Neliels fragments no intervijas:

Iesēžos krēslā Ievas harmoniski izveidotajā Klusā centra dzīvokļa interjerā, krūzēs kūp tēja, dzīvoklī iezogas pirmie pavasara saules stari, un man pretī raugās “Victoria Secret” eņģelis. Uzbūru ainiņu? Latviešu supermodele Ieva Lagūna ir rotājusi pasaulslavenos “Vogue” un “Elle” vākus, un, starp citu, pirmais Ievas vāka foto tapa žurnālam “Pastaiga”. Taču aizvadīto mēnešu notikumi ir satricinājuši pasauli, un teju katrs ir aizdomājies par modes industrijas aizkulisēm, tāpēc runājam gan par prožektoriem, gan aizkulisēm, gan par dzīvi šodien.

Kopš 17 gadu vecuma nepārtraukti esi bijusi ceļā, dzīvojusi Ņujorkā, Parīzē, Jaunzēlandē. Kas šodien tev ir “māju sajūta”, un kāpēc tā tomēr ir Latvijā?

Te ir mani cilvēki – ģimene, draugi, māsa. Noteikti arī valoda, kultūra un gadalaiki spēlē savu lomu. Cilvēki te ir citādi. Piemēram, Amerikā it kā visi atvērti, smaida, bet latvieši tomēr rok dziļāk. Ņujorkā, mājā, kurā dzīvoju, bija šveicars, kurš vienmēr jautāja: “Hi, miss Laguna! How are You?”, un es reizi pa reizei apstājos un pastāstīju, kā iet, līdz sapratu, ka viņš taču to jautā pieklājības pēc. Beigās mums izveidojās draudzīgas attiecības. Māju sajūtas deficīts laikam mani ir mudinājis pievērsties viesmīlībai un atgriezties Latvijā.

Un kur vēl tev ir māju sajūta?

Šveicē un Parīzē. Parīzē gan es nevarētu dzīvot ilgstoši, bet atmosfēriski tur jūtos ļoti labi.

Tēva alkohola atkarība, skolas maiņas, vienaudžu nežēlība... Kuras ir svarīgākās mācības, ko esi guvusi un paņēmusi līdzi no bērnības pieredzēm?

Amerikā tika veikts pētījums – stādīja kokus kontrolētos apstākļos, bezvējā, tiem tika piegādātas minerālvielas un ūdens vajadzīgajā daudzumā, taču nebija pretestības. Koki, sasniedzot konkrētu gadskaitli, gāzās ārā no augsnes. Grūtības jau nenogalina, ja ir nepieciešamais atbalsts, grūtības palīdz iesakņoties kodolā un nevējoties līdzi visiem “instagrameriem”.

Man šķiet, ka mūsu platuma grādos ir grūti atrast kādu, kuram ir bijusi mierīga, veselīga bērnība un kura ģimenē nebija alkohola. Pirmajās intervijās par to stāstīju diezgan mierīgi, bet, tagad atskatoties, pati sev jautāju: kā saprast, kas tas vispār bija? Es joprojām to risinu terapijā. Vienā no bērnu grāmatiņām bija teikums: visā sliktajā ir kaut kas labs. Pilnīgi noteikti tas nebija viegli, bet ticu, ka dvēsele nāk attīrīties un piedzīvot pasauli. Bērnībā ļoti daudz laika pavadīju viena dabā, attīstot radošo pasauli, rakstīju dienasgrāmatu, laikam centos sakārtot domas.

Pirmās mēnešreizes sākās, kad biju devusies ārzemju braucienā bez vecākiem. Nebija opciju atlidot mājās vai kādam aizlidot pie manis. Divas nedēļas staigāju ar visiem saviem iekšējiem jautājumiem un dusmām, un dienasgrāmatā es tās aprakstīju. Klasesbiedri atrada manu dienasgrāmatu un cits citam skaļi lasīja to priekšā. Bērni ir nežēlīgi. Tagad mēs to saucam par stresa noturību. Šobrīd, skatoties uz saviem bērniem, bieži prātoju – vai viņiem ir viegli? Arī tad, ja esmu darījusi visu pēc labākās sirdsapziņas.

Mode pārdod fantāziju, taču nereti izdedzina. Ķermenis kā darba instruments, kas pakļauts nepārtrauktai vērtēšanai, un reizē tituls – supermodele, kas ir ārkārtīgi glaimojošs. Kā šis komplekts ir “ietekmējis” un “audzinājis” tavu personību?

Pirmais “Prada” kastings Milānā ilga gandrīz 20 stundu, es pēc tā vēmu no fiziskas un emocionālas pārslodzes. Pārstāju skriet, jo man teica, ka kājas ir pārāk muskuļotas, man bija ļoti zems pašvērtējums, iemācījos to neparādīt, pie spoguļa sevi pētīju, bildēju un trenējos ieiet citos tēlos, līdz ar to ieguvu daudz zināšanu par savu ķermeni, kas man noder arī šodien. Man būtu gribējies, kaut tajā laikā būtu kāds padomdevējs, jo ir milzīga sevis vērtēšana, paškritika. Spogulī sevi redzēju resnu. Joprojām spēju uz sevi paskatīties diezgan kritiski. Skaidrs, ka ir arī monētas “wow!” puse, kad sevi ieraugi uz žurnāla vāka, bet reizē apzinies, ka attēlu ietekmē gaisma, apģērbs, grims un fotošops.

Grūti pateikt, kāda būtu mana dzīve, ja tā būtu cita. Ja esi piedzimis akls vai bez kājām, tu nezini, kā ir redzēt krāsas vai skriet. Es priecājos, ka cilvēki ir sākuši runāt par pedofiliju, ētiku, kas skar jaunas modeles, par parādīšanos bikini, par auguma mērīšanu un pārdošanu. Arī 18 gados meitenes vēl ir bērni. Nevajag visur pieminēt Epstīna vārdu, mums ir ļauni cilvēki tepat kaimiņos, man ir tuvi cilvēki, kuru bērni ir izmantoti, esmu pieredzējusi sazāļošanu divas reizes. Vienreiz tas beidzās labi. Biju tik naiva, ka daudzas lietas pat nespēju iztēloties. Man pat prātā nenāca, ka manā dzērienā kāds var kaut ko iebērt. Tikai tad, kad ar mani tas notika, sapratu, ko tas nozīmē. Vai kāds par to ar mums runāja? Vai stāstīja, ko tādos gadījumos darīt? Nē! Esmu satikusi arī ļoti daudz seksuāli izmantotu vīriešu. Pasaules kriminālais fons ir tikpat milzīgs, kā bija iepriekš, tikai mums ir lielāka pieejamība informācijai, tāpēc mums šķiet, ka šodien notiek ļoti daudz noziegumu. Epstīnu nekad neesmu satikusi, nespēju noticēt, kā tiek sagrozīti fakti šādu skaļu notikumu ietvarā, un ir tik daudz cilvēku, kuri uz citu cilvēku neslavas celšanas rēķina prot paaugstināt savus reitingus un par to netiek saukti pie atbildības.

Kādā intervijā teici: ja būtu tāda iespēja, labprāt piedzīvotu modeles gaitas 90. gados. Kāpēc?

Diemžēl jau manā laikā zīmols “Victoria Secret” kļuva superkomerciāls, klienti izvēlējās arvien tievākas un meitenīgākas modeles. Modeļu–personību ēra bija beigusies. Visam ir sava ēnas puse. Tagad tā ir mašinērija. Toreiz valdīja kopības sajūta. Esmu dzirdējusi stāstus par to, kā komanda dodas uz fotografēšanas vietu un četras dienas pēta lokācijas, dodas kopīgās pusdienās un vakariņās. Tā kā industrijā nav daudz cilvēku, viņi kļūst par draugiem, un galu galā tas nav tikai darbs, bet māksliniecisks un radošs process. Bet diemžēl nākas dzirdēt arī par deviņdesmito gadu otru pusi, kuru gan negribētos piedzīvot, – narkotikas un tā tālāk. Tagad katram ir sava smaržu līnija, blogs, žurnāls, “Instagram” konts, zīmols, viss ir tik pārsātināts, ka negribas vairs vispār neko. Tajā laikā bija analogā fotogrāfija un uzņemtie kadri sanāca tādi, kādi sanāca. Man šķiet, ka tas viss bija tik lēni, īpaši un dabīgi. Esam aizgājuši uz kvantitāti, gribētos atgriezties atpakaļ kvalitātē.

Vai tev kaut kas nepatīk tajā, kā virzās pasaule?

Cilvēki šobrīd tic sociālo tīklu pasakām. Bērnībā lasījām “Princesi uz zirņa”, tagad skatāmies influencerus uz mākslīga zirņa. Nav tālu jāmeklē, es vakar dzirdēju sarunu, ka ir cilvēki, kas uz pāris stundām izīrē “Lamborghini” un jahtas. Un tad tu pāris stundu papriecājies, sabildē, saliec sociālajos tīklos, un pārējiem šķiet, ka tas ir pa īstam.

Jau startā sapratu, ka man sociālie tīkli nedara labu, īpaši tad, kad ir mazs bērns, bet visi pārējie piedzīvo ceļojumus. Noķēru to, ka nav forša sajūta, kad šo krāšņumu sāku salīdzināt ar to, kas ir man. Un patiesībā jau nemaz nevajag ceļojumu, bet aizbraukt uz Latgali un pastaigāt pa mežu. Vispār – sākam dzīvot savas dzīves! Man nupat cilvēki sūtīja ekrānšāviņus ar Gobzema “storijiem”. Kāpēc tev ir laiks to lasīt, un kāpēc tu vēlies to lasīt? Vai tu mammai piezvanīji, ar draugu parunāji, ar sevi galu galā? Man tādiem “storijiem” vispār nav laika! Interneta vietā es izvēlos grāmatu, neeju lielveikalos, nelasu ziņas. Ilgi kā strauss arī nevar dzīvot, taču sociālajos tīklos uzturos diezgan reti. Ievietoju savu informāciju un aizeju, es nesēžu un nepētu, cik vienai publikācijai ir piespiestu sirsniņu. Man ir izveidojusies ļoti dabīga prāta higiēna, mani aizrauj joga un meditācija, lai gan meditēt varētu biežāk un vairāk.

Sākumā jogu praktizēju teju reliģiski, cēlos piecos no rīta, meditēju, Indijā mācījos klasisko jogu, piedalījos rituālos.

Visu interviju lasi žurnāla aprīļa numurā.

Vēl žurnālā lasi:

100% Dons

“Tuvums – tas ir viss,” viņš teiks šajā intervijā. Atzīsies, ka sarunā bija 100% atklāts. Un ka joprojām piedzīvo emociju vētras, ko pats pieņem. “Gandrīz OM” – tāds bija otrs šīs intervijas virsraksts.

Mode fokusā: 25 Haute Couture mirkļi 21. gadsimtā

Augstā mode ir ļoti iespaidīgs mākslas žanrs. Ik gadu šīs kolekcijas iedvesmo ikvienu industrijas profesionāli un modes fanu, turklāt ļauj mums visiem pasapņot: kā būtu, ja šis skaistums būtu mugurā man vai man mīļam cilvēkam? Žurnāla “Pastaiga” svētkiem par godu neliels atskats uz aizvadīto 21. gadsimta nogriezni – 25 skaistākajiem augstās modes mirkļiem, kas mūs iedvesmo joprojām.

Šodienas luksuss: klusums un laiks

Izdevniecības “Rīgas Viļņi” valdes priekšsēdētāja Aija Šmidre par intuīciju, desmit baušļiem, autoritātēm, personisko luksusu, attaisnotām investīcijām un “Pastaigas” 25 gadiem.

Stila idejas ballīšu sezonai

Kontrasti rada dinamiku – no drosmīga mini līdz plūstošam maksi. Īsā silueta versija ir rotaļīga, nedaudz nerātna un dzīvīga, savukārt garā izcelsies ar eleganci un pat drāmas apsolījumu. Viena ballīte, divi noskaņojumi – viss atkarīgs no tā, vai vēlies piesaistīt skatienus vai tos noslēpumaini savaldzināt un… noturēt!

Stila vizītkarte: “Pastaigas” pirmā numura stiliste Līga Banga

Modes māksliniece Līga Banga neslēpj: “Mans darbs ir būt lietas kursā par modes tendencēm un stiliem. Bet tad, ja zini noteikumus, tu mierīgi vari tos neievērot.”

Lielā un mazā ainava – kādai tai būt šodien

Tūlīt jau sprāgs pumpuri, un ainava atdzīvosies. Arī bez mums tā zinātu, kas darāms, taču cilvēkam tīk sev tuvējā apkārtnē vidi organizēt pēc saviem noteikumiem, ainavai piešķirot konkrētu formu un jēgu. Sen pagājuši tie laiki, kad tikai viena dārza veidošanas formula bija pareizā. Bet kā tad šodien domāt par dārza ainavu, kā to veidot mūsdienīgi, sev un šodienas vajadzībām atbilstoši? Filozofiskās un praktiskās pārdomās dalās ainavu arhitekte Linda Zaļā, kuras 25 gadu profesionālā pieredze saistās ar simtos mērāmiem dažāda mēroga privātiem un publiskiem ārtelpu ainavu arhitektūras projektiem. Linda uzskata, ka neviens projekts nav par mazu, ja vien tas liek cilvēkam justies labi. Un tā ir iedrošinoša vēsts.

Dzīve notiek šodien

Par “Neverending” grupas līdzīpašnieces un biznesa direktores Ievas Danieljanas mentālo noturību pārliecinos, kad pēkšņi atklājas, ka mūsu saruna nav ierakstījusies. Ieva to komentē īsi: “Tā gadās” – un ir gatava īstenot plānu B. Tā ir viņas izvēle dzīvē – būt stiprai un līdzsvarā, turēties pie pārbaudītām vērtībām, bet pieņemt arī negaidītus izaicinājumus.

Kultūras baudītāju dialogi

Sarunājas izdevniecības “Rīgas Viļņi” kultūras satura redaktore Indra Vilipsone un Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs Ojārs Rubenis. Sarunājot tikšanos ar Ojāru Rubeni, jau zināju viņa pirmos vārdus, kas tiks izrunāti ar ierasto smīniņu: “Man nav ko teikt, viss ir slikti!”, bet tad mājīgajā galerijā “Istaba” ar tās saimnieces Lindas Lūses omīšu stilā pagatavoto kafiju Ojārs ērti iekārtojas, un es zinu, ka viņam būs, ko stāstīt. Vienkārši zinu….

Svētku kūka “Pastaigas” dzimšanas dienā

Diāna Goba – “Garden Cakes”, grāmatas “16 226 grami cukura” autore, satura veidotāja, konditore–konsultante. Šī ir mūsu ģimenes svētku kūka. Turklāt līčijas kopā ar zemenēm un vaniļu garšo kā meža zemenes ar pienu un cukuru.

Izglītība paliks vienmēr

Profesore, LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes dekāne Linda Daniela runā ar žurnālu “Pastaiga” par savām dzīves un stila izvēlēm, sievišķīgajiem noslēpumiem un lielajām patiesībām, kas dažreiz ir pat ļoti vienkāršas… un tieši tāpēc pārliecinošas.

Pavasara ballīšu grims

Modē ir veselīgas ādas efekts un līdz ar to – viegls un mirdzošs grims, ko izceļ vai papildina krāsaini akcenti acu zonā.

Valdošajām grima tendencēm, kā jau ierasts, tiek piešķirti iedvesmojoši, pat poētiski nosaukumi. “Cloud Skin” – viegli matēta, samtaini izpludināta āda, bez redzamām kontūrām un asām līnijām. “Blush First” – vaigu sārtums kā galvenais elements; tā uzklāšanas un pozicionēšanas iespējas ir vairākas: no vaigiem uz deniņiem, no vaigiem līdz mutes kaktiņiem vai akcentējot vaigus un lūpas vienā tonī. Pavasara svētku noskaņai vispiemērotākais variants būs “Ballet Slipper Lips” jeb perlamutra rozā lūpas maigajā baleta kurpīšu tonī. Savukārt meikapa trendu “Clean Girl”, kas joprojām aktuāls arī šosezon, papildina jauns akcents: acis tiek izceltas vairāk, nebaidies tās apgleznot ar ēnām pasteļtoņos.

2026. gada matu modes luksuss: dabiska elegance, individuāls skaistums

Mūsdienu friziermāksla piedāvā atteikties no strauji pārejošām tendencēm un masu trendiem, tā izvēlas nevainojamu kvalitāti, glaimo sievietes pašapziņai un izceļ viņas personību. Vēl nupat iepriekšējās sezonās dominēja spilgti eksperimenti un uzkrītošas transformācijas, tagad skaistums kļūst izsmalcinātāks un pārdomātāks.

Matu estētiku arvien vairāk nosaka trīs elementi: veselīgs mats, precīzs griezums un harmoniska krāsa. Mati vairs nav tikai vizuāls akcents, bet būtiska koptēla daļa, kas atspoguļo dzīvesstilu, pārliecību un individualitāti.

Modes mēles aizkulisēs Milānā, Parīzē un Ņujorkā dominē viena kopīga noskaņa – dabiskums ar augstvērtīgu apdari. Mazāk pārmērīgu kontrastu, vairāk apjoma, tātad kupluma. Mazāk agresīvas tekstūras, vairāk kustības. Mazāk kopēšanas, vairāk identitātes!

Šīs sezonas skaistuma filozofiju visprecīzāk raksturo jēdziens “quiet luxury hair” – dabiski un ļoti kopti, veselīgi mati eleganti brīvā sakārtojumā

Ziemeļjūrā no kravas kuģa iekrituši 270 konteineri ar dažādām mantām, kas tiek izskalotas pludmalēs