FOTO: mūžībā pavada izcilo mākslinieci Aiju Zariņu

1954. gadā dzimusī māksliniece bija viena no ievērojamākajām Latvijas gleznotājām, kura veica paradigmas maiņu un ieviesa jau iepriekšējo paaudžu modernisma mākslinieku iezīmēto stilistiku, norāda Latvijas Mākslinieku savienība (LMS). Zariņa no 1982. līdz 2018.gadam bija LMS biedre, bet no 2006. līdz 2012.gadam vadīja LMS galeriju. Viņa darbojās arī kā scenogrāfe trīs režisores Māras Ķimeles izrādēs Jaunajā Rīgas teātrī. Gleznotājas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, kā arī privātās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs.

Aija Zariņa (12.01.1954. - 20.07.2025)

Aijai Zariņai, vienai no ievērojamākajām Latvijas gleznotājām, kura ne tikai gleznojusi, bet arī veidojusi objektus un telpiskas instalācijas, piemitusi prasme domāt, just un spējas uzbūvēt stabilu daiļrades sistēmu. Māksliniece veica paradigmas maiņu mākslā un turpināja jau iepriekšējo paaudžu modernisma mākslinieku iezīmēto stilistiku.

Aija Zariņa (Žukovska) no 1961. gada mācījās un 1972. gadā beidza Kokneses vidusskolu (tag. Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskola). 1972. gadā apmeklēja Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Sagatavošanas kursus. No 1976.-1982. gadam Aija Zariņa studēja LPSR T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (LMA, tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare). Aija Zariņa 1982. gadā absolvēja profesora Edgara Iltnera (1925-1983) LMA Glezniecības nodaļas Stājglezniecības meistardarbnīcu.

20. gs. 80. gadi bija PSRS valstiskuma ideoloģiskā norieta laiks un progresīvāk noskaņotas personālijas PSKP, LĻKJS komitejās atbalstīja noteiktas radošu jauniešu neformālās domas un viedokļus, kā arī kultūras un mākslas izpausmes un to izaugsmi. Iedvesmojoties no mākslas aktivitātēm un prakses citviet pasaulē, palielinājās izstāžu aktivitāte, pieauga nepieciešamība pēc darbu lieliem formātiem un spilgtiem dekoratīviem krāsu laukumiem. Šīs tendences aktualizējas LPSR, un sadarbības sinerģijā iesaistījās Latvijas jaunie mākslinieki, kas tika aicināti arī uz izstādēm ārpus PSRS. Mākslas praksē bija nobriedušas pārmaiņas, jo jau ilgstoši bija strādāts tikai cildenās, cēlās un skaistās estētiskās kategorijās. Neglītā un pretīgā estētiskie jēdzieni izstāžu praksē nebija pielietoti, līdzīgi kā dekonstruktīvā, neoekspresionisma u.c. stilistika, pretēji Rietumeiropas apritei. Neizbēgami, šāda veida stilistikas ieviešana saistījās ar zināmu mākslinieku aktīvismu, akcijām un nepietiekami stabilu profesionālismu gan no mākslinieku, gan galeristu, gan skatītāju puses. Tomēr radošuma kritiskā masa viesa izmaiņas un bija kā progresa zīme. Aija Zariņa būdama emocionāli atvērta pārmaiņām, uzreiz iesaistījās jaunajās radošajās aktivitātēs, sākotnēji bagātinot darbus ar tīro krāsu pamattoņu laukumu kompozīciju risinājumiem un mainot gleznu formātus.

Glezniecībā Aija Zariņa pēc lielu ideoloģisko, publiski finansēto un nodrošināto projektu apturēšanas pievērsās personālizstāžu praksei un privātiem projektiem galerijās. Stilistiski māksliniece turpināja iesākto metodi - gleznās projektēt un būvēt tēlus kā bezgalīgas struktūras. Pamatelementi bija trīsstūris, līnija, pusapļa vai apļa formas. Darbu uzbūvē to izteiksmībai autore atsacījās no krāsu un lineārās perspektīvas, anatomiskās uzbūves attēlošanas. Attēlojuma vēstījums bija patapināts antīkās mitoloģijas, reliģisko sižetu pārfrazēts 20.gs. 80.g. traktējums, kas attēlo mūsdienu sadzīvi un personāžus. Aija Zariņa veica laikabiedru netiešu portretējumu - labsirdīgas, uz izdzīvošanu vērstas būtnes eksistenciāli centieni integrēties un izdzīvot. Mākslinieces iecienītie cikli – “Zuzanna”, “Eiropas nolaupīšana”, “Galva” un citi.

Aija Zariņa izstādēs sāka piedalīties, studējot LMA, no 1981. gada, pirmā izstāde – Republikāniskā portretu izstāde (1981, bij. LPSR Valsts Mākslas muzejs, tag. LNMM). Mākslinieces darbi bijuši eksponēti izstādēs: “Baltijas glezniecības triennāle” (1982, Viļņa, Lietuva), “Daba. Vide. Cilvēks” (1984, Rīgas Sv.Pētera baznīca, izstādes ideja - Ojārs Ābols (1922-1983)), Baltijas Republiku jauno mākslinieku konkursa izstāde (1988, Viļņa, Lietuva, Galvenā balva), “Rīga-Latviešu avangards” (1988, 1989, Rietumberlīne, Ķīle, Brēmene, VFR, kuratores Barbara Štraka, Helēna Demakova), “Maigās svārstības” (1990, bij. izstāžu zāle “Latvija”, tag. LNMM), “Latvija – XX gs. kūlenis. 1940-1990” (1990, LNMM, bij. izstāžu zāle “Latvija”, ideja Pēteris Bankovskis, kuratore Helēna Demakova, iekārtojums Kristaps Ģelzis), “Firkpedvāles sarunas” (1994, Pedvāles mākslas parks, kuratori Ivars Runkovskis, Ojārs Feldbergs,), “Valsts” - 2. Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga izstāde (1994, ideja, tolaik dzīvesbiedrs Ivars Runkovskis, kuratore Helēna Demakova), “Piemineklis” - 3. Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga izstāde Rīgas pilsētvidē (1995, kuratore Helēna Demakova), “Geo-Geo” - 4. Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga izstāde (1996, kuratori Jānis Borgs, Irēna Bužinska, Pedvāles mākslas parks), “Māksla pēc gadsimta” (1996, galerija “Rīgas Galerija”, kuratore Inese Riņķe), “Opera” - 5. Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga izstāde (1997, Dailes teātris, kuratore Solvita Krese), “Klusā daba Nr.3” (1999, LMS galerija, kuratore Inese Baranovska), “Laikmeta liecinieki” (2002, LNMM, kuratore Inese Baranovska), “Maigās svārstības” (2004, LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”, kuratore Inga Šteimane), “Muzeja laiks” (2005, LNMM, kuratore Elita Ansone),  “Dialogs” (2007, Viļņas glezniecības triennāle, Viļņa, Lietuva), “Gender Check” (2009, MUMOK muzejs, Vīne, Austrija, 2010, Varšavas Nacionālā mākslas galerija “Zacheta”, Polija), “Varavīksne” (2010, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija), “Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?” (2011, “Rīgas mākslas telpa”, kuratore Inga Šteimane), “CDH–2011. Mākslinieks. Pilsēta” (2011, kuratori Margarita Karlova (Krievija), Aija Zariņa, Diāna Laguna, Centrālais Mākslinieku nams, Maskava, Krievija), “Rudens” (2012, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija), “Lai gadījums kļūtu par notikumu” (2013, Rīgas pilsētas izstāžu zāle ”Rīgas Mākslas telpa”, kuratore Inga Šteimane), “Spēle” (2014, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija), “Putnu dienas Alksnāja ielā” (2016, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija),  “No laika gala” (2017, Rīgas pilsētas izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa”) un citās.

Aija Zariņa rīkojusi personālizstādes: “Gleznas” (1986, “Mākslinieku nams”), divas personālizstādes 1989. gadā - tag. LNMM, izstāžu zālē “Arsenāls” un Eduarda Nahamkina galerijā (Ņujorka, ASV), personālizstādi “Princeses Gundegas melnajā istabā” (1991, bij. LMS Jauno Mākslinieku apvienības izstāžu zāle “Jāņa sēta”), “Kentaurs, putns un zilonis” (1992, bij. izstāžu zāle “Latvija”, LNMM), “Kentaurs, putns un zilonis II”  (1993, galerija “G&G”, kuratore Gunta Boluža), “Kentaurs, putns un zilonis III” (1995, kafe - galerija “Andalūzijas suns”), “Dievmātes galva” (1996, galerija “Rīgas Galerija”, kuratore Inese Riņķe), “Aija zīmē. Aija zīmē” (1998, LNMM, kuratore Elita Ansone), “Zuzanna un kaķis” (1999, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija), “Sarunas par mākslu” (2004, galerija “Rīgas Galerija”), “Princese uz zirņa” (2007, izstāžu zāle “Arsenāls”, LNMM), “Daugaviņa” (2008, galerija “Daugava”), “Varavīksne” (2010, galerija “Daugava”), “Nākotnes pilsēta” (2011, Starptautiskā Mākslinieku savienību konfederācijas izstāde, CDH, kuratores Margarita Karlova (Krievija), Aija Zariņa, Diāna Laguna, Maskava, Krievija), “Tavs bērns”  (2011, galerija “Daugava”), “Tēvs” (2012, LNMM, izstāžu zāle “Arsenāls”), “Laimīgā zeme” (2013, galerija “Daugava”), “RA i nis”  (2015, galerija “Alma”, kuratore Astrīda Riņķe), “Tavs bērns-II” (2017, galerija “Daugava”), “Mosties, mosties reiz, svabadais gars ” (2020, LNMM, kuratore Elita Ansone) un citas. Māksliniece veidojusi lendārta objektus: “Lielā galva, kas gulēja jūras malā” (1990, Malme, Zviedrija), “Piemineklis Rainim” (1995, SMMC-R izstāde “Piemineklis”, Zaķusala, Rīga), “Dievmātes galva” (1996, Pedvāles mākslas parks). Aija Zariņa radījusi scenogrāfiju teātra izrādēm: “Pārventas hetēra” (1993, Paula Putniņa luga, režisore Māra Ķimele, Jaunais Rīgas teātris), “Rutes grāmata” (1994, režisore Māra Ķimele, Jaunais Rīgas teātris), “Viljama Šekspīra sonēti” (1996, režisore Māra Ķimele, Jaunais Rīgas teātris).

Aija Zariņa tika uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā 1982. gadā ar gleznotāju Induļa Zariņa, Borisa Bērziņa Jāzepa Pīgožņa (1934-2014) rekomendācijām, LMS Gleznotāju sekcijas priekšsēdētāja p.i., gleznotāja Jāzepa Pīgožņa izsniegtu ieteikumu un LMS valdes pirmā sekretāra, grafiķa Gunāra Kroļļa parakstītu lēmumu. Līdz 2012. gadam Aija Zariņa bija Latvijas Mākslinieku savienības galerijas vadītāja. Piedalījusies LMS rīkotajās izstādēs “Mākslas dienas” un “Rudens” (no 1981. gada).

Aijas Zariņas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Kuldīgas muzejā, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā, Tukuma muzejā, Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija), PNM Galerijā “Zacheta” (Varšava, Polija), Zimmerli mākslas muzejā (Ņūbransvika, Ņūdžersija, ASV), M.Barišņikova mākslas centrā (Ņujorka, ASV) un citviet.