“Kā sievietei dzīvot baudā – lūk, tas ir mans temats!” saka Žanna Dubska sarunas laikā. Viņa atklāti runā par tēmām, par kurām parasti mēdz klusēt. Par to, kā mūsdienu sievietei ne tikai izturēt šo laikmetu, bet dzīvot drosmīgi, skaisti un baudīt dzīvi – arī tad, ja ķermenis vairs nav tik skaists kā jaunībā un viedums sit pa pieri.

Jūs kādā intervijā teicāt, ka var sevi uztrenēt iemīlēt otru cilvēku, bet vai ir jēga sevi trenēt mīlēt jebkuru?

Mīlestība nesākas galvā – tā sākas kaut kur dziļāk, kur vārdi vēl nav dzimuši, bet sajūtas jau ir pamodušās. Prāts var šaubīties, analizēt, apšaubīt, bet ķermenis zina. Žanniņā iemīlas tik daudz dažādu vīriešu, un viņa vienkārši domā – šis man patīk, tajā iemīlēšos… Tik vienkārši tas nenotiek. Varbūt jaunībā, kad hormoni ir spēka pilni un dzīve burbuļo. Bet 66 gadu vecumā iemīlēšanās kļūst par apzinātu mākslu – tā ir jākopj, jātrenē un jāmodina sevī. Tagad iemīlos grūtāk nekā jaunībā, jo ķermenis vairs tik strauji neatsaucas. Jo – būsim godīgas – reti kura sieviete šajā vecumā jūtas kā tolaik, kad pietika ar vienu skatienu, lai visa pasaule apgrieztos otrādi. Hormonālais līmenis krītas, libido sarūk. Tāpēc tagad mēs apzināti sevī trenējam spēju atkal sajust, atkal reaģēt un atkal iemīlēties. Vispirms mēs iemīlamies sevī. Un tikai tad izvēlamies objektu vai vairākus, uz kuriem ķermenis atsaucas. Ar gadiem to objektu var būt mazāk, bet tas neko nemaina – spēja just paliek. Vienmēr. Vai var sevi uztrenēt iemīlēties? Jā, var. Tauriņi vēderā nav tikai jaunības privilēģija. Tā nav tikai iekāre – tā ir dzīvības enerģija. Tā pati, kas liek dejot, griezties un lidot. Un, ja tu to trenē, tā tevī dzīvo. Un Žanniņa? Viņa vienkārši grib iemīlēties.

Kā jūs rūpējaties par savas dzīves enerģijas stiprināšanu?

Mēs visi zinām, kā trenēt muskulatūru. Dzīves enerģiju trenē tāpat. Eju uz treniņiem, uz tantriskajiem retrītiem, esmu piedalījusies daudzās praksēs kopā ar partneriem, ar kuriem esmu bijusi attiecībās, un ar studentiem manā Pūķu skolā. Mēs trenējam ķermeni un enerģiju, jo dzīves enerģija dzimst caur ķermeni. Tā ir kā rūpnīca – tā ražo vai nu stresu un bailes, vai baudu un mieru. Tas ir atkarīgs no tā, ko mēs izvēlamies darīt. Vai mēs trenējam balansu un prieku, vai ļaujamies spriedzei.

Trenēju sevi ar to, ko velku mugurā. Par ēdienu runā daudzi – kā ēst tā, lai ķermenis ražotu prieka hormonus. Bet mēs taču gandrīz 24 stundas esam apģērbā – tekstilijās, krāsās, faktūrās! Arī tas ietekmē sajūtas. Tu vari justies droši un labi vai nedroši un nomākti. Pareizais audums un krāsa var uzlabot garastāvokli, dot baudu un pat pasargāt.

Apmeklēju arī dažādas terapijas un prakses, kas nomierina prātu un palīdz no tā izdzīt problēmas. Vēl dejoju tango. Dejoju kizombu. Tās ir wow prakses, kurās beidzot es kā sieviete varu aizvērt savas smadzenes, pārstāt domāt, atdoties vīrieša rokās un baudīt dzīvi pusotru stundu, vienkārši dejojot ar viņu. Viņš domā. Viņš klausās mūziku. Viņš vada. Man tikai jāļaujas. Un tas viss – legāli. Man nevajag viņu precēt. Man nav ar viņu jāaudzina bērni. Tā ir sociālo deju kultūra – tango un kizomba nāk no tautām, kur šīs dejas bija dzīves daļa. Pēc garas darba dienas cilvēki nedeva priekšroku mājas rūpēm, bet gāja dejot – atslēgties no rutīnas un atbrīvoties. Tāpat arī tagad – ir deju klases ar partneru maiņu vai pastāvīgiem partneriem, un ir milongas – deju vakari, kur nevar dejot tikai ar vienu, ir jākomunicē un jādejo ar dažādiem partneriem. Tā ir ķermeniska saruna. Un sieviete? Viņa dejas laikā vīrietim izgruzī smadzenes – izdejojas skaistā tērpā, uz papēžiem… un pēc tam uzvelk sporta čības un dodas tālāk. (Smejas.)

Pastāstiet vairāk par Pūķu skolu – kas tas ir, ko tur var iemācīties?

Pagaidām mana skola ir tikai sievietēm, bet domāju, ka ar laiku to mainīšu. Dragon School izveidoju 2024. gada rudenī, un pašlaik tā darbojas pilotrežīmā. Veidoju apvienības, ko saucu par apļiem. Jo man šķiet, ka šādi apļi mūsdienu cilvēkiem – ne tikai sievietēm – ir ļoti vajadzīgi. Padalīties, pastāstīt savus stāstus un izrunāt bēdas. Iedvesmoties no citu pieredzes. Iegūt informāciju, praktiskas zināšanas – kā dzīvot vieglāk, kā baudīt, kā iziet cauri grūtībām, kā nopelnīt vairāk, kā sajust. Es tos saucu arī par anonīmo pofigistu apļiem – tas, protams, ir darba nosaukums. Bet doma līdzīga kā anonīmajiem alkoholiķiem – sanākt kopā, runāt, būt patiesiem. Gribēt dzīvot labāk. Gribēt dzīvot priekā.

Mēs sanākam kopā – gan fiziski, gan tiešsaistē. Online formāts ir ļoti svarīgs – tādā veidā mūsu nodarbībām var pieslēgties tās, kuras citādi nevarētu. Videi ir jābūt drošai, bez liekām ausīm un bez svešas publikas. Šī platforma ir kā intīms, bet atklāts lauks. Šajā procesā tu uzzini kaut ko jaunu par sevi, sadzirdi sevi un otru. Padalies un mainies. Tas strādā neticami spēcīgi!

Sieviete, kura dzīvo mazā pilsētiņā Somijā, stāstīja: “Domāju – ko es vispār varu mainīt? Neviens šeit neinteresējas par to, kā izskatos, ko domāju. Bet pa dažiem mēnešiem viss mainījās. Mājās sāku nēsāt vizuļojošas kurpes. Pasūtīju Zara rotas un rotājos ar tām. Es baudīju! Un mani trīs vīrieši – vīrs un divi dēli – arī baudīja. Iesaistīju viņus spēlēs. Beidzot sajutos kā sieviete, ne tikai kā darba zirgs.” Citas stāsts: “Man palika viegli. Sapratu, ka man nevajag vīrieti, lai justos aizsargāta. Es varu pati. Varu būt drošībā, jo man ir šis aplis. Katru otro trešdienu man ir savējie.”

Mēs esam izkaisītas pa visu pasauli, bet mēs atrodam vienu valodu, vienu spēku un sajūtu. Un man šķiet, ka daudziem cilvēkiem tas šobrīd ir ļoti vajadzīgs. Ne tikai vientuļajiem – arī tiem, kas jūtas vientuļi ģimenē. Jo sievietei bieži vien nepietiek tikai ar ģimeni – viņai vajag citas, savas sievietes.

Mēs dzīvojam turbulencē – tikko šķiet, ka viss nomierinājies, zeme atkal izšūpojas zem kājām. Mēs varam iemācīties tajā izdzīvot, bet jāiemācās dzīvot. Sievietēm jābūt elastīgām. Mūsos mīt dažādas stihijas – uguns, gaiss, zeme, ūdens. Mēs nevaram būt tikai vienas. Ja tev pietrūkst uguns, aizņemies no Žannas! Man tās netrūkst. Es esmu Pūķis.

Kurā brīdī jūs sevī atklājāt šo spēju iedvesmot citus?

Piefiksēju to diezgan agri. Iespējams, jau skolā, varbūt pat vēl agrāk. Vienmēr esmu bijusi vientuļa, arī uzaugu viena. Ja mani izlaida svešā pagalmā, negāju pie citiem bērniem, bet vienkārši sāku spēlēt savu spēli. Tad pie manis pienāk viens bērns, tad atnāk vēl otrs un trešais, un es redzu – viņi spēlē manu spēli. Vēlāk pievienojos arī viņu spēlēm, bet ļoti bieži bērni sāka spēlēt pēc maniem noteikumiem. Kaut kādā veidā cilvēki pazīst līderi un sāk viņam uzticēties. Tas nenozīmē, ka es kāpu uz soliņa, skaļi situ rokas un teicu – visi tagad sekojiet man! Ir cilvēki, kuri spiež un pārliecina ar varu. Esmu citāda. Nekad nepiespiedīšu, bet varu aizdedzināt. Esmu cilvēks, kurš pasaka – redzu mērķi, tur ir zeme, peldam! Un visi peld. Nesaukšu ātrāk, kamēr nebūšu pārliecināta. Bet, ja redzu krastu – īstu, drošu, skaistu –, piepeldēšu ar laivu un jautāšu: “Kurš grib ar mani? Tur ir vieglāk. Tur ir komforts. Tajā krastā ir cita dzīve. Nāciet manā laivā! Es zinu ceļu. Māku tikt pāri bīstamajiem ūdeņiem ātri, droši.”

Pastāvīgi nesot citus uz saviem pleciem, pašas spēki var nemanot izsīkt...

Protams! Nedomājiet, ka Žanna ir kaut kāds supermens! Žanna ir super, jā, bet tāpēc, ka viņai ir savas superspējas un viņa tās ir apzinājusies. Katram supervaronim ir savas īpašās spējas – viens lido, cits dziedina, vēl kāds spēj apstādināt laiku. Arī tev ir jāatrod, kur tu esi super. Katrā no mums ir tās īpašības, kurās mēs esam varones, un tajā pašā laikā arī vietas, kurās esam trauslas, neaizsargātas, ievainojamas un vājas. Un tas mums katrai par sevi ir jāapzinās – kur slēpjas resurss un kur riska zona. Ar pieredzi tu mācies noķert tos brīžus, kad slīdi lejup. Tu zini, kā ārstēt savu psihi, kā izdzīt laukā sakrātos blokus, kā sev palīdzēt – ar speciālistu palīdzību, psihologiem, treneriem, draugiem, rituāliem, elpu, klusumu vai dejām. Tu jūti, kad sākas iekaisums – tāpat kā tad, kad sāk kasīties kakls vai kņudēt deguns. Un tu zini – labi, man tagad jāizdzer C vitamīns, jāpasēž mājās un jāievelk elpa. Šodien jau redzu – te ir risks, te tu sāc šķīst ārā. Šis cilvēks ir toksisks, šī vide ir toksiska, šī aktivitāte ir pārāk smaga – man tagad vajag sevi pasargāt. Apziņa, ka neesmu supervarone, ka man ir tiesības būt nogurušai, tiesības būt vājai – tā ir izdzīvošanas māksla.

Vai jums ir nācies saskarties ar stereotipiskām sievietes un vīrieša lomām?

Domāju, ar šiem stereotipiem ir saskārusies ikviena sieviete. Tas izpaužas gan sadzīvē, gan attiecībās, gan situācijās uz ceļa, kur kāds pamet frāzi – tā jau ir sieviete pie stūres, tāda kaza, vista vai vēl kas. Arī man tas nav svešs. Ir bijušas attiecības, kurās lomas mainās. Pēkšņi jūtos kā vecis, nesot atbildību, iniciatīvu, spēku, bet mans partneris – cik graciozi viņš cep pankūciņas! (Smejas.) Tā ir dzīves spēle, kurā, manuprāt, mūsos visos mājo gan sievišķā, gan vīrišķā puse. Mēs ne vienmēr to atzīstam, taču, ja šīs puses paliek neizpaustas vai noliedzam vienu par labu otrai, mēs iekrītam iekšējā konfliktā – vai nu nepietiek sievišķā maiguma, pieņemšanas, plūsmas, vai arī trūkst vīrišķās gribas, mērķtiecības, robežu. Tad cilvēks kļūst vienpusējs, un tādā stāvoklī dzīvot nav veselīgi. Pati no šīs mijiedarbības gūstu baudu – no spēles, kas ļauj brīvi pārvietoties starp abiem poliem, nevienu nevērtējot kā pārāku vai nepilnīgāku.

Protams, reizēm ļaušanās šiem stereotipiem var būt arī ļoti noderīga, īpaši, ja spējam to pieņemt ar humoru. Jā, reizēm uz ceļa esmu kaza! Pabīdies, ja gribi izdzīvot – kaza brauc! (Smejas.) Kādreiz mani tas aizskāra. Es sev jautāju – cik ilgi man jābūt tam stiprajam vecim, kas velk uz saviem pleciem visu, kamēr citi klusē? Kāpēc no manis gaida, ka būšu gan atbildīgā, gan arī maigā, klusā un pakļāvīgā? Bet māku sevi analizēt. Mācos no savas pieredzes, no citu cilvēku rīcības, no tā, kā viņi dzīvo, domā, jūt. Ļoti daudz mācos arī no citām sievietēm. Es vēroju – ā, viņa tā... Cik forši! Šo varu paņemt arī sev!

Šis process nebeidzas – nepārtraukti pētu sevi. Starp citu, tas ir visinteresantākais pētījuma objekts – Žanna. Viņa mani ļoti interesē. Viņa ir būtne ar daudziem slāņiem, kurā dzīvo dažādi arhetipi, dažādas stihijas. Skatos uz sevi arī caur zinātnisku prizmu. Man ir doktora grādi, protu domāt analītiski un dzīvi pētīt padziļināti. Man ir svarīgi saprast sevi. Un tikai tad, kad es saprotu sevi, varu sākt saprast arī citus.

Vai ir bijušas situācijas, kuras nav izdevies zinātniski izskaidrot un kuras ir palikušas neatrisinātas?

Drīzāk teiktu tā – ir lietas, kas mani vienkārši neinteresē. Piemēram, vakar Venēcijā man bija satikšanās ar kādu džeku no Tinder. Mēs iepazināmies, aizgājām uz kafejnīcu, parunājāmies un tad nolēmām mazliet pastaigāt. Es saku: “Man vajag uzvilkt džinsas, uziešu uz numuriņu pārģērbties.” Biju prom minūtes trīs, un, kad atgriezos, viņš bija pazudis. Vienkārši… pazudis. Un zini ko? Man tas nelikās analīzes vērts – ne zinātniski, ne psiholoģiski, ne intuitīvi. Man nav nedz informācijas, nedz vajadzības analizēt, kas viņa smadzenēs notika, kāpēc viņš tā rīkojās. Es to vienkārši piereģistrēju, pasmējos un izstāstīju savos storijos. Izstāstīju ne jau tāpēc, lai gaidītu līdzjūtību, bet lai pateiktu citām sievietēm – meitenes, tas neko nenozīmē! Tas nenorāda uz to, ka ar jums kaut kas nav kārtībā. Tas vienkārši notika, un tas neko neatņem no manas vērtības. Labāk pētu sevi, savus panākumus, savu izaugsmi, iedvesmojos no citu cilvēku veiksmes stāstiem, lai nākamreiz dzīve atved vēl ko skaistāku. Un tajā pašā laikā apzinos, ka tas var atkārtoties. Un arī tad viss būs kārtībā.

Protams, mani interesē, ko domā vīrieši, ar kuriem man ir attiecības. Tie, kas man ir svarīgi. Interesē, kā mani uztver mani draugi, jo gribu, lai viņi jūtas labi ar mani, lai viņi paliek manā dzīvē, lai mūsu klātbūtne ir abpusēji vērtīga. Tur es ieguldu – klausos, analizēju un mācos.

Mazliet taču kaut kas ieduras sirdī, kad čalis aizmūk...

Jā, vēl pirms dažiem gadiem tas mani būtu sāpinājis. Dzīvē bija brīdis, kad man zuda pārliecība par sevi kā sievieti. Ne jau par to, ka esmu sieviete, bet par to, ka vairs neesmu konkurētspējīga. Vienkārši mans vecums – pāri sešdesmit. Tas man sāka rēgoties visur – neesmu vairs pieprasīta, vajadzīga, vēlama. Tad sāku strādāt ar sevi, ar šo sajūtu, arī ar skaidrību un apziņu – jā, lielākā daļa vīriešu skatās uz tām skaistākajām, gludākajām, tievākajām. Uz tām, kurām bioloģiski vēl spīd zaļā gaisma. Tas ir zinātniski pierādīts. Bet arī starp viņām ir tās, kuras domā – mani neizvēlas tāpēc un tāpēc.

Esmu pētījusi, kā smadzenes uztver tā sauktās zelta proporcijas, kāpēc mūsu bioloģija meklē tieši šādas figūras, šādus sejas vaibstus, šīs pazīmes nākamo bērnu mātēm. Bet tas nenozīmē, ka vīrietis vienmēr izvēlēsies tikai jaunu; viņš izvēlēsies pēc iespējas jaunāku un skaistāku. Tāpat kā sieviete – viņa arī nevēlas sev kaut kādu, viņa grib to skaistāko, to veiksmīgāko. Mūsu smadzenes vienkārši meklē labāko, kam pieslēgties. Mēs gribam būt blakus tam, kurš ir vērtīgs. Mēs gribam, lai par mums rūpējas tie, kuri spēj, un ja vēl ir smadzenes, ja ir iznesība, ja ir harisma – super!

Dzīvot ķermenī, kurš nav vairs tas jaunākais... Dzīvot ķermenī, kurš pēc visiem šabloniem nav skaistākais… Tas ir liels darbs ar sevis pieņemšanu un ar savu iekšējo pasauli.

Vai jūs ticat manifestācijām?

Gan jā, gan nē. Ja tu sev nepārtraukti manifestē: “Es gribu tieši to darbu! Es gribu tieši to cilvēku!”, tad var gadīties, ka šis darbs vai šis cilvēks – pat ja viņš ir… Ka tu neesi viņa programmā. Tu vari manifestēt līdz nelabumam, bet viņa sistēmā tu neeksistē. Tāpēc sev neradu priekšstatus par konkrētiem cilvēkiem vai lietām. Ražoju sevī sajūtas, kurās vēlos dzīvot. Pati sev ražoju hormonus. Zinu, kā to darīt. Esmu izpētījusi, kā mans organisms kā rūpnīca ražo gan pozitīvās, gan negatīvās ķīmijas. Zinu, kur slēpjas bailes, kur sāk dzimt agresija, kur sāk vārīties nemiers. Un tāpēc neesmu tā būtne, kas sēž un vienkārši manifestē, ticot, ka viss notiks pats no sevis. Saprotu, kā Žanna darbojas. Mācos dzīvot baudas hormonā, jo ticu – ja es, Žanna, un vēl citas sievietes… Ja mēs šodien mākam baudīt dzīvi, ja mēs mākam dzīvot viegli, priecīgi, ar mīlestību, ne tikai skrienot pēc mērķiem, tad mēs kļūstam par spēku. Mūsu enerģija ir kā vilnis, kas piepilda telpu, kustina, pamodina. Mēs intuitīvi virzām vīriešus uz to ceļu, kas viņiem paredzēts. Mēs ar savu klātbūtni atgādinām viņiem viņu patieso spēku. Un tad mēs varam šeit, šajā mūsu zemē, kopā radīt kaut ko patiešām foršu.

Manuprāt, sieviešu uzdevums šodien ir saražot tik daudz mīlestības, lai vismaz līdzsvarotu pasauli. Mēs, protams, nevaram iznīcināt tumsu, bet mēs varam radīt gaismu. Mums ir iedots spēks. Mūsu paaudzei – tām, kam tagad ir 50+, 60+, 70+ – ir iedots bonuss dzīvot produktīvu dzīvi. Nevis bērnu radīšanas, bet pasaules pārveidošanas dzīvi. Dzīvi, kurā mēs palīdzam būvēt nākotni.

Un mums ir vēl viens uzdevums – pamācīt tās, kuras nāk pēc mums. Sievietes, kurām ir 25, 30 gadi. Viņas audzina bērnus, būvē karjeru. Viņām jābūt skaistām, gludām, trenētām, veiksmīgām, pašpietiekamām, bet arī maigām, gudrām, smaidīgām… Come on! Skaistuma un modes industrija visu laiku rāda, kādām viņām ir jābūt. Un mēs taču esam izcīnījušas šo līdztiesību… Par kādu cenu? Atceros, mums nebija tik traki kā šodienas trīsdesmitgadniecēm. Būsim reālas – viņas ir šokā. Viņas skatās uz nākotni un redz tikai izžuvušas spāres, trauslas 30+ figūriņas žurnālos, un viņām šķiet – vai tiešām tas ir viss? Es dzīvošu līdz sešdesmit? Kas tur būs? Mani neviens negribēs? Es nevienam nebūšu vajadzīga? Kāda pensija? Dzīve?

Un es stāvu viņām pretī. Ar savu ķermeni, savu pieredzi, savu enerģiju. Un saku: “Re, kāda dzīve var būt 60 gados! Bauda! Izelpo. Izpūt gaisu. Tu vēl tikai sāc dzīvot!”

Parunājam par skaistuma standartiem! Vai tie gadu gaitā jums ir mainījušies? Kas ir skaistums?

Šajā jomā esmu nevis vienkārši skaistuma, bet tēla veidošanas speciāliste, viens no labākajiem image making profesionāļiem Latvijā, un tas ir ne tikai mans darbs – tā ir mana misija. Es māku izveidot izskatu, kas ir vairāk nekā ārējais tēls. Tā ir vīzija, kurā cilvēks ierauga sevi no jauna. Kad es veidoju tēlu, sieviete paskatās spogulī un saka: “O, esmu skaista! Esmu jauna. Esmu dzīva.” Un viņa tam notic. Tu taču redzi – manā priekšā stāv skaista sieviete, vai ne? Redzi? Redzi. Šo spēju izmantoju arī savā labā. Pati esmu sava zīmola seja. Tas nebūt nenozīmē, ka visiem tagad jāizskatās kā Žannai – ar spilgtiem tērpiem, drosmīgu stilu vai gludu ādu. Tas nenozīmē, ka visām sievietēm jābūt līdzīgām man. Tas nozīmē, ka tu vari paskatīties spogulī un teikt – esmu skaista un esmu forša. Un, ja tu sev tā pasaki – tas ir skaistums. Ļoti labi zinu, kā strādā cilvēka acs. Kā mēdz teikt, to suni esmu apēdusi! (Smejas.) Cilvēka acs redz subjektīvi, tā meklē harmoniju un simetriju. Protu uzbūvēt izskatu tā, lai tā acs ierauga skaistāko, dzīvīgāko, to, ko grib redzēt. Jo smadzenes – tās grib redzēt skaistu, tās negrib redzēt vecumu.

Skaistuma, modes, estētikas, farmācijas industrijas, kas dienu un nakti formē mūsu redzējumu par to, kas ir vērtīgs un kas ir pievilcīgs, sociālajos tīklos iegulda milzīgas summas. Un tu vari to visu apzināties, bet smadzenēm ir grūti pretoties, jo tas nāk masveidā. Tas nosaka, kā mums būtu jāizskatās, kā jādomā, kā jānoveco. Agrāk tā nebija, bet tagad tas ir totāls ārprāts, un cīnīties pret to ir grūti. Tāpēc es to vienkārši paņemu sev par labu. Saprotu – ja smadzenes grib skaisto, tad es parādīšu skaisto, bet savā veidā un savā formā. Veidoju tēlu, kas pārliecina ne tikai citus, bet vispirms mani pašu. Un tas ir mans darbs – palīdzēt arī citām sievietēm redzēt sevi tā, lai viņām iemirdzas acis.

Kā ar mākslīgo skaistumu?

Kas vispār ir dabīgais skaistums? Būsim reālas – ja mēs tiešām izvēlētos dzīvot dabīgi, mums būtu jāatsakās ne tikai no kosmētikas, bet arī no visa, ko piedāvā mūsdienu skaistuma industrija. Tad mazgājamies ezerā, nelietojam šampūnus un nekādus krēmus, skropstu tušu, netaisām manikīru, nebalinām zobus, nekoriģējam uzacis – esam dabīgas. Kad mēs sākam runāt par filleriem un implantiem, tad pēkšņi sākas sadalījums – šo vēl pieņemam, bet šo ne. Kur ir robeža? Kāpēc viens ir pieļaujams, bet otrs pēkšņi tiek likts kaunā? Mēs dzīvojam laikā, kad izskats ir daļa no komunikācijas. No iekšējās sajūtas par sevi. Un man šķiet, ja tas tev palīdz sajusties skaisti, spēcīgi, droši – dari! Gribi filleri? Dari! Negribi? Nedari. Bet nenosodi citas par viņu izvēli. Es uzskatu, ka mēs katra esam savas ārienes, savas pasaules režisore. Skaistums ir apzināta izvēle – un tā pieder tev.

Vairāk domāju par to, ka pašlaik valda tendence visām izskatīties līdzīgi; reizēm sievietes vairs pat nevar atšķirt. Tad paskatos uz Žannu un uzreiz redzu – tā ir Žanna! Viņas seja ir ar raksturu un savu stāstu.

Mēs dzīvojam vienādības laikmetā. Tik daudzi cilvēki šodien grib līdzināties citiem. Sievietes krāsojas vienādi, griež matus vienādi, uzpūš vienādas lūpas, liek vienādus nagus, velk vienādas drēbes, rāda vienādas pozas. Un tas nav par to, ka kāds dara pareizi vai nepareizi. Ja sievietei gribas implantus, lai viņa liek! Ja viņai tas palīdz sajusties spēcīgāk un skaistāk, lai viņa to dara! Galvenais – nekad to nedarīt vīrieša dēļ. Skaistums, kas tapis no trūkuma vai vēlmes izpatikt, vienmēr atstās tukšumu. Bet skaistums, kas tapis no prieka, – tas dziedē un spīd. Tomēr skaistums ir relatīvs jēdziens. Ļoti reti kurai sievietei patiešām gribas būt atšķirīgai, un vēl retāk kādai ir iekšējais spēks to īpašo arī iznest un pa dzīvi noturēt.

Pie manis nāk sievietes gandrīz kā pie ārsta – pastāsta, kur viņām sāp, kur viņām neērti, ko viņas gribētu izlabot, lai dzīve būtu skaistāka, vieglāka un jēgpilnāka. Tas ir skaisti, un tas ir godīgi. Es viņām prasu nevis – kā tu gribi izskatīties, bet – kā tu gribi justies? Kas ir tavs skaistuma etalons? Kam tu gribētu līdzināties – ne jau pēc vaibstiem, bet pēc sajūtas?

Man patīk, ja cilvēks nāk ar vīziju, nevis ar kopiju. Man patīk, ja viņa nāk ar iekšējo kompasu, nevis ar vēlmi pārtapt par kādu citu. Man patīk, ja viņa grib būt viņa pati, bet vienkārši spilgtāka, apzinātāka un spēkpilnāka. Jo, kad paskatos uz Žannu, redzu Žannu. Un tas ir skaistums.

Esmu redzējusi, kā sievietes sevi salauž, ja sevī neredz skaistumu. Viņas dzimst, aug, dzīvo, bet nekad nav dzirdējušas, ka kāds viņām būtu pateicis: “Tu esi skaista.” Jo mūsu kultūrā meitenes slavē par sekmēm, par uzvedību, par pienākumu pildīšanu, bet ne par skaistumu. Vienmēr vīriešiem atgādinu: “Sakiet savām meitām, savām sievām, savām draudzenēm, cik skaistas viņas ir! Cik skaisti pirkstiņi, cik skaists dupsītis, cik skaists viduklis, cik skaistas acis, mati, deguns…” Mums ir tik daudz skaistuma punktu, par kuriem mēs nekad neko labu nedzirdam. Un tāpēc mēs nepārtraukti par sevi šaubāmies.

Vai jums pašai ir skaistuma etalons?

Man daudzi ir teikuši, ka tad, kad runāju, es artikulēju kā Merilina Monro vai kā Brižita Bardo. Man ir šī izteiktā lūpu artikulācija, tāds smaids, kas cilvēkus piesaista. Viņi var ilgi vienkārši skatīties, kā kustas manas lūpas. Tas manā darbā ir ārkārtīgi svarīgi, jo vizuālā pievilcība ļauj cilvēkam palikt pieslēgtam arī saturam. Tie ir skaistuma etaloni, kas strādā, un tie palīdz man būt veiksmīgākai profesionālei.

Bet nelīdzinos viņām tāpēc, ka gribētu būt kā viņas. Nepielīdzināšu sevi kādai tikai tāpēc, ka viņa tiek uzskatīta par skaistuma ikonu. Man nav 180 centimetru un garas, slaidas kājas – mans augums ir 1,58 metri. Mans ķermenis izskatās pavisam citādi, un tas galīgi neatbilst tam, ko rāda sociālajos tīklos. Kad izbaroju savu bērnu, manas skaistās, pilnīgās krūtis pārvērtās par ķīseli. Tās nokarājas līdz viduklim, kas, būsim godīgas, nav nedz ērti, nedz estētiski. Ķīselis ir jāvāc, jāformē, jānovirza, lai netek padusēs vai neslīd kādā citā virzienā. (Smejas.) Un, kad man vēl izoperēja visu ginekoloģiju, vēders pārvērtās par mazu priekšautiņu. Ķermenis mainījās, un ar visām šīm lietām man bija jāsadzīvo un jāstrādā.

Man nav ne gēnu, ne hormonu, kas vienkārši uzturētu mani tādu, kāda es gribu būt, tāpēc es strādāju. Es pētu, interesējos un testēju. Sekoju līdzi zinātniskajiem pētījumiem, aicinu pie sevis profesionāļus – uz sarunām, uz savu skolu, uz ēteriem. Mani interesē jaunība, skaistums, bauda, sievietes, vīrieši un attiecības. Es domāju par to, kā mūsdienu sieviete – ne tikai 60+, bet arī 30+, 40+ – var dzīvot baudā. Stresā viņa jau māk dzīvot un depresijā arī – tur mēs esam trenētas! Bet baudā? Tas vēl jāmācās. Un to pēta Žanna Dubska – kā sievietei dzīvot baudā. Lūk, tas ir mans temats!

Pastāstiet, lūdzu, par savu jaunāko grāmatu Iedvesma pārvērtībām! Kāds ir tās vēstījums, un ar ko tā ir īpaša?

Šī grāmata man tapa daudz lēnāk un smagāk nekā iepriekšējās. Ja citas grāmatas nāca pasaulē dabiski – kā bērns, kura dzimšanas brīdi jūti un sagaidi –, tad šai vajadzēja gandrīz divus gadus. Divus intensīvus, apzinātus gadus, kuros es to veidoju rūpīgi un pacietīgi – vārdu pa vārdam, sadaļu pēc sadaļas. Grāmata man ir ļoti īpaša, jo tajā esmu ielikusi savu pieredzi, zināšanas un autormetodiku. Visu, kas krāts gadiem ilgi. Sākotnējais grāmatas nosaukums bija Dopamīna stils, jo tieši par to tā runā – par to, kā ģērbšanās, stils un izvēles, ko veicam savā garderobē, var kļūt par baudas avotu, par dzīves kvalitātes celšanu, nevis pienākumu vai rutīnu. Bet, lai nosaukums būtu saprotamāks un uzrunājošāks plašākam lasītāju lokam, mēs grāmatu pārdēvējām par Iedvesma pārvērtībām, lai gan būtībā katra nodaļa ir kā uzdevums, kā praktisks rīks, ko var izpildīt un caur to diagnosticēt sevi.

Ļoti bieži tas, ko mēs valkājam, glabā sevī gadu desmitiem uzkrātu enerģiju – neapzinātu, bieži toksisku vai vienkārši vairs nederīgu. Mēs nepievēršam uzmanību, kāpēc pērkam vienas vai otras drēbes, kāpēc atkal stāvam pie skapja, bet neko negribas vilkt. Gluži tāpat kā ar ēdienu, kuru ēdam nevis tāpēc, ka tas ir labs, bet tāpēc, ka pie tā esam pieraduši vai to varam atļauties. Tikai tad, kad cilvēkam sāk rasties apziņa par sevi, viņš sāk skatīties – ko ēdu, ko domāju, ko valkāju. Un tieši šeit sākas stila pārvērtības – ne tikai ārējas, bet arī iekšējas.

Grāmata palīdz noteikt savu arhetipu, psihotipu, figūras tipu, roku, kāju, kakla, sejas, matu tipu. Tas ir instruments, kas palīdz nevis pārtapt par kādu citu, bet nonākt tuvāk sev pašai. Paanalizējiet, kas jums patiešām ir svarīgāks – estētika vai komforts! Visi parasti atbild, ka abi, bet katram tas ir atšķirīgās proporcijās, un tas atspoguļojas arī tajā, kā mēs dzīvojam. Vienai sievietei estētika ir vajadzīga arī mājās, pat brīdī, kad viņa viena staigā pa virtuvi, bet citai vissvarīgākais ir komforts, tāpēc viņa var gadiem staigāt izstaipītās trennuškās un vecā, novalkātā džemperī. Šī grāmata aicina uz apzinātību, nevis kritiku, uz mīļu paskatīšanos uz sevi un savām izvēlēm.

Vai jums ir bijis tāds izstaipīto trennušku periods?

Visu laiku! Esmu komfortniece. Ja es savu stilu neveidotu apzināti, ja es ļautos impulsiem un ikdienas nogurumam, ticiet man, tajās izstaipītajās trennuškās es būtu gandrīz katru dienu. Tā ir mana iekšējā tendence. Mums katram ir jāapzinās savi riski – gan ēšanas ieradumos, gan arī garderobē. Tāpēc es apzināti sekoju un skatos, kad jāpērk jaunas trennuškas – tādas pašas ērtas, bet jaunas, tādā krāsā, lai tās harmoniski iekļaujas manā estētiskajā ainavā, jo estētiku es kultivēju kā ikdienas ieradumu. Tieši tāpēc manā garderobē jūs neatradīsiet nevienu krāsu, kas neiet kopā ar pārējām; viss ir savienojams. Man ir svarīgi arī tas, ko translēju. Ja sieviete mājās visu laiku staigā tikai izstaipītās un novalkātās drēbēs un viņas skapī nav atrodams neviens buduāra apģērba gabals, viņa neapzināti signalizē – esmu tikai mājsaimniece, esmu tikai kalpone. Viņa to pasaka saviem bērniem, savam partnerim un arī sev. Un tad viņa brīnās – kāpēc manī vairs neredz sievieti? Bet vai tiešām pietiek sapucēties tikai divas reizes gadā uz kādu pasākumu? Vai tomēr tu visiem parādi, ka esi sieviete – seksīga, dzīva būtne.

Omīte apbērēs meitu, vedeklu un visus savus mazbērnus: 6 ļoti sāpīgi stāsti par traģēdiju lielveikalā Krievijā