Tiek noklusēti arī daudzi citi fakti. Lielie masu mediji kategoriski atsakās publicēt šādu, dokumentāli pierādāmu, informāciju:"Man (komponistam Atim Priedītim) jau 1979.gadā izdevās Latvijas Radio ierakstīt pret Latvijas okupāciju vērstu dziesmu ar Māra Čaklā 1968.gadā publicētā dzejoļa tekstu "Izkapts ābelē". Sekas - man 15 gadus (no 1980.g līdz 1995.g) tika liegta Latvijas Radio ierakstīt vēl kādu dziesmu. Tikai 1995.gadā apmuļķojot Radio "cenzūru" man atkal izdevās ierakstīt divas dziesmas. Ierakstus veica ansamblis Dzeguzīte. Dziesma "Izkapts ābelē" joprojām skaitās aizliegtā dziesma. Radio to neatskaņo kaut ieraksts ir ļoti profesionāls. Dziesmu var dzirdēt tikai Youtubē.
Patiesa brīvība ir iespējama tikai tad ja mēs spējam atbrīvoties no bailēm. Cilvēks, kurš baidās nekad nejutīsies brīvs - pat vis labvēlīgākajā vidē. Es esmu ļoti dziļi "izrakājis" savas smadzenes un atsaucis atmiņā pat tādus okupācijas laika notikumus, par kuriem cilvēkiem vēl joprojām runāt ir bailes. Mans uzskats - visbriesmīgākās okupācijas sekas ir bailes. Okupācija beigsies tikai tad, kad cilvēki sāks to saprast un atbrīvosies no bailēm.
Lai saprastu caur ko es VDK vajāšanu dēļ "izgāju" ir jāizlasa manas jau izdotās grāmatas "Kristaps - slepenie protokoli" pēdējā nodaļa "Slepenie protokoli". Notikušais ir tik briesmīgs, ka cilvēki nespēj tam noticēt, bet notikums tiešām ir patiess un parāda uz ko čekisti bija spējīgi un cik "nevainīga" bija "stučīšana".
Tikai mani regulāri atlaida no darba (Viens komunists pazvanīja otram komunistam), vairākkārt tika viltoti dziesmu konkursu rezultāti lai mani izstumtu no pirmās vietas klausītāju balsojumā. Biju spiests apgūt vairākas profesijas un iegūt 3 augstākās izglītības, lai pēc kārtējās atlaišanas no darbu turpinātu strādāt jau pavisam citā profesijā. Šādā ceļā man izdevās tikt pie pietiekami labas pensijas.
Par visu esmu rakstījis savās grāmatās. Tur var uzzināt par visu kas notika visos sīkumos. "Gan jau rīts mūs atradīs" un "Kristaps - slepenie protokoli"
Labs un vajadzīgs raksts, tikai nepiekrītu šim teikumam: "Baltijas harta izgaisina arī kādu citu mītu – iesakņojušos pieņēmumu, ka atmodu Latvijā iesāka radošā inteliģence, kultūras elite." Vai tad ar Baltijas hartu iesākās atmoda? Tā bija atsevišķa akcija, kas tuvināja atmodu, tomēr lielo Atmodu 80-to gadu beigās aizsāka tieši radošā inteliģence un kultūras cilvēki (atceramies leģendāro 1988.gada Radoši savienību plēnumu), un pēc "Literatūras un mākslas" cilvēki stāvēja rindā.
Cik, kurš no notikumiem bija vērtīgs un nozīmīgs ceļā uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu ir jāizvērtē pamatojoties uz patiesu notikumu atzīšanu. Kamēr turpinās daudzu ļoti nozīmīgu notikumu noklusēšana, nekāda izvērtēšana nav iespējama. Tiek klusēts par Māra Čaklā 1968.gadā publicēto dzejoli "Izkapts ābelē", kas patiesībā bija drosme, kura varēja beigties ar Sibīriju. Tiek klusēts par manuprāt, grandiozāko pretpadomju pasākumu - 5.Starpataustisko politiskās dziesmas festivālu, kurš notika LU Lielajā aulā 1983.gada rudenī. Pat viens no galvenajiem šī festivāla organizatoriem Ā.Kleckins arī šobīd ir tik nobijies par šo pasākumu, ka kategoriski atsakās publicēt savas atmiņas. Publikāciju par šo pasākumu nav vispār, tikai tās melīgās, kuras tika publicētas okupācijas laikā.
Padomju armija Latvijas okupāciju uzsāka 1944.gada 18.jūlijā. Tieši tad "Birst jāņogas kā sārtas krelles". Publicēju noklusēto Māra Čaklā 1968.gada dzejoli.
Izkapts ābelē
(Anno 1944)
Un suņi rēja,
un dūmi kāpa
un uguns ziedi,
un bērni kliedza,
un svešā mēlē
tiem virsū bļāva,
un izkapts palika
ābelē.
Un tagad stārķis
še negrib mesties
un bezdelīgas
projām bēg.
Kā sārtas krelles
birst jāņogas, bet
izkapts turas
vēl ābelē.
Un dzīvā miesā
aug dziļāk asmens,
no sulas rūsains,
bet rūsa repē.
Tā dzīvība
ar nāvi kopā
uz laiku laikiem
ir saaugusi.
Čekisti ne vienmēr pakļāvās pavēlēm. Vissmagākajos dzīves mirkļos mani izglāba tieši paši čekisti. Manuprāt, viņi saprata, ka tas ko viņiem liek darīt ir visbriesmīgākais noziegums. Un šādi momenti bija divi. Viens VDK virsnieks privātā sarunā man pateica ko darīt lai izdzīvotu. Es viņa padomam arī paklausīju. Otrs bija kāda VDK darbinieka anonīms telefona zvans. Man pat ir aizdomas, ka zinu, kurš zvanīja. Arī šis zvans un saruna man ļoti palīdzēja. Var gadīties, ka bija arī citi notikumi, par kuriem es pat nenojaušu. Bet saprotu, ka arī čekistu vidu bija sava veida Žaņi Lipkes (viņš kā zināms glāba no nošaušanas ebrejus). Zinot, ka viņiem šobrīd par to var draudēt nepatikšanas, viņu vārdus nenosaukšu. Bet varbūt būtu laiks sākt apzināt arī šādus notikumus.
Mēs izmantojam sīkdatnes (angļu val. “cookies"). Sīkdatnes uzkrāj anonīmus datus par vietnes apmeklējumu un palīdz radīt ērtāku lietošanas pieredzi. Sīkdatnes var būt pieejamas uzticamiem sadarbības partneriem. Nospiežot “Piekrītu”, jūs apstiprināt, ka saprotat un piekrītat sīkdatņu izmantošanai jūsu ierīcē. Savu piekrišanu jūs varat atcelt jebkurā laikā, dzēšot saglabātās sīkdatnes savā ierīcē.
Latvijas noslēpumi: vai zinām, ko viņi izdarīja 1979. gada vasarā?
Pievienot komentāru
Komentāru pievienošana pieejama tikai autorizētiem lietotājiem
Populārākais šodien
-
1
“Es nekad nepieņemtu darbā resnus cilvēkus. Jā, zinu, ka skarbi, piedodiet!" Pārsteidzošu viedokli pauž darba devēja
35
-
2
Atklājas skaudri fakti par Covid-19 uzveikušiem pacientiem jeb - kāpēc labāk šo vīrusu nesaķert
107 Foto
15
-
3
Zināms, kur reģistrēti pēdējā diennaktī atklātie Covid-19 gadījumi
1
-
4
Djatlova pārejas incidents: pēc 60 gadiem atklāj noslēpumainās tūristu bojāejas iemeslus
8
-
5
Madelēnas pazušana: policija uzsākusi līķa meklēšanu
27 Foto
Skatīt vairāk