

1924. gada beigās, akurāt uz Ziemassvētkiem, beidzot tika pieņemts Žūpības apkarošanas likums, kurā skaidri un gaiši bija pasludināts, ka “alkohols ir ļaunums, alkohola lietošana nav laba, tas ir kauns un negods”. Likums paredzēja, ka krogos alkoholu drīkst tirgot no pulksten 9 līdz 22, bet sestdienās tikai līdz pusdienlaikam, savukārt svētdienās un svētku dienās krogiem vispār jābūt ciet. Bija arī noteikts, cik tālu no skolām, baznīcām un valsts iestādēm drīkst atrasties krogi, kaut gan daudzviet krodzinieki šo likuma normu asprātīgi apgāja, ierīkojot ieeju dzertuves tālākajā galā (vai pat speciāli uzceļot sētu, kas apmeklētājiem lika mest līkumu, tā pagarinot ceļu), lai tikai varētu iekļauties noteiktajos metros. Tika arī noteikti bargi sodi likuma pārkāpējiem. Par “parādīšanos atklātā vietā” reibumā draudēja arests līdz vienam mēnesim vai 100 latu naudas sods, par alkohola tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu – pat trīs mēneši aiz restēm, 1000 latu sods un tirdzniecības licences atņemšana.

Ierēdņi bezspēcīgi pret dzērājiem

Vai šādi ierobežojumi palīdzēja iznīdēt žūpību? Nē, protams. Pat neraugoties uz to, ka valsts izvērsa visai plašu pretalkohola kampaņu ar attiecīgām reklāmām un izglītojošiem priekšlasījumiem. Daļa cilvēku tik un tā gribēja atpūsties pie glāzes vai pudeles un atrada desmitiem veidu, kā to izdarīt. Piemēram, krodzinieki pēc noteiktā laika tirgoja alkoholu zem letes – kafijas kannās servēts konjaks nebūt nav Gorbačova laika izgudrojums, šo joku labi zināja jau mūsu vecvectēvi. Visās malās saradās neskaitāmas točkas, kaut gan tolaik šādu apzīmējumu nelegālām alkohola tirgotavām vēl neviens nezināja. Izdomas bagāti uzņēmēji piedāvāja lielas konfektes ar alkohola pildījumu, turklāt iepildīja ne tikai rumu vai liķieri, bet arī spirtu. Citi tikpat izdomas bagāti uzņēmēji laida tirgū 10 000 īpaši pasūtītu plakanu stikla pudelīšu, ko viegli varēja paslēpt kabatā un laiku pa laikam ieraut šļuku. Protams, policisti mēģināja noķert nelegālos tirgotājus un pat apstaigāja krogus, ostot krūzīšu un glāžu saturu uz galdiem, taču neko daudz tas nelīdzēja; ej nu pierādi, ka tieši šis apmeklētājs dzēris no šīs krūzītes! Lūk, kā oficiālais izdevums Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis aprakstīja vienu no šādiem reidiem: “Pārsteidzošs skats bija Jūrmalas viesnīcā, kur publika palīdzēja ķelneriem izdzert un noslēpt reibinošo dzērienu atliekas. Te daži ierēdņi bija bezspēcīgi cīnīties ar dzērājiem, kuri ne vien lamājās un svilpoja, taisot troksni kopā ar džezbenda orķestri, bet arī rāva ierēdņiem no rokām alus un šņabja pudeles.” Nebija ilgi jāgaida, līdz parādījās slēgti klubi, uz kuriem alkohola tirdzniecības ierobežojumi īsti neattiecās. Teorētiski tajos iekļūt varēja tikai kluba biedri, taču iekšā laidēji biedra kartes apmaiņā pret pāris latiem izrakstīja turpat uz vietas.

Laukos, īpaši jau Latgalē, plaši izvērsās kandžas brūvēšana. Tikai Rēzeknes apriņķī vien 1924. gadā policija uzgāja 100 nelegālu kandžas brūžu, taču ievērojami vairāk bija to, ko neatklāja. Kandžu dzina pat cietumā – kad 1928. gadā aiz restēm tika Nacionālās operas kasieris, kurš bija nodzēris daļu Operas kases, drīz vien viņu pieķēra Centrālcietumā brūvējam kandžu no spirta un rozīnēm.

Ņemot vērā, ka lauciniekiem krogi un veikali nebija turpat aiz stūra, par ierastu lietu kļuva alkohola iepirkšana ilgākam laikam, bet spiedīgā situācijā nonākušajiem vienmēr bija gatavi palīdzēt labi ļaudis, ar nelielu uzcenojumu pārdodot kaut ko no saviem krājumiem. Parādījās pat jauna profesija – brandvīna kurjers. Kādā pagastā policija pieķēra vietējo ziņnesi, kurš dienesta pienākumu pildīšanu apvienoja ar šņabja piegādēm mežstrādniekiem. Uzcenojums bija tikai 25 santīmi par pudeli, taču apgrozījums bija tāds, ka ziņnesis, kura oficiālā alga nebija liela, bija nodrošinājis savai ģimenei itin labus dzīves apstākļus.

Tā bija visīstākā cīņa ar vējdzirnavām, tādēļ 1927. gadā Saeima mīkstināja likumu un atļāva krogiem alkoholu tirgot līdz diviem naktī. Pāris gadu vēlāk Rīgas dome trim restorāniem atļāva darboties līdz pieciem rītā, tā cerot mazināt nelegālo alkohola apriti, kas, protams, nebeidzās divos naktī. Trīsdesmito gadu nogalē gan līksmošanās līdz pieciem rītā atkal tika atcelta, taču kopējo ainu tas nemainīja. Spriežot pēc policijas protokoliem par žūpošanu, dzērāju skaitu nekādas likuma izmaiņas īpaši neietekmēja, jo ik gadu sastādīja 11–13 tūkstošus protokolu. Vairāk – 15 000 – bija 1928. gadā.

Komunisma cēlājs un pudele

Arī padomju vara nespēja neko daudz mainīt, jo dzeršana bija liela problēma visā Padomju Savienībā. Kompartijas Centrālkomiteja jau 1958. gadā izdeva dekrētu par cīņu pret alkoholismu, kas palielināja sodus par dzeršanu sabiedriskās vietās, bet vēl pēc pāris gadiem paaugstināja degvīna cenu no četriem rubļiem līdz piecarpus. Septiņdesmitajos gados paaugstināja arī maksu par atskurbtuves pakalpojumu izmantošanu, ko gan drīzāk vajadzētu saukt par soda naudu, jo no laba prāta uz šo iestādījumu, ko tautā mīļi dēvēja par atļurbeni, neviens negāja – tur vissmagākajā dzērumā esošos pilsoņus nogādāja miliči vai sabiedriskās kārtības sargi.

Neko daudz šie pasākumi nelīdzēja, jo dzērāju skaitam bija tendence pieaugt. 1972. gadā visā Padomju Savienībā atskurbtuvēs paviesojās apmēram 6,5 miljoni cilvēku, gadu vēlāk – jau septiņi miljoni. Mēģinot aizrakties līdz problēmas saknei, padomju zinātnieki pat atskurbtuvēs veica pētījumu, lai noskaidrotu, kādēļ, kur un kā cilvēki dzer. Secinājumi īsumā bija šādi – pārsvarā dzer vakaros pēc darba un dara to parkā, pagalmā, kāpņu telpā vai dzīvoklī. Pavisam reti – kāds pārsteigums! – alkoholu lietoja kinoteātros un kultūras namos. Populārākie iedzeršanas iemesli – tikšanās ar draugiem un algas diena. Alga, starp citu, 73 procentos gadījumu bija minēta kā dzeršanai atvēlēto līdzekļu avots, apsteidzot tādas atbildes kā “paziņas uzsauca” un “nodzēru prēmiju”. Iecienītākie dzērieni – stiprinātais vīns un šņabis. Nepopulārākie – kandža un medicīniskie preparāti.

Gorbačova kampaņa

Pagāja tikai mazliet vairāk nekā desmit gadu, un kandža iecienītāko dzērienu reitingā strauji pacēlās līdz TOP 3, līdzi paraujot arī odekolonu. Paldies par to bija jāsaka jaunajam PSRS līderim Mihailam Gorbačovam, kura viens no pirmajiem lēmumiem, stājoties augstajā amatā, bija dekrēts par žūpības apkarošanu. Lai cik labi iecerēts, taču par pārdomātu to bija grūti nosaukt, turklāt tā izpildei, kā jau padomju valstī daždien gadījās, bija raksturīga kampaņveida pieeja un dažādi pārspīlējumi.

Pirmos nopietnos soļus žūpības apkarošanai spēra jau Gorbačova priekšgājējs Jurijs Andropovs, kura pieeja bija sabalansētāka. Viņš apzinājās, ka vienā rāvienā padomju pilsoni no pudeles atraut neizdosies, tādēļ vajag to darīt pakāpeniski, tas ir, iesākumā izbeigt stiprināto augļu vīnu ražošanu, ko tik ļoti bija iecienījuši proletārieši, jo pudele šī dzēriena maksāja nepilnus divus rubļus, taču iereibt ar to varēja itin labi. Lai aizstātu surogātvīnus, Andropovs bija iecerējis palielināt alus ražošanu un pat pasūtīja Rietumos iekārtas 30 jaunu alus rūpnīcu izveidei (sākoties Gorbačova pretalkohola kampaņai, tās tā arī sarūsēja sētmalē un netika uzstādītas). Plus vēl paaugstināja degvīna cenu.

Andropovs savu nesteidzīgo alkoholisma apkarošanas programmu tā arī nepaspēja īstenot, nekas nemainījās arī neilgajā Konstantīna Čerņenko valdīšanas laikā, savukārt Gorbačovs uzreiz ķērās pie lietas un darīja to ļoti enerģiski. Jau mēnesi pēc viņa apstiprināšanas kompartijas ģenerālsekretāra amatā Politbirojs sāka izskatīt jautājumu par pasākumiem cīņā pret žūpību. Jaunā vadoņa priekšlikumi bija radikāli – krasi samazināt alkohola ražošanu, bet lētos vīnus vispār aizliegt kā šķiru. Finanšu ministrija gan iebilda, ka alkohola tirdzniecība valsts budžetā veido ļoti būtisku ieņēmumu sadaļu, taču no šiem argumentiem Gorbačovs atgaiņājās, sakot, ka iztrūkumu izdosies kompensēt uz alkohola cenu paaugstināšanas rēķina. Turklāt tagad dzērienu fabrikas varēs pārorientēt uz sulas un limonādes ražošanu, kas taču arī nesīs lielus ienākumus!

Jau pavisam drīz dzīve pierādīja, ka šīs Gorbačova iedomas bija maldīgas. Sulu ražošana patiesībā nesa tīros zaudējumus, jo atcerēsimies, ka PSRS cenas regulēja valsts un bezalkoholiskajiem dzērieniem tās vairumā gadījumu bija noteiktas pat zem pašizmaksas. Turklāt pretalkohola dekrētu daudzviet dzīvē īstenoja ar idiotisku centību, degvīna ražošanas apjomus samazinot trīs reizes lielākā apjomā, nekā bija paredzējusi valdība. Vēl šobaltdien nav skaidrs, vai pārsvarā tas notika centīgas iztapības dēļ, vai arī vietējiem priekšniekiem cenšoties sabotēt Kremļa rīkojumus. Drīzāk jau pārāk lielas centības dēļ, proti, ja reiz Maskava teica, ka šņabja ražošana jāsamazina, tad slēgsim nevis vienu degvīna rūpnīcu no trijām, bet divas – un tā pārpildīsim plānu!

Nebija arī skaidrs, ko iesākt ar vīnogām, no kurām līdz šim brūvēja vīnu, bet tagad to vairs nedrīkstēja darīt. Vienkārši iztirgot vīnogas iedzīvotājiem nebija iespējams, jo nepastāvēja loģistikas ķēdes tāda apjoma ogu kravu pārvadāšanai visas valsts mērogā. Daļu vīnogu varēja iztirgot tuvāko rajonu iedzīvotājiem, bet ne jau nu visu ražu! Varat trīs reizes minēt, ko cilvēki darīja ar iepirktajām vīnogām. Pareizi – mājas apstākļos brūvēja vīnu! Tieši to pašu darīja ar vīnogu sulu, kas neredzēti lielos apjomos nonāca veikalos.

Vēl viens negaidīts (kaut gan to jau gluži labi varēja paredzēt) blakusefekts bija kandžas dzīšanas pieaugums. Līdz pretalkohola kampaņai to darīja reti kurš, jo vienkāršāk bija veikalā nopirkt polšu, bet tagad šņabis kļuva par deficītu, pēc kura jāstāv garā rindā. Rindā stāvēt negribējās, tādēļ ļaudis masveidā sāka brūvēt paštecināto, dažu mēnešu laikā izraisot padomju valstī visaptverošu cukura deficītu. Kad cukurs beidzās, sāka dzīt arī no ledenēm un povidlas, kas gadiem ilgi bija stāvējis veikalu tālākajā stūrī, pildīts lielās metāla bundžās, un nevienam nevajadzīgs. Sākoties kandžas laikmetam, pienāca arī povidlas zvaigžņu stunda. Par deficītu kļuva arī lētie odekoloni.

Protams, varas iestādes visiem spēkiem centās šīs nebūšanas apkarot, taču spēku samērs bija pārāk nevienlīdzīgs. Jau pirmajā pretalkohola dekrēta darbības mēnesī Rīgā vien milicija sastādīja 644 protokolus par atrašanos sabiedriskā vietā reibuma stāvoklī un 1300 dzērāju aizvizināja uz atskurbtuvi. 1986. gadā Latvijā konfiscēja 252 kandžas aparātus un 2000 litru kandžas, bet nākamajā gadā miliču rokās krita jau 2424 kandžas tecinātāji. Dzērājus kaunināja presē, radio un televīzijā, par varītēm tika propagandēta svētku svinēšana bez alkohola. Dzīvē gan, piemēram, bezalkoholiskās kāzas izskatījās apmēram tā – sākumā viesi sēdēja pie galda diezgan drūmi, tad vīri mazos bariņos pazuda tualetes virzienā uzpīpēt, bet atgriezās ar arvien sārtākiem vaigiem un priecīgākā noskaņojumā.

Cilvēki arvien mazāk gāja baudīt alkoholu uz restorāniem un kafejnīcām, kur normāli pasēdēt traucēja visādi kārtības sargi un kontrolieri, bet priekšroku deva dzeršanai savos dzīvokļos vai garāžās. Tas bija diezgan smags trieciens restorānu kultūrai, un drīz vien to vēl vairāk pastiprināja kooperatīvu un reketieru laikmets, kad krogus apsēda nopietni puiši ādas jakās un treniņbiksēs, normāliem pilsoņiem uz ilgu laiku atsitot apetīti uz šādu vietu apmeklēšanu.

Labi domātā žūpības apkarošanas kampaņa kļuva par vienu no acīm redzamākajām Gorbačova kļūdām, kurai bija smagas sekas. Tika iedragāts budžets, kritās valsts varas autoritāte, bet daļa tautas nodzērās ar dažādiem surogātiem. Rindas un kautiņi pie degvīna veikaliem kļuva par īstu apkaunojumu visai padomju valstij, bet šņabja pudeles iegāde jau sāka atgādināt vietēja mēroga varoņdarbu. Kroni visam uzlika 80. gadu nogalē ieviestie degvīna taloni, kas paredzēja katram pilngadīgam iedzīvotājam tikai divas pudeles šņabja mēnesī. Savā ziņā var teikt, ka ar pretalkohola kampaņu padomju valsts pati sev izraka kapu, jo, tēlaini izsakoties, ar komunistisko režīmu sadzīvot varēja, tikai atrodoties mērena reibuma stāvoklī. Skaidrā tas vairs nebija paciešams – un iznākumā Padomju Savienība sabruka.

Igaunija neatzīs Doņeckas un Luhanskas iedzīvotājiem izdotās Krievijas pases