Dievnams uz teju hektāru lielā zemesgabala, ko pirms vairāk nekā 30 gadiem tieši šim mērķim ticīgajiem piešķīra Rīgas dome, Skanstes ielā 31 celts lēnām un pakāpeniski kopš gadsimtu mijas par ticīgo ziedojumiem, pašu rokām, purvainā teritorijā. Šobrīd šis dievnams, kurš vēl pilnībā nav pabeigts (tā nodošanas termiņš kārtējo reizi pārcelts līdz nākamajam gadam) kļuvis par centrālo objektu skaļā tiesvedībā starp reliģisko organizāciju un Rīgas pašvaldību.

Rīgas dome uzskata, ka ir pienācis laiks sakārtot “tiesisko situāciju” un atgūt savu zemi. Savukārt draudze to sauc par netaisnīgu un padomju laiku praksi atgādinošu īpašuma atņemšanu – bez kompensācijas, ignorējot gadu desmitiem ilgu sociālo darbu.

Ģetzemane un netaisnība

Vasarsvētku draudze “Ģetzemane” Latvijā darbojas kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma. Tā ir evaņģēliski kristīga pentakostāļu draudze, kuras kodolu veido galvenokārt krievvalodīgie ticīgie, kuras vada mācītājs Georgijs Šumers. Tomēr “Ģetzemane” sevi definē ne tikai kā reliģisku kopienu, bet arī kā sociālās palīdzības centru. Vairāk nekā 20 gadu laikā draudze palīdzējusi jauniešiem un sociāli mazaizsargātām personām, sniegusi atbalstu ģimenēm krīzes situācijās, organizējusi labdarības akcijas, nosūtījusi ap 100 tonnām humānās palīdzības uz Ukrainu, pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā uzņēmusi arī ukraiņu bēgļus. Draudzes nams kalpo ne tikai kā baznīca, bet arī kā “Žēlsirdības māja”. Georgijs Šumers, kura dzimtene ir Rietumukraina, Jauns.lv stāsta, ka pats ar fūri no Latvijas vedis palīdzības kravas saviem tautiešiem.

Kristīgajā tradīcijā Ģetzemane ir ļoti spēcīgs un konkrēts simbols - dārzs Jeruzalemē pie Eļļas kalna, kur Jēzus Kristus pēdējo reizi lūdza Dievu pirms savas apcietināšanas. Viņš piedzīvoja dziļas iekšējas ciešanas un bailes, izvēloties pieņemt ciešanas un krustu. Kristīgajā izpratnē Ģetzemane nozīmē smagu iekšēju cīņu, netaisnības pieņemšanu bez vardarbības, paklausību Dieva gribai, pat ja tā nozīmē ciešanas un pārbaudījumu pirms upura. Tagad šis ceļš vārda tiešā nozīmē jāpiedzīvo Rīgas ģetzemaniešiem.

No purva līdz katedrālei

1994. gadā Rīgas dome Ģetzemanes draudzei nodeva aptuveni vienu hektāru lielu zemesgabalu bijušajā Rīgas hipodroma teritorijā. Sākotnēji draudze cerēja uz zemi pilsētas centrā, taču tika piedāvāts zemesgabals tikai šajā vietā vai vispār nekur. Draudze Latvijas galvaspilsētā sāka darboties drīz vien pēc valsts neatkarības atgūšanas. Sākumā dievkalpojumiem īrēja telpas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, bet dažu gadu laikā pieņēmās spēkā un nolēma būvēt pati savu dievnamu, arī ar citu zemju kristiešu savāktajiem ziedojumiem.

Kā uzsver mācītājs Georgijs Šumers, piešķirtā zeme kādreizējā hipodroma un bijušo mazdārziņu teritorijā bijusi purvaina, ar dīķi, praktiski nepiemērota būvniecībai, tāda, no kuras atteiktos jebkurš komerciāls investors.

Draudze noslēdza zemes nomas līgumu uz 20 gadiem, vēlāk zeme tika nodota bezatlīdzības lietošanā uz 10 gadiem. Šajā laikā ticīgie par saviem līdzekļiem ieveda vairāk nekā 19 000 kubikmetru melnzemes, pilnībā aizbēra purvu, nostiprināja grunti un uzcēla apjomīgu dievnamu, kura vērtība šobrīd, pēc dažādām aplēsēm, pārsniedz trīs miljonus eiro.

Ticīgajiem nepieņemams ultimāts

2024. gadā beidzās zemes nomas līgums un Rīgas dome atsakās to pagarināt. Draudzei vien nu piedāvāts tikai viena gada pagarinājums, turklāt ar nosacījumu, ka pašvaldībai jebkurā brīdī ir tiesības zemi atņemt. Mācītājs uzsver, ka draudzei izvirzīts ultimāts ar trim iespējām:

* izpirkt zemi par pilnu tirgus cenu (no 885 tūkstošiem līdz pat 3,1 miljonam eiro);

* atdot ēku pilsētai bez atlīdzības, cerot, ka dome to pabeigs un varbūt ļaus turpināt darbību vai

* nojaukt baznīcu par saviem līdzekļiem un atdot zemi, turklāt – atgriezt to sākotnējā stāvoklī.

Draudze no visiem šiem variantiem atteicās. Un nu risinās tiesvedība. Pirmās instances tiesa apmierināja pašvaldības intereses, bet draudze iesniegusi apelāciju. Ticīgie par šo gadījumu informējuši arī starptautiskās reliģiskās un cilvēktiesību organizācijas, un šis var izvērsties pat par skaļu starptautisku skandālu.

Padomju tradīciju atdzimšana

Rīgas dome vērsusies tiesā, norādot, ka maksimālais šādu līgumu termiņš ir 30 gadi, draudze nav privatizējusi zemi un pašvaldībai ir pienākums sakārtot īpašumtiesības. Rīgas pilsētas tiesa nostājās pašvaldības pusē, atzīstot, ka draudzes tiesības uz zemes lietošanu ir beigušās. Tiesa nolēma: * izbeigt lietošanas tiesības; * izlikt draudzi no ēkas, * piedzīt no draudzes gandrīz 10 000 eiro tiesāšanās izdevumus.

Georgijs Šumers teic, ka tiesas darbi sākušies tādēļ, ka kāds esot iekārojis vērtīgo zemes gabalu, uz kura darbojas “Ģetzemane”. Mācītājs Jauns.lv vairākkārt uzsver, ka notikušais viņam atgādina padomju laika praksi: īpašuma atņemšanu bez reālas kompensācijas; ultimātus bez izvēles brīvības; formālu likuma interpretāciju pretēji taisnīgumam; sociālā labuma ignorēšanu. Viņš uzdod arī retorisku jautājumu: “Kā Eiropas demokrātijā var atņemt baznīcu, kas celta par cilvēku ziedojumiem?”

Likuma dažādās interpretācijas

Garīdznieks teic, ka pilsētas pašvaldība atsaucas uz 1937. gada Civillikumu, kas līdzīgos gadījumos zemes nomas tiesības garantēja uz 30 gadiem. Tomēr viņš ir neizpratnē, kāpēc tas interpretēts tik formāli un netiek ņemta vērā šī likuma prakse, kāda tā pirmskara Latvijā tika attiecināta uz baznīcām.

1937. gadā Latvija bija ar labvēlīgu attieksmi pret tradicionālajām kristīgajām konfesijām. Šeit gan jāuzsver, ka pašlaik Reliģisko organizāciju likumā vasarsvētku draudzēm gan nav tāda juridiska statusa kā “tradicionālajām konfesijām”, bet jāņem vērā ka 20. gadsimta trīsdesmitajos gados pentakostāļu kustība Latvijā nebija tik plaši izplatīta kā šobrīd.

Valsts tolaik neskatīja baznīcas kā komerciālus objektus, bet gan kā sabiedrībai nozīmīgas institūcijas. 1937. gada Civillikums atzina ilgstošu valdījumu kā juridiski nozīmīgu un nostiprināja principu “superficies solo cedit” (kas uzceļ ēku, tam pieder ēka, ja nav tieša cita vienošanās; ja ēka tika uzcelta ar īpašnieka atļauju, tā netika automātiski konfiscēta pēc lietošanas termiņa beigām).

Tai pašā laikā pirmskara Latvijā likumos par reliģiskajām organizācijām pastāvēja īpašs regulējums par baznīcu juridisko statusu un draudžu tiesībām uz īpašumu. Prakse bija skaidra - draudzes varēja būt īpašnieces gan ēkām, gan zemei. Praksē dievnamiem zemi piešķīra īpašumā, nevis īstermiņa nomā. Visizplatītākās formas bija beztermiņa lietošanas tiesības, ilgtermiņa noma (pat 99 gadi), tieša īpašuma nodošana. Īstermiņa noma baznīcai tika uzskatīta par neadekvātu, jo baznīca nav pārvietojams objekts. Pirms 90 gadiem baznīcas ēka Latvijā bija neaizskarama un nebija iedomājama situācija, ka draudzei liek nojaukt dievnamu vai atdot ēku valstij bez atlīdzības.

Domstarpības ar Rīgas domi jau gadu gadiem

Jauns.lv jautāja Rīgas domei, kā tā vērtē izvērtušos situāciju ap “Ģetzemanes” dievnamu un kāds varētu būt situācijas atrisinājums. Pašvaldības Ārējās komunikācijas nodaļas projektu koordinatore Ārējās komunikācijas nodaļas projektu koordinatore Tatjana Smirnova sniedza Rīgas pašvaldības Īpašuma departamenta skaidrojumu:

“Ģetzamenes draudzes bezatlīdzības lietošanas tiesības ir atvasinātas no 1994. gada 7. jūlija noslēgta zemes nomas līguma. Minētais līgums paredzēja tiesību draudzei būvēt ēku, kas būtu patstāvīgs īpašuma objekts uz līguma darbības laiku. Atbilstoši Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 6.1 panta redakcijai, kas bija spēkā līdz 2026. gada 1. janvārim, maksimālais šādu līgumu termiņš bija 30 gadi. Tādējādi, atbilstoši šajā laikā spēkā esošajam normatīvajam regulējumam, pašvaldībai bija tiesības turpināt esošās tiesiskās attiecības, tai skaitā arī nepiemērot nomas maksu, nododot tai piederošās zemes lietošanas tiesības draudzei bez atlīdzības, līdz 2024. gada 7. jūlijam. Lai arī draudzei vairākas reizes tika sniegta atbilstoša informācija, tā nebija rosinājusi pašvaldībai piederošās zemes privatizāciju vai atsavināšanu. Pie šiem apstākļiem pašvaldībai normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā bija jāatrisina radusies tiesiskā situācija. Ņemot vērā, ka draudze atteicās risināt šo jautājumu vienošanās ceļā, pašvaldība vērsās tiesā un šobrīd lieta ir izskatīta pirmās instances tiesā, kas pilnībā apmierināja pašvaldības prasību.

Norādām, ka pašvaldībai nepastāv vispārīgs tiesisks pienākums nodot tai piederošu mantu trešo personu bezatlīdzības lietošanā, bet tā ir pašvaldības tiesība, kuru realizējot ir jāievēro spēkā esošais normatīvais regulējums un lietderības apsvērumi.

Pēc konkrētā tiesiskā strīda atrisināšanas, atbilstoši tiesas nolēmumam vai izlīgumam šajā lietā, pašvaldība varēs pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību ar sev piederošo mantu. Jāņem vērā, ka draudzei būs jāsamaksā maksa par nekustamā īpašuma lietošanu līdz atbilstošā nolēmuma spēkā stāšanās dienai un tā pilnīgai izpildei.”

Jāuzsver, ka draudze “Ģetzemane” jau 2010. gadā vēlējās privatizēt zemi Skanstes ielā 31 privatizēt, bet tas tā arī nenotika. Tagad draudze to ir gatava privatizēt par tolaik noteikto cenu – 50 000 latu (vairāk nekā 35 000 eiro), bet ne jau par miljonu eiro. Ticīgajiem vienkārši tādas naudas neesot.

Tāpat ziņu arhīvs liecina, ka Rīgas dome jau vārkākkārīgi ir pagarinājusi būvniecības termiņu lūgšanu namam Skanstes ielā. Tas bija noteikts gan 2003., gan 2004., gan 2010., gan 2014. gadā (tagad pēc draudzes pārstāvju teiktā tas pagarināts līdz 2027. gadam). Tāpat šajos līgumos starp draudzi un pašvaldību tika noteikts, ka, nepabeidzot dievnama būvniecību, līguma termiņa beigās draudzei tas par saviem līdzekļiem jānojauc vai arī tas kļūst par Rīgas domes īpašumu.

Jāteic, ka šī nav pirmā “Ģetzemanes” stīvēšanās ar galvaspilsētas pašvaldību. Vēl Nila Ušakova valdīšanas laikā Rīgas domes opozīcija pārmeta, ka “Saskaņas” vadītā vietvara draudzei piešķīrusi bezatlīdzības lietošanā zemi, to traktējot kā līdzekļu izšķērdēšanu. Bet 2017. gadā Pilsētas attīstības departaments ēku Skanstes ielā 31 iekļāva degradēto objektu sarakstā kā nepabeigtu vai pamestu jaunbūvi. 2018. gadā toreizējā Rīgas domes opozīcijas deputāte Inese Andersone (“Vienotība”) pauda: “Izīrēt bezmaksas 9000 kvadrātmetrus tādā vietā organizācijai, par kuru nav nekādas informācijas, manuprāt, tā ir pašvaldības naudas izšķērdēšana.” Tolaik Rīgas pašvaldības pretimnākšana “Ģetzemanei” varēja būt apmēram 16 000 eiro gadā.

Pašlaik gan šo namu nevar uzskatīt par pamestu, jo tajā notiek kaut kāda darbība, rosās cilvēki, kaut arī ēka vēl pilnībā nav pabeigta. Draudzes locekļu skaits gan nav pārāk liels, atzīst mācītājs.

Skotija un Londona pēc Brexit'a grib Ziemeļīrijai līdzīgu statusu