Arī viņiem šis gads bijis visai sarežģīts, bet, lai arī uz nākotni abi skatās ar neziņu un nelielu cerību, ir priecīgi, ka pirms septiņiem gadiem izvēlējās pārcelties uz dzīvi Latvijā. “Cilvēki ir beiguši panikot. Mēs turpinām strādāt, kaut, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir daudz mazāk tūristu. Parasti šis ir sezonas karstākais laiks, bet, protams, salīdzinot ar pavasari, ir labāk, ” saka Rafaels.

Krīze piespiež pārcelties

Rafaelam Itālijā piederēja inženierijas un auto elektronikas uzņēmums, tomēr 2011. gadā valsti skāra krīze, un klientu skaits krasi samazinājās. “Tiklīdz tirgus kritās, mēs sākām skatīties uz citām lietām, ko darīt. Nolēmām sekot savai kaislībai, kas ir virtuve, un atvērt restorānu. Itālijā tas nebija iespējams, jo būtu bijis pārāk dārgi,” stāsta pavārs.

Vēl tikai domājot par nākamajiem soļiem, Terlicu pāris devās brīvdienās un apciemoja draugu, kurš dzīvoja Latvijā. Šeit viņiem iepatikās, piesaistīja Latvijas miers, un tā dzīvesbiedri sāka aplūkot iespējas atvērt uzņēmumu otrā Eiropas galā – pie mums. Pēc Latvijā pavadītā laika pagāja pusgads, līdz viņi nolēma, ka pārcelsies: “Pārdevām māju Itālijā, lai būtu nauda pirmajām investīcijām, un braucām uz Latviju.”

Izpatikt klientiem, nezaudējot īstumu

Viens no lielākajiem izaicinājumiem, atverot restorānu Rīgā, bija izpatikt pēc iespējas lielākam skaitam klientu, nezaudējot itāļu virtuves autentiskumu.

“Sākumā atradāmies citās telpās, tieši pāri ielai, kur tagad ir izraēļu virtuve,” atceras Rita. “Bet tur mums nebija iespējams ievietot picas krāsni, tāpēc pārcēlāmies. Nebiju gaidījis, ka vajadzēs ēdienkartē ietvert tik daudz dažādu ēdienu veidu. Itālijā ēstuves ir sadalītas specialitātēs. Ja gribi picu, ej uz picēriju, ja gribi restorānu, tad uz restorānu, vēl ir tratorija (Trattoria – itāļu val.), osterija (Osteria) un daudzi citi. Šeit tādas atšķirības nav,” turpina Rafaels.

Vēl itāļu pāri pārsteidzis, cik populāras Rīgā ir brusketas – ar olīveļļu apziesta, kraušķīga maize, ko pasniedz kā uzkodu. Terliciem ierasts, ka iecienītā uzkoda nav gluži kas tāds, ko pasūtītu restorānā, vairāk to gatavo ģimenes saietos.

“Visgrūtākais lēmums bija par palikšanu pie īstās itāļu garšas. Ja sekosi visām viesu vēlmēm, ātri vari pazaudēt savu garšu. Pēc klientu pieprasījuma itāļu restorāni var sākt taisīt kebabus vai ko citu. Mēs izvēlējāmies palik pie mūsu tradīcijām un varam garantēt patiesu, oriģinālu itāļu virtuvi,” uzsver Rafaels.

Pandēmijas ierobežojumu laikā Terlici izveidoja savu kanālu YouTube: “Mums patīk to darīt, un arī tagad turpinām publicēt video. Tas ir veids, kā sarunāties ar latviešiem, parādot ne tikai to, kā itāļi ēd, bet arī kā gatavo. Videokanālā var iemācīties arī receptes, kuras restorānā nepiedāvājam.”

Pandēmija bez stresa

Neskatoties uz pārsteigumiem un grūtībām, itāļiem dzīve šeit iet pie sirds. “Sākumā es daudz salīdzināju Itāliju un Latviju. Domāju – Latvijā ir tā, bet Itālijā dara šādi. Ar laiku to darīju mazāk un mazāk un tagad jūtos kā mājās. Nopietni. Tagad daudz labāk jūtos, dzīvojot šeit, nekā Itālijā. Jo tur viss notiek ar tādu nekārtību – gan darbā, gan sadzīvē, šeit viss ir mierīgāk. Varbūt tas ir vecuma dēļ,” smej Rita.

“Es nedomāju, ka tas ir gadu jautājums, domāju, tas atkarīgs no tā, vai tev patīk tā nekārtība vai nē,” ātri bilst Rafaels. Kā konkrētu piemēru šai miera un nekārtības sadursmei Rafaels min vēl neizgaisušo satraukumu par Covid-19. Lai saprastu, kā abas kultūras atšķiras savā mentalitātē, pietiekot vienkārši novērtēt, kā valstis reaģēja uz vīrusu.

“Latvija veica vajadzīgās darbības ātri un bez lieka stresa. Tika veikti dažādi ierobežojošie darbi, bet cilvēki saglabāja mieru, un valdība viņu dzīvi pārāk neiztraucēja. Itālijā iedzīvotāji tika pārbiedēti. Viņi ieslēdza cilvēkus pašu mājās uz diviem mēnešiem! Neviens nedrīkstēja iet ārā! Es esmu ļoti priecīgs, ka šajā laikā dzīvoju Latvijā.”

Itālijā par tālu, Latvijā par tuvu

Rafaels latviešus plašākā mērogā pieskaita pie ziemeļu kultūras un mentalitātes. Uz jautājumu, kādas tad ir atšķirības starp abām tautām, itālis tikai pasmejas: “Par to varētu sarakstīt veselu grāmatu!”

Joprojām smejoties viņš turpina: “Internetā redzēju joku – Itālijā sociālās distancēšanās attālums ir viens metrs, Latvijā divi metri. Kad Latvijas valdība brīdināja latviešus par divu metru ieturēšanu, latvieši brīnījās, kāpēc viņiem jānāk tik tuvu. Tas ir perfekts abu kultūru atšķirību apraksts!”

Rita papildina: “Latvieši ir ļoti cienoši pret citiem, itāļiem viņi varētu šķist aukstāki. Itālijā ieejot restorānā, visi runās tik skaļi, ka tev pašam būs jābļaustās, un atkal rodas nekārtība. Itāļi ir kaislīgāki gan labā, gan sliktā nozīmē.”

Spilgts piemērs esot satiksme, turklāt itāļu pieredze ir pilnīgi pretēja mūsu priekšstatam par Latvijas autovadītāju braukšanas stilu. Rafaels atminas, ka pēc auto iegādes Latvijā tauri izmantojis tikai pēc sešiem mēnešiem un tā tiešām bijusi ārkārtas situācija. “Itālijā visu laiku būs pīpināšana, bļaustīšanās un lamāšanās, Latvijā ceļi ir pavisam mierīgi,” saka Rita.

Itālijā autobraucējiem apstāties pie gājēju pārejas esot tikai pašu labā griba, Latvijā tas ir obligāti jādara. “Tā bija visgrūtākā lieta, pie kā pierast, braucot ar mašīnu Latvijā. Pēc tik daudziem Itālijā pavadītiem gadiem gājējs paliek neredzams,” atzīst Rafaels. Gadījumos, kad gājējs pateicībā pamāj ar roku, Rafaels jokojot spriež, ka tas ir ārzemnieks, visticamāk, tautietis.

Atklāj krējumu un piparkūkas

Rita teic, ka itāļi ir ļoti lepni par savu ēdienu, līdz tādai stadijai, ka pat kļūst garlaicīgi. Tikai likumsakarīgi, ka izciliem itāļu virtuves pārzinātājiem sākumā latviešu ēdiens sagādāja grūtības.

“Klimata dēļ Latvijā ir pieejams mazāk sastāvdaļu, tāpēc ēdiens parasti ir vienkāršāks, bet to es nedomāju sliktā nozīmē. Šeit ar mazāk sastāvdaļām cilvēkiem jābūt radošākiem, un tas bieži atgādina ēdienu no senajiem laikiem,” spriež Rita.

Latviešu ēdienos no garšvielām dominē dilles un ķiploki. Kaut gan arī itāļi izmanto ķiplokus, viņi to dara mazākos daudzumos. Bijuši arī vairāki patīkami jaunatklājumi, stāsta Rita: “Man ļoti garšo krējums un kartupeļu pankūkas. Arī šašliks, bet tas laikam nav īsti tradicionāls latviešu ēdiens. Un kefīrs man arī garšo, Itālijā tāda nav, varbūt tikai specializētos veikalos. Arī piparkūkas bija ļoti labs atklājums. Un maize. Jums ir ļoti daudz dažādu melnās maizes veidu, tas ir interesanti.”

Rafaelam iegaršojušies pīrāgi un pelmeņi, it īpaši ar skābo krējumu: “Pelmeņos ir jēra gaļa, kurai ir interesanta garša, man tā patīk, bet to ir grūti pārstrādāt. Tā ka reizēm ēdu pelmeņus, bet tad mana gremošanas sistēma cīnās.”

Pareizais lēmums

Terlicu bērni – meita un dēls, tagad jau tīņu gados – ir pilnībā iekļāvušies latviešu sabiedrībā. Viņi iet skolā un zina trīs valodas – latviešu, itāļu un angļu. Vecāki smejas, ka bērni ir iejutušies Latvijā labāk nekā paši, viens no iemesliem ir tieši valoda. Paši gan atzīst, ka latviešu valodu iemācīties ir grūti un, vadot restorānu, tam īsti neatliek laika.

Uzņēmējdarbības iespējas nebija vienīgais, kas mudināja ģimeni pārcelties uz Latviju. “Biju pārsteigts, kad redzēju, ka ielās pastaigājas desmitgadīgi bērni. Itālijā tas nav iespējams, ir pārāk riskanti. Mums patika atmosfēra, kas šeit valda. Tagad, skatoties uz restorānu un mūsu bērniem, redzu, ka tas bija pareizais lēmums,” smaida Rafaels.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par No svešā par savējo – Mūsējie III saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Uzbeks, kurš pārstāv Latviju ANO