Latvijas formula: sabiedrībai jāgrib būt veselīgai

Veselas sabiedrības pamatā ir tās vēlme būt veselīgai. Valsts uzdevums ir rūpēties par slimajiem, stiprināt veselības aprūpi un nodrošināt iespējas veselīgam dzīvesveidam. Tomēr, kā atzīmē diskusijas dalībnieki, cilvēki nereti paļaujas uz maģisko tableti, kas izārstēs visas kaites, nevis jau laikus paši domā par to, lai šo tableti nevajadzētu lietot. Kā to mainīt, kāda ir valsts, tostarp un izglītības sistēmas loma, cik atbildīgi esam paši un vai valsts pusē ir paveikti visi mājasdarbi? Par šiem un citiem jautājumiem TV24 ēterā diskutē Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāna vietniece medicīnas studiju virzienā Stella Lapiņa, asociētā profesore, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) studiju prorektore profesore Ilze Beitāne. Diskusiju vada LU profesors Mārcis Auziņš.

Sabiedrības veselības pratība ir satraucošā līmenī

Diskusijas sākumā profesors Auziņš pievērš uzmanību sabiedrībā valdošajai tendencei par veselību sākt rūpēties tikai tad, kad rodas pirmās problēmas. “Parasti par veselības jautājumiem sākam runāt brīdī, kad ir kaut kādas problēmas, bet droši vien, ka pirms tam ir bijis ilgs laiks, kurā mēs paši par to neesam rūpējušies. Vai Latvijas sabiedrība ir pietiekami, izglītota, motivēta, ieinteresēta rūpēs par savu veselību?”

LU eksperte Stella Lapiņa uzskata, ka sabiedrību nevajadzētu uztvert kā monolītu organismu. “Sabiedrība ir ļoti dažāda. Tā sastāv no dažādām sabiedrībām, dažādiem cilvēkiem un atšķirīgām vērtībām, tāpēc ir tā situācija, ka daži rūpējas par savu veselību un uzskata to par vērtību, bet citi ne. Ir liela atšķirība, vai cilvēks dzīvo labklājīgu dzīvi Pierīgā vai lauku rajonos. Tās ir dažādas iespējas.”

RSU asociētā profesore Anda Ķīvīte-Urtāne uzsver, ka Latvijā trūkst datu par to, kāda daļa sabiedrības ir ar labu veselībpratību, bet vienlaikus ir objektīvi rādītāji. “Trešdaļa iedzīvotāju smēķē, 60% pieaugušo ir liekais svars – tas vien jau rāda, ka mēs nepietiekami rūpējamies par savu veselību. Pirms pāris gadiem redzēju pētījumu par veselībpratību Eiropā, kurā ar dažādu toņu zaļo krāsu bija atzīmēti dažādi veselībpratības līmeņi, bet ar tumši zaļo krāsu – tā sabiedrības daļa, kurai veselībpratība ir augstākajā līmenī. Latvijā šāda toņa nebija vispār. Tas ir satraucoši.”

Ģimenei un skolai jādara vairāk

Loģiski, ka tad, ja kādā jomā sabiedrības zināšanas nav pietiekami augstā līmenī, ir jādomā, kā to paaugstināt. Mārcis Auziņš velk paralēles ar medijpratību, par kuras apgūšanas nepieciešamību notiek aktīvas diskusijas.
LBTU profesore Ilze Beitāne iesaka arī veselības jautājumiem primāri uzmanību pievērst jau ģimenē. “Manuprāt, veselības pamatā ir trīs pamatlietas: fiziskās aktivitātes, uzturs un miegs. Teorētiski vienkārši realizējami, bet, kā redzam pēc statistikas, mums ir problēmas gan ar veselīgu uzturu, gan ar fiziskām aktivitātēm. Puse Latvijas iedzīvotāju ir ar lieko ķermeņa masu, un jaunākie pētījumi par 5–6 gadus veciem bērniem liecina, ka 19 % ir liekais svars. Tātad mēs ģimenēs neēdam pareizi un nepietiekami daudz laika veltām fiziskām aktivitātēm. Mēs bērniem neesam to iemācījuši. Manuprāt, ja šai problēmai meklējam sakni, tad noteikti būtu jāsāk ar ģimeni. Vai mēs brīvdienās dodamies uz iepirkšanās centru vai uz mežu pastaigāties? Galu galā mēs labi zinām, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm. Mums ir milzīgs potenciāls brīvo laiku pavadīt fiziski aktīvi un mācīt to arī bērniem.”

Vide veido veselīgu dzīvesveidu

Diskusijas laikā eksperti pievēršas arī veselīgas vides problēmai. Anda Ķīvīte-Urtāne atklāja, ka vides ietekme uz dzīvesveidu ir pierādīta pētījumos. “Ir zinātniski pierādīts, ka vide ir tā, kas palīdz cilvēkam pieņemt veselīgus lēmumus. Ja cilvēks vēlas pārvietoties ar velosipēdu, viņam ir nepieciešama infrastruktūra. Ir pašvaldības, kurās tas ir sakārtots, bet, ja man vienīgais “veloceliņš” ir gar šosejas malu, kur nemitīgi garām brauc smagās automašīnas, es nevēlos riskēt. Arī smēķēšanas aizliegumi kafejnīcās vai saldināto dzērienu pārdošanas aizliegumi skolās ir vides pielāgošana veselīgam dzīvesveidam. Ja mēs runājam, ka veselība ir vērtība, tad tai jābūt vērtībai ne tikai katram no mums vai tikai veselības sektoram, bet arī visiem citiem. Ja mēs redzam, ka viens no nāves cēloņiem ir satiksmes negadījumi, to nevar atrisināt Veselības ministrija bez Satiksmes ministrijas līdzdalības. Es ļoti gribētu piedzīvot situāciju, kad ikvienu lēmumu, kas pieņemts valsts vai pašvaldību līmenī, izvērtē ne tikai, kā tas ietekmēs dzimumu līdztiesību vai zaļo kursu, bet arī sabiedrības veselību.”

Kas jāuzlabo veselības aprūpes sistēmā?

Diskusijas dalībnieki pievērsās dažādiem veselības aprūpes aspektiem, bet sarunas noslēgumā raidījuma vadītājs aicināja ekspertes izteikt savu viedokli par būtiskākajiem nepieciešamajiem uzlabojumiem.

LBTU studiju prorektore profesore Ilze Beitāne uzsvēra, ka vissvarīgāk ir nodrošināt medicīnas pakalpojumu pieejamību. “Mēs ļoti labi zinām, ka tad, ja cilvēks saslimst, palīdzība viņam nepieciešama tagad un tūlīt, nevis pēc mēneša vai diviem. Tāpēc, manuprāt, lielākais uzsvars, kur mums būtu jāiegulda līdzekļi, ir izglītošanā, cik svarīgs ir veselīgs dzīvesveids, bet, ja no savas puses cilvēks visu ir darījis – domājis gan par fiziskām aktivitātēm, gan par uzturu, gan par miegu, gan par visu pārējo un tomēr nonācis veselības aprūpes iestādē –, viņam tiktu garantēta ātri un kvalitatīvi pakalpojumi.”

Savukārt asociētā profesore, RSU Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne uzsver profilakses nozīmīgumu. “Esmu sabiedrības veselības speciāliste, un mana specialitāte radās tāpēc, ka attīstītajās valstīs, piemēram, Kanādā, jau pagājušā gadsimta vidū saprata, ka investīcijas ārstēšanā, nodrošinot labākos iespējamos medicīnas pakalpojumus, sasniedzot noteiktu līmeni, vairs būtiski nesamazina, piemēram, mirstību no sirds un asinsvadu slimībām. Tad viņi nonāca līdz secinājumam, ka nepieciešams vairāk ieguldīt slimību profilaksē, pareiza dzīvesveida veicināšanā, un ar šo pieeju rādītāji uzlabojās vairākkārtīgi. Latvijā veselības veicināšanai un profilaksei atvēlēti knapi 3% no veselības aprūpes kopējiem izdevumiem.”

Kolēģēm pievienojas arī LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāna vietniece medicīnas studiju virzienā Stella Lapiņa: “Piekrītu, ka profilakse un preventīvas darbības ir svarīgas. Ir jāstiprina ģimenes ārstu loma un jāveido tādas ārstu prakses, kurās ir gan ģimenes ārsts, gan fizioterapeits, gan psihiskās veselības speciālists, gan citi, lai mēs visu pamata pakalpojumu grozu saņemtu vienuviet.”