Edijs ir tiešs, atklāts, par sevi prot pasmaidīt un atzīst, ka viņu ap pirkstu aptīt nevar, jo viņa pieredze palīdz pamanīt citu niķus un stiķus jau pa gabalu. “Es nestrādāju ar jauniešiem – mēs radām vidi un apstākļus, lai jaunieši varētu strādāt paši ar sevi.”

Tīmekļa nekuriene

Tas, kas patlaban notiek, ir ļoti, ļoti biedējoši, tāpēc ir jārunā skaļi un daudz. “Tas skanēs ļoti dīvaini, bet... Manā laikā lietot narkotikas bija drošāk. Tad narkotikas bija tīras. Tirdzniecība notika fiziski – lai dabūtu preci, bija ar kādu jātiekas, līdz ar to kāds par to preci bija atbildīgs. Tagad tīras narkotikas neeksistē, tām ir visādi piejaukumi, un neviens vairs nav atbildīgs, jo komunikācija notiek virtuālajā pasaulē. Ja manā laikā narkomānam kļuva slikti un viņam iedeva vienu devu antidotu (viela, ko lieto saindēšanās gadījumā; pretinde – G. K.), tas varēja palīdzēt. Tagad ir gadījumi, kad neatliekamā palīdzība iedod kādas desmit vai divpadsmit devas, bet nav nekādas reakcijas.No izklaides un tusiņa narkotiku lietošana kļūst par prātam neaptveramu atkarību. Tas posms ir ļoti, ļoti īss, jo piejaukumi ir vājprātīgi. Nenosakāmi. Un visu laiku mainās. Pilnīgi visām narkotikām.

Arī pīpēšana tagad ir tik bīstama, kāda tā nekad nav bijusi. No šā gada 1. janvāra spēkā stājušies grozījumi Tabakas aprites likumā un ir aizliegti aromatizētāji elektroniskajās cigaretēs. Šī aizlieguma dēļ jaunieši arvien biežāk iegādājas preces kreisajā tirgū. Tas kļūst arvien plašāks. Nelegālajā tirgū kā dīleri bieži darbojas tieši jaunieši. Maznodrošinātie jaunieši tirdzniecībā iesaistās, lai gūtu ātru peļņu, savukārt jaunieši no turīgām ģimenēm – lai pašapliecinātos.

Iesaistoties tirdzniecībā, jaunietis tiek pakļauts ļoti nopietniem riskiem. Sākumā dīlerim dod preci pret naudu, pēc tam uz realizāciju. Jaunieši ietirgoto naudu mēdz iztērēt un vairs nespēj norēķināties par preci. Lai atdotu parādu, viņi kļūst par narkotiku dīleriem. Ir neiespējami nelietot narkotikas, ja tev tās ir kabatā. Viņi sāk lietot, un tad jau parāds izaug līdz astronomiskām summām. Nākamais solis var būt gan puišu, gan meiteņu prostitūcija vai pasūtījuma zādzību izpildīšana.

Un tad jautājums – ko mēs ieguvām? Cilvēki pīpē mazāk? Nē! Patiesībā ir radītas papildu problēmas. Nelegālo tirgu neviens neizskaudīs. Atceramies, kā bija ar nelegālo alkoholu! Pret to cīnījās, bet vai likvidēja? Nelegālais alkohola tirgus pats likvidējās. Reālā pasaule diktē savus noteikumus – tagad veikalos ir plašs lētā alkohola piedāvājums. Kāpēc kādam būtu jānodarbojas ar nelegālā alkohola tirdzniecību, ja lētu alkoholu var dabūt veikalos? Un, tā kā tagad narkotiku tirdzniecība notiek virtuālajā vidē, tur mēs daudz neko neapkarosim. Tā ir tāda sevis mānīšana – dosim policijai vairāk resursu, un nu tik būs! Likt izķert virtuālos tirgoņus ir gandrīz vai tas pats, kas sūtīt kādu ārā – ej, noķer gaisu! Ko mēs pēc tam darīsim ar jauniešiem, kuri ir nonākuši līdz galējam punktam? Rakstīsim projektus? Apgūsim naudu? Celsim nez kādas mājas, kur viņus izmitināt? Mēs ar prevencijas darbu nevaram izglābt visus, bet kaut daļu varam. Tāpēc ir vērts par to runāt un meklēt risinājumus. Ja kaut vienam jaunietim dzīve sakārtosies, tad tas darbs ir bijis tā vērts.”

Kad jābēg no mājām

Kad vēlos norunāt intervijas laiku, Edijs ir steidzīgs un vēl nezina, kā paies brīvdienas un kas būs jādara. “Zvani man pēc Jāņiem, tagad būs daudz darba, sāksies dzeršana.” Kam garās svētku brīvdienas ar līgošanu un lustēm tuvu cilvēku kompānijā, kam tumšās dienas... “Lielākā daļa sabiedrības šogad Jāņus sāka svinēt 23. jūnijā, bet bija arī tādi, kas to darīja jau pirmajā brīvdienā – 21. jūnijā. Kad lielākā daļa posās Līgovakaram, daudzās mājās jau bija stadija, kad sāk pietrūkt naudas un izraisās kašķi. Tā ir pilnīgi visos svētkos un garajās brīvdienās. Pirmajā dienā ir alkohols un/vai narkotikas. Nauda ir. Viss ir baigi forši. Otrajā dienā arī vēl ir okei. Trešajā dienā vecākiem sāk pietrūkt naudas alkoholam, narkotikām, ēdienam. Ceturtajā dienā nauda, kas vēl bija, tiek iztērēta tikai alkoholam un/vai narkotikām, bet ne pārtikai. Tad mums zvana jaunieši, kuri meklē patvērumu vai vienkārši vēlas paēst. Brīvdienas vienmēr ir smags laiks.”

Edijs Klaišis teic, ka lielākā daļa sabiedrības par nelabvēlīgu uzskata ģimeni, kurā lieto alkoholu, taču nelabvēlīga var būt arī ģimene, kur vecāki brauc ar smalkām mašīnām un dzīvo labās mājās, bet brīvdienu vakaros mēdz šņaukt kokaīnu. “Patiesībā viņu pasaule ir pavisam citāda, nekā to redz no malas,” saka Edijs. “Laika gaitā esmu pārliecinājies, ka vislielākajiem moralizētājiem skapī ir milzīgākie skeleti. Tas ir pierādījies.”

Par aizņemtajām dienām un bieži vien arī naktīm Edijs nežēlojas – ja viņam nepatiktu tas, ko dara, tad to nedarītu. Taču ir arī smagi brīži. “Patiesībā man sit ārā korķus situācijas, kur cietušās ir meitenes un vainīgas ir mammas. Čaļi it kā ir stiprāki, taču varbūt tā nemaz nav... Bet es nesaprotu, kā cilvēki sociālo tīklu komentāros var attaisnot vardarbīgu māti, sakot, ka viņai varbūt pagātnē arī kas līdzīgs bijis... Tad tas ir vēl drausmīgāk. Ja tu zini, kā tas ir, ka tevi pazemo, un tu to pārnes uz savu meitu. Vardarbībai – ne fiziskai, ne emocionālai – nav attaisnojuma. Ja tev ir traumas, ej un strādā ar tām, nevis dari pāri savam bērnam.”

Viss sākās ar dažiem jauniešiem

Apmēram pirms gadiem sešiem Āgenskalnā izveidots pirmais centrs. “Tajā laikā ar draugiem organizējām mazus kultūras pasākumus, kuros kā brīvprātīgie darbojās jaunieši. Atklājās, ka daļai mājās ir ļoti smagi apstākļi. Mēs paņēmām telpas, lai jaunieši nevazājas apkārt un ir vieta, kur pavadīt laiku, mācīties un pagatavot ēst.”

Pirmo drošā patvēruma vietu izveidoja, kad Edijs uzzināja par kādu meiteni, kura dzīvoja kapsētā. Jā! Tiešām tur arī mitinājās, jo mājās neizturami apstākļi. “Bija jāatrod, kur viņai dzīvot. Toreiz nosacītā patvēruma vieta tapa mūsu Āgenskalna centrā – tur bija pavisam maziņa atsevišķa telpa, kur mēs ielikām gultu, ledusskapi, plauktu, krēslu. Grūtās situācijās nonākušus jauniešus sastapām arvien vairāk un vairāk, tāpēc viss veidojās pats no sevis. Ja būtu zinājis, cik plaši tas attīstīsies, es būtu nobijies un aizmucis,” Edijs pasmaida. “Esmu diezgan bezatbildīgs cilvēks, un ir lietas, kas mani biedē joprojām. No sākuma bija centri, kur vienkārši pavadīt laiku, bet nu daudz kas ir transformējies. Mums ir gan centri, gan drošā patvēruma vietas, gan atsevišķi dzīvokļi. Nekas no tā visa nav ticis plānots, nav sēdēts pie galda, rakstītas tabulas un nākotnes plāni.”

Viņi nemainās, bet...

“Dažkārt man uzdod jautājumu, vai jaunieši, nonākot pie mums, mainās. Nē, nemainās. Viņiem nav jāmainās, viņi kļūst par tādiem cilvēkiem, kādi viņi savā dziļākajā būtībā ir. Ja cilvēkam nav jācīnās par izdzīvošanu un lietām, par kurām normālos apstākļos jaunietim nebūtu jādomā – par pārtiku, par apģērbu –, tad viņi ir tieši tādi paši, kā visi pārējie jaunieši. Un vēl – nevajag domāt, ka pie mums ir jaunieši no maznodrošinātām ģimenēm. Pie mums atnāk jaunieši no ārēji ļoti pareizām ģimenēm. Bieži vien šajās ģimenēs aiz slēgtām durvīm notiek ļoti drausmīgas lietas. Diemžēl tāda ir realitāte. Nereti jaunieši līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai nesaņem profesionāļu palīdzību – psihologu, psihiatru –, jo vecāki neļauj iet pie šiem speciālistiem. Ja aizies, tad sabiedrības acīs var sabrukt ģimenes radītais tēls. Kad viņiem paliek 18, nākas atzīt – iegūtās traumas ir tik smagas, ka priekšā ir ļoti ilgstošs darbs. Tādu jauniešu ir ļoti daudz.”

Pirmais noteikums – nemelot

Patvēruma vietas, kur var apmesties, ir pieejamas, sākot no 18 gadiem, puišiem un meitenēm atsevišķi. Ir bijuši gadījumi, kad palīdzība vajadzīga nepilngadīgiem jauniešiem, bet tad par to tiek informēti sociālie dienesti un policija. “Kādam varbūt šķiet, ka esam ļoti noslēgti, bet patiesībā mēs spēlējam ar ļoti atklātām kārtīm. Jauniešu drošības dēļ mēs nepublicējam savas adreses, un pirmā, kas uzzina par mūsu jaunajām vietām, ir policija. Mums ir fantastiska sadarbība, tāpat arī ar sociālajiem dienestiem. Atsevišķās pilsētās izveidojusies arī lieliska sadarbība ar bāriņtiesu un skolu pedagogiem. Par daudziem jauniešiem uzzinām no citiem. Patiesībā viņi ļoti forši cits citu pieskata un pamana, kas notiek ar draugiem vai klasesbiedriem.”

Taču ne vienmēr viss ir bijis gludi un rožaini. OPEN Radošā Centra vadītājs atminas kādu nepatīkamu gadījumu. “Reiz bija mēģinājums mūs izmantot un apzagt. Senāk es daudz lietoju alkoholu un arī narkotikas. Visi zina, ka nav lielāku meļu un manipulatoru par dzērājiem un narkomāniem lietošanas periodos. Un šī pieredze man devusi talantu uzreiz atkost manipulācijas. Tomēr mēdz būt tā, ka pat ar manu talantu neizdodas atšifrēt. Kādu dienu palīdzību lūdza divi puiši, un es pajautāju, vai viņiem ir problēmas ar likumu. Kaut kad senāk esot bijušas – par klaiņošanu. Teicu – okei. Es jauniešiem vienmēr saku – ja tu vēlies saņemt mūsu palīdzību, tu nedrīksti melot! Mēs sadarbojamies ar probācija dienestu, un pie mums mēdz būt arī jaunieši, kuri bijuši ieslodzījuma vietās. Aizbraucām uz drošā patvēruma vietu, un viens no mūsu jauniešiem, ieraugot, kas ir ar mani kopā, pasauc mani malā un saka – klau, es ar tiem diviem džekiem Cēsīs (Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem – G. K.) kopā sēdēju.” Atklājās zili brīnumi!

Ir dažas lietas, ar ko es patiešām ļoti lepojos. Mēs darbojamies sešus gadus, un šajā laikā pie mums ne reizi nav bijusi policija pēc izsaukuma. Pie mums nekad nav bijusi neatliekamā palīdzība pēc izsaukuma, kas būtu saistīts ar traumām. Ir tikai bijusi neatliekamā palīdzība, kad pie mums nonāk jaunieši ar ielaistām veselības problēmām, saasinājumiem. Neviens no jauniešiem, esot pie mums, nav nonācis konfliktā ar likumu. Pa šiem gadiem ir tikai 24 negatīvās pieredzes, kad jaunietis jāizmet ārā. Nepiedodamās lietas ir alkohols, narkotikas, zādzība, necieņa pret citiem un meli. Ja ir šie pārkāpumi, tad jāiet prom; atpakaļceļa nav.

Tagad esam sākuši jaunu praksi – lielākajā patvēruma vietā gan puišu, gan meiteņu pusē ir alkometri. Mērījumus varu redzēt attālināti. Ar laiku centīsimies ieviest tos visur, bet uzreiz nevaram, jo tie ir ļoti dārgi. Divu alkometru un licences iegāde izmaksāja aptuveni 1700 eiro. Licences gada maksa ir 700 eiro, un to var izmantot pieciem alkometriem. Bet tas ir to vērts, jo alkometri sevi attaisno.”

Kad visa dzīve vēl priekšā

“Kad jaunietis nonāk pie mums, viņam tiek pateikts, ka ir pieejami dažādi speciālisti: psihologs, psihiatrs, narkologs, atkarību speciālists. Viņam tikai jāpasaka, ko vajag. Nesaku, ka mans viedoklis ir pareizais, bet mana pieeja ir tāda – es neko nepanākšu, ja pateikšu: tev tagad vajag psihologu vai narkologu. Ar to varu panākt, ka jaunietis pie kāda speciālista aiziet pieklājības pēc. Vai no tā būs kāda jēga? Nē! Man ir daudz draugu, kuri pārstājuši lietot gan alkoholu, gan narkotikas, bet visa pamatā ir paša vēlme. Tikai tad ir jēga iet pie psihologa,” uzskata Edijs Klaišis.

“Uzturēšanās laiks pie mums nav konkrēts, jo termiņa noteikšana rada papildu spriedzi. Taču tas nenozīmē, ka patvēruma vietā var veģetēt – atnāc un dzīvo bezgalīgi, mēs tevi uzturēsim, ģērbsim, ārstēsim. Ir situācijas, kad jaunieši pie mums nonāk no drausmīgiem apstākļiem. Tad es saku – te ir gulta, tur ir vannasistaba, tur virtuve. Divas nedēļas laid muļķi, lai tu pārslēgtos uz citu režīmu. Tev ir iespēja ieiet dušā, gulēt tīros palagos, bet pienāks brīdis, kad būs jāsāk domāt par nākotni, jāatsāk mācības, jāmeklē darbs. Primāri es spiežu uz mācībām. Neļauju strādāt jauniešiem, kuri mācās devītajā vai divpadsmitajā klasē – mācību beigšanas posmā. Visi mūsu jaunieši, kuri stājušies augstskolā, ir tikuši budžeta grupā. Mums ir arī jaunieši, kuri devušies dienēt un nu jau ir profesionālajā dienestā,” Edijs ir lepns par tiem, kas pārvarējuši dzīves melno strīpu.

Ja vari izglābt draugu

Daudz diskusiju raisījis jautājums par grozījumiem likumdošanā, lai nepilngadīgajiem par narkotiku lietošanu vairs nebūtu kriminālatbildība. Šī ir Edija Klaiša un nesen aizsaulē aizsauktās Ilzes Aizsilnieces, Latvijas Ārstu biedrības prezidentes, iniciatīva. Viņi pirms gada valsts augstākajām amatpersonām uzrakstīja atklātu vēstuli ar ierosinājumiem. Diskutabla iniciatīva, un tai ir oponenti, kas uzskata – šādas izmaiņas atvērs Pandoras lādi, un narkošanās jauniešu vidū palielināsies, jo vairs nebūs likuma panta, kas tur grožos. Turklāt var arī palielināties aizliegto vielu pieprasījums, ja reiz par to lietošanu vairs nesoda.

Klaišis uzsver – runa nav par narkotiku dekriminalizāciju, bet par lietošanas dekriminalizāciju nepilngadīgajiem. Tā ir liela atšķirība. “Iedomājamies situāciju – jaunietis mirst tāpēc, ka viņam salietošanās laikā kļuva slikti, bet viņa draugi nesauca neatliekamo palīdzību, jo baidījās no policijas... Kaut vai viens šāds gadījums ir nopietns iemesls, lai pārskatītu līdzšinējo praksi. Daudz kas jādara paralēli, un daudz kas jau notiek, bet problēmas ir, un nevar izlikties tās neredzam. Ļoti interesanti, ka vairāki oponenti, kuri iebilst pret lietošanas dekriminalizācijas ideju nepilngadīgajiem, ir bijuši amatos nozarēs, kas atbild par šīm tēmām. Man rodas jautājums – kā tas var būt? Jūs visu esat salaiduši grīstē un tagad iebilstat pret kādu citu priekšlikumu,” prāto OPEN Radošā Centra vadītājs.

Edijs Klaišis teic, ka OPEN Radošā Centra darbība neesot tikai viņa nopelns. “Ir milzums cilvēku, kas atbalsta un palīdz. Mums ir ziedotāji, un palīdz arī daudzi no sistēmas. Cilvēki, kuri ir gatavi skatīties ārpus rāmjiem un kuri ir gatavi rīkoties ārpus saviem uz papīra noteiktajiem pienākumiem. Es gandrīz katru dienu kādam zvanu un lūdzu palīdzību – psihologiem, juristiem, pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem, policistiem. Manā birojā pie sienām nav sertifikātu un diplomu, te ir košas bildes ar muļķībām. Es nestrādāju ar jauniešiem – mēs radām vidi un apstākļus, lai viņi varētu strādāt paši ar sevi.”

Dienvidāfrikā internets lēnāks nekā pasta balodis