Latvijas mežos lāču kļūst arvien vairāk. Rumānijā ķepaiņi radīja milzu problēmas
Saskaņā ar dabas pētnieku savākto informāciju, patlaban Latvijā ir apmēram 150 brūno lāču un to skaitam ir tendence pieaugt. Pagaidām šie dzīvnieki novēroti Vidzemē un daļā Latgales, taču, lāču populācijai pieaugot, tie droši vien izplatības areālu paplašinās. Tādēļ jau pavisam drīz var nākties domāt par pasākumiem lāču skaita ierobežošanai.
Bildēs lācis parasti izskatās lempīgs un lādzīgs, tā neviļus liekot piemirst, ka patiesībā tas ir lielākais Latvijā sastopamais plēsējs. Pagaidām Latvijā lāču un cilvēku attiecības ir nosacīti neitrālas: laiku pa laikam sociālajos tīklos parādās aculiecinieku uzņemtas lāču fotogrāfijas, kas vairumam izraisa smaidu un pozitīvas emocijas, izņemot varbūt lauksaimniekus un biškopjus, kuru lopiem un dravām ķepaiņi dara pāri.
Kad lācis kļūst dusmīgs
Iespēja sēņojot vai ogojot mežā sastapt lāci nav pārāk liela. Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš ar lāču pētniecību nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadus, un viņam pašam vēl ne reizi nav gadījies mežā sastapt lāci: “Ja cilvēks visu laiku uzmanīgi neskatās apkārt, tad, visticamāk, viņš to lāci nemaz nepamanīs, jo lācis cilvēku būs ieraudzījis pirmais un aizies projām. Īpaši jau, ja cilvēks mežā uzvedīsies skaļi, tā laikus dodot dzīvniekiem par savu klātbūtni zināt.”
Normālos apstākļos lācis cilvēkam diez vai uzbruks, taču ir vairākas situācijas, kad zvērs var kļūt agresīvs. Pirmā: ja cilvēks nejauši vai apzināti pamodinājis lāci no ziemas miega. Otrā: sastopot lāču māti ar mazuļiem, jo šādā gadījumā lācene centīsies savus bērnus aizsargāt. Trešā situācija: ja lācis ir cietis, piemēram, satiksmes negadījumā, bet cilvēks tam iet klāt, lai paskatītos, kādā stāvoklī ir dzīvnieks – tad lācis nospriedīs, ka nācējs taisās viņam uzbrukt, un attiecīgi rīkosies.
Par to, ka lāči pamazām kļūst par riska faktoru, dzīvē jau ir nācies pārliecināties “Latvijas valsts mežu” (LVM) darbiniekiem, kuriem laiku pa laikam gadās mežā kādu sastapt. Jau piedzīvots arī viens lāča uzbrukums.
“Mūsu cilvēks gāja pārbaudīt jaunaudzes kopšanas darbus un laikam piegāja pārāk tuvu lācenei ar lācēniem. Lācene metās aizstāvēt lācēnus un saplēsa kāju. Labi, ka kājās bija biezi darba zābaki un lācis diezgan ātri atstājās, taču šuves nācās uzlikt. Taču viss varēja beigties arī sliktāk,” saka LVM Medību tiesību nomas procesa vadītājs Guntis Ščepaniks.
Dzimumu nevienlīdzība
Ap 150 lāču – tas ir daudz vai maz? Ja salīdzinām ar Igauniju, kur mīt apmēram 900 lāču, tad šķiet, ka Latvijā šo dzīvnieku nav daudz. Taču jāņem vērā, ka lāču medības mūsu valstī nav atļautas, bet dabisku ienaidnieku tiem nav, tāpēc lāči pie mums var netraucēti vairoties.
Uztraukumam, ka lāču skaits varētu drīz strauji pieaugt, gan īsti nav pamata, jo, kā skaidro Ozoliņš, dzimumu sadalījumā lāču populācija ir neviendabīga, tēviņu ir būtiski vairāk nekā mātīšu: “Taču skaitliskais pieaugums nenoliedzami ir, un tas ar katru gadu kļūs straujāks, līdz populācija pārklās visu Latviju un situācija būs līdzīga kā Igaunijā.” Igauņi, lai regulētu populācijas skaitu, jau vairākus gadus ir atgriezušies pie lāču medīšanas tradīcijām, atļaujot gadā nomedīt apmēram 90 ķepaiņu.
Igauņu tradīcijas
Latvijā tik daudz lāču vēl nav, taču, visticamāk, kaut arī dzīvnieku draugi iebildīs, agri vai vēlu nonāksim pie tā, ka lāču skaitu nāksies regulēt. Taču te ir viens juridiska rakstura bet – Latvijā lācis nav medījamo dzīvnieku sarakstā, un pie mums nav atļauts veidot medību saimniecības ar lāčiem.
“Mēs varam izņemt no populācijas atsevišķus dzīvniekus, kuri rada problēmas, taču tās nav medības,” teic Ozoliņš. Igauņi šo jautājumu ir sakārtojuši pa savai vīzei – viņiem lāču medības definētas kā agrāk piekopto tradicionālo medību turpinājums, jo tur šos dzīvniekus medīja vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Tiesa, jau pāris gadus Igaunijā norisinās tiesvedība ar kādu dzīvnieku aizsardzības organizāciju, kas uzskata, ka no juridiskā viedokļa lāču medības Igaunijā tomēr ir nelikumīgas.
Bez bailēm būs problēmas
Latvijā lāču medību tradīciju nav, un tātad šādu likumdošanas caurumu mēs īsti nevaram izmantot. Pēc Ozoliņa domām, no juridiskā viedokļa vienīgais risinājums ir lāču populāciju kontrolēt nevis ar tā saukto sporta jeb izklaides medību palīdzību, bet gan ar speciālu dienestu iesaistīšanu.
“Ironiski izsakoties, mums būtu vajadzīga gluži kā visiem zināmajā animācijas filmā tāda kā avārijas brigāde, kas spētu vajadzības gadījumā darboties gan ārkārtas situācijā, gan arī plānot populācijas regulēšanu,” saka lāču pētnieks.
Viņa viedoklim pievienojas arī Guntis Ščepaniks no “Latvijas valsts mežiem”: “Domāju, ka agri vai vēlu mēs nonāksim pie tā, ka lāču populāciju vajadzēs regulēt, jo tas vismaz radītu lāčiem respektu pret cilvēku; pretējā gadījumā baiļu sajūta vispār pazudīs, un tas jau var radīt problēmas.”
Rumānijas pieredze
Pie kā var novest nekontrolēts lāču populācijas pieaugums, rāda Rumānijas pieredze. Tur savulaik diktators Čaušesku bija kaislīgs lāču mednieks, kura vaļasprieka dēļ tos pavairoja. Sabrūkot sociālismam, ierastā kārtība pajuka un lāči palika savā vaļā, kur netraucēti vairojās.
Iestājoties Eiropas Savienībā, rumāņi piemirsa likumdošanā paredzēt, ka ir atļauts turpināt tradicionālās lāču medības, tāpēc populācija pieauga vēl vairāk, līdz apmēram 8000 dzīvnieku.
Tas savukārt noveda pie arvien biežākiem nelaimes gadījumiem – pēdējo 20 gadu laikā lāču uzbrukumos Rumānijā bojā gājuši 26 cilvēki, ievainoti gandrīz 300. Tādēļ rumāņi bija spiesti pārskatīt likumus un atjaunot lāču medības, turklāt lielā apmērā, pēdējos pāris gados nošaujot 200 līdz 400 lāču gadā.
