Nav sākuma bez Ekšteina vārda

“Cilvēks, kurš bija dāsns līdz pašaizliedzībai” – par Liepājas skatuves mākslas pirmo mecenātu teicis Liepājas teātra aktieris un vēstures pētnieks Zigurds Akmentiņš.

Ārsta Ernesta Ekšteina (29.08.1872.–16.10.1941.) darbība Liepājā 20. gadsimta sākumā un līdz pat nāvei 1941. gada rudenī bija sazarojusies kupli un daudzpusīgi. Taču šodien šā Liepājai tik nozīmīgā cilvēka vārds daudziem ir svešs. Nav izdevies sameklēt arī kādu Ekšteina radinieku. Grobiņas novada domes deputāts, kādreizējais Liepājas rajona priekšsēdētājs Modris Ekšteins atzina – “kaut kāda attāla radniecība ir”, bet neko vairāk pateikt nevarēja. Viņa vārdabrālis, Kanādas latviešu vēsturnieks un rakstnieks Modris Ekšteins atbildēja, ka viņam nav zināms par radniecību ar Ernestu Ekšteinu. Līdzīgu atbildi sniedza arhitekts Uldis Ekšteins.

Nav daudz cilvēku, kuri vairs varētu parādīt Ekšteina māju vietu kādreizējā Asītes, tagad Vaiņodes pagastā. Grobiņniece Līvija Sproģe ir viena no retajām, kas vēl zina, kur meklēt Balkaišus, ko pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā Asītēs nopirka Ernests Ekšteins. Pēdējā reize, kad kāds – un tie bijuši Liepājas teātra ļaudis – interesējies par Ekšteina mājām un kapavietu, bijusi pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Otrreiz uz pamesto kapavietu Līvija Sproģe devās kopā ar Ronaldu Reinholcu un Albertu Tihonovu no meklēšanas vienības Leģenda, kuri ekspedīcijā uzaicināja arī mani, žurnālisti. Pēc tam ieinteresi izrādīja arī Liepājas Kultūras pārvalde, un jācer, ka sadarbībā ar kādreizējo Balkaišu māju pašreizējo īpašnieku Ekšteina kapavieta tiks sakārtota un Liepāja atdos savu parādu cilvēkam, kurš tik daudz tās labā darījis.

Liecību par Ekšteina kā ārsta un sabiedriskā darbinieka rosību netrūkst, jo, kā raksta Liepājas muzeja pētniece Uļa Gintnere, “nav kaut cik ievērojama notikuma [Liepājā], kuru varētu apzīmēt ar vārdu “sākums” un kurā nebūtu iesaistījies Ekšteins”. Daudz skopāka ir informācija, kas saglabājusies par Ekšteinu kā cilvēku. Atsaucoties uz Gintneres publikāciju: “[..] ja aiz darbiem vēlamies saskatīt pašu darītāju, sastapt Ernesta Ekšteina personību, raksturu, domu un jūtu pasauli, uzskatus un pārliecību, tad šeit meklējumu ceļš ir līkumots, un atrastais dažreiz var būt tikai pieņēmums, hipotēze.” Līvijas Sproģes tēvs, kurš dzimis 1917. gadā, meitai stāstījis, ka, būdams mazs puika, saslimis ar plaušu karsoni un dakteris Ekšteins viņu ārstējis. Vēlāk Līvijas tēvs Balkaišos betonējis pagrabu (tā paliekas vēl saglabājušās). “Ekšteins arī labi maksājis, tēvs teica – neviens tik labi nemaksāja par darbu kā viņš.” Tāpat dakteris rūpējies par apkaimes mežiem – viņš vienīgais tos meliorējis.

Jaunliepājas nabagu ārsts

Ernests Ekšteins dzimis Lielgramzdas (Gramzdas) zemnieku Jēkaba un Margrietas (vai Marītes) ģimenē. Pēc vietējās draudzes skolas turpinājis skoloties Liepājā, prestižajā Nikolaja ģimnāzijā. Šajā laikā, 1888. gadā, Ekšteina paraksts atrodams zem ģimnāzijas audzēkņu petīcijas, kurā prasīts skolā mācīt latviešu valodu. No 1892. gada Ekšteins bijis Tērbatas Universitātes students. Sācis studēt matemātiku, bet tajā pašā gadā pārgājis uz Medicīnas fakultāti, kas Tērbatas Universitātē bija viena no prestižākajām, ar lielisku profesūru un starptautiski atzīta.

Tērbatas Universitāte bija pazīstama arī ar rosīgu studentu dzīvi, kuras pamatu veidoja dažādas korporācijas, bet kopš 1888. gada universitātē darbojās arī Literāriski zinātniskais pulciņš, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu Pīpkalonija (no teoloģijas studenta Pētera Pīpkalēja uzvārda). Arī Ernests Ekšteins, kurš, vēl mācoties Liepājā, labprāt apmeklējis Liepājas Latviešu labdarības biedrības rīkotos priekšlasījumus, kļuva par Pīpkalonijas biedru. Iespējams, tas veicināja ne tikai ārsta, bet arī nākamā Liepājas domnieka spējas lakoniski un saprotami formulēt savu viedokli, vingrināja domu, stimulēja spēju spriest un secināt – raksta Uļa Gintnere.

Kad pēc universitātes absolvēšanas 1899. gadā Ernests Ekšteins ieradās Liepājā, viņu nozīmēja darbā par Jaunliepājas sabiedrisko ārstu, ko tautā dēvēja par nabagu ārstu. Ekšteina dzīves un darba vieta bija baronesei fon Kleistai piederošais nams Kroņu ielā 27. Vēlāk jau neatkarīgās Latvijas laikā nams kļuva par Ekšteina īpašumu. Uļa Gintnere raksta: “Gada alga – 1000 rubļu, no tiem 100 paredzēti izbraucieniem un vakcīnas iegādei baku potēšanai. Tikpat liela alga ir pilsētas dārzniekam. Pilsētas galva gadā saņem 5000 rubļu, pilsētas sekretārs 3500 rubļu, pilsētas inženieris 4000 rubļu, pilsētas arhitekts 3000 rubļu.

Par Ekšteina darbu liecina gadskārtējās atskaites. Piemēram, 1908. gadā medicīniskā palīdzība sniegta 438 trūcīgajiem slimniekiem, kā arī ugunsdzēsējiem un policijas gorodovojiem, konsultēti 3292 slimnieki. Baku potēšana: pirmo reizi – 378 bērniem, otro reizi – 147 personām. Konstatēti 18 saslimšanas gadījumi ar bakām. Visi saslimušie potēti.”

Sāka ar Čehova Tēvoci Vaņu

“Katram sava mīlestība – citi izdod naudu par uzdzīvi, kārtīm, sievietēm, bet mana mīlestība ir latviešu teātris,” savās atmiņās Aktiera dzīvesstāsts raksta Rūdolfs Štreihfelds-Varkalis, citējot paša Ekšteina sacīto. 1906. gadā Ekšteins, kurš, jau atnākot uz Liepāju, bija nodibinājis Teātra komisiju, kas sāka organizēt amatierteātra izrādes ne vairs par brīvu, bet par nelielu maksu, kļuva par vienu aktīvākajiem Liepājas Latviešu dramatiskās biedrības dibinātājiem un neatlaidīgi pauda viedokli “par nekavējošu teātra atklāšanu”. Runa bija par profesionālu latviešu teātri. Jaunā biedrība panāca, ka 1907. gada 11. martā Suvorova (tagad – Raiņa) ielā 2 notika jaunā Liepājas Latviešu profesionālā teātra atklāšanas izrāde – Antona Čehova Tēvocis Vaņa.

Ekšteins prata iesaistīt naudīgus ļaudis teātra finansēšanā un ne reizi vien, jau būdams pirmais jaundibinātā Liepājas Latviešu teātra finansiālais un saimnieciskais direktors, arī pats atbalstīja jauno mākslas iestādi ar ārsta praksē nopelnītajiem līdzekļiem. Rūdolfs Štreihfelds-Varkalis raksta: “[..] dakteris nepalaida garām nevienu mēģinājumu, nevienu izrādi. Cik ziedoja pabalstos gan teātrim, gan atsevišķiem teātra darbiniekiem, nemaz nevar saskaitīt. [..] Aktieri smējās, ka dakteris pastāvīgi nēsājot sīku naudu vestes kabatā un visuzbāzīgākajiem iedodot pa cvancigerim.”

Savukārt aktrise Tija Banga, kas bija draudzīgās attiecībās arī ar Ekšteina sievu, atceras: “Pirmo teātra gadu nobeidzām ar veselu ādu. Tomēr, savelkot galus kopā, izrādījās, ka Ekšteinam viņa teātris maksājis ļoti daudz. [..] dakteris Ekšteins savu dienas peļņu pa rublim, pa pusrublim vakaros iespieda saujā tiem aktieriem, kuriem vislielākā vajadzība. Un kam, to dakteris zināja labāk par visiem citiem.”

Par pašu Ekšteinu Banga rakstījusi: “Maza auguma vīriņš ar japāņa acīm, kustīgs un darbīgs. Visu savu brīvo laiku tas pavadīja teātrī. [..] Tiklīdz kādam mums uzbruka nelaime, Ekšteins bija klāt un darīja visu, lai palīdzētu.” Savukārt aktieris un režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis atcerējās: “Dr. Ekšteins mani uzmanīgi vēroja savām mazām, apaļām actiņām. [..] Ļoti nopietns. Man šķita, ka viņš savā mūžā nekad nav smaidījis. Viņa sejas pantos bija saskatāmas pat traģisma pazīmes. Varbūt tas tāpēc, ka viņš bija ārsts.”

Teātra sezona sākās septembrī un beidzās maija sākumā. Izrādes notika divas reizes nedēļā. Brīvlaikā aktieriem algu nemaksāja, bet pasakaina alga bija 60 rubļu mēnesī.

Uļa Gintnere raksta: “Būdams pilsētas domnieks, Ekšteins izmanto visas iespējas, lai iegūtu atbalstu teātrim. Tas ir latviešu sabiedrībā iecienīts, 1908. gadā pārdotas ap 14 000 ieejas biļešu. Taču jārēķinās ar to, ka publikas vairākumu veido pilsētas mazturīgie iedzīvotāji, biļešu cenas līdz ar to ir zemas, un ikmēneša deficīts ir 350 rubļu.

Sākot ar 1909. gadu, teātris no pilsētas kases saņem 2000 rubļu lielu pabalstu. Vai ar to pietiek, lai nodrošinātu finansiāli stabilu teātra darbību? Kad tajā pašā gadā Jaunais Rīgas teātris gatavojās iestudēt Raiņa Uguni un nakti, tad “direkcija neatzīst par iespējamu saviem spēkiem un līdzekļiem šo darbu inscenēt, jo tas prasa 2000 līdz 3000 rubļu lielus izdevumus”…”

Izmēģināja Smiļģi un Sudmali

1912. gadā Ekšteins uzaicināja 25 gadus veco Eduardu Smiļģi kā viesi titullomā Gētes Fausta iestudējumā Liepājas latviešu teātrī. Smiļģis piekrita. Izrāde ar Smiļģa piedalīšanos notika 28. martā. Titullomas tēlotājs saņēma pilnīgi pretējus vērtējumus. 1913. gada 13. oktobrī Liepājas Latviešu teātris ar Aleksandra Ostrovska komēdiju Ienesīga vieta atzīmēja savu piecsimto izrādi, un Ekšteins tiek cildināts kā “Liepājas Latviešu teātra nesavtīgs un nopelniem bagāts darbinieks”, režisors Teodors Podnieks sauc viņu par “labo dvēseli, kas ievadījusi teātri mākslas sekmēšanas ceļā, dažkārt paglābdama to no intrigu purva, kurā palaikam stieg latviešu teātri”. Todien teātra mākslas draugi Ekšteinam uzdāvināja Jaņa Rozentāla pavasara ainavu. Glezna ir saglabājusies un joprojām atrodas Liepājas muzeja fondos.

1915. gada 24. martā notika Raiņa traģēdijas Indulis un Ārija pirmizrāde. Recenzenti cildināja gan režisoru un Induļa lomas atveidotāju Miķeli Sveili, gan aktrisi Mariku Celmiņu Ārijas lomā. Paslavēts tika arī jaunais mākslinieks, izrādes dekorāciju autors Jānis Sudmalis. Tas pats Sudmalis, ar kuru kopā Ekšteins 1921. gadā liek pamatus Liepājas mākslas veicināšanas biedrībai un Kurzemes muzeju biedrībai, lai 1924. gadā nodibinātu Liepājas pilsētas muzeju.

Ekšteins arī neatlaidīgi cīnījās, lai Liepājas Latviešu teātris iegūtu jaunuzcelto, bet tukšo vācu teātra ēku Hāgedorna (tagad Teātra) ielā 4. Liepājas pilsētas varasvīri, sākot no 1909. gada, sešus gadus ik gadu bija piešķīruši teātra celtniecībai 5000 rubļu. Taču kopš 1915. gada ēka stāvēja tukša, jo vācu teātra trupa bija izjukusi. Kad 1918. gada nogalē teātrim ēka tika piešķirta, tas tika pārdēvēts par Liepājas Jauno teātri, bet Ekšteins atstumts malā. Tomēr vēl tagad pie Liepājas teātra dienesta kāpnēm redzams uzraksts, kurš saglabājies no tiem laikiem, kad teātrī vēl varēja sastapt Ernestu Ekšteinu: “Direkcija atrodas vienu trepi augstāk.”

"Kurzemes Vārds" dzīvo joprojām

1918. gada 27. novembrī iznāca pirmais “latvju pilsonības dienas laikraksta” "Kurzemes Vārds" numurs. Pēc neatkarības pasludināšanas šis pēc kārtas bija piektais laikraksts. Zem avīzes nosaukuma bija lasāms “Neatkarīgs politisks, sabiedrisks un literārisks dienas laikraksts”. Arī laikrakstu dibinājis un viens no pirmajiem redaktoriem bijis pilsētā labi pazīstamais ārsts un sabiedriskais darbinieks Ernests Ekšteins. Avīzes redakcijas pirmās telpas atradās Juliannas (tagad Friča Brīvzemnieka) ielā 40 necilā divstāvu koka ēkā, pēc tam redakcija pārcēlās uz Pasta ielu 11 un vēl pēc laika – uz Pasta ielu 3, kur atrodas vēl šobaltdien.

Redakcijas darbā Ekšteinam bija izdevies piesaistīt tikai divus cilvēkus – Mariju Kalniņu un Eduardu Tauri – ar pieredzi avīžniecībā vēl no pirmskara laikiem. Pārējie, ieskaitot pašu redaktoru, vēl tikai iemēģināja spalvu. Ekšteins, beidzis apstaigāt slimniekus, naktīs sēdās pie rakstāmgalda, lai sacerētu avīzes ievadrakstus. Nekādu peļņu laikraksts nenesa, tā izdošanai Ekšteinam nācās piemaksāt no savas kabatas, jo ar ziedojumos savākto nepietika. Taču, lai kā klājās Kurzemes Vārdam, lai kādus laikus un nosaukumus tas vēlāk pārdzīvoja, Ekšteina dibinātais laikraksts iznāk joprojām. 1922. un 1923. gadā Ekšteins īsu brīdi izdeva “progresīvu pilsonisku laikrakstu” "Kurzemes Vēstnesis".

Prātīgi cilvēki bija pret

Beidzoties teātra epopejai, rosīgais Liepājas ārsts nesēdēja rokas klēpī salicis, viņa galvā jau rosījās cita ideja – atjaunot muzikālo izrāžu tradīciju Liepājā, dibinot operu. 1921. gada septembrī pilsētu saviļņoja Fjodora Šaļapina vieskoncerts, pēc kura Ekšteins beidzot atrada dzirdīgas ausis. Viņam laimējās sastapt arī domubiedru – no Krievijas atgriezušos mūziķi Arvīdu Pārupu. Dziedātājs Mariss Vētra atmiņas raksta: “Te uzklīda Arvīds Pārups un aicināja mani piebiedroties jaunas operas dibināšanai Liepājā. Visi prātīgi cilvēki bija pret to. Arvīds Pārups nekad nebija prātīgs. Es arī nē.”

Pārups jaunajā operā kļuva par māksliniecisko vadītāju un diriģentu, bet trešais neprātīgais cilvēks – Ekšteins – par saimniecisko vadītāju. Kāds no orķestra mūziķiem vēlāk stāstīja, ka sācies drudžains darbs – nedēļas laikā bijis jāsakomplektē orķestris, dziedātāji. Visiem bijis nolikts ierasties Liepājā 1922. gada 15. augustā, kad sākās Guno Fausta mēģinājumi. Strādājuši pat līdz pieciem no rīta. Visi nervozi, samiegojušies, sabozušies, noguruši. “Diriģents lamājās, režisors lamājās. Gāja kā pa elli.” Pirmizrāde aizritēja ar panākumiem, un jau pirmajā sezonā notika 89 operas izrādes un 10 simfoniski koncerti. Taču turpmākos gadus operai nācās nepārtraukti cīnīties ar materiālām grūtībām.

1928. gadā Ekšteins nodibināja Liepājas operas biedrību, kas operu pārņēma savā ziņā. 1928. gada 17. novembrī, svinot Latvijas Republikas desmitgadi, Ekšteinu apbalvoja ar 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa līdzgaitnieki Liepājas Latviešu teātra sākotnē Alfrēds Amtmanis-Briedītis un Tija Banga saņēma ordeņa 4. šķiru, bet Rūdolfs Štreihfelds-Varkalis – 5. šķiras ordeni.

1934. gadā beidzot valsts nomaksāja visus operas un arī Jaunā teātra parādus un apvienoja abus kolektīvus vienā, nosaucot to par Liepājas pilsētas drāmu un operu. Diemžēl paša Ekšteina veselība vairs nebija tik stipra, un viņš atstāja Operas biedrību, pievēršoties tikai medicīnai. Vēlāk sirdskaite progresēja, un 1941. gada 16. oktobrī Ekšteins mira. Rūdolfs Štreihfelds-Varkalis raksta: “Galīgi viņa veselību sagandēja Liepājas bombardēšana. Tikai dažus mēnešus vēl nodzīvojis, klusi šķīrās no dzīves lielais Liepājas teātra mākslas mecenāts. Dr. Ekšteina vārds paliks uz visiem laikiem ierakstītis Liepājas mākslas un teātra vēsturē.”

Nekrologu savam bijušam redaktoram un dibinātājam veltīja arī "Kurzemes Vārds".

Ernests Ekšteins

* Dzimis 1872. gada 28. augustā Lielgramzdā, miris 1941. gada 16. oktobrī Elkuzemē, apglabāts Balkaišu kapsētā.

* Mācījies Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, Tērbatas Universitātē, kur studējis matemātiku, tad pārgājis uz Medicīnas fakultāti. Studijas beidzot, 1898. gadā atgriezies Liepājā. Pieņemts darbā par pilsētas sabiedrisko ārstu.

* Piedalījies Liepājas Latviešu biedrības dibināšanā, bijis tur galvenais noteicējs. 1906. un 1910. gadā ievēlēts Liepājas pilsētas domē. Rosīgi piedalījies Liepājas kultūras dzīvē. 1906. gadā nodibinājis Liepājas Latviešu dramatisko biedrību, kuras uzdevums bija izveidot Liepājā latviešu teātri. Sākot ar 1907. gadu, bijis ilggadējs Liepājas teātra direktors. 1919. gadā piedalījies Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liepājas un Lejaskurzemes ārstu biedrības dibinātājs un valdes loceklis, Kurzemes muzeja biedrības dibinātājs. 1918. gadā piedalījies Liepājas operas organizēšanā, 1922.–1934. gadā Liepājas Operas saimniecības vadītājs, vēlāk dibinājis Operas biedrību. Pēc 1934. gada, kad apvienoja Liepājas Jauno teātri ar Liepājas operu, no teātra dzīves attālinājās.

* 1922.–1923. gadā laikrakstu "Kurzemes Vārds" un "Kurzemes Vēstnesis" izdevējs un pēc skaita trešais redaktors. Liepājas Ostas saimniecības vadītājs. Bijis namīpašnieku biedrības valdē.
* 1928. gada 17. novembrī, svinot Latvijas Republikas desmitgadi, apbalvots ar 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Latvijas noslēpumi: ēdnīca, kas apsteidza laiku - "Vefietis"