No autosporta pie haubices stūres. Viņi pēc vidusskolas pieteicās aizsardzības dienestam

Pirmais izlēma Jorens, un Bruno nevarēja palikt malā, abi ir labākie draugi kopš devītās klases. “Viens no iemesliem man bija – labāk ātrāk nodienēt, lai pēc tam var mierīgi doties studēt un veidot karjeru,” saka Bruno. Jorenam ir līdzīgs iemesls, bet papildu motivācija: “Pilnveidot pašdisciplīnu, uzlabot fiziskās spējas un arī iegūt jaunus kontaktus.”

Nebija kā filmās

Mūsdienās ir trendīgi runāt par retrītiem un izkāpšanu no komforta zonas, biroju rutīnas nogurdinātie par to mēdz maksāt bargu naudu, vai priekšniecība sarīko kādu “team building”. Tikmēr Bruno, Jorenam un viņu armijas biedriem tāds tīmbildings jeb komandas veidošana ir katru dienu un par velti.

Tajā pašā laikā nekas briesmīgs arī neesot. “Kad atnācu, man šķita, ka būs kā filmās, baigā spriedze, un visi uz tevi bļauj. Protams, pamatapmācība, pirmie trīs mēneši, kur tevi pārbauda kā cilvēku, tavu izturību, ir veidoti tā, lai tevi salauztu. Godīgi sakot, bija ļoti smagi,” atzīst Bruno. “Bet tagad, ja vien nav militāro mācību,  ir gluži kā mierīga darbadiena, pēc astoņiem no rīta ierodamies, ap pieciem parasti beidzas, var braukt mājās.”

Dažreiz ir jāsakož zobi

Pieminētā salaušana nenozīmē jaunos karavīrus iznīcināt kā personības, bet tikai trenēt fiziski un garīgi, iemācīt izpildīt to, kas jāpilda. Nav arī tā, ka visas turpmākās dienas rit pilnīgā miera miku režīmā. Mūsu saruna norit pāris dienas pēc starptautiskajām mācībām Solar Eclipse, kad puiši desmit dienas pavadījuši mežā, gulēts maz, pildīts daudz interesantu uzdevumu.

“Dažreiz ir jāsakož zobi, jāiegūst jauna pieredze, jānostiprina sevi, un rezultāts ir gandarījums,” saka Jorens. Vaicāti, kas dienesta laikā ir visgrūtākais, puiši teju vai vienbalsīgi atbild – kad ir militārās mācības, prombūtne no mājām, no ģimenes. “Tu mācību laikā skaiti dienas, un šķiet, ka uz priekšu neiet,” atzīst Jorens.

Pieci kilometri ar 30 kilogramiem

Viegli nav bijis arī maršos, jo tie prasa izturību – pirmais bija pieci kilometri ar 30 kilogramu smagām somām plecos. “Morāli un fiziski mani sagrāva, un domāju, ka citiem arī bija līdzīgi. Ļoti grūti bija, kad mežā gājām pa apli sešus vai septiņus kilometrus, bet pieveicu. Tagad, kad uztrenēta izturība, pieļauju, ka tik traki vairs nebūtu,” spriež Bruno.

Jorenam grūtākais bijis gājiens no patruļbāzes uz pamatbāzi, astoņi kilometri ar 45 kilogramu smagu ekipējumu. Turklāt viens biedrs nespējis tikt līdzi, bija jāpalīdz, tomēr distance tika pieveikta pusotrā stundā. “Nāvējoši grūti!” pasmaida Jorens. Viņš neslēpj: “Man ļoti patīk čīkstēt un sūdzēties, bet, kad jādara, sakožu zobus un daru. Es uz daudzām lietām dienestā skatos šādi – tas nav nekas neizdarāms, man vienkārši nepatiks.”

Un neko jau daudz bruņotajos spēkos ar sūdzēšanos nepanākt, nevar taču iet pie komandiera paraudāt uz pleca. Jorens smejas: “Es čīkstu pie sevis, varbūt dažreiz Bruno kā labākajam draugam. Bet tie ir tikai vārdi.”

Iemācās lieki netērēt laiku

Lai cik banāli tas izklausītos, valsts aizsardzības dienests, ja tas ir līmenī, nāk par labu. “Civilajā dzīvē, proti, mājās, sakārtot istabu tagad ir pavisam vienkārši. Tas prasa pāris minūtes no mana laika, viens, divi un gatavs,” Jorens godīgi atzīst, ka pirms dienesta viņa istaba nav bijusi pati kārtīgākā.

Bruno atziņa: “Iepriekš varēju visu dienu nosēdēt pie datora “pa tukšo”. Dienests iemāca izmantot laiku lietderīgāk, saplānot un paveikt nepieciešamo. Nav vairs brīžu, kad neko negribas darīt, labāk sakārtot istabu vai izglītoties, palasīt grāmatu.”

Gultu puiši tagad var saklāt dažās minūtēs. “Pamata apmācības sākumā instruktori deva laiku desmit minūtes, tagad, ja palagi pareizi salokās, var četrarpus minūtēs. Un visam jābūt precīzi, palagam jābūt blociņa platumā, segai savi parametri, bez nobīdēm. Lai veidotu disciplīnu,” saka Jorens. Pamata apmācībās, ja kādam neizdevās, visiem bija jāsāk no jauna, pat desmit reizes.

Sākoties dienestam, izaicinājums bijusi jauniešu savstarpējā komunikācija un spēja saprasties. Katrs ir citādāks, cits citu vēl nepazīst, katram ir sava zināšanu bagāža, līdzšinējā sociālā pieredze, fiziskā noturība.

Protams, bija situācijas, kad viena kavētāja dēļ visiem jāstāv plankā vai jāpiepumpējas, taču tāpēc nesākās naids vai kāda atriebšanās vēlāk, visi strādā komandā.

Pārsteidzoši garšīgs ēdiens

Jaunība tomēr ir vecums, kad var īsti negribēt pakļauties. Bruno teic: “Es, ejot uz dienestu, izslēdzu savu pašdomāšanu un ļāvos procesam.”

Jorens: “Visi, ko satiekam dienestā, ir forši cilvēki. Es pat neuzdrīkstētos neklausīt. Ja pārkāpums nav ļoti nopietns, var dabūt izpildīt motivējošus vingrinājumus vai ārpuskārtas norīkojumu sestdienā, proti, visu nakti sargāt bāzi. Kartupeļus gan par sodu neliek mizot, tā mūsdienās vairs nenotiek, un vispār – mūsu karavīriem ir svarīgāki uzdevumi par darbu virtuvē.”

Un arī ēdiens nav salīdzināms ar putrām, par ko valda mīti sabiedrībā, vai no PSRS armijas pieredzes. “Tas mani pārsteidza, nebiju gaidījis, ka būs tik garšīgi,” saka Bruno. “Un ēdiena ir daudz, var salikt visu, ko grib. Apmācību laikā, kad esam mežā, vienmēr tiek nodrošināts silts ēdiens. Arī sausā pārtika ir garšīga.”

Ar autosporta pieredzi

Civilajā dzīvē abi draugi brauc rallijkrosā, Bruno pirms dažiem mēnešiem izmēģinājis spēkus arī rallijā, bet dienestā vada haubici, tankam līdzīgu tehniku ar kāpurķēdēm. Bruno pirmo reizi piesēdies pie stūres 17 gados, bet rallijkrosā ievilka Jorens, kuram tēvs, pazīstamais autosportists Jānis Ikers,  uzdāvināja auto jau 16 gados – ar to draugi trenējās trasē.

Vai šī pieredze palīdz? “Es teiktu, ka jā. Tas dod izjūtu, kā vadīt tehniku. Bet mums ir arī labi šoferi, kas nav sportisti. Kursi Nacionālajos bruņotajos spēkos ir ļoti labi, augstā līmenī. Protams, ir atšķirība, braukt ar kāpurķēdēm vai riepām. Vadīt haubici ir viegli, mums abiem ir autovadīšanas tiesības, ir situācijas, kad arī ar haubici jāiesaistās satiksmē,” stāsta Bruno.

Vidēji ātrums ir 25 kilometri stundā, uz taisna ceļa var ieskrieties virs piecdesmit. Bruno un Jorena uzdevums ir nogādāt apkalpi noteiktā vietā, tēmē un šauj citi. “Ielienam lūkā, nospiežam divas podziņas un gaidām, kad viņi izšaus,” komentē Jorens. Bruno piebilst: “Es gribētu teikt, ka mēs esam piedalījušies šaušanā.”

Protams, šāvuši ir ar strēlnieku ieročiem, pamatapmācībā ļoti daudz šāva ar vācu triecienšauteni G-36. “No videospēlēm likās, ka būs viegli trāpīt mērķī, bet tā galīgi nav,” secinājis Bruno. Un datorspēlēs nav vēl viena apgrūtinājuma: “Šaut ir forši, bet pēc tam tīrīt ieroci gan nē.” Lielākais sasniegums bijis mācībās Daugavpilī, kad no 200 metriem visas 60 lodes trāpīja mērķī. Savu precizitāti Bruno lēš uz 80 procentiem, Jorens uz 70 procentiem.

Pirmās uzvaras, pirmie kūleņi

Bruno dienestā pārsteidzis, ka nav tik traki, kā gaidīts. Patiesībā viss ir augstā līmenī, ļoti civilizēti un moderni. Jorenu priecē vadības pretimnākšana. Kad abiem ir autosporta sacensības, atļauts atstāt dienestu, pat izbraukt ārpus Latvijas. Artilērijas diviziona vadība šādi motivē sportistus, nāk pretī, lai puiši nebaidās dienestā pieteikties, domādami, ka karjera būs norakstīta uz gadu. Viens no dienesta biedriem aizbraucis uz peldēšanas sacensībām pat no meža vidus. “Vadība ļoti atbalsta sportistus,” novērtē Jorens.

Bruno drīz jau atkal jāsēžas pie sava “Supercar” stūres. No 9. līdz 11. maijam Biķerniekos norisināsies rallijkrosa “RallyX” pirmais un otrais posms Ziemeļvalstu līgā – ļoti prestižas sacensības ar spēcīgu konkurenci, piedalās labākie Eiropas un pasaules braucēji. Bruno ir viens no retajiem, kas pārstāvēs Latviju.

Rallijkrosā, “Supercar” klasē, viņš debitēja tikai pirms gada un, būdams pamatā tikai ar pieredzi simulatorā, izcīnīja vicečempiona titulu un pat ar savu iesācēja pieredzi guva uzvaru vienā no Igaunijas rallijkrosa sacensībām. 

Rallijkrosā Bruno brauc pazīstamā autosportista Arņa Odiņa komandā “OC Racing”, bet viņam radās iespēja sēsties arī pie rallija auto stūres, kas atkal bija pavisam jauna pieredze, pateicoties komandai “Baltic Motorsport Promotion”, Mārtiņam Dzenītim un stūrmanim Andrim Mālniekam.

Jorens rallijkrosā brauc “Super2000” klasē. “Pagājušā sezona bija ļoti smaga. Ātrums man bija ļoti labs, bet diemžēl kļūdains. Vienās sacensībās, kad stabili gāju uz uzvaru, mašīnai uzsprāga motors un nācās izstāties,” šajā sezonā Jorens ir apņēmies braukt varbūt mierīgāk un gudrāk.

Savukārt Bruno Bauskas posmā nedēļu pirms dienesta pieļāva tehnisku kļūdu, grūstoties līkumā ar sāncenšiem, un apmeta vairākus kūleņus. “Katram autosportistam ir bijušie pirmie kūleņi, es tos mēģināšu neatkārtot,” solās Bruno.

Viņa sporta gaitām ļoti seko un dzīvo līdzi gan tētis, gan mamma, kurai, to redzot, bijušas aukstas kājas. “Ne tikai viņa mammai, bet man arī,” smejas Jorens. “Bet no malas izskatījās trakāk nekā patiesībā,” Bruno skaidro, ka autosporta mašīnu korpusu tomēr sargā speciālas metāla caurules, lai auto nesalocītos kā konservbundža.

***

Aiznākamajā dienā pēc mūsu sarunas puiši devās nākamajā izaicinājumā – berešu maršā. Tas ir brīvprātīgs pasākums, un mirklī, kad instruktors vaicāja, kuri ies, Bruno ar Jorenu sākumā soli uz priekšu nespēra, nedaudz tomēr tas biedēja. Tomēr pēc brīža Bruno izlēmis, ka jāiet.  Jorens smejas: “Ja Bruno iet, ko tad es – nē? Protams, arī pieteicos!”

Berešu maršs ir Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes tradīcija, šogad tajā piedalījās 382 karavīri – rekordliels skaits, un apmēram puse bija no jūlija valsts aizsardzības dienesta iesaukuma.  Pilnā kaujas ekipējumā 24 stundu laikā bija jāpieveic aptuveni 50 kilometru gara distance, izpildot dažādus taktiskos uzdevumus. Ja tas paveikts, iekļaujoties norādītajā laikā, karavīri saņem smilšu krāsas bereti, ko valkāt dienesta laikā.

Kājas puišiem bija lupatās, rokas beigtas, acīs pārgurums, bet arī spīts un gandarījums. Viņi izturēja.

Ko spēj haubice

ASV ražotās haubices M109 arsenālā ir 42 lādiņi, šāviena attālums ir 22 kilometri ar standarta munīciju, ar uzlabotu – 30 kilometri. Spēj atklāt uguni minūtes laikā no uzdevuma saņemšanas un 30 sekunžu laikā atstāt pozīciju. Maksimālais ātrums ir 56 kilometru stundā, nobraucamais attālums aptuveni 350 kilometru.

Avots: Nacionālie bruņotie spēki

Līdz simtam divās sekundēs

Bruno vadītais "Supercar" klases auto ir uzbūvēts uz Hyundai i20 bāzes no nulles tepat Latvijā. Šis auto ir unikāls, jo sver tikai 1070 kilogramu bez pilota, kaut gan šīs klases minimālais svars ir 1300 kilogramu, kas nozīmē, ka svaru var likt tur, kur tas ir nepieciešams. Maksimālais ātrums ir 190 kilometru stundā, no 0 līdz 100 kilometriem tas paātrinās aptuveni divās sekundēs.