Kāpēc robežas bija slēgtas un kā sodīja tos, kas "nodeva" padomju tēvzemi, stāstām turpinājumā.

Vai PSRS pilsoņi drīkstēja ceļot?

Padomju pilsoņi drīkstēja ceļot. Ja runājam par to, vai PSRS bija atļauts tūrisms, par tūristu varēja kļūt ikviens, kurš vēlējās izpētīt plašos Savienības apvāršņus.

Kur parasti atpūtās PSRS iedzīvotāji?

Visbiežāk padomju pilsoņu atpūta aprobežojās ar dārza mājiņu (daču), braucieniem pie radiniekiem vai uz kaimiņu ciemu. Tie, kam izdevās iegūt ceļojumu uz Sočiem vai Anapu, varēja baudīt jūras pludmales; daži devās uz Kaukāzu vai Krimas kalniem, Karpatiem un Baikālu. Lielākā daļa gāja pārgājienos kājām, ar velosipēdu vai dzelzceļu. Ceļojumi uz lielākajām Savienības pilsētām, piemēram, Maskavu vai Ļeņingradu, lielākajai daļai bija īsts piedzīvojums.

Taču par to, vai padomju pilsoņi drīkstēja braukt uz ārzemēm, pat domāt nebija pieņemts. Ārvalstu tūrisms PSRS kā tāds nepastāvēja. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā ārzemju ceļojumi gandrīz nekavējoties tika aizliegti, un ar gadiem aizliegums kļuva arvien stingrāks.

No 1934. gada bēgšana uz ārzemēm tika uzskatīta par tēvzemes nodevību, bet 1935. gadā Staļins noteica nāvessodu par nelikumīgu PSRS robežu šķērsošanu. Sodi attiecās ne tikai uz "pārkāpēju", bet arī uz viņa radiniekiem.

Kāpēc PSRS nevarēja izbraukt uz ārzemēm?

Iemesli balstījās uz bailēm:

baidījās, ka pilsoņi pastāstīs, ka ne viss Savienībā ir labi, un sabruks tēls par "brīnišķīgo padomju dzīvi";
baidījās, ka cilvēkiem patiks dzīvot "sagruvušajā kapitālismā", un viņi neatgriezīsies;
baidījās no masveida emigrācijas, kas nozīmētu lēta darbaspēka zudumu.

Tāpēc PSRS mākslīgi radīja apstākļus, lai pilsonis nevarētu izbraukt. Ja kāds ļoti vēlējās, viņam bija jāiziet, kā teica, "vairāki elles loki".

Kādi bija šie "elles loki"

jāsaņem vadības atļauja - uzņēmuma vadītājam bija jāizsniedz rakstiska piekrišana un pozitīva raksturojuma vēstule;
jāsaņem profkomitejas un politkomitejas apstiprinājums - bez "dāvaniņas" (kukuļa) tas bija praktiski neiespējami;
jāsagatavo visas izziņas, atļaujas, pase, raksturojums un paskaidrojums, kāpēc jābrauc uz "sagruvušo Rietumu" valsti;
jāiziet VDK (PSRS drošības komiteja) pārbaude - pārbaudīja visu, sākot no darba vietas līdz baumām dzīvesvietā.

Dokumentu izskatīšana ilga mēnešiem: vismaz 45 dienas ārzemju braucieniem un 30 dienas ceļojumiem pa PSRS. Pat pēc tam nebija garantijas, ka cilvēks varēs doties ceļojumā.

Laimīgajiem, kas izgāja VDK pārbaudi, pa pastu sūtīja ārzemju pasi, par to bija jāmaksā 105 rubļi. Darbiniekus militārajā, kosmosa un aizsardzības nozarē uz ārzemēm neizlaida nekādā gadījumā: pieņemot darbā viņi pat parakstīja solījumu neizbraukt.

Ārzemju ceļojumi PSRS "izredzētajiem" - kam atļāva izbraukt

Tie, kurus no Savienības izlaida tā sauktajās ārvalstu komandējumos, bija tikai daži:

diplomāti;
izlūkdienestu darbinieki;
augstas partijas amatpersonas;
zinātnieki;
kultūras un sporta darbinieki.

Jāņem vērā, ka arī sportistiem un kultūras darbiniekiem bieži radās problēmas ar izbraukšanu. Papildus šīm grupām uz ārzemēm varēja doties arī:

rūpnīcu un uzņēmumu celtnieki pēc Valsts ārējās ekonomikas komitejas norīkojuma;
zvejnieki īslaicīgām zvejas ekspedīcijām (parasti uz pusgadu);
civilie piloti;
Ārējās tirdzniecības ministrijas darbinieki.

Arī šiem cilvēkiem bieži nācās iziet stingras pārbaudes, dokumentu iesniegšanas un vadības atļauju rituālus.

Visi šie cilvēki arī savāca veselu dokumentu mapīti: anketu, raksturojumus ar rekomendācijām, ko apstiprināja partijas komiteja un saskaņoja augstākās iestādes. Dokumentiem pievienoja vēstuli, kurā norādīja ceļojuma mērķi un termiņus, kā arī to, kas sedz komandējuma izdevumus. Vajadzēja arī veselības izziņu un tā saukto "objektīvo" - detalizētu informāciju par biogrāfiju un darba vietu.

Uz ārzemēm sūtīja tikai pārbaudītus darbiniekus: ar pieredzi, valodas zināšanām un bez "netīras" pagātnes. Pirms izbraukšanas tos aicināja uz partijas komisiju, bieži arī uz Centrālās komitejas interviju, kur uzdeva jautājumus par valsti, uz kuru cilvēks devās, un izsniedza instrukciju - kā jāuzvedas, lai neapkaunotu tēvzemi.

Pat ārzemēs padomju pilsoņus uzraudzīja: viņi dzīvoja noteiktās vietās, komunicēja tikai ar konkrētu cilvēku loku. Par visām "aizdomīgajām" darbībām tūlīt ziņoja PSRS.

1991. gadā PSRS beidzot atļāva izbraukt uz ārzemēm. Toreiz Gorbačovs parakstīja likumu, kas regulēja pilsoņu izbraukšanu no Savienības un atgriešanos tajā. Pēc šī soļa "dzelzs priekškars" faktiski sabruka, un padomju pilsoņiem beidzot pavērās iespēja brīvi ceļot ārpus valsts robežām.

Kolekcionārs Pēteris Sičevs stāsta par 20 000 eiro vērtu Latvijas naudaszīmi un atklāj 500 latu banknotes noslēpumu