Sodi ir bargi, tagad var ne tikai zaudēt tiesības, bet arī auto. Un tomēr katru dienu policija aptur vidēji piecus dzērājšoferus. Kāpēc viņiem galvā netur bremzes? “Likums un Taisnība” uz sarunu par šo tēmu aicināja Nacionālā psihiskās veselības centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta Ambulatorās nodaļas vadītāju Ingu Landsmani, kurai saskarsme ar šāda veida pacientiem ir ikdienas darbs.

Vai dzērumā pazūd bailes sēsties pie auto stūres?

Visticamāk, situācija ir tāda, ka alkohola reibumā cilvēks kļūst bezbailīgs, zināmā mērā neprātīgs, un tad impulsu kontrole, ko un kā darīt, nav primārā. Vairāk ir tāda instinktīva rīcība, un tas notiek bez kādas seku analīzes. Šādi pārkāpumi ļoti bieži notiek atkārtoti. Cilvēks pirmoreiz neuzraujas uz ceļu policiju, un viņš šādi rīkojas atkārtoti.

Gadījumos, kad šādā situācijā nav aizturēts, rodas pārliecība – es arī pagājušajā reizē tā darīju, un nekas slikts taču nenotika! Viss kārtībā, es protu visu pareizi izdarīt, visu kontrolēju! Rodas tā milzīgā pārliecība, ka visus procesus kontrolē, un līdz ar to arī atkārto šo nepareizo rīcību, neraugoties pat uz to, ka sodu sistēma patiešām ir pietiekami jaudīga.

Var būt arī situācijas, kad parādījusies problemātiska alkohola lietošana, izveidojies šāds negatīvs ieradums un savas problēmas vēl īsti neapzinās. Tad arī rīkojas bezatbildīgi, ir uzvedības traucējumi, neliek kopā prātu ar emocionālo pasauli, vienkārši spontāni rīkojas.

Tur būtu jāpieņem pareizs, adekvāts prāta lēmums, un šajā gadījumā vajadzētu būt tā, ka cilvēki, kas ir apkārt, iedrošina un mudina – tev jārisina savas problēmas, jo citādi vari saskarties ar pavisam nopietnām sekām, un viena no tām ir auto vadīšana dzērumā. Taču šis viss ne visai strādā. Un diemžēl gadās arī traģiskas sekas. Tāpēc man ir sajūta, ka, pirms sēžamies pie stūres, vēl vairāk jābūt informētībai par sekām, kādas var rasties.

Šobrīd pozitīvi ir, ka autovadītājiem, kuri aizturēti dzērumā pie stūres, lai atgūtu auto vadīšanas tiesības, nozīmētas arī uzvedības korekcijas programmas. Viena lieta, ka šis cilvēks tīri medicīniski tiek pārbaudīts, bet otra – viņš tomēr sāk apzināties, kāda ir atbildība, kādas var būt sekas. Tās var būt ļoti nopietnas.

Diemžēl sākotnēji, kad ir eiforizējošais efekts un enerģijas pieplūdums, bieži tiek pieņemts nepareizais lēmums. Savukārt tiem, kuri regulāri lieto alkoholu, tolerance jeb izturība pret alkohola daudzumu pieaug, un viņi spēj izdzert jau salīdzinoši lielus daudzumus, bet uzvedībā varbūt nav tik pamanāms, ka cilvēks atrastos tik smagā reibumā. Pašam arī šķiet, ka ir gana spējīgs visu darīt un kontrolēt, taču patiesībā tā nav.

Vai šādus cilvēkus iespējams ārstēt?

Ārstēt var, ja cilvēkam ir saslimšana, ja ir alkohola atkarība vai pārmērīgas lietošanas problēmas un viņš pats apzinās, ka pastāv šādas problēmas. Tad, protams, var iesaistīt gan ārstēšanas programmā, gan domāt par pēctecīgu ārstēšanos, bet lielā daļā gadījumu, kad vēlas saņemt atpakaļ auto vadīšanas tiesības un veic veselības pārbaudes, viņi mēģina slēpt savas problēmas, jo saprot – ja būs pārāk atklāti, lēmums nebūs pozitīvs.

Tāpēc man gribas akcentēt to, ka ir ļoti svarīgi cilvēkus jau primāri informēt, ka dzīves situācijās ir jābūt sociāli atbildīgam. Ja tiešām neproti kontrolēt savu uzvedību, lieto alkoholu, tad lūdz tuvu cilvēku atbalstu, kuri var arī šajās situācijās apturēt un brīdināt: tu to nedrīksti darīt, nevari ņemt savas automašīnas atslēgu!

Kas būtu jādara valstij?

Informēšana, izglītošana – tie ir atslēgas vārdi. Veikt profilaktisko darbu, lai saprot, ka braukšana reibumā ir ļoti bīstama. Domāju, ka pat autoskolās varētu ieviest šādas uzvedības vai emociju regulēšanas prasmju nodarbības, lai cilvēki izprot bīstamās sekas, kādas var būt, ja alkohola reibumā sēžas pie stūres. Sākt par to runāt daudz agrāk, jo acīmredzot ar to, ka tiek pieminēts, ka alkohola reibumā auto vadīt nedrīkst un no kādām promilēm iestājas atbildība, ir par maz. Ir jābūt informētībai vēl daudz agrāk, pirms viss noticis.

Policisti arī visus šādus pārkāpējus nespēj noķert.

Neapšaubāmi, nepalīdz ne ķeršana, ne augstie sodi, mēs redzam, ka vienalga tas turpinās. Baiļu efekts ir tikai tad, kad tikko parādās kaut kas jauns, bet pēc tam tas īsti nestrādā, cilvēkam pat ir pretestība. To pat mēģina ignorēt, kaut kur nobīdīt malā – tas uz mani neattiecas un neattieksies, un līdz ar to nepareizi rīkosies. Tur ir tā pašpārliecinātība, ka neko tik aplamu jau nedaru.

Varbūt jābūt pozitīvā gaisotnē sniegtai informācijai un profilaktiskām darbībām, kas dara atbildīgākus. Mēs esam līdzībās runājuši, piemēram, sēžoties pie auto stūres, ir obligāti jāpiesprādzējas, un to arī dažkārt neievēro. Apturot policists var gan sodīt, gan aizrādīt, un ļoti daudzos gadījumos ir cilvēki, kuriem pietiks tikai ar aizrādījumu un nekad dzīvē vairs to neatkārtos.

Bet būtu labi, ja to saprastu, pirms policists ir apturējis. Saku vēlreiz, ka cilvēkam, kuram ir impulsu kontroles traucējumi, rodas tāda kā pretestība pret to, ka sodīs, un viņš var pat aplami rīkoties.

Man ir zināma arī kāda “vatsapa” grupa lauku pagastā, kur cits citam paziņo, kur stāv ceļu policisti, lai reibumā var aizbraukt uz veikalu pēc nākamās alkohola pudeles.

Tā ir tāda bērnišķīga rīcība. Mēs taču zinām, ka kaut kas nav pareizi, bet, lai apietu šo likumu ar līkumu, tagad šādi mēģināsim, izvairīsimies no soda, bet savu uzvedību neanalizēsim. Tur nekā slikta nav, jo mēs zinām, cik daudz ir par daudz. Tāda milzīga pašpārliecinātība, ka tie procesi vispār tiek kontrolēti.

Varbūt sodi ir par mīkstu?

Nē, es nedomāju, ka sodi ir par mazu. Tie ir gana lieli un nopietni, bet sodīšana vien diemžēl nestrādā. Ja tas strādātu, tad būtu kardināli krass dzērājšoferu skaita kritums. Tā gluži tas nav. Visur pastāv cilvēciskais faktors, ir cilvēkam jāliek domāt par to, ko un kā viņš savā dzīvē dara. Līdzīgi, kā ir, kad mēs audzinām mazus bērnus un parādām viņiem, kas ir labi un kas slikti, lai viņi saprot. Šeit ir kas līdzīgs. Tas ir patiešām sarežģīti.

Pat autobusu šoferi pieķerti dzērumā pie stūres...

Ir problemātiskie alkohola lietotāji, kuri vēl savu problēmu nav līdz galam noformulējuši, kuriem zināmā mērā ir tāds kā noliegums to risināt. Liekas, ka vēl jau nav tik traki, bet, ja atļaujas atnākt savā darba vietā, kur vispār nav pieļaujama alkohola lietošana... Un vēl ja vadi autobusu ar pasažieriem. Tas liecina, ka cilvēks tiešām savu problēmu vairs nekontrolē un ir vajadzīga palīdzība, kuru viņš nemeklē.

Ārstēšana ir iespējama tikai tad, ja ir paša piekrišana, vēlēšanās risināt savas alkohola lietošanas problēmas. Kopš 2002. gada pie mums notiek pirmstermiņa veselības pārbaužu komisija. Šajā jomā bijām paši pirmie, un pie mums ierodas smagākie un nopietnākie gadījumi, un ir diezgan grūti.

Ir cilvēki ar atkarības problēmām, kuri tās pat neapzinās. Viņi jau saņēmuši nopietnu sodu, gadiem ilgi bijis liegums vadīt auto, un tad ierodas uz veselības pārbaudi, kur narkologi un psihiatrs analizē veselības problēmas, atkarības lietas, un redz, ka viņš nekādi tās nav risinājis. Tad šis cilvēks, protams, dziļi apvainojas – viņa problēmas konstatētas, un mudina doties ārstēties, bet viņš to uztver kā vēl vienu sodu.

Ir arī tādi, kuriem nekādas diagnozes īsti nav, bet pastāv nekontrolēta, bezatbildīga, impulsīva rīcība. Gadās arī, ka cilvēks saprot savas problēmas, bet garantēt mēs neko nevaram, jo savstarpējs kontakts mums nav ilgs. Mēs pārbaudām, varam veikt arī psiholoģisku izmeklēšanu, nozīmēt specifiskas, objektīvas analīzes vai monitorēt, ir vai nav pēdējā laikā lietojis alkoholu, bet tas arī viss.

Liekas, ka atbildība par nākotni, kāds cilvēks būs, jāuzņemas medicīniskajai komisijai, bet tā to īsti nevarēs. Varbūt šobrīd situācija ir stabila, jo cilvēks taču vēlas atpakaļ tiesības un līdz ar to ir mobilizējies, stabils, bet mūsu redzējums ir, ka viņam pašam jāsaprot, ka auto vadīšana ir sociāla atbildība, atbildīga rīcība. Ja lieto alkoholu, tad jāsaprot, ka automašīnu vadīt nedrīksti.

Man šajos ilgajos gados ir bijis arī tā, ka skaidri zinu – cilvēks ārstē alkohola atkarību, bet nekad dzīvē, kad viņš lieto, nesēdīsies pie stūres. Es nevaru vienā maisā ielikt visus dzērājšoferus un teikt, ka tie visi tagad ir atkarīgie. Tā nav. Cilvēki arī saprot situāciju. Jautājums ir, kā tu savu dzīvi vadi un cik esi sociāli atbildīgs.

Mēs esam arī dzirdējuši tendenci, ka process atgūt tiesības ir salīdzinoši laikietilpīgs un sarežģīts, tāpēc braukšu bez tiesībām! Un tiešām cilvēki tā dara. Tā ir pretreakcija: ja jūs mani sodāt, es jums arī pāri padarīšu, jūs mani nekoriģēsiet. Bet pēc būtības sodu sistēmai, protams, jābūt un cilvēkiem ir jāsaprot, bet vienlaikus ir jāspēj iedot: ja esi cilvēks ar tādām grūtībām, pats neproti atbildību nest, mēs varam palīdzēt. Lūdzu, šīs ir palīdzības iespējas, domā par to, ko dari! Ja tas pamainīsies, tad būs arī labāki rezultāti.

Pašā sākumā, kad pieņēma lielos sodus, bija baiļu efekts un krasi samazinājās šāda veida pārkāpumi. Taču pagāja apmēram trīs līdz pieci gadi un viss mainījās uz slikto pusi.

Domāju, ka par to visu jārunā jau auto vadīšanas kursos. Kopš 2023. gada novembra ir ļoti labs lēmums par uzvedības korekcijas grupām – lai atgūtu tiesības, jāiziet 16 stundu kurss, kur mācās regulēt savas emocijas, kā arī saņem informāciju, kādas var būt sekas. Taču man šķiet, ka kas tāds jādara jau tad, kad mācās vadīt auto. Atbildības slieksnis visiem nav vienāds, arī kā personības esam atšķirīgi. Ir impulsīvāki cilvēki ar tendenci nekontrolēti rīkoties, ar lielāku iespējamību dusmoties, ar augstāku agresijas līmeni, un tādējādi viņi arī aplamāk rīkojas.

Es tomēr ticu un esmu optimistiski noskaņota, ka lielākā daļa šoferu ir atbildīgi. Vēlos arī iedrošināt tos, kuriem ir problēmas, sākt tās risināt laikus, lai nenonāktu šādās situācijās, kad sēdies pie stūres reibumā. Mūsdienās iespējas risināt savas problēmas ir, nav jābaidās no kādiem stereotipiem sabiedrībā: aiziešu pie speciālista, un tad man būs zīmogs uz pieres uz visu mūžu. Neviens nekādus zīmogus neliks, ja problēma būs risināta.

Problēma arī šādās aprindās

Bijusī “Cēsu alus” vadītāja pieķerta dzērumā pie stūres

Bijusī “Cēsu alus” valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone 2023. gada decembrī apturēta Rīgā, Krasta ielā, reibumā pie “Lexus” stūres, asinīs konstatētas 2,66 promiles alkohola. Sākusies tiesvedība, nākamā sēde paredzēta 22. maijā.

Sietiņsone darba gaitas “Cēsu alū” beidza februārī drīz pēc pirmās tiesas sēdes. “Manā dzīvē bija ļoti grūts periods, kā arī veselība radīja pārāk lielu spriedzi, tā tas atgadījās. Es dziļi nožēloju notikušo,” žurnālam paudusi Sietiņsone. Viņas aiziešana no darba, kurā pavadīti 30 gadi, gan esot vairāk saistīta ar veselības problēmām. Šogad Sietiņsone plāno nodoties brīvprātīgajam darbam, sniedzot palīdzību sievietēm, kuras nonākušas dzīves grūtībās, ārstēties, rūpēties par savu mentālo un fizisko veselību.

Basketbola pārraugam lielas nepatikšanas

Februārī Eiropas vīriešu basketbola čempionāta izpilddirektors Kristaps Janičenoks reibumā Rīgas centrā izraisīja avāriju – pie Elizabetes ielas 55. nama sadūrās ar stāvēšanai novietotu spēkratu. Nekas dramatisks nenotika, bija aizskarts bampers, taču atklājās, ka Janičenoks ir 2,33 promiļu reibumā.

Turklāt viņš bija pie stūres Latvijas basketbola valstsvienībai piešķirtajam “Ford Mustang Mach-E”. Janičenoks atkāpās no minētā amata, viņu gaida pamatīgs cirtiens makā. Tā kā auto Janičenokam nepieder, to nevar konfiscēt, taču tiesa var nolemt piedzīt tā vērtību.

Eksministrs atteicās no alkohola pārbaudes

Prokuratūra apsūdzējusi bijušo iekšlietu ministru Mareku Segliņu par atteikšanos no alkohola pārbaudes. Pērn jūlijā Zolitūdē viņu pie mersedesa stūres apturēja policija, un Segliņš atteicās no medicīniskās pārbaudes alkohola koncentrācijas noteikšanai asinīs. Tādējādi nav pierādījumu, ka viņš bija dzēris, taču Krimināllikums par šādu atteikšanos paredz nebrīvi līdz vienam gadam un tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem.

Segliņš jau vairākus gadus nedarbojas aktīvajā politikā, bet kādreiz bija nu jau neeksistējošās Tautas partijas biedrs un priekšsēdētājs, bijis iekšlietu un tieslietu ministrs, vairāku Saeimas sasaukumu deputāts, parlamentā ieņēmis arī Juridiskās komisijas un Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja amatus.

Lepēna prognozē fundamentālas ES pārmaiņas pēc EP vēlēšanām