Ģimenes pieaugums mākslīgā ceļā

Studijas, karjera, nopietnas attiecības, balta kāzu kleita un bērniņš. Iespējams, nekļūdīsimies, sakot, ka šāda vīzija par pieaugušo dzīvi ir ne vienai vien meitenei īsi pēc vidusskolas beigšanas, taču nereti dzīve ievieš savas korekcijas. Reizēm šis plāns norit ar nelielu nobīdi – teiksim, īstais un vienīgais vīrietis uzrodas tikai pēc 35 gadu vecuma. Jāvārds ir teikts, 12 mēneši pagājuši, taču bērniņš tā arī vēl nav pieteicies. Visticamāk, tieši šajā mirklī pakrūtē sāk kņudēt trauksmaina sajūta: ja nu kaut kas ar mani – vai ar mums – nav kārtībā?

Esmu jau sen pārstājusi skaitīt, cik reižu man jautāts, kāpēc man nav bērniņa. Man ir 34 gadi, esmu precējusies, taču pati vēl neesmu izlēmusi, kad un vai vēlos bērnus. Un tomēr daudziem šķiet pilnīgi normāli pie vakariņu galda small talk ietvaros pajautāt par maniem reproduktīvajiem plāniem. Pat ignorējot faktu, ka tas ir ārkārtīgi personisks temats, mani visvairāk pārsteidz, cik viegli un pavirši tiek pieminēta lieta, kas patiesībā ir ārkārtīgi intīma un dārga. Vienam dzīve bez bērniem ir izvēle, otram – apstākļu sakritība vai īstā partnera neesamība, taču trešajam – sāpīga realitāte un smaga cīņa par sapņa piepildījumu.

Neauglība nav retums vai privāta nelaime, kas notiek “ar kādu citu”. Tā ir plaša un reāla pieredze, kas skar ļoti dažādas ģimenes. Pasaules Veselības organizācijas aplēses rāda: ar neauglību dzīves laikā saskaras aptuveni katrs sestais cilvēks. Latvijā šī statistika iegūst īpašu konkrētību – arvien biežāk bērni pasaulē nāk, izmantojot medicīnisko palīdzību, un sabiedrībā pamazām iezīmējas izpratne pret reproduktīvās veselības jautājumiem. Tomēr stigmas ēna joprojām ir jūtama, un daudzi pāri izvēlas klusēt. Un šādu izvēli var saprast – neauglība joprojām ir bubuļa lomā, tāpēc cilvēki par to izvairās runāt. Tajā pašā laikā pērn Latvijā katrs 20. bērns ir nācis pasaulē ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību.

Ceļš līdz bērniņam vienmēr sākas ar sarunu un precīzu diagnostiku. “Pirmajā vizītē mēs pārrunājam visus jautājumus un cenšamies saprast iespējamos neauglības cēloņus. Analīzes nepieciešamas gan pacientei, gan partnerim; vīrietim obligāta ir spermogramma. Pat ja sākotnēji šķiet, ka iemesls varētu būt sievietes veselības stāvoklis, bieži vien redzam novirzes arī partnera analīžu rezultātos, tādēļ ārstēšana nepieciešama abiem,” skaidro klīnikas Northway ginekoloģe, reproduktoloģe un neauglības ārstēšanas speciāliste Nellija Seimuškina. “Vizītes laikā, ja tas iepriekš nav darīts, tiek veikta ultrasonogrāfija, lai novērtētu dzemdes un olnīcu struktūras un nojaustu iespējamo problēmu loku. Tālākie izmeklējumi un taktika vienmēr ir individuāli pielāgoti – katram pārim var būt atšķirīgs cēlonis un līdz ar to arī atšķirīgs risinājums.” Nellija Seimuškina uzsver, ka neauglība nav tikai sievietes vai vīrieša problēma – šī diagnoze skar pāri kā kopumu, nevis kādu atsevišķi.

Laužot mītus

Gadās, ka diagnozes ceļš ir īsāks un lēmums par mākslīgo apaugļošanu jeb IVF (In vitro fertilization) kļūst acīmredzams jau pirmajā tikšanās reizē. “Ja izmeklējumi jau ir gatavi un iemesls ir skaidrs, piemēram, izteikti spermogrammas traucējumi vīrietim, mēs varam uzreiz secināt, ka nepieciešama mākslīgā apaugļošana un jāpiesakās valsts apmaksātajai programmai. Gaidīšanas laiks šobrīd vidēji ir ap trīs mēnešiem, dažkārt uzaicinājumu var saņemt pat mēneša laikā. Tajā pašā laikā pacients var arī atlikt lēmumu līdz pusgadam, ja vajadzīgi papildu izmeklējumi vai kādas operācijas.” Šis elastīgums ļauj mazliet ievilkt elpu, bet vienlaikus ārste atgādina, ka laika faktors reproduktoloģijā ir ļoti nozīmīgs.

Mākslīgās apaugļošanas process sākas ar īsu hormonu kursu, kas palīdz vienlaicīgi nobriest vairākām olšūnām. Pēc tam ārsts drošā, īsā procedūrā olšūnas paņem no olnīcām un nodod laboratorijai, kur tās apvieno ar partnera vai donora spermu. Iegūtie embriji tiek pārvietoti uz dzemdes dobumu, kur tie turpina attīstīties dabiskā vidē sievietes ķermenī.

Sabiedrībā joprojām dzīvo vairāki mīti, kas baro nedrošību. Viens no izplatītākajiem – bažas, ka stimulācija “iztukšos” olnīcu rezervi, tādējādi liedzot iespēju vēlāk ieņemt bērnu dabiskā ceļā. “Tā noteikti nav. Vienā ciklā organisms saražo noteiktu olšūnu skaitu; mēs paņemam tikai tās olšūnas, kas paredzētas šajā ciklā. Nākamajā ciklā olnīcas atkal saražo jaunas olšūnas. Stimulācija arī nepaātrina menopauzes iestāšanos, jo to nosaka ģenētiska predispozīcija,” uzsver daktere Seimuškina. Līdzīgi tiek apstrīdēts arī mīts par onkoloģijas risku. “Stimulācijā lietotie medikamenti ir vērsti uz olšūnu nobriešanu. Ja sievietei nav ģenētiska riska, tad pat atkārtotas stimulācijas nepalielina iespēju saslimt ar vēzi. Mēs vienmēr rūpīgi iztaujājam pacienti par anamnēzi, nepieciešamības gadījumā veicam papildu analīzes un tikai tad uzsākam terapiju.”

Bieži tiek vaicāts arī par bērnu veselību pēc medicīniskās apaugļošanas. Šis jautājums ir saprotams, jo skar pašu būtiskāko – mazuli. “Varu nomierināt – šobrīd statistiski tas nav pierādīts. Pirmais bērniņš mākslīgās apaugļošanas ceļā piedzima pirms teju piecdesmit gadiem, un visu šo laiku viņi tiek rūpīgi novēroti. Nav konstatēts, ka IVF bērniem būtu paaugstināts risks ģenētiskām slimībām, patoloģijām vai neauglībai,” saka ārste. Viņa atgādina, ka bērns var pārmantot tikai to, kas jau ir vecāku veselības “bagāžā”, taču pati procedūra risku nepalielina. Savukārt par hormonu lietošanu Nellija Seimuškina ir skaidra un tieša: “Hormoni ir nepieciešami – bez tiem nav iespējams sagatavot pacienti ne stimulācijai, ne embrija ievietošanai dzemdes dobumā. Mēs izmantojam tikai nelielas devas un īslaicīgi. Tiklīdz terapija tiek pārtraukta, hormonālais līdzsvars atgriežas tāds pats, kāds tas bija pirms tam.”

Mīlestība + zinātne = ģimenes pieaugums

Ne visi ceļi līdz bērniņam rit vienādi, reizēm nākas meklēt citus risinājumus, un tas dažiem pāriem ir emocionāli smags brīdis. “Praktiski katrai situācijai var atrast risinājumu. Protams, ne vienmēr tas sakrīt ar pāra sākotnējām gaidām. Ir gadījumi, kad nepieciešams izmantot donoru materiālu – olšūnas vai spermu. Sākumā pacientiem tas var šķist grūti pieņemams lēmums, taču, izrunājot un nonākot pie šāda secinājuma, lielākā daļa pieņem šo izvēli. Un, kad bērniņš piedzimst, būtiski ir tikai tas, ka viņš ir nācis ģimenē. Tas padara cilvēkus patiesi laimīgus.” Vai bērns ir pilnībā ģenētiski līdzīgs vecākiem, vai nav – tas kļūst otršķirīgi. Turklāt interesanti, ka mūsdienu pētījumi rāda – pat ja tiek izmantota donora olšūna, mātes organisms bērna attīstības laikā tomēr atstāj savu nospiedumu. Tāpēc arī bērni, kas piedzimuši, izmantojot donora olšūnu, nereti izskatās līdzīgi savām mammām. “Mēs to praksē novērojām jau sen, taču līdz šim nebija zinātniska pierādījuma. Tagad šāds pētījums pasaulē jau vairākus gadus tiek veikts un, kad tas būs pilnībā pabeigts, noteikti tiks publicēts. Man tas bija ļoti liels prieks – beidzot ieraudzīt apstiprinājumu tam, ko ikdienā redzam ar savām acīm. Tā nav tikai mūsu vēlme to tā uztvert, tā ir realitāte – mātes organisms cenšas svešo materiālu “pielāgot” kā savējo.”

Svarīga ir arī ārstēšanas procesa drošība un caurspīdīgums. IVF ir rūpīgi kontrolēta procedūru virkne, kur katrs posms norit saskaņā ar protokolu. “Riski mākslīgās apaugļošanas procesā ir ļoti zemi. Pēdējo gadu laikā mūsu praksē nav bijis nopietnu sarežģījumu, un arī literatūrā tie aprakstīti kā reti gadījumi. Stimulācijas laikā var parādīties blakus efekti no medikamentiem – galvas reiboņi, nelielas sāpes vēdera lejasdaļā –, bet tie sastopami reti. Punkcijas laikā, kad no olnīcām ar ultrasonogrāfijas kontroli tiek paņemtas olšūnas, procedūra notiek vispārējā anestēzijā, tāpēc saistīta ar nelieliem anestēzijas riskiem. Pirms tam visām pacientēm obligāti tiek veikti rūpīgi izmeklējumi: asins analīzes, plaušu rentgens, elektrokardiogramma, ģimenes ārsta slēdziens par vispārējo veselības stāvokli. Kā jebkurai invazīvai manipulācijai, arī punkcijai var būt risks uz asiņošanu vai infekciju, taču tas ir ļoti zems – mēs strādājam tikai sterilos apstākļos, profilaktiski nozīmējam antibiotikas,” skaidro Nellija Seimuškina.

Prieka un skumju asaras

“Ja skatāmies uz mūsu klīnikas pacientēm, tad pārsvarā tās ir sievietes pēc 30 gadu vecuma. Jaunākas par 30 gadiem pie mums nonāk krietni retāk. Tipiskākā vecuma grupa ir 30–35 gadi, ļoti bieži arī sievietes pēc 40. Tieši šajā dzīves posmā visbiežāk sāk parādīties problēmas ar auglību, jo tas pārim kļūst aktuāli,” stāsta Nellija Seimuškina. Nereti pāri pie speciālista ierodas pārāk vēlu un sievietes stāsta, ka desmit gadus mēģinājušas ieņemt bērniņu dabiskā ceļā un tikai tad vērsušās pie reproduktologa. Taču laiks šeit ir ļoti svarīgs faktors – pēc 40 gadu vecuma olšūnu kvalitāte vairs nav tik laba un iespējas kļūt par vecākiem samazinās. Ja konsultācija būtu notikusi piecus vai desmit gadus agrāk, rezultāti, visticamāk, būtu daudz veiksmīgāki. Viņa aicina pārskatīt arī ikdienas slodzi: “Ļoti nozīmīgs ir dzīvesveids. Cik vien iespējams, jāievēro veselīgs režīms, jāizvairās no smēķēšanas un alkohola, jāmēģina mazināt hronisku stresu. Ir gadījumi, kad pēc darba maiņas sievietei dabiski iestājas grūtniecība – tikai tāpēc, ka stresa līmenis ir mazinājies.”

Kopumā grūtniecības norise pēc IVF neatšķiras no dabiski iestājušās, un dzemdības var būt gan dabiskas, gan ar ķeizargriezienu – procedūra pati par sevi nav indikācija ķeizargriezienam. “Mūsu uzdevums ir sekot līdzi katrai pacientei un nodrošināt maksimāli drošu procesu.”

Emocijas šajā procesā pavada katru soli. “Pirmo vizīšu laikā priecīgus pacientus mēs redzam reti. Cilvēks, kurš saskaras ar neauglību, parasti nav priecīgs – viņš nāk ar bailēm, satraukumu un nedrošību. Tie, kas procedūru jau iepriekš piedzīvojuši, nāk mierīgāki – viņi zina, ka process nav biedējošs. Nereti cilvēks mēģina atrast kādu vainīgo, vainot sevi vai partneri. Tādēļ mēs jau no pirmās vizītes sakām – problēma nekad nav tikai vienam, diagnoze vienmēr ir pārim kopā,” saka speciāliste. Ārsta darbā prieks un sāpes mijas bieži. “Pacienti ir ļoti dažādi, emocijas – ļoti spēcīgas. Arī mēs, ārsti, to izjūtam. Kad procedūra izdevusies vai paciente atnāk ar bērniņu rokās, prieks ir milzīgs, tad gavilē visa klīnika. Bet ir arī ļoti smagas dienas, kad rezultāts nav bijis pozitīvs. Liela daļa mūsu darba ir arī psihologa darbs. Mēs daudz runājam ar pacientiem, mēģinām viņus atbalstīt, bet, ja redzam, ka cilvēks pats netiek galā, iesakām turpināt terapiju pie speciālista.”

Ko šajā ceļā nozīmē “pareizā rīcība”? Tā nav viena burvju recepte – tā ir drosme jautāt, meklēt un laikus nonākt pie speciālista, vienlaikus sargājot sevi un attiecības. “Nebaidīties. Šī diagnoze nav spriedums uz visu mūžu. Visbiežāk problēmas ir risināmas ar terapiju, dzīvesveida maiņu, reizēm ar donora materiālu. Jo ātrāk pāris atnāk pie speciālista, jo lielākas ir iespējas sasniegt mērķi un sagaidīt savu mazulīti,” rezumē Nellija Seimuškina.

Kā atbalstīt tuvu cilvēku, kurš saskaras ar neauglību

Neauglības ārstēšanas process praktiski vienmēr ir emocionāli smags – tā ir kā nepārtraukta cerību un zaudējuma pieredze. Tieši tāpēc īpaši svarīgi ir apkārtējo vārdi un attieksme. Protams, ir grūti iejusties otra ādā, un, iespējams, to nemaz nav iespējams izdarīt. Arī humors ne vienmēr ir īstā atbilde, kad runa ir par atbalsta sniegšanu sarežģītā situācijā. Toties viens ir skaidrs – ikviens, kurš mēģina tikt pie bērniņa, novērtēs atbalsta plecu sev blakus un kādu, uz kuru grūtā mirklī paļauties.

Izrādi interesi par otra pašsajūtu. Vienkārši vārdi “Kā tu jūties?” var nozīmēt vairāk, nekā šķiet.
Parādi, ka domā par šo cilvēku. Nelielas, sirsnīgas rūpes, piemēram, telefona zvans vai uzaicinājums brokastīs, var sniegt lielu emocionālu atvieglojumu.
Atbalsti izvēles, nevis apšaubi tās. Ja cilvēks maina savu dzīvesveidu vai izmēģina dažādas metodes, ir vērtīgi atbalstīt šos centienus, nevis kritizēt vai apšaubīt.
Pajautā, vai un kā vari palīdzēt. Dažkārt pietiek ar gatavību uzklausīt, bet tikpat svarīgi ir saprast, ja sarunai šobrīd nav spēka.
Esi uzmanīga ar grūtniecības ziņām. Paziņojumi par gaidāmo bērniņu, ja kāds blakus šobrīd cīnās par iespēju tikt pie mazuļa, var būt sāpīgi. Ieteicams vispirms personīgi pabrīdināt vai pēc tam apjautāties, kā draugs jūtas.

Ceļā uz sapni. Pieredzes stāsts

Linda Freimane (39) ir izcila friziere un grima māksliniece, taču pāri tam visam – brīnišķīga sieviete. Pavisam nesen viņa Instagram profilā publiski dalījās ar savu pieredzi, kopā ar vīru ejot cauri IVF stāstam.

“Visu dzīvi sapņojot par bērniem, galvā pašsaprotami jau izveidojas scenārijs: būs draugs, kāzas, vīrs, un tad bērni. Gadu gadiem ejot pie ginekologa un veicot visas nepieciešamās pārbaudes, man vienmēr tika stāstīts, ka ar mani viss ir kārtībā. Tu pat neieciklējies uz domu, ka varētu būt citādi. Tad apprecējāmies un sākām plānot mazuli. Pagāja pusgads, taču mazais vēl nebija pieteicies. Vērsos pie savas ginekoloģes, kura ieteica šo problēmu risināt ar progesterona pacelšanu, taču tieši draudzene bija tā, kura mudināja doties pārbaudīt olvadus – šādu pārbaudi neviens ginekologs nekad dzīvē man nebija ierosinājis. Pārbaudē atklājās, ka viens no olvadiem nefunkcionē, kā vajadzētu, savukārt otrs vēl bija uz jautājuma zīmes. Šajā posmā būtu priecājusies par lielāku savas ginekoloģes atbalstu un iesaisti, taču draudzene ieteica citu lielisku speciālisti – Natāliju Bērzu no My Clinic Riga. Šī ārste nozīmēja laparoskopiju, kuras laikā atklājās, ka abi olvadi ir sliktā stāvoklī, un nācās veikt operāciju – tos izņemt. Nekad neaizmirsīšu pirmo dienu pēc operācijas, kad sapratu, ka dabiskā veidā man nekad nebūs bērniņu. Nebija pat mazākā procenta par izdošanos, kas varētu notikt, ja būtu kādas risināmas veselības kaites, kas ietekmē auglību. Man tas nozīmēja pilnīgi skaidru un skaudru realitāti bez mazākās iespējas uz brīnumu. Es sēdēju mājās, burtiski visu dienu raudāju un meklēju informāciju par tālāko. Gribēju uziet īstu sieviešu pieredzi, kuras gājušas cauri mākslīgajai apaugļošanai, taču tāda bija pieejama tikai ārzemju resursos. Ir tikai dažas meitenes Latvijā, kuras ar to dalās, bet absolūtais vairākums tur slepenībā.

Rezultātā es jutos pilnīgi viena. Tu nezini, kas tevi sagaida, un esi kā izmesta no laivas. Toreiz uzrakstīju psiholoģei Madarai Seņkānei, kura savā Instagram dalās ar savu un citu meiteņu pieredzi, ejot cauri IVF pieredzei, – šī saruna todien man ļoti palīdzēja, un sapratu, ka arī es vēlēšos dalīties ar savu stāstu, jo kādai sievietei tas varētu noderēt.

Esmu friziere un tagad, runājot ar klientēm un draudzenēm, jo īpaši tām, kuras vēl tikai sapņo par bērnu, vienmēr saku: pēc trīsdesmit pārbaudies padziļināti! Neko neatliec. Veic analīzes, uzdod jautājumus un sakārto veselību, lai brīdī, kad būsiet gatavi, ceļš pie mazulīša būtu pēc iespējas vienkāršāks. Olvadu pārbaudi droši vien ieteiks tikai retais ginekologs, taču tā sniedz skaidrību par iespējām nākotnē. Tāpat, ja šobrīd neesi gatava bērnam, ir vērts padomāt par olšūnu iesaldēšanu. Šī 21. gadsimta metode var kļūt par glābiņu, ja par bērnu sāksi domāt pēc 35 vai jau tuvāk 40 gadu vecumam, jo, gadiem ejot, olšūnu kvalitāte pasliktinās. Arī ar speciālistiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Reizēm ir vērts uzklausīt vairāku ārstu viedokli, lai uzzinātu objektīvāku ainu un, iespējams, rastu vēl kādu ceļu vai risinājumu, lai tiktu pie bērniņa.

Ar vīru esam kopā četrus gadus, un viņš mani ļoti atbalsta. Ir svarīgi, ka kāds cilvēks šādā brīdī ir blakus. Viņš var tevi līdz galam neizprast, bet vajadzētu būt vēlmei iedziļināties, tieši kam sieviete šādā brīdī iet cauri. Zinu, ka mans vīrs to ir izdarījis, šobrīd viņš ir mans stiprais plecs. Esmu dzirdējusi, ka dažiem vīriešiem pat ir problemātiski nodot analīzes šajā posmā, reizēm vīri neatbalsta vai īsti nesaprot, kā to labāk darīt. Protams, hormonu terapija spēcīgi ietekmē emocijas – sievietei tas var izpausties dažādi, tāpēc vīrietim blakus ir jābūt stipram. Dzirdēti pat stāsti, ka pāris šādā brīdī salūst un izšķiras.

Kad nolēmu par savu pieredzi pastāstīt Instagram, saņēmu vairākus anonīmus komentārus, kas netaktiski norādīja, ka esmu jau par vecu, lai dzemdētu. Tomēr vissāpīgāk bija lasīt kādu anonīmu jautājumu: vai man neskauž, ka man bērnu nav, taču māsai ir? Māsas bērnus mīlu kā savējos, tāpēc pat nesaprotu, kā ko tādu vispār var pajautāt.

Domāju, cilvēki tik maz dalās ar šo pieredzi, jo emocionāli tas nav viegli. Ir bijuši mirkļi, kad jūtos kā nepilnvērtīga sieviete. Kāda var izjust arī kaunu, runājot par to skaļi. Tomēr man vistrakākā sajūta bija pēc mīlēšanās ar vīru, kad sapratu, ka dabiskā mīlestības ceļā man nekad nebūs bērniņa. Visa pasaules kārtība šādā mirklī mazliet sabrūk, un tev ir jāmācās dzīvot no jauna un redzēt risinājumu – pat ja tas nav tāds, kā visu mūžu esi izsapņojusi.

Šobrīd esmu starp saviem cikliem. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, tagad gatavojamies otrajam. Es ticu, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un esmu pārliecināta, ka mūsu IVF ceļš beigsies ar pozitīvu atzīmi.

Vēlreiz gribu uzsvērt un ieteikt katrai sievietei, kura šo rakstu lasīs, – lieku reizi pārbaudīties un būt lietas kursā par savu veselības stāvokli.”

Kalnos ar riteni: latvietis, kurš ar velosipēdu iekarojis tūkstošiem metru augstas virsotnes