Tiesa: automātisks adopcijas aizliegums sodītām personām ir neatbilstošs Satversmei
Satversmes tiesa (ST) par Satversmei neatbilstošu atzinusi normu, kas bez individuāla izvērtējuma liedz laulātajiem, no kuriem viens ir par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodīta persona, adoptēt bērnu, kas dzīvo viņu ģimenē ārpusģimenes aprūpē, informēja tiesā.
ST apstrīdēto normu jau ir vērtējusi līdzīgā lietā un atzinusi, ka aizliegums kļūt par adoptētāju bez individuāla izvērtējuma neatbilst samērīguma principam.
Izskatāmajā lietā tiesa norādīja, ka tas, vai konkrētā adopcijas procesā personas sodāmība ir apstāklis, kas apdraud bērna tiesības, var tikt noskaidrots, katrā gadījumā individuāli izvērtējot iespējamos riskus.
Likumdevējs, vērtējot iespējas pasargāt bērnus no vardarbības, nav apsvēris, vai arī tādos gadījumos, kad personai sodāmība ir dzēsta, šī persona ir veiksmīgi resocializējusies un spēj radīt bērnam drošu un labvēlīgu ģimenisku vidi, apstrīdētā norma nodrošina bērna intereses iespējami labākajā veidā.
Lieta tika ierosināta pēc Rīgas apgabaltiesas pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā ir civillieta, kas ierosināta pēc laulāto kopīga pieteikuma par viņu ģimenē jau ilgstoši dzīvojoša bērna adopcijas apstiprināšanu.
Viens no pieteicējiem ir bijis sodīts par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību, tāpēc neatbilst adoptētājam izvirzītajiem kritērijiem. Pieteikuma iesniedzējas ieskatā, liedzot abiem laulātajiem apstiprināt adopciju, ir ierobežotas ne tikai pieteicēju, bet arī adoptējamā bērna tiesības uz ģimenes aizsardzību. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais aizliegums par adoptētāju būt personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību, ir nesamērīgs un neatbilst Satversmei.
ST izskatāmajā lietā vērtēja apstrīdēto normu attiecībā uz laulātajiem, kuri kopīgi iesniedz pieteikumu par tāda bērna adopciju, kurš, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē un ar kuru tiem abiem ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības.
Tiesa atzina, ka valstij ir jānodrošina gan bērna tiesības tikt pasargātam no vardarbības, gan bez vecāku gādības palikuša bērna tiesības uz īpašu valsts aizsardzību, pēc iespējas nodrošinot tā aprūpi ģimeniskā vidē.
ST atzīst, ka par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas iespēja adoptēt bērnu ir saistīta ar potenciālu bērna drošības apdraudējumu. Tas ir viens no apstākļiem, kas var negatīvi ietekmēt bērna tiesības uzaugt no vardarbības brīvā vidē.
Tomēr mērķi aizsargāt bērnu no vardarbības iespējams tādā pašā kvalitātē sasniegt arī ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, secina ST.
Piemēram, apstrīdētajā normā paredzot izņēmumus vai personas individuālu izvērtējumu, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus, un nodrošināt samērīgu līdzsvaru starp bērna tiesībām tikt pasargātam no vardarbības un tiesībām augt ģimenē. Piemērotākais līdzeklis, kas ļautu sasniegt mērķi bez nesamērīgas personu tiesību ierobežošanas, ir jāizvēlas likumdevējam, norāda ST.
Līdz ar to ST atzina, ka Civillikuma norma neatbilst samērīguma principam. Tādējādi apstrīdētā norma attiecībā uz laulātajiem, kuri kopīgi iesniedz pieteikumu par tāda bērna adopciju, kurš, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē un ar kuru tiem abiem ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, neatbilst Satversmei.
Attiecībā uz pieteicējiem Rīgas apgabaltiesas izskatīšanā esošajā lietā apstrīdētā norma zaudē spēku no 2024. gada 12. jūlija, bet, nolūkā aizsargāt visu to personu pamattiesības, kuras varētu būt sākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, par spēkā neesošu no tās piemērošanas brīža.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
