Pašnāvības ir viena no aktuālākajām Latvijas sabiedrības veselības problēmām gan iedzīvotāju populācijā, gan specifiski pusaudžu vidū. Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, Latvijā ir augsti mirstības rādītāji no pašnāvībām abiem dzimumiem, bet jo sevišķi pieaugušiem vīriešiem virs 35 gadu vecuma un arī zēniem vecuma grupā no 15 līdz 19 gadiem.

Kādas ir galvenās pazīmes, kas var liecināt par pašnāvnieciskām domām? Kā atšķirt īslaicīgu izmisumu no nopietna pašnāvības riska? Kādi faktori palielina pašnāvības risku? Kā sarunāties ar cilvēku, kurš, iespējams, domā par pašnāvību? Un ko nevajadzētu teikt vai darīt, ja cilvēks runā par pašnāvību?

Atbildes uz šiem jautājumiem palīdz rast psiholoģijas zinātņu doktore, klīniskā psiholoģe, sertificēta kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa.

Būt godīgam pret sevi

Trauksmi, pastāvīgu stresu, nespēju labi izgulēties daudzi no mums uztver kā normālu ikdienas pavadoni, taču tā nevajadzētu būt – tas viss kaitē ne tikai fiziskajai veselībai, bet arī mentālajai un var radīt ilgtermiņa sekas. Tas var būt palaidējmehānisms arī daudz nopietnākām slimībām, piemēram, depresijai, vai pat neatgriezeniskam lēmumam izdarīt pašnāvību. To apzināties un pamanīt ir svarīgi, domājot gan par sevi, gan apkārtējiem cilvēkiem.

Mentālās veselības līdzsvars ir ļoti trausls, tāpēc ir svarīgi būt godīgam pašam pret sevi – problēmu atzīt, nemelot sev, ka viss ir kārtībā. Vienlīdz nozīmīga ir tuvinieku vērība, pamanot pārmaiņas apkārtējo uzvedībā, paradumos, kā arī iesaistīties brīžos, kad cilvēks pats vairs nejūtas pietiekami spēcīgs, lai meklētu profesionālu palīdzību.

“Neviens negrib mirt. Un arī pašnāvība nav vēlme nomirt – tā ir vēlme atbrīvoties no sāpēm, stresa un ciešanām,” saka Marija Ābeltiņa,

norādot, ka līdz domai par pašnāvību var novest gan sociālie, gan ekonomiskie aspekti, gan nopietnas veselības problēmas, gan atkarības vielu lietošana, gan cilvēka personības veidošanās, gan piedzīvotie traumatiskie notikumi u. c. faktori. Tāpēc ir būtiski vērst sabiedrības uzmanību savlaicīgai psihiskās veselības sarežģījumu atpazīšanai un iespējām saņemt palīdzību.

Paga, paga, par ko viņš runā?!

“Ir divi raksturīgākie uzvedības modeļi, kā rīkojas cilvēki, kuri domā par pašnāvību. Vieni runā par to, ka grib nomirt, un tā arī atklāti saka: “Es vairs nevēlos dzīvot, es gribu nomirt!” Bet otri mēģina to pateikt maigāk, ietērpjot savu nodomu poētiskos izteicienos: “Kad es aiziešu…”, “Kad es aizceļošu…”, “Kad manis vairs te nebūs…”, “Kad es būšu citā, labākā, vietā…” Un abos gadījumos ir jābūt ļoti vērīgiem: paga, paga, kas te notiek, par ko viņš runā?! Sākotnēji tas var radīt apjukumu, bet ir svarīgi ieklausīties un pārjautāt, par ko otrs runā,” stāsta psiholoģe.

Vēl viena tiešo pazīmju grupa ir cilvēki, kuri mēģina sev darīt pāri – uzkāpt kaut kur pēc iespējas augstāk, piemēram, uz jumta. Vai sēdēt uz palodzes pie atvērta loga… Tas ir tūlītējs risks, un tas prasa tūlītēju palīdzību.

“Un tad ir pazīmes, kas ir ļoti grūti pamanāmas, bet, pazīstot cilvēku, tās tomēr var kopsavilkt. Piemēram, cilvēks kļūst nomākts, paviršs pret saviem ikdienas pienākumiem, vairs neiesaistās tajā, kas līdz šim viņam bijis būtisks. Tā var būt gan depresijas pazīme, gan pazīme vēlmei beigt dzīvi pašnāvībā, un tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā ir svarīgi šim cilvēkam palīdzēt,” norāda klīniskā psiholoģe.

Viņa stāsta, ka cilvēkiem, kuri domā par pašnāvību, bieži ir raksturīgi pēkšņi sākt kārtot dažādas saistības, piemēram, mantojuma lietas. Un tas parasti nav stāsts par sen pārdomātu lēmumu vai cilvēku mūža nogalē.

Tieši tāpat cilvēks var sākt revidēt savas lietas, kārtot garderobi – mest ārā visu lieko, atstāt tikai pašu nepieciešamāko. It kā jau minimālisms ir pozitīvi vērtējama tendence, tāpēc arī šajā gadījumā jābūt ļoti vērīgiem, jo tā var būt pazīme, ka cilvēks attiecībā uz savas dzīves ritējumu ir pieņēmis kādu lēmumu.

Jo tas var būt veids, kā viņš cenšas pievērst uzmanību, – viņš ir nonācis pie savām domām, bet vēl “testē”. Protams, starp vienu šādu simptomu un pašnāvības risku nav liekama vienādības zīme, tomēr tam ir vērts pievērst uzmanību un noskaidrot, kas notiek.”

Ļoti bīstamas pazīmes

Vēl viena ļoti bīstama pazīme ir tā, ka cilvēks, kurš ilgstoši cietis no depresijas vai bijis nomāktā garastāvoklī un sūdzējies par savām problēmām, ko neizdodas atrisināt, pēkšņi vienā dienā ir kļuvis rāms, pat smaidīgs un ar dzīvi apmierināts. Cilvēkiem līdzās tas varētu šķist kā atvieglojums – ir noticis “maģisks pavērsiens”, un beidzot viss ir labi!

“Šī ir ļoti bīstama situācija,” uzsver psiholoģijas zinātņu doktore, paskaidrojot, ka, iespējams, cilvēks tiešām ir atrisinājis savas problēmas un tiešām viss ir kārtībā, bet, iespējams, viņš ir pieņēmis lēmumu šķirties no dzīves, un atpakaļceļa nebūs…

Viņa skaidro, ka pašnāvība ir process, reti tā ir impulsīva ideja, un šajā “procesā”, kas var būt ilgs, iespējams, pat pusgadu, cilvēks tomēr meklē palīdzību, taču ne tiešā veidā. Un šai laikā apkārtējie var pieļaut milzīgas kļūdas – nenoreaģēt, teikt, lai nerunā muļķības… Un tas var būt neatgriezeniski, jo cilvēks saprot, ka tas nevienam nav aktuāli un svarīgi.

“Protams, ārkārtīgi lielā riska grupā ir cilvēki, kuri jau reiz ir mēģinājuši veikt pašnāvību,” saka Marija Ābeltiņa, uzsverot, ka jebkura mazākā pazīme, kas atkal virza uz to pusi, ir “sarkanais signāls”.

Piemēram, cilvēks sāk runāt par bezcerību, par dzīves bezjēdzīgumu, sakot, ka ar savām problēmām vai emocionālo sāpju nastu ir tikai apgrūtinājums citiem, ka neredz izeju, kā to atrisināt. Arī šis ir mirklis, kas prasa tūlītēju palīdzību.

“Dažkārt cilvēki domā, ka tie, kuri runā par pašnāvību, tikai manipulē, jo reiz jau teica, taču neizdarīja. Es to vienmēr uztveru nopietni – ignorēt ir bīstama attieksme. Jā, iespējams, runā par to jau piekto reizi, taču tieši šī var būt liktenīgā reize. Pat ja cilvēks ir tikai izmisis un, visticamāk, neizdarīs pašnāvību, taču viņam ir tik slikti, ka par to domā, tas arī prasa uzmanību un speciālistu palīdzību.”

Nenosodīt un nemoralizēt

Kā atšķirt īslaicīgu izmisumu no nopietna pašnāvības riska? Marija Ābeltiņa norāda, ka cilvēkam bez attiecīgas izglītības un zināšanām nav jāmēģina atšķirt un izvērtēt risku desmit ballu skalā.

“Ja rodas kaut sīkākās aizdomas, ir jāuzrunā šis cilvēks tiešā veidā. Tas ir tas “āķis”. No tā viņi baidās. Jā, iespējams, daudzi domā: kā es tā jautāšu, varbūt viņš nemaz nedomā par pašnāvību, es ar savu jautājumu uz to uzvedināšu… Nē, tā nav! Cilvēkam, kurš nedomā par pašnāvību, nevar iedvest vēlmi to darīt!” uzsver pieredzējusī psiholoģe. Tāds cilvēks visdrīzāk atteiks: “Ai, nu, beidz! Protams, ka ne! Tas nav par mani! Man ir eksistenciālas pārdomas par dzīves bezjēdzīgumu, bet mirt nu gan es netaisos!” Un tad vismaz ir skaidrība, ka viss būs labi.”

Marija Ābeltiņa stāsta, ka mums katram dažkārt var uznākt domas par dzīves bezjēdzīgumu, par to, kā būs, kad manis nebūs.

Piemēram, bērnībā, dusmojoties uz vecākiem, daudzi bērni mēdz iedomāties: “Es tagad nomiršu, un jūs visi stāvēsiet pie mana kapa un nožēlosiet, ka manis nav.” Tā var būt.

“Cilvēki bieži ir neizpratnē, kā tad “pareizi” pajautāt, ja ir aizdomas par kāda cilvēka pašnāvnieciskām domām. Tieši tā arī jautājam, citējot to, ko cilvēks ir teicis. Piemēram: “Tu ieminējies: kad tevis šeit vairs nebūs… Es raizējos par to, ko dzirdēju, es esmu norūpējusies par tevi.” Un tālāk jautājam jau tieši: “Klau, vai tu domā par pašnāvību? Vai tu esi nolēmis sevi nogalināt?” Un tad klausāmies, ko cilvēks atbild. Un, ja viņš atzīstas, ka gribētu izdarīt pašnāvību, viņš parasti ir gatavs stāstīt arī tālāk. Tāpēc ir jādod iespēja izteikties. Galvenais – nevajag nosodīt un sākt moralizēt: “Tu taču vēl esi jauns, tev visa dzīve priekšā!”, “Tev taču ir bērni!”, “Padomā par saviem vecākiem!” Tas viss neder, tas vispār nepalīdz. Kaunināšana neatvieglo situāciju cilvēkam, kurš jau cieš neizturamas emocionālas sāpes,” norāda klīniskā psiholoģe.

Kā varu palīdzēt tev palikt dzīvam?

“Tas, ko mēs, līdzcilvēki, varam darīt, ir klausīties, empatizēt, nenosodīt un sākt runāt par palīdzību: “Kā es tev varu palīdzēt palikt dzīvam?”, “Varbūt tev nešķiet, ka tava situācija var mainīties uz labo pusi, bet dzīvē tā notiek, jo dzīve mūs visus mētā augšā, lejā, atkal augšā”, “Ir dažādu veidu palīdzības iespējas, vai esi tās izskatījis? Vai zini, kur meklēt palīdzību?”

Ir svarīgi virzīt sarunu, norādot, ka bioloģiskā nāve nav risinājums, ka varbūt var meklēt psihoterapeitiskas vai kādas citas atbalsta iespējas. Jo lēmums mirt nav no vēlmes nomirt. Tā ir vēlme dzīvot bez sāpēm, atbrīvoties no ciešanām, no nastas, kas šķiet nepanesama. Tas ir tik liels izmisums, ka cilvēks vienkārši tai mirklī neredz citu izeju.

Un tas, ko mēs varam darīt, ir parūpēties par šā cilvēka drošību – ir jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība!” uzsver psiholoģe.

Viņa stāsta: var būt situācija, kad cilvēks uztic savu “noslēpumu” un tā arī saka, lai tikai nevienam to nestāsta.

“Mēs neglabājam šādus “noslēpumus” un tā arī godīgi sakām: “Es nevaru uzņemties šo kā noslēpumu, jo man ir svarīgi tev palīdzēt!”

Vienalga, vai tas ir ģimenes loceklis, draugs vai kolēģis, ir būtiski pateikt: “Tu man esi svarīgs cilvēks, man ir svarīgi, ka tu paliec dzīvs!” Jā, šis cilvēks var sākt dusmoties un teikt: “Es tev uzticējos, bet tu mani nodod!” Mēs varam apstiprināt viņa dusmas: “Tas ir okei, ka tu uz mani tagad dusmojies, bet es nevaru apsolīt, ka tas būs “noslēpums”, ko es glabāšu!”

Labāk zvaniet 112 vai 113!

Vai vienmēr, pamanot kādus iespējamas pašnāvības riskus, ir jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība? Klīniskā psiholoģe saka: ja neesat droši, labāk sauciet nekā nesauciet! Lai šo jautājumu atrisina speciālisti!

“Protams, ir specifiskas tūlītēja riska situācijas, kad neatliekamā medicīniskā palīdzība ir jāsauc nekavējoties. Piemēram, ja uz jautājumu, vai viņš jau ir veicis kādus sagatavošanās darbus, lai veiktu pašnāvību, cilvēks atbild apstiprinoši.

Ja viņam jau ir plāns – sagādāts šaujamierocis vai kādi medikamenti pietiekamā daudzumā –, tas ir ļoti bīstami.”

Tāpat nekavējoties jāzvana “ātrajiem”, ja cilvēks jau reiz ir mēģinājis izdarīt pašnāvību vai ir kādu apreibinošo vielu ietekmē. Pat ja cilvēks ir izdzēris vien pāris glāzes vīna vai vienu alu, bīstamība palielinās ļoti lielā apmērā, jo alkohols neļauj kontrolēt savus impulsus. Tā ir ļoti bīstama situācija, un šādā gadījumā noteikti meklējam palīdzību, nekavējoties zvanot uz 112 vai 113!

Jāpiedāvā doties pie speciālista

Cilvēkam, kurš ir atzinies, ka domā par pašnāvību, bet viņam nav plāna, kā to veikt, ir jāpiedāvā doties pie kāda speciālista, piemēram, uz Nacionālo psihiskās veselības centra klīniku “Veldre” (Rīgā, Veldres ielā 1A) vai “Pārdaugava” (Rīgā, Viļa Plūdoņa ielā 1) dienas stacionāriem.

Var piedāvāt palīdzēt pierakstīties un pavadīt viņu līdz kabinetam, un tad jau tālāk ārsts izlems, vai nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība, varbūt būs iespējams tikt galā ambulatori. Galvenais ir nogādāt cilvēku profesionāļu rokās.

“No vienas puses, šādas situācijas emocionāli ir ļoti sarežģītas, bet, no otras puses, nav nekā sarežģīta,” uzskata Marija Ābeltiņa, kura pati 10 gadus strādājusi Krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes” ar cilvēkiem un organizācijām krīzes apstākļos.

“It kā cilvēkam pašam būtu jāsaprot, ka jāārstējas, tomēr tā ir arī līdzcilvēku atbildība. Mums ir jābūt vērīgiem, atvērtiem, atbalstošiem, saprotošiem un nenosodošiem. Arī uzmanība citam pret citu ir dziedējošs faktors. Bet cilvēku, kuram nepieciešama palīdzība, ir jācenšas nogādāt drošībā,” viņa vēlreiz uzsver, sakot, ka pie mums, Latvijā, savulaik bija brīnišķīgas apmācības, ko izgājuši daudzi psihologi un psihiatri – kā palīdzēt cilvēkam, kurš grib nomirt, jo neredz izeju no savām ciešanām, kā stabilizēt viņa mentālo veselību, kur rast risinājumu un jēgu dzīvot.

Nepaskriet garām

“Mūsdienu straujajā skrējienā, kad nekam nepietiek laika, ir jāprot apstāties. Neatlikt uz rītdienu sarunu ar ģimenes locekļiem, ar tuvākajiem draugiem, ar darba kolēģiem. Jo īpaši, ja viņi vēlas ar jums parunāt. Un jāsaprot, ka cilvēciskās attiecības un uzmanība citam pret citu prasa “lēno laiku”, tās nav divas minūtes, garām skrienot. Mums katram ir svarīgi izbrīvēt dzīvē “lēno laiku” – gan sev, gan savām attiecībām, gan ģimenei un draugiem. Nevis tikai skriet, skriet un skriet, līdz beigās paši vairs nesaprotam, kur un pēc kā esam skrējuši un kāpēc kaut ko nepamanījām, kāpēc notika tā, kā notika,” saka Marija Ābeltiņa.

Viņa iesaka nepaskriet otram garām. Un nepaskriet garām arī sev. “Mums katram ir jārūpējas par savu mentālo veselību. Paskrienot garām sev un laikus nerisinot kādas mentālās veselības problēmas, mēs arī paši varam nonākt izmisumā.”

Ja kaut kas no iepriekš minētā jūsos atsaucas, bet savas domas negribat nevienam atklāt, ir krīzes tālrunis pieaugušajiem – 116123, kas pieejams visu diennakti.

Ja jūtaties emocionāli slikti, jums nav jāciešas, jūs drīkstat meklēt palīdzību! Neviens neuzbruks ar moralizēšanu un pamācībām – uz jūsu zvanu atbildēs speciālisti, kuri ir sagatavoti uzklausīt un kopā ar jums domāt, kā rīkoties. Uz šo tālruni var arī zvanīt, ja esat atbalsta persona tam, kurš domā par pašnāvību, jo arī palīdzošas rokas mēdz nogurt.

Kā praktiski palīdzēt – kam zvanīt, kur vērsties, ja ir akūta situācija?

● Vienotais ārkārtas palīdzības izsaukums 112

● Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests 113

● Nacionālais psihiskās veselības centrs – pacientu pieraksta tālrunis 67080112, psihiatriskās konsultācijas dežūrtālrunis 25428561

● Nacionālais psihiskās veselības centrs – klīnika “Veldre” ar dienas stacionāru (Rīga, Veldres iela 1A, Vidzemes priekšpilsēta) 67080112; klīnika “Pārdaugava” (Rīga, Viļa Plūdoņa iela 1) 67715108

● Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” (Rīga, Tērbatas iela 69) – skalbes@skalbes.lv, pieņemšana ar iepriekšēju pierakstu 24551700

● Bezmaksas krīzes tālruņi pieaugušajiem, kas pieejami visu diennakti, 116123, 67222922 un 27722292

Balkānu valstis migrantu plūsmu ierobežo līdz 500 cilvēkiem dienā