To apliecina arī Amerikas latviešu preses izdevumi, kuros vēl šajā gadsimtā Ilmāru Dzeni dēvēja par “maestro”. Reklāmās lasāms: “muzicēs maestro Ilmārs Dzenis”, kādā publikācijā minēts, ka Floridā viņu “godā par maestro”.

Dziedāšana govīm un plinkšķināšana uz klavierēm ar vienu pirkstu

Bet pirmie Ilmāra Dzeņa muzicēšanas mēģinājumi gan bija visnotaļ prozaiski. Kādā intervijā viņš atzinis, ka pirmie klavierspēles mēģinājumi bija plinkšķināšana ar vienu pirkstu uz klavierēm tēva mājās, bet, kad gāja ganos, viņš esot dziedājis govīm.

Ilmārs Dzenis dzimis 1929. gada 5. decembrī Daugavpilī, skolotāju ģimenē. Viņa mīlestība pret mūziku nāca no vecākiem - čakliem skaņuplašu pircējiem. Tēvs spēlēja vijoli, mājās bija klavieres, un mazais Ilmārs jau bērnībā iemācījās spēlēt gan klavieres, gan mutes harmonikas. Viņš iemīļoja mātes dziedātās tautasdziesmas un starpkaru Latvijas dziedoņu - Aleksandra Kortāna, Marisa Vētras, Tāļa Matīsa, Edvīna Krūmiņa un citu - balsis un repertuāru. Šīs melodijas vēlāk kļuva par nozīmīgu viņa radošā mūža sastāvdaļu.

Ilmāra tēvam piederēja lauku saimniecība “Dzeņi” Sventē (tagad Augšdaugavas novadā), bet vēlāk ģimene pārcēlās uz Jelgavu. Otrā pasaules kara laikā Ilmārs kopā ar māti devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur Eslingenas latviešu bēgļu nometnē pabeidza vidusskolu un sāka savas muzikālās gaitas. Viņš apmeklēja klavieru privātstundas, muzicēja ballīšu ansamblī un dziedāja skolas zēnu korī.

Trimda un pirmais muzikālais briedums

Izceļojis uz ASV, Ilmārs Dzenis 30 gadus pavadīja Čikāgā. Tur viņš sāka ar smagu darbu dzelzslietuvē, paralēli studējot augstskolā un kļūstot par būvinženieri. Mūzika viņam palika sirdslieta — vaļasprieks, kas drīz vien kļuva par dzīves aicinājumu. Studiju laikā viņš pievienojās studentu korporācijai “Fraternitas Metropolitana”, kur aktīvi muzicēja.

Trimda dimd: Ilmārs Dzenis

1962. gadā viņš iesaistījās Alberta Legzdiņa dibinātajā leģendārajā trimdas grupā “Čikāgas piecīši”. Viņš dziedāja solo (“Ceriņi”, “Es redzēju jūriņāi”), spēlēja akordeonu, ģitāru, kontrabasu un bandžo, un arī tulkoja ārzemju dziesmu vārdus latviešu valodā. Viņa liriskie un sentimentālie priekšnesumi līdzsvaroja grupas humoru un satīru, kļūstot par “Piecīšu” emocionālo balsi.

Desmit gadu laikā ar viņa līdzdalību izdotas sešas skaņuplates, un ansamblis sniedza neskaitāmus koncertus visā trimdas pasaulē - ASV, Kanādā, Austrālijā un Rietumeiropā. Tomēr nepārtrauktie koncerti nogurdināja, un Ilmārs Dzenis no grupas aizgāja, saglabājot siltas attiecības ar kolēģiem.

Solokarjera un ierakstu mantojums

1972. gadā Ilmārs Dzenis uzsāka solokarjeru. Viņa pirmais albums “Vēl tu rozes plūc” iezīmēja atgriešanos pie 20. gadsimta sākuma latviešu dziesmu tradīcijām. Sekoja ieraksti “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī” un “Tik dēļ jums, daiļās dāmas!”, kuros skanēja gan tautasdziesmas, gan trīsdesmito gadu melodijas, gan arī populāru ārzemju hitu latviskojumi — “Taurenītis” (Butterfly), “Dilaila” (Delilah), “Lucile” (Lucille), “Krodziņā” (Le café des trois colombes) un citas.

Viņa repertuārā bija arī padomju Latvijas autoru dziesmas, piemēram, Edmunda Goldšteina “Deviņvīru spēks” un Elgas Igenbergas “Pie Aiviekstes”. Tādējādi Ilmārs Dzenis kļuva par tiltu starp okupēto Latviju un latviešiem ārzemēs, iepazīstinot trimdas sabiedrību ar jauno Latvijas mūziku.

Nelegālā slava dzimtenē

Kaut gan Ilmāra Dzeņa dziesmas padomju radio un televīzijā netika atskaņotas, tās izplatījās kā magnetofona lentu kopijas un kļuva par populāru “nelegālo” mūziku. Daudzas viņa skaņuplates bija pat iekļautas aizliegtajā sarakstā, tomēr klausītāji Latvijā viņu iemīļoja un klausījās slepus.

Mūzika zem Floridas saules un atgriešanās Latvijā

Pēc pārcelšanās uz Floridu (Sentpītersbergu) 1980. gadā Ilmārs Dzenis turpināja muzicēt latviešu sabiedrības pasākumos. Viņš izveidoja grupu “Dienvidnieki”, vēlāk uzstājās kopā ar meitu Sandru, kā arī ar Vilni Gagaini, Pēteri Ozolu, Valdi Tukleru, Aivaru Viļumsonu un Alfrēdu Grīnbergu.

1989. gadā Losandželosā kopā ar “Wayne Newton” ((Kārsons Veins Ņūtons – viens no populārākajiem ASV mūziķiem pagājušā gadsimta otrajā pusē) mūziķiem tika ieskaņots albums “Smaidi, draugs”, kas kļuva par simbolisku atgriešanās tiltu uz Latviju.

Ilmārs Dzenis. “Smaidīsim” (1992. gada ieraksts):

1991. gadā Ilmārs Dzenis devās pirmajā koncertturnejā “Smaidi, draugs” pa Latviju kopā ar Gunāra Rozenberga Latvijas Radio bigbendu. Pēdējais koncerts Mežaparka estrādē pulcēja vairāk nekā 35 000 klausītāju. Maestro izrēķinājis, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un pašā šī gadsimta sākumā kopā ar Latvijas Radio orķestri un “Emburgas zēniem” Latvijā gan uz lielākām, gan mazākām skatuvēm sniedzis 175 koncertus. Īpaši jāatzīmē fakts, ka Ilmārs Dzenis bija Latvijā mūsu valstij izšķirošā laikā – 1991. gada augusta puča laikā, kad Latvijā galīgi atbrīvojās no PSRS “skāvieniem”.

Viņš dzimtenē koncertēja arī 1994., 1997. un 2001. gadā, un 2001. gadā izdeva dziesmu grāmatu “Dziedāsim, spēlēsim, dejosim” ar 157 dziesmām — starp tām viņa latviskotie tulkojumi, tradicionālās melodijas un citu autoru darbi. Šī gadsimta sākumā Ilmārs Dzenis turpināja muzicēt Floridas latviešu kopienā.

“Paldies, ka biji ar mums!”

Gan trimdā, gan Latvijā Ilmārs Dzenis kļuva par tautas mīlētu balsi, kura dziesmas simbolizēja gan izklaidi, gan ilgas pēc dzimtenes. Viņa repertuārā bija vairāk nekā 200 dziesmu – oriģināli un tulkojumi. Viņa balss dzirdama vairāk nekā divdesmit albumos, un daudzus no tiem vēlāk pārinterpretējuši citi izpildītāji – piemēram, “Vēstule no Sorento”, “Kā pa miglu”, “Es vēlētos par pogu blūzē kļūt”.

2006. gadā Ilmārs Dzenis saņēma Atzinības krustu, bet 2011. gada viņam piešķirta Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva par mūža ieguldījumu latviešu populārās mūzikas attīstībā.

Sentpītersbergas Latviešu biedrība raksta: “Ir cilvēki, kuru balss kļūst par laikmeta elpu. Ilmārs Dzenis - sirsnīgais dziedātājs, kurš aiznesa Latvijas melodiju pāri okeānam - pieder tieši šiem cilvēkiem.

Viņa dziesmas - “Zilās acis”, “Cik dzīvē viss skaists”, “Lai dzīvo trešā jaunība” - bija kā mazi atgādinājumi, ka laime dzīvo vienkāršos brīžos. Tās skanēja gan Čikāgas pievakarēs, gan Latvijas estrādēs, gan zem Floridas palmām, kur viņš aizvadīja savus mierīgākos gadus kopā ar sievu Silviju.

Pēc sievas aiziešanas mūžībā viņš palika viens ar dziesmām, bet nekad viens sirdī - jo viņa melodijas turpināja dzīvot cilvēku atmiņās.”

Pēc skumjās ziņas par Ilmāra Dzeņa došanos mūžība, simtiem interneta komentētāju pauž savas emocijas. Lūk, tikai dažas:

Ilmārs Dzenis un “Emburgas zēni”. “Kā pa miglu!” (1997. gada ieraksts)

Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, Džeza mūzikas katedras vadītājs Indriķis Veitners: “Vieglas smiltis, Ilmār Dzeni! Nemaz nerunājot par visām leģendārajām magnetafona lentēm ar Taviem ierakstiem, ko zinājām no galvas jau no agras bērnības, mīļā atmiņā ir arī Tavs pirmais ieraksts Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kurā arī man bija tas gods piedalīties! Tavs ieguldījums Latvijas populārajā mūzikā ir neizmērāms.”

Kaspars Kārkliņš: “80. un 90. gados katrā Latvijas mazdārziņā varēja dzirdēt VEF “Sigmu” un tur skanošo Dzeni. Viņu atskaņoja kāzās, ballītēs un citos godos - viņa dziesmas dziedās vēl ilgi.”

Dans Tomass: “Romantika un sirds. Trimdai tā bija izklaide, Dzimtenei — cerība. Visu cieņu viņam un viņa tēvam!”

Aivars Puriņš: “Paldies, ka biji ar mums laikā, kad tava balss un dziesmas deva cerību un ticību, ka sapnis par brīvu Latviju var kļūt par īstenību.”

Narkotikas Trešā reiha fīreram Hitleram brūvēja arī Rīgā - Ģertrūdes ielā