Klau, nāc man līdzi uz mežu!

Laura ir pirmā starptautiski sertificētā meža terapijas pavadone Latvijā, kura vada pastaigas dabā ar terapeitisku nolūku. Līdz šādai nodarbei viņa nonāca caur savu pieredzi. Laura bijusi mārketinga nodaļas vadītāja lielos uzņēmumos, sasniegusi visus lielos dzīves mērķus. “Maģistra grāds, vadošs amats, augsti sasniegumi profesijā… Tas viss man bija.” Taču dzīve piespēlēja izaicinājumus, un tajā laikā ļoti palīdzējusi atrašanās dabā, īpaši mežā.

Kādus piecus sešus gadus Laura savās meža pastaigās devusies viena pati, līdz pamanījusi, ka staigāšana pa mežu viņai reāli palīdz. Paralēli Laura apguvusi dažādas prakses – neirolingvistisko programmēšanu, darbu ar enerģijām. Sieviete it kā taustījās, kaut ko meklēja. “Kādā brīdī sapratu, ka pēc pastaigas nāku mājās ar rozā vaigiem, mirdzošām acīm un jūtos tik labi!” Citreiz viņa uz mežu gāja ar asarām acīs, bet mājās nāca ar smaidu – sliktais vairs nešķita tik slikts, bija uzradies optimisms.

Tolaik Laurai gribējies pie rokas ņemt cilvēkus, sākumā mammu un māsu, lai parādītu, ko vēl no meža un dabas var gūt bez ēdamajiem labumiem. “Tad vēl īsti nemācēju izstāstīt, kāpēc kādam būtu jānāk ar mani uz mežu, kādas izjūtas tur var iegūt. Daudzi taču iet dabā – pārgājienos, pastaigās, skrien vai dodas piknikos. Kā man kādu pārliecināt – klau, nāc man līdzi uz mežu, es tev parādīšu, ko vēl tur var pieredzēt!”

Iegūt vairāk un justies labāk

Savas pārdomas, atziņas un dabā pieredzēto Laura pierakstīja dienasgrāmatā un paralēli meklēja informāciju, bet neko par šo tematu nevarēja atrast. Tad kādu vakaru viņa uzgāja Dabas un meža terapijas asociāciju (Nature and Forest Therapy Association), kas darbojas ASV. Atklājums bija pārsteidzošs, jo viss, kas bija rakstīts asociācijas mājaslapā, bija pierakstīts arī Lauras dienasgrāmatā. “Mani pārsteidza, ka daba ar mums visiem runājusi vienādi! Cilvēki visā pasaulē ir nonākuši pie vienām un tām pašām atziņām un sajūtām.”

Laura absolvēja mācību iestādi un kļuva par pirmo starptautiski sertificēto meža terapeiti Latvijā. Kopš 2017. gada viņa ved cilvēkus – gan individuāli, gan grupās – pastaigās dabā ar terapeitisku nolūku. Kāds varbūt jautās – bet kam man to pavadoni vajag? Es taču pats varu mežā pastaigāties vai pie jūras galvu izvēdināt! Laura atbild – bet vai tu turpini justies labi ikdienā? Pajautā sev, vai pastaiga gar jūru ir apzināta. Iespējams, ka, atrodoties pie jūras, esi autopilotā, ķermenis ir tur, bet galva pilna domu. Daudz lielāks ieguvums, ja pie dabas atrodies apzināti, esi šeit un tagad ne tikai ar ķermeni, bet arī apziņu. “Pavadonis ir tas, kurš iedod instrumentus, kā var iegūt vairāk un justies labāk.”

Īstais terapeits ir mežs

Apgūstot jauno arodu, Laura uzzinājusi, ka tas balstās uz Japānas praksi, ko tur dēvē par shinrin-yoku, tiešā tulkojumā – meža pelde vai peldēšana meža atmosfērā. “Pirms pati iepazinos ar šo metodi, domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs pārgājienam. Biju plānojusi meklēt klientus pārgājienu portālos un tur izvietot informāciju par sevi. Mācoties sapratu – tas nepavisam nav pārgājiens klasiskajā izpratnē, jo meža terapijas prakse nav iešana no punkta A uz punktu B. Tajā nav noteikta maršruta vai galapunkta.”

Meža terapija nav tūrisms vai sports – tā ir pastaiga kopā ar pavadoni, kuras laikā cilvēks veic iekšēju darbu ar sevi. Tā nav izklaide, kaut arī var baudīt dabas skaistumu, bet psiholoģisks darbs ar sevi, savu labsajūtu, labbūtību un domāšanu. Neraugoties uz nosaukumā minēto vārdu "terapija", Laura nav ne psiholoģe, ne ārste. Ierastajā terapijā ir divi cilvēki, klients un terapeits, šeit ir trīs partneri – pavadonis, mežs vai daba un cilvēks. Tā ir trīspusēja sadarbība, kur dabai un mežam ir ļoti svarīga loma – jo tie ir īstie terapeiti.

Esam dabas sastāvdaļa

“Mums jāatceras, ka esam dabas sastāvdaļa – no dabas nākuši, dabā aiziesim,” atgādina speciāliste. Dabai ir lieliska spēja atjaunoties, reģenerēties. Ja cilvēks neko nedarītu, daba ienāktu pilsētā. “Mēs to redzam pēc dabas katastrofām – nekur tukša vieta nepaliek. Daba atjaunojas pat vietās, kur noticis kodolsprādziens. Pilsētas dzīvoklī čum un mudž vadi, elektroniskas ierīces un trokšņi. Kad cilvēks iziet dabā, viņš nonāk frekvencē, kas noliek atpakaļ dabiskajā stāvoklī. Tāpēc tik labi jūtamies pēc būšanas laukos, mežā, pie ezera, pie jūras vai rudzu laukā. Cilvēkam ir ļoti veselīgi redzēt horizontu, un to var redzēt, ejot gar jūru, skatoties pāri pļavām, plašumiem, mežiem.”

Būt vēl tuvāk dabai palīdz staigāšana basām kājām. Dažkārt Laura grupām dod uzdevumu sadalīties pa pāriem, vienam aizsien acis un novelk apavus, un otrs viņu ved; pēc tam samainās vietām. Ir interesanti uzzināt, kādas sajūtas ir tam, kuram ir basas kājas un aizvērtas acis, un kāda ir sajūta, tādu cilvēku vedot. Tās ir divas atšķirīgas pieredzes, jo tad, kad cilvēkam kādu maņu atņem, pārējās kļūst jutīgākas, intensīvākas. “Basas pēdas ir taustes maņa. Cilvēki domā, ka tauste ir tikai plaukstas, bet tā ir visa mūsu āda, tostarp pēdas.”

Redzu, dzirdu, jūtu

Ja nav iespējas regulāri aiziet uz mežu, Laura iesaka katru dienu iziet ārā pastaigāties vismaz uz 20 minūtēm. “Pamēģiniet atrast kādu dabas velti, ko paņemt rokās. Tas var būt čiekurs, zariņš, lapiņa – jebkas no dabas. Iepazīstiet to ar visām savām maņām. Ko redzat – krāsas, formas? Ko sataustāt – kāda ir tekstūra, izmērs? Tad dodiet darbu degunam – pasmaržojiet un apdomājiet, vai šāda smarža jau ir iepriekš justa, vai tā ir tīkama, ko tā atgādina. Tad, lai cik tas dīvaini izklausītos, pielieciet to pie auss un paklausieties, vai var kaut ko sadzirdēt. Pamēģiniet pabužināt rokās vai ar pirkstu galiņiem un paklausieties, ko tad var dzirdēt.”

Laura pati reiz šādi izpētījusi smilgu, un viņas interesantākais atklājums bijis, ka varējusi to sadzirdēt. “Vēl ir garša, bet nevajag ēst visu, ko atrodam. Var pavērt muti un izmēģināt ar gaisu it kā ievilkt iekšā garšu. Ļoti vienkāršs vingrinājums, bet, iesaistot visas piecas maņas, tiek trenēta apzinātība, būšana šeit un tagad.”

Tik vienkārši

Vislielāko gandarījumu Laurai sniedz acīmredzamās izmaiņas cilvēkos pēc nodarbības. Atnāk cilvēks ar pelēku sejas ādu un saspringumu plecos, biroja darbinieks, bet pēc trim stundām mežā viņam acis mirdz, pleci atslābuši, viņš pat sācis smaidīt. “Šī metode tiešām strādā, un cilvēks pēc tam nekad vairs neiet pa mežu pavirši, bet ir redzīgāks, dzirdīgāks.”

Mežs nav vieta skriešanai, te jāiet lēnāk un jāelpo mierīgāk. “Meža terapijas prakse ir saudzīgs un drošs veids, kā apzināties pašreizējo mirkli un saprast, cik laimīgs esi tagad un te. Spēt būt pateicīgam par visu, kas ir, nevis galvā rēķināt un domāt, ka nav labi, ka viss ir slikti un tik daudz kā trūkst. Mežs palīdz atraisīt to radošumu, rotaļīgumu, kas piemita mums visiem, kad bijām bērni.” Tieši tik vienkārši, bet ļoti iedarbīgi!

Kas notiek meža terapijā?

Dodoties uz meža terapiju, cilvēkam nav īpaši jāgatavojas, tikai vēlams uzvilkt ērtu apģērbu un apavus. “Meža terapijas praksē nekas nav obligāts, viss ir brīva izvēle. Ja pavadonis uzdod kādu jautājumu vai aicina padalīties ar savām atziņām, cilvēks drīkst arī klusēt. Pavadoņa uzdevums ir radīt tādu komfortablu, drošu un pieņemošu vidi, kur justies labi arī svešu cilvēku klātbūtnē. Ejot uz šādu pastaigu, var izvirzīt mērķi vai nodomu, taču pavadonis nevar apsolīt – tagad mēs pabūsim šeit, un cilvēks atrisinās kādu savu problēmu vai mazinās dusmas. Tā nenotiek.” Cilvēkam ir jāstrādā pašam, jāpēta, jāvēro, jābūt mijiedarbību ar dabu. “Esmu novērojusi, ka cilvēki pēc šādas pastaigas pa mežu lielākoties jūtas labāk, mierīgāk un vieglāk.”

Vairāk informācijas:
mezaterapija.lv
https://www.facebook.com/mezaterapija.lv
https://www.instagram.com/mezaterapija

Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu

Latvijas noslēpumi: velosipēdu valstība, ko apbrīno daudzi