Visa 4. sērijas darbība norisinās ap 1930. gada Ziemassvētku laiku, jo tieši tad tika iztiesāta lieta par vēlākās Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces, Liepājas un Rīgas krievu teātra prīmas, kā arī Līvānu skaistumkaralienes Ilgas Zvanītājas (Zvanovas, dzimušas Melnalksnes; 1909- 1988) izvarošanu, kuru it kā bija veicis Latvijas preses karalienes vīra Antona Benjamiņa dēls no pirmās laulības – Jānis Benjamiņš (Benjamiņš Juniors; 1892–1942).

Mahinators Benjamiņu apsūdz izvarošanā

Apsūdzību pret Benjamiņu Junioru savas audžumeitas, Līvānu pilsētas vecākā meitas Ilgas Zvanītājas vārdā cēla visnotaļ skandaloza personība – Kalkūnu spirta dedzinātavas un Zilupes sabiedrības “Robežtirdzniecība” dibinātājs, Lombardbankas īpašnieks Oto Grobiņš. Filmā Grobiņa personība nav atspoguļota (un tas nebija arī tās uzdevums), bet šī finanšu afērista dzīvesgājums būtu savas daudzsērijas filmas vērts.

Tā vietā, lai panāktu Benjamiņa Juniora dabūšanu aiz restēm, viņš pats 1932. gadā uz pieciem gadiem par finanšu mahinācijām nokļuva pārmācības namā, liecina Daugavpils Universitātes “Latgales Datu bāze”. Pie tam viņš arī bija saistīts ar izdevējdarbību, tāpat kā Benjamiņu dzimta, bet avīžu un žurnālu vietā gan pārsvarā izdeva sieviešu lubu romānus, starp citu, arī ar visai sekmīgiem komerciāliem panākumiem.

Tiesas process pret Benjamiņu Junioru izraisīja milzīgu skandālu un publikas interesi, to var uzskatīt par vienu no vissensacionālākajiem tiesas procesiem Latvijas vēsturē. Par to no Rīgas apgabaltiesas zāles un Benjamiņu nama pakšiem pirmajās lappusēs reportēja gan lielie dienas laikraksti un mazās provinces lapas, gan dzeltenās preses haizivis.

Seksa prāva aiz slēgtām durvīm

Tāpat kā šodien, arī pirms vairāk nekā 90 gadiem seksuāla rakstura lietas izskatīja aiz slēgtām durvīm, un preses publikācijas bieži vien balstījās uz spekulācijām un minējumiem. Ar to 1930. gadā sevišķi aizrāvās tolaik viens no lielākajiem dienas laikrakstiem, Benjamiņu “Jaunāko Ziņu” sīvs konkurents - “Pēdējā Brīdī”, kurš savos rakstos bija pārliecināts: nav šaubu, ka Jānis Benjamiņš izvarojis aktrisi, pēc kā viņa dzemdējusi meitu.

Kamēr vieni laikraksti nostājās Benjamiņa pusē, bet otri ieņēma neitrālu nostāju, “Pēdējā Brīdī” Benjamiņu Junioru zākāja un apvainoja, kā tik vien varēja. Un ne bez panākumiem, jo “Pēdējā Brīdī” kļuva par plašāko rīta laikrakstu un 1930. gada decembrī sasniedza savu vēsturiski lielāko tirāžu – vairāk nekā 70 000 eksemplāru.

Latvieši kāri pirka laikrakstu, kura pirmās lappuses dienu no dienas rotāja sensacionāli virsraksti, kamēr “Jaunākās Ziņas” par prāvu, kuru, pēc visa spriežot, vēlējās noklusēt, bikli ziņoja tikai avīzes iekšlapās.

Jānis Benjamiņš “Jaunākajās Ziņās” publicēja savu “paskaidrojumu”: “Manas prāvas atreferējumos vairāki laikraksti ir sarakstījuši visdažādākās tenkas. Es, protams, nevienam nevaru liegt saskatīt manā sejā visādas izteiksmes, kā to dara pat kāds nopietni ņemams laikraksts, bet man gan noteikti jāprotestē pret fotogrāfijām, kuras nav uzņemtas, un pret intervijām, kuras nav dotas. Vispār pēdējā laikā ap mani slapstās dažādi tumši subjekti no zināmām aprindām, kuri, acīmredzot, tad arī fabricē šīs falsifikācijas.”

Cik liela patiesība ir visos šajos rakstos un apvainojumos, tagad jau grūti spriest, jo starp dzīvajiem vairs nav neviena skandalozajā prāvā iesaistītā, bet pati prāva noritēja aiz slēgtām durvīm (to var redzēt arī filmā, kad Emīlijai Benjamiņai jāpamet tiesas zāle).

Vai tiesas spriedums bija neatkarīgs izmeklēšanas rezultāts vai par Benjamiņu naudu nopirkts lēmums…? Tas zināmā mērā paliek vēstures noslēpums. Viena no versijām ir tāda, ka Ilgas Zvanītājas audžutēvs šo tiesas prāvu bija inscenējis, lai no Benjamiņiem izspiestu naudu.

Bet spekulācijas valdīja ne pa jokam, un brīžam pat vairāk nekā paradoksālas. Piemēram, “Jaunais Smiltenes Vēstnesis” rakstīja, ka Benjamiņš Juniors par izvarotāju bija kļuvis tādēļ, ka pārāk aizrāvās ar “Sociāldemokrāta” lasīšanu, jo “sociķu” avīzes lasīšana pie nekā laba nevar novest.

Visu rezumē 1930. gada 30. decembra “Tukuma Ziņu” raksts: “Vēl nepieredzētu interesi Rīgā bija modinājusi Grobiņa celtā sūdzība pret Benjamiņu par viņa audžumeitas Ilgas Zvanītājas izvarošanu.

Lietu iztiesāja aiz slēgtām durvīm, un tā vilkās trīs dienas. Lietu noskaidrojot, tiesa nākusi pie slēdziena, ka par kādu nebūt varasdarbību nevar būt ne runas un iznesa B. attaisnojošu spriedumu.

Kāds Rīgas laikraksts asās konkurences dēļ no šīs lietas gribēja uzsist cenu un rakstīja visādas neķītrības par Benjamiņu, bet tas, kā redzams, nekādu iespaidu uz sabiedrību nav atstājis, jo publika, apgabaltiesai pasludinot Benjamiņam spriedumu, pat aplaudējusi.”

Protams, 1930. gada beigās lielā tiesāšanās vēl nebeidzās, jo sekoja pārsūdzības un apelācijas, bet galu galos pēc vairākiem mēnešiem viss izvērtās par labu Benjamiņam – arī apelācijas instances Benjamiņu Junioru atzina par nevainīgu. Ja Latvijas tiesa viņu attaisnoja, tad padomju okupācijas “taisnā tiesa” gan viņu nesaudzēja. Benjamiņš Juniors mira izsūtījumā Astrahaņā 1942. gadā.

Nopelniem bagātā aktrise Ilga Zvanītāja/Zvanova/Melnalksne

Savukārt padomju laikā slavas zenītā tika iecelta Ilga Zvanītāja, viņa baudīja plašu atzinību. Un Staļina laikā – 1950. gadā viņai pat piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu.

No 1930. līdz 1953.gadam viņa ar pārtraukumiem strādāja Rīgas Krievu drāmas un Liepājas teātrī (nacistu okupācijas laikā ar Melnalksnes uzvārdu). Viņa filmējusies arī vairākās Rīgas kinostudijas filmās – “Ceplis”, “Dubultslazds”, “Kad bremzes netur”, “Par mīlestību pašreiz nerunāsim” un citās. Tiesa gan, ne jau galvenajās lomās. 1988. gada 27. februārī Preiļu laikraksts “Ļeņina Karogs” par viņu kā izcilu novadnieci raksta (protams, par viņas saistību ar tiesvedību pret Benjamiņiem padomju laikā netika bilsts ne vārda):

“I. Zvanova (Zvanītāja) aktiera meistarībā sasniedza tālus apvāršņus. Un patiesi lieli ir viņas nopelni latviešu literatūras popularizēšanā PSRS tautu saimē. Par to iemīļotajai māksliniecei arī mūsu, novadnieku, nedalīta cieņa un silta pateicība. (..)

Ilga Zvanova ir Bertolda Brehta darbu spoža interpretētāja. Jāpiebilst, ka abu mākslinieku liktenī ir daudz kas kopējs – gan vācu dramaturgs, gan latviešu aktrise laikmeta negaisos ļoti daudz ir pārdzīvojuši.”

Tāpat Ilga Zvanītāja (Zvanova) bija arī Filharmonijas aktrise un savulaik bija atzīta par izcilu Latvijas PSR daiļlasītāju. Kopumā viņa nospēlējusi lomas vairāk nekā 100 teātra un operetes izrādēs, bet kā Filharmonijas aktrise piedalījusies tūkstošiem koncertu visā Latvijā un ārpus tās robežām.

Ilga Zvanītāja mira 1988. gada 2. jūlijā un “Literatūrā un Mākslā” viņai veltītajā nekrologā rakstīts: “Ilga Zvanova pavēra durvis viena aktiera teātrim latviešu mākslā. (..) Viņa kļuva par paraugu dažādu darba grūtību un neērtu dzīves apstākļu pārvarēšanā un pieciešanā. Līdzās viņas radošajam priekam arvien bija jaušama vitāla spēka pārpilnība, izturība, apbrīnojama pienākuma apzināšanās. Darba kolēģiem viņa kļuva kā mīļa māte, draudzīga un gādīga padomdevēja un moža gara uzturētāja.”

Izdevēja un skaistumkaraliene – Ilga no Līvāniem

Savulaik, būdama Liepājā, viņa arī centusies iet Emīlijas Benjamiņas pēdās, kļūdama par izdevēju, no sava audžutēva pārņemot grāmatu izdevniecību “Orients” (“Kaija”).

Atrodams Rīgas apgabaltiesas tirdzniecības reģistra nodaļas ieraksts, ka 1937. gadā tirgotāja Ilga Zvanītājs piereģistrējusi firmu „Ilga Zvanītājs, grāmatu veikals un izdevniecība”, kuras pirmais īpašnieks bija Oto Grobiņš, - tas pats, kurš iesniedza prasību pret Benjamiņu Junioru. Praktiski tā bija grāmatu izdevniecība “Orients” (arī apgāds “Kaija”), kas galvenokārt izdeva no vācu valodas tulkotus sieviešu romānus.

“Orients” bija ne tikai savulaik populāru lubu romānu izdevniecība, bet drukāja arī pastkartes un arī vienu otru Latvijas kultūrvēsturē iegājušu darbu, piemēram, atkalizdodot latviešu pirmās atmodas darbinieka, rakstnieka Māteru Jura (1845-1885) romānu “Patriotisms un mīlestība”.

Bet, neskatoties uz panākumiem, arī Ilgas Zvanītājas, tāpat kā Emīlijas Benjamiņas izdevniecība, neiztika bez tiesu darbiem. Par vienu šādu procesu 1937. gada 28. maijā vēsta Liepājas laikraksts “Kurzemes Vārds”:

“Aktrise Ilga Zvanītāja, iedz. Liepājā, Kungu ielā 17, kā izdevniecības “Orients” īpašniece bija lūgusi saukt pie atbildības Osvaldu Vītiņu no Augstrozes pagasta par grāmatu piesavināšanos. Vītiņš esot paņēmis grāmatas komisijā un neesot atdevis ne naudu, ne grāmatas. Prāvu iztiesāja Liepājas lauku iecirkņa miertiesnesis.

Lietas iztiesāšana bija vilkusies apmēram pusgadu. Komisijā nodoto grāmatu vērtība uzdota pāri par 200 latiem, kuru sūdzētāja prasījusi naudā. Pati sūdzētāja tiesā nebija ieradusies. Miertiesnesis apsūdzēto Vītiņu attaisnoja.”

Acīmredzot, miertiesnesi nespēja apburt Zvanītājas šarms, jo, piemēram, 1931. gadā jau pēc skandalozās Benjamiņa izvarošanas prāvas viņa savos dzimtajos Līvānos bija kļuvusi par pilsētas skaistumkaralieni. Tā pēc kādas teātra izrādes kinoteātrī “Kazino” bija izlēmusi Līvānu publika. “Jēkabpils Vēstnesis” 1931. gada 31. aprīlī raksta:

“Līvānu ērgļu 34. novads kino „Kazino” telpās uzveda lugu „Uguns rotaļa” un guva dzīvu publikas piekrišanu. Luga bija sagatavota labi un no izrādes visumā kopiespaids labs. Uzstājās vietējās Līvānu pilsētas skatuves darbinieki režisora Redliha vadībā. Sevišķi labi savas lomas tēloja V. Zalaks, Redlihs un Ilga Zvanītāj.

Pēc izrādes bija paredzēta Līvānu skaistuma karalienes ievēlēšana. Tika uzstādītas vairākas kandidātes, no kurām aizklātā balsošanā, ar balsu vairākumu par „miss Līvāni” ievēlēja Ilgu Zvanītāj. Šis izrīkojums jāatzīst par vienu no labākiem, kāds ir līdz šim sniegts no vietējiem Līvānu spēkiem.”

“Zvejnieka dēla” priekšlaicīga dzimšana

“Emīlija. Latvijas preses karaliene” 4. sērijā parādās pāris vēsturiskās hronoloģijas “pārbīdes”, lai Latvijas kultūras vēsturē ierakstītus notikumus varētu pieskaņot skandalozajai Benjamiņa Juniora izvarošanas prāvai.

Viens no uzkrītošākajiem momentiem ir Viļa Lāča parādīšanās Benjamiņu kantorī 1930. gada ziemā, kad rakstnieks Emīlijai piedāvā savu “pirmo romānu” “Zvejnieka dēls”, un Benjamiņa kundze viņu pieņem “Jaunāko Ziņu” štatā, lai Lācis savus meistardarbus nevarētu piedāvāt konkurentiem.

Patiesībā Vilis Lācis pirmās brīvvalsts preses flagmaņa štatā tika pieņemts tikai 1938. gadā un “Zvejnieka dēls” it nebūt nav viņa pirmais romāns, bet gan trešais. Pie tam tas tika sarakstīts trīs gadus vēlāk – 1933. gadā, un “Jaunākās Ziņas” to turpinājumos sāka drukāt 1933. gada aprīlī.

Pirms tam jau bija parādījies Viļa Lāča romāns “Atbrīvotais zvērs” (1930-1931), kurš pirmpublicējumu piedzīvoja žurnālā “Domas”, un romānu triloģija “Putni bez spārniem”, kas pirmpublicējumu turpinājumos piedzīvoja avīzē “Sociāldemokrāts”.

Slavenā Marisa Vētras pļauka

Tāpat vēsturiskie datumi neatbilst arī ar slavenā tenora Marisa Vētras neveiksmīgo uzstāšanos Ļenska lomā Nacionālās operas iestudējumā “Jevgēņijs Oņegins”. Mariss Vētra Benjamiņa kundzes nežēlastībā filmā iekļūst 1930. gada Ziemassvētku ballē, kad viņš tajā atsakās ar savu dziedājumu iepriecināt balles viesus, jo viņš esot ieradies uz balli izklaidēties, nevis uzstāsties publikas priekšā.

Emīlija pavēl “Jaunāko Ziņu” kultūras kritiķim Ernestam Brusubārdam uzrakstīt iznīcinošu kritiku, ka Marisam Vētram it kā pēc jautri pavadīta vakara nākošajā dienā “Jevgēņija Oņegina” izrādē aizkrīt balss.

Patiesībā šī izrāde jau bija notikusi dažus mēnešus iepriekš – 1930. gada oktobrī, un ne jau uzdzīves dēļ, bet gan tāpēc, ka operas solists tolaik dienēja Latvijas armijā un viņš uz Nacionālo operu skrēja nevis pēc jautras ballītes, bet gan no armijas kazarmām, kas, protams, viņa balss saitēm nenāca par labu.

Par labu nenāca arī Vētras iedotā pļauka Brusubārdam, kas operas solistam uz kādu laiku lika atvadīties no skatuves dēļiem. Lūk, ko par to laiku raksta Latvijas kultūras enciklopēdijas:

“Mariss Vētra līdz 1931. gada februārim kā pulka seržants dienēja Vidzemes artilērijas pulkā.

1930. gada augustā Vētra saslima un bija spiests ārstēties sanatorijā. 2. oktobrī viņam, dziedot Ļenski operā „Jevgēņijs Oņegins”, pazuda balss. Operas direkcija bija aizmirsusi viņu laikus atprasīt no dienesta, viņš pēc smaga darba pēdējā brīdī skriešus bija ieradies uz izrādi. Kritiķis Ernests Brusubārda uzrakstīja izsmējīgi iznīcinošu kritiku, kurā paziņoja, ka Mariss Vētra ir tenors, kuram trūkst pienākuma apziņas. 25. oktobrī Vētra Brusubārdam publiski iecirta pļauku. Par to Operas direktors Alberts Prande viņu prettiesiski atlaida no darba, kaut gan daudzi viņu aizstāvēja.”

“Jaunākās Ziņas” izrādījās ar spēcīgāku ietekmi nekā tālaika Latvijas armijas dienas laikraksts “Latvijas Kareivis”, kurš rakstīja:

“Notikums ar Vētras atlaišanu liecina, cik maz vēl aizstāvju latvju māksliniekiem. To var sezonas vidū izmest uz ielas un pie tam nerēķinājās ne ar tā nopelniem mākslā, ne dzimtenes aizstāvēšanā. Jāņem vērā, ka Vētra piedalījies kaujās par Latvijas atbrīvošanu un tajās arī ievainots.

Mariss Vētra mūs lūdz ievietot šādu paskaidrojumu: “Es neesmu reaģējis pret Brusubārdu kā dziedonis pret kritiķi. Bet gan kā cilvēks, kam otrs aizskāris viņa dziļākās cilvēciskās jūtas, pasakot, ka man trūkst pienākuma apziņas. Bet taisni pienākuma un latvju patriota apziņa bij tā, kas man lika šoruden atgriezties no ārzemēm un uzvilkt obligatoriskā dienesta karavīra tērpu”.”

"Jaunākās Ziņas" pārvēršas par "Padomju Latviju". Preses karalienes Emīlijas traģiskais gals