Jūrā no bērna kājas

Trīsdesmito gadu beigās Latvijas Republikas tirdzniecības flotes kuģu skaits bija ap simtu, bet vairāk nekā desmit kuģu no šīs flotes bija rēdera Friča Grauda īpašums. Grauds, tāpat kā Emīlija Benjamiņa, sāka strādāt agrā jaunībā. Kas Emīlijai Benjamiņai (tolaik vēl Simsonei) uzņēmējdarbības pamatu apguvē bija Rigaer Tageblatt redakcija, tas Fricim Graudam bija tēva kapteiņa Jēkaba Grauda kuģi, uz kuriem Fricis sāka strādāt kā kuģapuika vēl 20. gadsimta sākumā. Amata apguve bija jāsāk no pašiem pamatiem – to tēvs mācīja Fricim, bet vēlāk viņš – saviem dēliem.

Pēc Ventspils jūras skolas beigšanas un tēva nāves 1911. gadā, Pirmā pasaules kara priekšvakarā Fricis Grauds jau bija kuģa kapteinis un līdzīpašnieks. Viņa karjera kalnā gāja daudz straujāk nekā vēlākajai Latvijas preses karalienei. Tas arī saprotams – Emīlija Simsone bija vienkāršu strādnieku ģimenes atvase, savukārt Fricim bija, ko saņemt mantojumā no tēva, turīga Kurzemes kuģu kapteiņa un skaistā burinieka Eufrosine līdzīpašnieka.

19. gadsimta beigas un laiks līdz Pirmajam pasaules karam bija jūras tirdzniecības flotes uzplaukuma laiks, kurā veiksmīgi bija iesaistījušies daudzi latviešu kuģinieki. Bet tad nāca karš, kas šim biznesam nesa lielus zaudējumus. Kara laiku Fricis Grauds pavadīja Krievijā, Arhangeļskā, kas tolaik bija nozīmīgs kuģniecības centrs, caur kuru tika organizēta satiksme ar Krievijas sabiedrotajām valstīm. Viņš strādāja gan uz kuģiem, gan arī krastā, organizējot kravu operācijas. Pēc boļševiku apvērsuma Fricis nonāca Lielbritānijā.

Bizness Latvijā

Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara konjunktūra preču pārvadājumiem uz jūras bija attīstībai labvēlīga. Tirdzniecības kuģu skaits kara laikā bija samazinājies, bet pieprasījums pēc pārvadājumiem un fraktēšanas cenas bija augstas. Visaugstākās kuģu cenas bijušas 1920. gada aprīlī, kad tās 5,5 reizes pārsniegušas 1914. gada līmeni. Latvijas valsts savu iespēju robežās atbalstīja kuģniecību – līdz 1926. gadam aizdevumus kuģniecībai izsniedza Finanšu ministrijas Kredīta departaments, vēlāk Valsts saimniecības departaments, bet pēc tam – Latvijas Hipotēku banka. Pirmajos pēckara gados aizdevumus izsniedza tikai kuģu būvei un kapitālajiem remontiem, bet, sākot ar 1923. gadu, arī kuģu pirkšanai ārzemes.

Fricis Grauds kopā ar sievu Elzu Latvijā atgriezās 1921. gadā kā 1889. gadā Zviedrijā būvēta kravas tvaikoņa Matheus kapteinis un īpašnieks. Par Matheus sauca arī pirmo burinieku, kas bija Friča Grauda īpašumā pirms Pirmā pasaules kara. Kuģis, ar kuru Rīgā ieradās Grauds, bija pirmais jauniegādātais tvaikonis Latvijas Republikas tirdzniecības flotē.

Taču tvaikoņa mūžs nebija ilgs. 1921. gada novembrī, braucot uz Beļģiju ar Latvijas linu un kaņepju kravu, uz kuģa izcēlās ugunsgrēks, un tas gāja bojā. Kuģa apkalpi izglāba zviedri. Arī pirms liktenīgā brauciena kuģim neklājās viegli – vedot no Gēteborgas uz Rīgu kravu ar 200 siļķu mucām, pa ceļam 187 mucas no klāja ieskaloja jūrā…

1923. gadā Grauds nopirka kravas tvaikoni Linhope, pēc tam arī Everest. Pēc šā pirkuma gandrīz visu Grauda rēderejas kuģu, kas lielākoties bija būvēti Lielbritānijā, nosaukumi sākas ar vārdu Ever. Kuģniecības bizness gāja kā pa celmiem. Vieni kuģi grima, citi tika pārdoti, bet ik pa laikam tika nopirkts kāds jauns, parasti jaudīgāks un modernāks par iepriekšējiem.

Divdesmito gadu sākumā Latvijas tvaikoņi galvenokārt pārvadāja kokmateriālu un ogļu kravas starp Baltijas un Rietumeiropas ostām, gadu no gada paplašinot savas darbības areālu. Grauda kuģi bieži darbojās citu valstu kravu pārvadājumos, piemēram, pārvadāja PSRS kokmateriālu, akmeņogļu u. c. kravas no Ļeņingradas un Baltās jūras ostām uz Rietumeiropu vai arī britu rēdereju uzdevumā transportēja kravas no Indijas uz Dienvidameriku.

“Visus pēckara gadus, izņemot smagākos 1932.–1935. krīzes gadus, mūsu kuģniecība bijusi labi ienesīga, un kā sekas tam – tonnāža nepārtraukti auga. Vienīgi minētos krīzes gados ar nelieliem izņēmumiem kuģu īpašniekiem nācās iztikt ar niecīgām peļņām vai pat bez tām,” secina Jūrniecības departamenta vicedirektors Kārlis Meinerts plašajā publikācijā Atskats uz Latvijas pēckara kuģniecību žurnāla Jūrnieks 1938. gada novembra izdevumā. Te pieminēts tobrīd lielākais pēckara Latvijas tvaikonis – Friča Grauda 1937. gadā nopirktais 17 gadu vecais preču tvaikonis Everelza ar 4513 tonnu reģistrēto bruto tilpumu.

Visu kuģu rīkotājs bija Fricis Grauds, bet akciju sabiedrības firmas Kuģniecība akciju sabiedrība F. Grauds (F. Grauds, Shipping Company Limited) dokumentos kā līdzīpašnieki figurē arī viņa sieva Elza Grauds, sievasmāte Ženija Heinrihsone, sievas brālis Oskars Jansons un vēl pāris uzņēmēju.

Pēc samazinājuma pasaules ekonomiskās krīzes laikā kuģniecība atkal uzplauka trīsdesmito gadu otrajā pusē. Pārvadājumu maksas, kā arī transportkuģu pieprasījums bija augšupejoši. 1938. gada 1. janvārī Grauda uzņēmuma bilancē esošais peldošais īpašums (kuģi) tika novērtēts uz 4,6 miljoniem latu, bet peļņa pārsniedza miljonu latu. Pirms gada – 1937. gada 1. janvārī – bilancē bija peldošais īpašums vien 1,5 miljonu latu vērtībā, bet peļņa – 19 500 latu. Saskaņā ar Latvijas jūras tirdzniecības kuģu sarakstu 1940. gada 1. janvārī Fricim Graudam piederēja 11 no 89 Latvijas jūras tirdzniecības flotes tvaikoņiem.

Ģimenes likteņi

1940. gadā, pamatojoties uz Dekrētu par jūras un upju flotes kuģniecības uzņēmumu nacionalizāciju, padomju vara likvidēja uzņēmumu un mēģināja pārņemt Graudam piederošos kuģus. Valsts savāca arī Graudam piederošās piecas jahtas, automašīnu un namus, tostarp arī skaisto savrupnamu pašā Rīgas centrā – Valdemāra ielā 7.

1941. gadā ģimene, izņemot vecāko dēlu Vilni Frici Graudu, kurš tobrīd atradās ASV, klusi dzīvoja Pārdaugavā. Elza Grauda strādāja par rakstvedi Rīgas cementa fabrikā pie Bolderājas, bet Fricis Grauds bija zemessmēlēja Kurzeme, kas strādāja Daugavas padziļināšanas darbos, kapteinis. Īsi pirms 1941. gada jūnija izsūtīšanas labi informēti ļaudis kapteiņa Grauda sievu bija brīdinājuši, lai 13. un 14. jūnijā izvairās būt mājās. Viņa esot braukusi uz Bolderāju brīdināt arī Frici, bet kuģis Kurzeme atradies Daugavas vidū, tādēļ viņai ar vīru nebija iespējams sazināties. Frici Graudu 1941. gada 14. jūnijā apcietināja uz kuģa un izsūtīja uz Krieviju, kur viņš mira pēc slimības 1942. gada 26. martā Soļikamskas nometnē. Pārējiem ģimenes locekļiem no represijām izdevās izvairīties.

Friča Grauda vecākais dēls Vilnis Fricis Grauds kara laikā atradās ASV. Viņš ieguva ASV pilsonību un kā ASV pilsonis tika iesaukts armijā. Pēc pilngadības sasniegšanas viņš pārņēma tēva uzņēmumu. Pēckara periodu Rietumvalstu ūdeņos sagaidīja trīs Graudu kuģi – Everagra un Ķegums, kā arī kara izskaņā ASV nonākušais Evertons. Pēc kara Vilnis Fricis Grauds ASV izveidoja kompāniju F. V. Grauds Shipping Company.

Jaunākais brālis Gunārs Jēkabs Grauds 1944. gadā tika iesaukts vācu dienestā. Kara beigās viņš nonāca Zviedrijā, kur bija emigrējuši arī viņa māte, vecāmāte un māsa. 1947. gadā kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem no Zviedrijas viņš pārcēlās pie vecākā brāļa uz Ņujorku.

Grauda dēli kuģoja ar atlikušajiem trim tvaikoņiem, turklāt Ķegums gāja zem Latvijas karoga. Viņiem izdevās iegūt daļējas kompensācijas par ASV dienestā nogremdētajiem tvaikoņiem.

Piecdesmitajos gados brāļi savu biznesu pārcēla no Ņujorkas uz Floridu. 1948. gadā nogrima Ķegums, bet pārējie divi kuģi tika pārdoti. 1954. gadā kompānija nopirka Liberty tipa motorkuģi Chris, kas brauca ar Libērijas karogu, pēc tam motorkuģi Dana. Abi nosaukti Viļņa Friča Grauda bērnu vārdos. F.V. Grauds Shipping Company pastāvēja līdz sešdesmitajiem gadiem.

Sastrīdējies ar brāli, Gunārs Grauds pārcēlās uz dzīvi Spānijā, kur atvēra viesnīcu, bet 1976. gadā to pārdeva un atgriezās ASV. Arī Friča Grauda sieva no ASV pārcēlās uz Spāniju, pēc tam atkal atpakaļ pie dēliem, meitas un sešiem mazbērniem ASV.

Latvijā Friča Grauda pēcteči uz mirkli atgriezās deviņdesmitajos gados. Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodaļa sāka darbu 1993. gada 6. jūlijā, un ar pirmo ierakstu zemesgrāmatā Gunāram Jēkabam Graudam un viņa māsai Annai Rozmarijai Libai tika nostiprinātas īpašuma tiesības uz namu K. Valdemāra ielā 7. Taču jau pēc trim gadiem šis nams tika pārdots. Nekā citādi kapteiņa Friča Grauda pēcteči Latvijas uzņēmējdarbībā nav iesaistījušies.

Kuģu gaitas

Vairumā gadījumu nacionalizētie kuģi, kam 1940. gadā Latvijas PSR valdība bija devusi rīkojumu doties uz PSRS ostām, nesteidzās šīs pavēles pildīt un palika Rietumvalstīs. Kuģu likteņi bija dažādi. Karam sākoties, tvaikoņus Everonika un Evertons, kas atradās Vācijas ostās, konfiscēja vācieši. Everonika 1944. gada martā nogrima pie Norvēģijas krastiem, bet Evertons pēc kara atkal atgriezās Graudu ģimenes īpašumā. Tvaikonis Everasma nogrima 1942. gadā Atlantijas okeānā pēc sadursmes ar itāļu zemūdeni. 1940. gada janvārī pie Lielbritānijas krastiem vācu torpēda nogremdēja tvaikoni Everene, 1942. gada augustā šaurumā starp Kubu un Haiti tika torpedēts tvaikonis Everelza, bet 1941. gada novembrī pie Kanādas krastiem vācu torpēda nogremdēja kravas tvaikoni Everoja.

Latvijas okupācijas sākumā pie Amerikas krastiem atradās arī Friča Grauda rēderejas un Latvijas valsts lielākais tvaikonis Ķegums. ASV iesaistoties karā, Ķegumu pārņēma ASV Kara kuģniecības pārvalde.

Latvijas noslēpumi: vai zinām, ko viņi izdarīja 1979. gada vasarā?