Lai gan adopcija bieži šķiet vienīgais risinājums, ir daudz citu veidu, kā ikviens var sniegt atbalstu un dot šiem bērniem to, kas viņiem nepieciešams visvairāk – stabilitāti, uzmanību un sajūtu, ka kādam ir svarīgi.

Mamma neatnāca mums pakaļ...

Lai saprastu, cik būtiska šāda palīdzība var būt, pietiek uzklausīt tos, kuri to paši ir piedzīvojuši. Lūk, žurnālistes Sigitas Āboltiņas stāsts:

"Šis būs 11. gads, kad Latvijā novembra pirmajā svētdienā tiek runāts un domāts par bērniem bāreņiem. Uzreiz gribu uzsvērt, ka tie nav bez vecāku gādības palikuši bērni, bet gan tādi, kuriem vecāki ir vai nu miruši vai atteikušies no viņiem. Juridiski brīvi bērni, kuriem nav neviena visā plašajā pasaulē, kas parūpētos par viņiem. Un tāda biju arī es.

Mamma mūs ar brāli pameta, kad man bija gandrīz 13 gadu, brālim 7 gadi. Neatnāca pakaļ uz slimnīcu, kur bijām nokļuvuši ar kašķi.

Pirms tam ilgu laiku dzīvojām uz ielas, nakšņojām māju kāpņu telpās, stacijas uzgaidāmajās zālēs, un vien pa retam, kad bija kaut kur saubagota nauda, mamma noīrēja istabiņu viesnīcā vai stacijā, kur tolaik bija iespēja pārnakšņot arī civilizēti. Šajās retajās reizēs nomazgājāmies, sakopāmies, bet visas citas dienas un naktis tā arī dzīvojām – vārda tiešā nozīmē smirdīgi. Laikam tāpēc man visu dzīvi oža ir dikti jutīga pat uz niecīgākajām smaciņām vai smaržiņām. Bet ne par to stāsts.

Šis viss rezultējās ar kašķi un nokļūšanu Bērnu slimnīcā. Kad mūs izrakstīja, mamma neatnāca. Pazuda. Tas bija 1993. gada janvāris, vēl diezgan lieli juku laiki, mammu it kā meklēja, taču nesekmīgi. Tāpēc pēc 10 mēnešiem nokļuvām internātskolā. Pirmo reizi dzīvē sēdos skolas solā, tāpat kā brālis. Viņš pirmajā, es uzreiz septītajā klasē.

Tagad saku – paldies Dievam, ka tā notika, jo pretējā gadījumā kas zina, kad un vai mēs sāktu skolas gaitas.

Sākumā bija dikti grūti, taču gandrīz visi pedagogi un īpaši abi klases audzinātāji bija gan atbalstoši, gan arī pacietīgi.

Viņiem bija vēlme palīdzēt

Tāpat kā ģimene, kura ļāva mums braukt pie viņiem skolas brīvlaikos. Viņi paši bija jauni, nesen precējušies un kļuvuši par vecākiem savam dēliņam, dzīvoja mazā divistabu dzīvoklī, nebija ļoti pārtikuši, taču viņiem bija vēlme palīdzēt. Par spīti tam, ka biju patiešām briesmīga pusaudze – augot uz ielas, ik dienu domājot, kā remdēt mūžam klātesošo bada sajūtu, salstot un izjūtot citus apdraudējumus, cilvēks iemācās pastāvēt par sevi, un dara to arī tad, ja nemaz nevajag. Taču viņi pacieta, pieņēma un ļāva ciemoties atkal un atkal.

Arī tad, kad pašiem bija dikti maz un ēdām redīsmaizītes – tās man joprojām garšo un šķiet kā delikatese.

Neizmērojamu atbalstu man sniedza vēl kāda sieviete, pēc profesijas juriste, kura palīdzēja tikt galā ar tām šausmīgajām peripetijām, kas uzradās pēc manas pilngadības sasniegšanas. Tad varēju pretendēt uz pašvaldības dzīvokli, un 90. gados likumdošana vēl nebija tik sakārtota un skaidra. Lai kāda cīnītāja es būtu, vajadzīgas arī zināšanas, un to man nebija ne druskas šajos jautājumos. Toties bija šai sievietei, kurai pateicoties, pēc ilgām cīņām pirmo reizi mūžā kādu vietu es varēju saukt par savām mājām.

Tie gan nebija vienīgie juridiski kārtojamie jautājumi, kurus viņa palīdzēja risināt, tāpat kā daudzas sadzīviskas lietas, prasmes, kuras bērni parasti apgūst ģimenē, speciāli nemācoties, bet dzīvojot, vērojot, klausoties. Starp citu, šī sieviete bija arī tā, kura sarīkoja nelielas svinības manā 14 gadu dzimšanas dienā.

Cik atceros, tā ir pirmā reize, kad svinēju ko tādu, kad jutos īpaša, kad saņēmu dāvanas un labus vārdus. Viena no dāvaniņām man joprojām ir saglabājusies. Piemiņai.

Viņi citādi neprot

Šis ir pavisam mazs ieskats tajā, ko viens cilvēks var paveikt, pasniedzot roku. Un tam nevajag daudz. Nav jābūt nez kādam statusam, ienākumu līmenim vai pareizajam rajonam, kur dzīvot – ir jābūt vēlmei palīdzēt. Un pacietībai, sapratnei. Jo visbiežāk pamestie bērni ir patiešām neciešami, vismaz sākotnēji. Taču noteikti ne tāpēc, ka vēlētos tādi būt vai gribētu nodarīt kādam pāri tāpat vien. Viņi citādi neprot.

Tikai tad, kad kādu laiku (ilgu laiku) dzīvots, gribas teikt, civilizēti, ir saņemts atbalsta plecs arī tad, ja esi kļūdījies vai nodarījis pat ko briesmīgu, kad esi dzirdējis vārdus – es tev piedodu un gaidīšu tevi atkal... Tikai tad sasalusī un dzīves sitienos sasprēgājusī bērna sirds sāk veseļoties.

Palīdzēt bārenim nenozīmē uzreiz atvērt savas mājas durvis.

Ne katram tas jādara, taču mēs katrs varam palīdzēt šim apjukušajam un nezinošajam bērnam atrisināt kādus jautājumus – juridiskus, sadzīviskus un daudzus citus. Jo šim bērnam svarīgs ir ne tikai problēmas risinājums, bet arī tava attieksme, sirds siltums, sajūta, ka viņš kādu interesē, ir kādam vajadzīgs un vairs nav atstāts viens pats mētājamies plašajā pasaulē."

Kāds, kas pasniegs roku

Sigitas piedzīvotais nav vienīgais šāds stāsts – tādu bērnu Latvijā ir simtiem. Un katram no viņiem vajadzīgs kāds, kas pasniegs roku.

Latvijas Kristīgā alianse bāreņiem, kas apvieno vairākas draudzes, iniciatīvas un nevalstiskās organizācijas, jau vairākus gadus veicina sabiedrības izpratni par to, ka palīdzēt bērniem iespējams dažādos veidos.

Viens no organizācijas dibinātājiem - Kaspars Prūsis, kurš vada arī ģimeņu atbalsta centru “Tilts”, uzsver, ka kustības galvenais un vienojošais mērķis, protams, ir, lai bērns nonāktu ģimenē. Ģimeņu atbalsta centrs palīdz šo mērķi īstenot, sniedzot atbalstu un kvalitatīvas apmācības adoptētājiem, audžuģimenēm, aizbildņiem un viesģimenēm, lai tās būtu zinošas, kā palīdzēt šādiem bērniem.

Taču ne visi var pieņemt bērnu ģimenē pastāvīgi. Tāpēc viens no veidiem, kā palīdzēt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, ir kļūt par viesģimeni.

Šīs ģimenes uzņem bērnus pie sevis uz noteiktu laiku, piemēram, brīvdienās vai svētkos, lai bērni, kas aug institūcijās, iegūtu tik nepieciešamo ģimenes pieredzi.

Atbildot uz bieži uzdoto jautājumu, vai bērniem pēc viesošanās ģimenē nav emocionāli grūti atgriezties bērnu namā, Prūsis skaidro, ka šis atbalsta veids (viesģimene) galvenokārt ir paredzēts lielākiem bērniem.

"Viņi jau ir vecumā, kad ļoti labi saprot situāciju un apzinās, ka viesošanās ir pagaidu pasākums. Taču ieguvums, ko viņi saņem, ir nenovērtējams – tā bērnam, kuram, iespējams, nekad nav bijusi pozitīva ģimenes pieredze, ir milzīga iespēja gūt reālu, praktisku priekšstatu par to, kā funkcionē ģimene, kā tiek svinēti svētki, kā tiek risināti ikdienas jautājumi un veidotas veselīgas attiecības," viņš uzsver.

Brīvprātīgie bērnunamos – būt kopā

Palīdzēt var arī pavisam vienkārši – kļūstot par brīvprātīgo bērnunamā. Brīvprātīgie regulāri satiekas ar bērniem, kopā spēlē spēles, lasa grāmatas, dodas pastaigās vai vienkārši pavada laiku, sniedzot viņiem tik ļoti nepieciešamo uzmanību un cilvēcisko siltumu.

Svarīgākais nav vienreizēji pasākumi, piemēram, labdarības akcijas Ziemassvētkos, bet gan ilgtermiņa attiecības un uzticība, kas veidojas ar laiku.

Vēl viens nozīmīgs palīdzības veids ir kļūt par mentoru – cilvēku, kurš sniedz individuālu atbalstu jaunietim.

Mentors nav sociālais darbinieks vai psihologs, bet gan draugs un padomdevējs, kas regulāri tiekas ar jaunieti un uztur kontaktu arī ikdienā.

Šādas attiecības palīdz jauniešiem iemācīties uzticēties, pieņemt lēmumus un gatavoties patstāvīgai dzīvei.

Plašāku informāciju par palīdzības iespējām bāreņiem var atrast vietnē: palidzibareniem.lv.

Epidemiologs ar ķieģeli lidmašīnā. Jurijs Perevoščikovs par pandēmijas perspektīvām un savu smagāko kolekciju