Kāpēc cilvēki melo? Baltie meli, melnie meli, puspatiesības un manipulācijas

Melošana ir šķietami vienkārša, bet ētikas dilemmu pilna cilvēku rīcība. Un te svarīgs ir jautājums – vai eksistē baltie meli? Kur ir robeža starp puspatiesībām, manipulācijām un kādas informācijas interpretēšanu sev labvēlīgā gaismā? Dažkārt jau mēdz arī teikt, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Šie procesi cilvēka prātā un uzvedībā ir ļoti sarežģīti.

Vai tas jau šūpulī ielikts?

Pētnieki no Kolumbijas un Virdžīnijas universitātēm 2003. gadā prezentēja plaša pētījumu virziena “Cues to Deception” (“Norādes uz maldināšanu”) secinājumus. 

Viņi analizēja, cik bieži cilvēki melo un kāda ir melošanas motivācija. Lai salīdzinātu uzvedības modeļus dažādās respondentu grupās, izpētē tika iesaistīti gan studenti, gan citi sabiedrības pārstāvji. Dalībnieki septiņas dienas pierakstīja gadījumus, kad teikuši nepatiesību. Secinājumi ir diezgan šokējoši – izrādās, melošana ikdienā ir bieži sastopama parādība. Studenti dienā meloja aptuveni divas reizes, citi sabiedrības pārstāvji – aptuveni vienu reizi.

Tātad cilvēki melo regulāri, un faktiski neviens no mums, mūsu tuviniekiem vai draugiem nav nekāds izņēmums. Tiesa, diezgan bieži tas nav apzināti, bet kā reakcija uz dzīves situācijām. Melu iemesli ikdienā var būt visdažādākie. Tas var būt arī, piemēram, kompliments, kas nav teikts no sirds, bet pateikts tādēļ, lai uzturētu pozitīvas attiecības.

Gan aizsardzība, gan egoisms

Diezgan bieži melošanas iemesli saistīti ar sevis pasniegšanu sabiedrībā, sava ego aizsardzību vai vēlmi izvairīties no blamāžas un sociāla nosodījuma par kādu darbību. Retāk melošana notiek citu labā, piemēram, lai pasargātu kādu no emocionāla diskomforta vai saglabātu harmoniju attiecībās. Tāpat pētījumi rāda, ka cilvēki biežāk melo par savām jūtām, viedokļiem un attieksmi, bet retāk – par konkrētām darbībām, plāniem vai sasniegumiem.

No sociālpsiholoģijas viedokļa melošana bieži ir kā kompromiss starp iekšējiem morāles principiem un vajadzību pielāgoties sociālajām prasībām vai sabiedrības gaidām. Dažreiz meli pilda arī aizsargfunkciju – pasargā no sāpēm, konfliktiem, sociālās atstumtības. Bieži vien tā dēvētie baltie meli kalpo, lai aizsargātu attiecības vai pasaudzētu citu cilvēku emocijas, lai izvairītos no konfliktiem, saglabātu harmoniju vai uzlabotu savu tēlu sabiedrībā. Baltajiem meliem vairumā gadījumu nav ļauna vai savtīga nolūka, taču daudzos citos gadījumos motivācija mēdz būt egoistiska – tā ir meļa vēlme iegūt vai pierādīt augstāku statusu, tikt pie kāda labuma, izvairīties no kādas rīcības sekām, par ko nāktos atbildēt tuvinieku, sabiedrības vai pat likuma priekšā. (Cita starpā – atbildība par nepatiesas informācijas sniegšanu dažādos gadījumos paredzēta arī Krimināllikumā.) Tātad ir situācijas, kad meli kļūst par manipulatīvu rīku ar potenciāli negatīvu iznākumu, un tas atstās iespaidu ne tikai uz attiecībām, bet arī uz paša personību.

Cilvēks var zaudēt pašcieņu

Pat nelieli meli var radīt psiholoģiskas un sociālas sekas, piemēram, pazemināt attiecību kvalitāti un uzticības līmeni. Tāpat ilgstoša vai regulāra melošana var mainīt cilvēka paša uztveri par sevi un citiem, kā arī veicināt atsvešināšanos no tuviem cilvēkiem. Tātad melošana nav vienkārši nepatiesa izteikšanās, bet komplekss sociāli psiholoģisks fenomens, kas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā.

Britu sociālās psiholoģijas publiskajā vietnē minēts pētījums, kura rezultāti atklājuši, ka melošana neatkarīgi no melu veida pazemina cilvēku pašcieņu un palielina negatīvās emocijas. Turklāt vairākkārtēja melošana konkrētajā dienā pazemināja cilvēku pašcieņu, salīdzinot ar viņu pašcieņu iepriekšējā dienā un ar viņu vidējo pašcieņas līmeni piecu dienu laikā, kad nepatiesība tika teikta maz un neapzināti.

“Mīļā, telefonam nebija zonas...”

Melu fenomens pētīts daudz, un ir arī secinājumi, ka melu izplatība un raksturs ir saistīts ar vecumu un dzimumu. Jaunāki cilvēki melo biežāk nekā vecāki, vīrieši nedaudz biežāk nekā sievietes.

Sānsoļu klasikas meli ir atruna, ka dzīvesbiedre nav varējusi sazvanīt, jo it kā komandējumā tālrunim nav bijusi zona vai arī cilvēks it kā nav dzirdējis zvanu vai īsziņas signālu. Vai arī vakarā, atskanot tālruņa zvanam, ir jāiet parunāt gaitenī vai tualetē, jo – zvana priekšnieks par svarīgu un konfidenciālu biznesa jautājumu. Banāli, bet tā tas notiek.

Psihologi novērojuši, ka vīrieši mēdz sev “pielikt kaut ko klāt”, piemēram, nosaukt lielāku algas ciparu, pieplusot dažus centimetrus auguma vai kādam citam garumam. Savukārt sievietēm labāk patīk atņemt – viņas izliekas jaunākas vai nosauc zemāku svaru, nekā tas ir patiesībā, atsaucoties uz vietni “Psychology Today”, vēsta portāls Jauns.lv. Līdzīgs princips darbojas attiecībā uz seksa partneru skaitu, jo daudzi vīrieši nosauks lielāku, nekā tas ir patiesībā, bet sievietes noklusēs par dažiem bijušajiem mīļākajiem. Tomēr pētnieki uzsver, ka starp indivīdiem ir milzīgas variācijas, proti, ne vienmēr profesija, sociālais statuss vai izglītība garantē mazāku noslieci uz melošanu.

Taču daudzi ir vienisprātis – pat tad, ja meli netiek atklāti, melošana var graut spēju veidot patiesas, dziļas savstarpējās saiknes. Cilvēki, kuri mēdz melot, biežāk pieņem, ka melos arī citi. Šī pārliecība un gaidas samazina uzticēšanos un veicina sociālo distanci.

Militārie meli – seni kā pasaule

Saistībā ar melu fenomenu jāpiemin politiskie un militārie meli, ko mēdz dēvēt arī par dezinformāciju, manipulāciju ar masām un tamlīdzīgi.

Šādas izpausmes, domājams, zināmas jau no antīkās pasaules – vai gan kā citādi Homērs būtu izstāstījis sižetu par Trojas zirgu. Ahaju karavīrs Sinons izlikās par bēgli, ar meliem, viltu un psiholoģiskām manipulācijām ieguva uzticību un panāca, ka ahaju izgatavotā lielā zirga figūra ar kareivjiem tiek ievilkta Trojā, un vēlāk tā līdz pamatiem nopostīta. Interesanti, ka līdzīgs stāsts rodams arī salīdzinoši nesenā vēsturē. Otrā pasaules kara laikā tā dēvēto Trojas zirga metodi izmantoja vāciešu specvienība “Brandenburg”. Tās dalībnieki bija īpaši apmācīti – prata vairākas svešvalodas, tērpās pretinieku formās, ar viltu iekļuva pilsētās, fortos, militāros objektos, atņēma apsargiem ieročus, atvēra ceļus vācu vienībām no iekšpuses. Šo taktiku “brandenburgieši” izmantoja arī, lai ieņemtu Daugavpili. Viņi bija pārģērbušies sarkanarmiešu formās un ieņēma tiltus pār Daugavu, tādējādi nodrošinot, ka vācu karaspēks varēja sagrābt pilsētu. (Taisnības labad gan jāpiebilst, ka vēsturiskie dati par Daugavpils ieņemšanu 1941. gada jūnijā ir pretrunīgi.)

Gebelsa demagoģija

Politisko melu tēmas kontekstā – kā gan bez Trešā reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa pieminēšanas. Viņš saprata, ka sabiedrību var vadīt, manipulējot ar emocijām, bailēm un ilūzijām, un tieši to arī darīja. Gebelss nacistu propagandu būvēja uz vienkāršiem, bet spēcīgiem principiem: atkārto melus tik ilgi, līdz tie sāk izklausīties pēc patiesības; padari ienaidnieku par karikatūru; piesātini telpu ar skaļiem, emocionāliem vēstījumiem, lai kritiskā domāšana izzūd. Viņš centās iznīcināt individuālo domāšanu, radot nācijai vienu pareizu patiesību, kuru nedrīkstēja apstrīdēt.

Gebelsam bija demagoga talants – spēja izmantot sabiedrības šaubas un neziņu, lai tās pārvērstu par agresiju pret ienaidniekiem. Viņš izmantoja masu medijus, radio, kino, presi, lai izplatītu dehumanizējošus mītus un radītu sabiedrībā uzskatu, ka nacisma politika ir vienīgais ceļš uz kārtību un labklājību. Tie nebija tikai meli – tā bija sistēmiska domāšanas deformācija, kur propaganda kļuva par realitātes aizvietotāju.

Vairāk nekā 500 melīgu tīmekļa vietņu

Līdzīgu politiku īsteno arī Krievija, īpaši pēc iebrukuma Ukrainā. Kremļa lakstīgalas Solovjovs, Simonjana, Skabajeva TV kanālos stāsta zilizaļus brīnumus par Rietumiem, NATO vēlmi sagrābt viņu teritorijas un tamlīdzīgus naratīvus. Raidījumos tiek aicināti piedalīties arī pārbēdzēji no Latvijas.

Faktiski melošana notiek visdažādākajos līmeņos, tiek demonstrēti pozitīvi sižeti no okupētās Mariupoles – kā priecīgi cilvēki atgriežas atjaunotos mājokļos. Bet tajā pašā laikā dažādās Telegram grupās parādās informācija par to, ka šajos mājokļos apmetas iebraucēji no Krievijas un lielīšanās ar atjaunošanu ir tikai parādes puse. Daudz melīgas informācijas parādās arī par Krievijas panākumiem Ukrainas frontē.

Kopš kara sākuma 2022. gada 24. februārī platforma “NewsGuard”, kas vērtē ziņu avotu uzticamību un apkopo datus par dezinformāciju, ir atmaskojusi simtiem melīgu apgalvojumu un stāstu par karu Ukrainā, no kuriem gandrīz visi radušies no Krievijas propagandas. Šie apgalvojumi izplatīti caur 551 tīmekļa vietni. Tāpat pētnieki secinājuši, ka ir mainījušies gan meli, gan viltus naratīvi, pielāgojies arī to izplatīšanas taktikas propagandas aparāts, un melu izplatīšana kļuvusi rafinētāka. Vairāk tiek izmantots mākslīgais intelekts, lai ražotu un izplatītu propagandas materiālus. Tas padarījis dezinformāciju apjomīgāku, ātrāku un līdz ar to vēl maldinošāku.

Kas notiek Latvijā?

Latvijas politikā arī ir bijuši mēģinājumi kādus faktus atspoguļot sev labvēlīgā gaismā. Viena no visvairāk apspriestajām epizodēm bija kādreizējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces autostāvvietas caurlaides lieta. 2020. gada rudenī atklājās, ka ministrs izmantojis Rīgas domes deputātiem paredzēto caurlaidi, turklāt sākotnēji viņš šādu rīcību noliedza. Situācija saasinājās pēc tam, kad bijušais partijas biedrs Māris Mičerevskis publiskoja viņu “WhatsApp” saraksti, kurā Pūce lūdz sagādāt stāvvietas caurlaidi. Sākotnējie skaidrojumi par joku sabruka, un Pūce atzina, ka ir pieļāvis kļūdu un rīkojies nepareizi. Viņš nožēloja notikušo, atkāpās no ministra amata, kā arī no partijas “Latvijas attīstībai” valdes priekšsēdētāja un apvienības “Attīstībai/Par!” līdzpriekšsēdētāja amata.

Publiskā ticamība un patiesības pārbaude kļuva aktuāla arī citā skaļā lietā – bijušās deputātes Glorijas Grevcovas kriminālprocesā par nepatiesu ziņu sniegšanu Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK). Lietas pamatā bija apsūdzība, ka 2022. gada Saeimas vēlēšanām iesniegtajā kandidātu anketā Grevcova norādījusi nepatiesu informāciju gan par savu izglītību, gan darba pieredzi. Dokumenti tika iesniegti CVK un apstiprināti ar pašas parakstu, kas juridiski nozīmē kandidātes atbildību par tajos norādīto.

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka norādītā darbavieta neatbilda faktiski konstatētajai profesionālajai darbībai, tāpat arī ziņas par izglītības iegūšanu neesot bijušas patiesas. Kad 2023. gada sākumā lieta nonāca tiesā, Grevcova savu vainu neatzina. Nepatiesās ziņas varējušas rasties tehnisku iemeslu dēļ. Aizstāvība arī pieļāva iespēju, ka dati varējuši tikt izmainīti pēc iesnieguma nosūtīšanas. Taču prokuratūra un vēlāk arī tiesa norādīja, ka nav atrasti nekādi pierādījumi, kas apstiprinātu šādu versiju, turklāt paraksts uz dokumentiem apliecinot, ka kandidāte ir pārbaudījusi un apstiprinājusi to saturu.

Pirmās instances tiesa Grevcovu 2023. gadā atzina par vainīgu nepatiesas informācijas sniegšanā un piemēroja 160 stundu sabiedrisko darbu. Rīgas apgabaltiesa spriedumu apelācijas kārtībā atstāja negrozītu, uzsverot, ka tehniskas kļūdas versija nav pierādīta un nav pamata uzskatīt, ka CVK dati būtu izmainīti pēc anketas iesniegšanas. 2024. gada februārī Augstākā tiesa atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, padarot spriedumu galīgu. Grevcova Saeimas mandātu zaudēja.

Senāks stāsts ir kādreizējā veselības ministra Gunta Belēviča “medicīnas lieta” 2016. gada vasarā. Viņš tika vainots, ka izmantojis medicīnas pakalpojumu bez gaidīšanas rindā. Kad tas nāca gaismā, Belēvičs iesniedza demisijas rakstu. Kā raksta aģentūra LETA, toreizējais premjers Māris Kučinskis pavēstīja, ka Belēvičs nav teicis patiesību saistībā ar “rindu lietu”. Kučinskis pauda nosodījumu un piebilda – demisionējušais ministrs viņam skaidrojis, ka “kaut kur ticis ierauts”. Toreizējais premjers sacīja, ka šajā gadījumā bija jāizrāda vīrišķība un jāatzīst izdarītais. Zaļo un zemnieku savienības mājaslapā par demisiju ierakstīts Kučinska viedoklis: “Pamatojums no manas puses ir tāds, ka viņš meloja, ko vakar vakarā man arī atzina. Es domāju, ka ļoti labs risinājums bija mana vēršanās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, jo šodien jebkurā gadījumā, ja nebūtu (Belēvičs) pats šo soli spēris, šie fakti acīmredzot būtu uzzināti.”

Patlaban interesanta un neskaidra ir arī bijušā premjera Krišjāņa Kariņa lidojumu lieta. Viņš publiski paudis, ka neko nav zinājis par izmaksām. “Tajā laikā es nezināju par izmaksām, man nestāstīja, nerādīja, nepiedāvāja. (..) Tagad uzzinot, cik tas maksāja, paceļas uzacis,” intervijā Latvijas Radio raidījumam “Krustpunktā” sacīja Kariņš un uzsvēra, ka viņam par biļešu cenām neviens neko nav teicis. Savukārt bijušais premjers Māris Kučinskis publiski paudis, ka var apliecināt – gandrīz trīs gadus esot premjerministra amatā, neviens no neskaitāmajiem lidojumiem, neviens maršruts nenotika tā, ka Valsts kanceleja viena izlēma, nesaskaņojot to ar premjera biroju, un birojs savukārt vaicāja premjeram.

Patlaban šajā lietā notiek tiesvedība. Valsts kancelejas (VK) bijušais direktors Jānis Citskovskis apsūdzēts ar to, ka viņš kā toreizējais VK vadītājs neesot izpildījis savus amata pienākumus. Viņš varētu nebūt nodrošinājis pietiekamu kontroli pār valsts budžeta līdzekļu izlietošanu attiecībā uz speciālajiem jeb čartera lidojumiem. Citskovskis savu vainu noliedz. “Tā situācija ir absurda pēc būtības. Ja Kariņa kungs pieņēma lēmumu lidot ar parasto vai speciālo reisu, tad viņš pats par to arī atbild. Ja šī persona netiek saukta pie atbildības, tad prokuratūra uzskata, ka lēmums ir bijis likumīgs. Tad nav loģiski saprotams, kas ir tas pamats saukt mani pie atbildības,” TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” teica bijušais Valsts kancelejas direktors.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Kāpēc cilvēki melo? Baltie meli, melnie meli, puspatiesības un manipulācijas" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.