Kāpēc cilvēki, kas ilgstoši ir mīlošās attiecībās, pēkšņi pieņem lēmumu tās pārtraukt, analizē "Psychology Today".

Kad izmaksas pārsniedz ieguvumus

Attiecības var salīdzināt ar jebkuru citu ieguldījumu – mēs ieguldām laiku, enerģiju un mīlestību, cerot, ka tas nesīs piepildījumu un prieku. Bet ko darīt, ja šis ieguldījums vairs neatmaksājas? Vai brīži, kad jūtam, ka dodam vairāk nekā saņemam, ir tikai īslaicīgas grūtības, vai arī tie liecina par dziļāku problēmu?

Laika gaitā, ja vienam vai abiem partneriem kļūst skaidrs, ka attiecības rada vairāk negatīvu nekā pozitīvu emociju, var sākties iekšēja cīņa. Daži mēģina situāciju labot, koncentrējot enerģiju uz attiecību uzlabošanu, bet citi saprot, ka izmaksas ir kļuvušas pārāk lielas.

Galvenie faktori, kas noved pie attiecību beigām

Lai gan katrs pāris ir unikāls, ilgstošās attiecībās ir trīs galvenie faktori, kas bieži noved pie to iziršanas:

1. Piesaistes: vairāk nekā attiecības

Ilgtermiņa attiecībās cilvēki bieži veido saites, kas pārsniedz pašu pāra dinamiku. Tās var būt saites ar ģimeni, draugiem, kopīgu dzīvesveidu, īpašumu vai pat mājdzīvniekiem. Šīs piesaistes var kļūt par nozīmīgiem attiecību balstiem pat tad, kad personiskā tuvība zūd.

Tomēr, ja partneris nepamana, ka emocionālā saikne ar otru pusi ir izbalējusi, viņš var turpināt dzīvot šajās attiecībās, pieķeroties šīm ārējām saitēm. Tikmēr otrs partneris var saprast, ka šīs saites vairs nespēj kompensēt iekšējo tukšumu, un pieņemt lēmumu aiziet.

2. Paredzamās ērtības kļūst par ierobežojumiem

Sākumā attiecību stabilitāte un komforts var būt nomierinošs faktors. Bet, ja viena partnera vajadzība pēc jauniem piedzīvojumiem vai attīstības netiek apmierināta, šis komforts var kļūt par slazdu. Partneris, kurš jūtas ierobežots, var sākt meklēt iedvesmu ārpus attiecībām – caur jauniem draugiem, hobijiem vai pat citām attiecībām.

Kad uzmanība no primārajām attiecībām tiek novirzīta uz ārējām interesēm, attiecības kļūst arvien mazāk pievilcīgas. Šī emocionālā lejupslīde var būt lēna, bet neatgriezeniska.

3. Pašcieņas zudums attiecībās

Cilvēks, kurš ilgstoši ziedo savas vajadzības attiecību labā, var sākt justies nepilnvērtīgs. Upuri, kas sākumā šķita pieņemami, ar laiku var kļūt par smagu nasta. Kad šie upuri vairs nesniedz pozitīvu atdevi, bet rada aizvainojumu, cilvēks var zaudēt pašcieņu.

Jautājumi, piemēram, “Vai man patīk tas, par ko esmu kļuvis šajās attiecībās?” un “Vai es vainoju partneri par to, ka nespēju pārvaldīt savu dzīvi?”, var palīdzēt saprast, vai attiecības vēl ir dzīvotspējīgas. Ja atbilde ir noraidoša, partnerim var kļūt neiespējami turpināt šādas attiecības.

Kāpēc cilvēki vilcinās?

Kaut arī pazīmes, ka attiecības kļūst neveselīgas, var būt acīmredzamas, daudzi cilvēki vilcinās tās pārtraukt. Tam var būt vairāki iemesli: bailes no vientulības, sabiedrības spiediens, atbildības sajūta pret bērniem vai materiālās saites. Bieži vien cilvēki cer, ka situācija uzlabosies pati no sevis, vai arī cenšas pārliecināt sevi, ka "viss ir pietiekami labi".

Taču vilcināšanās var būt fatāla. Jo ilgāk tiek ignorētas problēmas, jo dziļāks kļūst emocionālais aizvainojums, padarot risinājumu neiespējamu.

Kad laiks atlaist?

Lēmums pārtraukt attiecības nekad nav viegls, bet dažreiz tas ir nepieciešams. Ja attiecības rada vairāk ciešanu nekā prieka, ja pašcieņa tiek zaudēta un upuri kļūst par pašsaprotamu realitāti, ir pienācis laiks uzdot sev svarīgus jautājumus:

Vai es joprojām cienu sevi šajās attiecībās?
Vai manas vajadzības un sapņi tiek respektēti?
Vai es esmu tas cilvēks, kāds vēlos būt?

Atbildes uz šiem jautājumiem var būt emocionāli sāpīgas, bet tās var arī palīdzēt pieņemt drosmīgu un nepieciešamu lēmumu.

Noslēgumā

Attiecības vienmēr ir sarežģīts līdzsvars starp došanu un ņemšanu. Kad šis līdzsvars tiek zaudēts, ir svarīgi būt godīgam pret sevi un partneri. Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu attiecībās, kurās trūkst mīlestības, cieņas un piepildījuma. Atcerieties: dažreiz mīlestība nozīmē arī spēju atlaist.

Par portālu