Sabiedrība gaida risinājumu! Satversmes tiesas priekšsēdētāja Kucina mudina Saeimu beidzot atrisināt tā sauktās zemes “piespiedu nomas” jautājumu
“Astoto reizi esam izskatījuši lietu, kas skar tā sauktās “piespiedu nomas” jautājumus. Pašlaik to dēvējam par zemes likumisko lietošanu, savukārt konkrētā lieta bija par zemes likumiskās lietošanas maksu un likumiskajā lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtēšanas kārtību,” paziņojumā medijiem pauž Irēna Kucina. Pārpublicējam viņas teikto pilnā apjomā.
Satversmes tiesā vērsās divdesmit viens zemes īpašnieks. Tiesa secināja, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā zemes likumiskās lietošanas maksa joprojām ne visos gadījumos pilda atlīdzības funkciju. Tāpēc Saeima jau kuru reizi ne visos gadījumos ir samērojusi dzīvojamo ēku īpašnieku un zemes īpašnieku tiesības.
Tiesa secināja, ka, ja zemes īpašnieks par savas zemes likumisko lietošanu saņem maksu, tā nedrīkst būt simboliska vai pat nulles līmenī. Tāpat zemes likumiskās lietošanas maksa nedrīkst būt arī tik zema, ka īpašnieks ar to pat nespēj segt nekustamā īpašuma nodokli par šo pašu zemi un paliek mīnusos. Tas notiek atsevišķos gadījumos, kad universālā kadastrālā vērtība ir būtiski mazāka par fiskālo kadastrālo vērtību. Šāda situācija klaji neatbilst taisnīguma principam. Tas kļūst gandrīz līdzvērtīgi piespiedu bezatlīdzības lietojumam: īpašums tiek izmantots, bet īpašnieks par to neko reāli nesaņem.
Un konkrētajā gadījumā tiesības kā taisnīguma garants ne tikai nepilda savu funkciju, tās mērķēti rada netaisnību!
Tāpēc ir svarīgi saprast: zemes likumiskās lietošanas maksai ir jāatspoguļo patiesa, taisnīga atlīdzība. Tikai tad mēs varam teikt, ka tiesības tiešām strādā cilvēku labā un aizsargā īpašumu tā, kā tas paredzēts Satversmē.
Tādēļ tiesa nolēma, ka:
1) apstrīdētās normas attiecībā uz zemes likumiskās lietošanas tiesībām atzīstamas par spēkā neesošām no 2027. gada 1. janvāra.
2) Saeimai ne vēlāk kā līdz 2026. gada 1. jūnijam jāpieņem regulējums [gadījumam, kad zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi, ir vienāda ar to vai kad pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza], lai nodrošinātu zemes īpašniekiem tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Atbilstīgs atlīdzinājums zemes īpašniekiem pienākas par viņu pamattiesību nepamatotu aizskārumu no 2025. gada 1. janvāra un līdz dienai, kad stājas spēkā jauns zemes likumiskās lietošanas maksas tiesiskais regulējums. Pretējā gadījumā šie zemes īpašnieki būs tiesīgi prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu no valsts prasības tiesvedības kārtībā.
Attiecībā uz šo publiskajā procesā izskatīto lietu katrs var pats izdarīt secinājumus, ko nozīmē tas, ka vienā un tajā pašā jautājumā kārtējo reizi balansu atbildīgās institūcijas nav atradušas.
Protams, ka uzdevums ir maksimāli sarežģīts, jo padomju okupācijas atstātais mantojums – izņēmumi no vispārēja ēku un zemes nedalāmības principa – ir juridisks absurds, kas veidojies tāpēc, ka padomju laikā ēkas ir uzceltas uz citām personām atņemtās zemes, kuru tās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir atguvušas.
Tomēr risinājumu meklēšana daudzu gadu garumā būtībā ir tāda kā nebeidzama mēģinājumu un kļūdu pieeja.
Sabiedrība sagaida, ka atbildīgo institūciju darbs problēmas atrisina ar galīgā noregulējuma raksturu. Jo Satversmes tiesas kompetencē nav Saeimas vietā izdomāt, kā risināt problēmu. Un tie nav tikai vārdi – Satversmes tiesa spriež tiesu, nevis nodarbojas ar likumdošanu vai tiesībpolitikas plānošanu.
Es domāju, ka šis ir pēdējais brīdis, kad visām iesaistītajām institūcijām būtu jāapsēžas pie viena galda. Ir nepieciešams nopietns restarts – gan zemes lietošanas tiesiskā regulējuma jautājumā, gan Satversmes tiesa nolēmumu izpildes uzraudzībā, gan attiecībā uz jēgpilnu dialogu starp dažādām institūcijām. Sabiedrība un tiesa sagaida, ka risinājums šai ieilgušajai sāgai tomēr tiks atrasts.
